Grāfiene de Monsoro

XXVIII Kā Gorenflo samainīja ēzeli pret mūli, bet mūli pret zirgu

Gorenflo un Panurga mokas drīz vien tomēr beidzās. Kad jātnieki bija apjautājušies pēc viesnīcas, viņi atkal izkļuva uz galvenā ceļa un nepilnā stundā sasniedza citu viesnīcu, kurā viņi iegriezās. Ciko izvēlējās istabu ielas pusē un pavēlēja uznest vakariņas. Taču dzērieni un ēdieni viņu maz saistīja, jo vairāk viņš vēroja un klausījās. Šis nemiers turpinājās līdz desmitiem vakarā. Kad Čiko vēl neko nebija ne saklausījis, ne saskatījis, viņš piecēlās un pavēlēja jau rītausmā sagatavot ceļam zirgu un ēzeli, kaut gan Gorenflo pretojās.

Mūks tūlīt apgūlās un aizmiga dziļā, nepārtraucamā miegā. Citādi viņš tiešām nākamajā rītā, jau gaismiņai svīstot, būtu redzējis, ka Ciko pieceļas, tuvojas logam un kaut ko novēro.

Kaut gan Čiko bija noslēpies aiz aizkara, tomēr drīz vien viņš atkāpās atpakaļ, un, ja Gorenflo vēl negulētu, viņš būtu dzirdējis, ka uz ielas nodimd trīs zirgu pakavi.

Čiko tūlīt devās pie Gorenflo un kratīja viņu aiz rokas, līdz mūks atvēfa acis.

— Vai tad man ne mirkli nebūs miera? — murmināja Gorenflo, kas bija nogulējis veselas desmit stundas.

— Žigli, žigli! — Čiko uzsauca. — Saģērbsimies un dosimies ceļā!

— Bet brokastis? — mūks atraidīja.

— Tās atrodas ceļā uz Montero.

— Kas tas ir — Montero?

— Montero ir pilsēta, kur ēd brokastis, — gaskonietis atbildēja. — Vai tev ir skaidrs?

— Jā, — mūks atbildēja.

Čiko steidzās samaksāt rēķinu un devās ārā, tā kā arī mūkam cits nekas neatlika, kā steidzīgi kāpt uz sava Panurga, kas bija baudījis divkāršu auzu un siena devu, aiz ko pats sāka rikšot un drīz vien ar savu jātnieku atradās blakus gaskonietim.

Gaskonietis sedlos bija izslējies gluži stāvus. Arī Gorenflo piecēlās un pie apvāršņa ieraudzīja, ka trīs jātnieki dodas lejup pa nelielu nogāzi.

Mūks nopūtās, iedomādamies, cik tas bija bēdīgi, ka sveša vara tā varēja ietekmēt vina likteni. /

Šoreiz Čiko turēja vārdu — Montero viņi iebaudīja krietnas brokastis. Pievakarē viņa omulība bija zudusi, jo, neraugoties uz visu steigu, visi trīs jātnieki bija pazuduši bez vēsts.

Nākamās dienas pusdienā zirgs un ēzelis bija galīgi noguruši.

Čiko taisnā ceļā devās uz muitas namiņu, kas bija uzcelts uz Vilanovaleruā tilta, un jautāja:

— Vai šorīt agri jūs neesat redzējuši aizjājam trīs jātniekus?

— Šorīt, monsieur? Nē. Bet vakar gan.

— Vakar?

— Jā, vakar septiņos vakarā.

Čiko pasniedza sargiem ekiju un klusi nomurmināja:

— Vakar vakarā septiņos… Velns un elle! Viņi ir mums priekšā par veselām divpadsmit stundām. Uz priekšu! Drosmi, drosmi!

— Klausieties, monsieur Čiko, — sacīja mūks, — man gan vēl netrūkst drosmes, bet Panurgam tās vairs nav!

Divās dienās galīgi notriekts, nabaga kustonis nožēlojami trīcēja, kratīdams arī Gorenflo.

— Un arī jūsu zirgs izskatās visnotaļ bēdīgs, — Gorenflo turpināja.

Lepnais dzīvnieks bija vienās putās, no viņa nāsīm plūda karsti tvaiki,

acis šķita ar asinīm pieplūdušas.

Svētais brālis bija cerējis ar šo aizrādījumu nopelnīt ilgāku atpūtu, bet Čiko pasteidzās paskaidrot, ka viņš abus nokausētos kustoņus nodos viesnīcniekam kopšanai un pagādās jaunus.

Pēc stundas ceturkšņa Čiko atgriezās ar diviem mūļiem, ar kuriem viņi vēl tai pašā dienā nojāja divdesmit jūdzes, tā ka vakarā Čiko gluži līksms ieraudzīja visus trīs zirgus stāvam pie kādas kaltuves.

— Ā! — viņš atelpoja.

— Ā! — mūks nopūtās.

Taču gaskonietis neieraudzīja ne zirgu sedlojumu, ne kungus, vai — pareizāk — viņu kungu un tā divus kalpus. Vēl vairāk! Apkārt stāvēja sveši ļaudis, kas izskatījās pēc zirgu tirgotājiem, kā arī kalējs un divi franciskāņu mūki, kas dedzīgi aplūkoja kustoņus.

— Piejāj klāt, — Čiko sacīja savam pavadonim, — pasauc franciskāņus sānis un izjautā! Mūki mūkam neko neslēps. Užzini, no kurienes ir šie zirgi, cik tie maksā un kas noticis ar viņu īpašniekiem. Tad atgriezies un pastāsti man!

Sava drauga nemiera satraukts, Gorenflo paskubināja mūli un mirkli vēlāk atgriezās.

— Klausieties! Jājējs, šķiet, augstmanis, šeit nogriezies pa ceļu, kas ved uz Aviņonu. Šis ceļš, liekas, ir daudz īsāks un ved caur Šinonu un Privā.

— Vai viņš ir devies ceļā viens pats?

— Ar vienu kalpu.

— Un otrs kalps?

— Otrs turpinājis iesākto ceļu.

— Uz Lionu?

— Jā.

— Lieliski! Un kāpēc augstmanis devies uz Aviņonu? Es domāju, ka viņš ceļo uz Romu… Bet, — Čiko piebilda, — es jautāju par lietām, ko tu nevari zināt.

— Zinu gan, — Gorenflo atbildēja. — Jūs brīnāties?

— Kā tu to zini?

— Jā, viņš dodas uz Aviņonu, jo viņa gaišība pāvests Gregors XIII aizsūtījis uz Aviņonu pilnvarotu sūtni.

— Labi, saprotu. Un zirgi?

— Zirgi bija noguruši. Viņi tos pārdevuši kādam zirgu tirgotājam, kas tos grib pārdot franciskāņiem.

— Ar ko viņi ceļojumu turpinājuši?

— Ar zirgiem, kurus šeit nopirkuši.

— No kā?

— No kāda jātnieku kapteiņa, kas patlaban šeit uzturas.

— Pie velna! — Čiko iesaucās. — Tēvs, tu esi zelta gabals. Tikai tagad es nojaušu tavu vērtību.

Čiko tūlīt sūtīja Gorenflo otrreiz pie mūkiem, lai tiem pārdotu abus mūļus. Viņš pats devās pie kapteiņa un pie burgundieša pudeles nopirka divus zirgus, kurus virsnieks ierakstīja sarakstā kā ceļā nobeigušos, par ko varēja paturēt trīsdesmit piecas pistoles.

Tagad vajadzēja noteikt cenu sedliem un iemauktiem, kad Čiko ieraudzīja no kādas mazas sānieliņas iznākam mūku ar abiem sedliem un iemauktiem.

— O-o! — viņš sauca. — Kas tad tas, tēv?

— Tie ir mūsu mūļu sedli un iemaukti. *

— Tu tos paturēji, labo brāli? — Čiko smējās.

— Protams.

— Un mūļus pārdevi?

— Par desmit pistolēm katru. Te būs nauda, — Gorenflo atbildēja un paskandināja kabatā.

— Deviņi velni! — Čiko iesaucās. — Tu esi varens vīrs, svētais tēvs!

— Tā jau nu ir, — Gorenflo pieticīgā lepnumā atteica.

— Pie darba, uz priekšu! — Čiko skubināja.

— Man slāpst, — mūks atbildēja.

— Labi. Iedzer, kamēr es apsedlošu mūsu zirgus. Bet nedzer daudz!

— Vienu pudeli.

Gorenflo izdzēra divas un pārējo naudu atdeva Čiko.

Nevilcinādamies Čiko uzlēca sedlos un devās ceļā. Ari Gorenflo nekavējās. Jāšanas mākslā viņš vairs nebija iesācējs. Vienu roku viņš vairs neturēja krēpēs un ar otru netvēra pie astes, bet gan ar abām rokām cieši turējās pie sedliem un auļoja tik ilgi, cik Čiko vien vēlējās.

Beidzot viņš kļuva vēl dedzīgāks par savu aizbildni, kas bija palicis daudz gausāks, kamēr mūks traucās uz priekšu pēc iespējas ātri.

Trauksme nebija velta. Nākošajā vakarā netālu no Solonas Čiko atkal panāca Nikolā Dāvidu, kas vēl arvien valkāja kalpa apģērbu. Viņš to vairs neizlaida no savām acīm, un astotās dienas vakarā kopš izjāšanas no Parīzes visi trīs iejāja pa vārtiem Lionā.

Tas notika gandrīz vai tai pašā laikā, kad Busī un Sentlukāss ar kundzi ieradās Meridoras pilī.