Grāfiene de Monsoro

XIII Nomna

—Tiklīdz mūsu kājas skāra zemi, — Diāna turpināja, pamazām uzveikusi lielo satraukumu, — pie mums pieskrēja septiņi vai astoņi vīri. Tie bija grāfa ļaudis, no kuriem divi man likās pazīstami, it kā tie būtu pavadījuši mūsu nestuves, kad mūs sagūstīja. Staļļmeistars turēja pie pavadas divus zirgus. Viens bija grāfa jājamais zirgs, otrs — man domātais — dižens baltenis. Grāfs palīdzēja man uzkāpt un uzlēca savā zirgā, tiklīdz es biju apsēdusies sedlos.

Ģertrūde jāja aiz kāda grāfa kalpa. Mēs traucāmies aulekšos. Grāfs satvēra mana zirga iemauktus. Es gan paskaidroju, ka esmu laba jājēja, bet viņš atbildēja, ka mans zirgs esot bailīgs un varot mesties sāņus un es varot nošķirties.

Mēs jājām apmēram desmit minūtes, kad es sadzirdēju, Ģertrūde sauc manu vārdu. Es pagriezos un redzēju, ka mūsu pulciņš sadalījies divās daļās. Četri vīri nogriezās kādā sānceļā un veda manu kalponi uz mežu, bet grāfs Monsoro un četri pārējie jātnieki kopā ar mani turpināja sākto ceļu.

«Ģertrūde!» es saucu. «Monsieur, kāpēc Ģertrūde nenāk mums līdzi?»

«Tas ir nepieciešams aizsardzības paņēmiens,» atbildēja grāfs. «Ja mums sekos, mums jāatstāj divējas pēdas, lai ne tikai šeit, bet arī tur varētu teikt, ka ir redzējuši, ka aizved kādu sievieti. Tad mēs varēsim cerēt, ka Anžū hercogs izvēlēsies nepareizo ceļu un sekos nevis mums, bet gan kalponei.»

ŠI skaidrā atbilde mani neapmierināja. Bet ko gan es varēju teikt, ko gan es varēju darīt? Es nopūtos un gaidīju.

Bez tam likās, ka grāfa izvēlētais ceļš ved uz Meridoru. Bet pie man pazīstamā krustceļa viņš nogriezās citā virzienā, kas mūs no pils attālināja. Es iekliedzos un gribēju lēkt zemē. Tad grāfs mani apskāva un pārcēla uz sava zirga, bet manējais aizskrēja.

Grāfs rīkojās tik ātri, ka otrreiz es nepaguvu iekliegties.

Grāfs Monv»ro strauji aizspieda man muti un teica:

«Jaunkundz, zvēru pie sava goda, ka es izpildu tikai jūsu tēva pavēli, ko es jums pierādīšu tuvākajā naktī. Ja jums šis pierādījums liksies šaubīgs, goda vārds, jūs būsit brīva, jaunkundz.»

« Monsieur, jūs teicāt, ka vedīšot mani pie tēva,» es saucu, atgrūzdama viņa roku un atmezdama galvu.

«Jā, tā es teicu, redzēdams, ka jūs vilcināties man sekot, un viens vienīgs mirklis mums varēja būt liktenīgs, kā jūs pati redzējāt. Vai jūs gribat baronu nogalināt?» Zirgu pieturējis, viņš jautāja. «Vai jūs gribat ieskriet tieši sava kauna skavās? Sakiet vienu vārdu, un es jūs aizvedīšu atpakaļ uz Meridoras pili!»

«Jūs solījāt sniegt pierādījumus, ka rīkojaties mana tēva uzdevumā.»

«Labi, jūs tos dabūsit. Ņemiet šo vēstuli un izlasiet to pirmajā nometnē, kur mēs apstāsimies. Ja jūs to izlasīsit un vēl gribēsit atgriezties pilī, jūs esat brīva, to es jums vēlreiz apsolu. Bet, ja jūs kaut cik cienāt barona pavēles, tad jūs neatgriezīsities, par to es esmu pārliecināts.»

«Uz priekšu, monsieur, lai mēs drīzāk sasniegtu pirmo nometni, jo es tvīkstu zināt, vai jūs runājat patiesību. Bet es vēlos sēdēt savā zirgā un apsolos līdz pirmajai pieturai jums sekot.»

Grāfs pavēlēja kādam kalpam nokāpt, un pēc mirkļa es atkal jāju.

Kad pēc ilgas, kā man šķita — bezgalīgas, jāšanas, beidzot sasniedzām naktsmājas, grāfs mani tūlīt ieveda kādā visai tīrā telpā, kurā atradās arī gulta, un teica:

«Te būs jūsu istaba, jaunkundz. Es gaidīšu jūsu pavēles.»

Viņš sveicināja un izgāja ārā. Es paliku viena. Manas pirmās rūpes bija steigties pie lampas un izvilkt uz krūtīm paslēpto tēva vēstuli.

— Lūk, monsieur Busī, jūs būsit tiesnesis, lasiet!

Busī paņēma vēstuli un lasīja:

«Mana mīļā Diāna, ja tu, manu lūgumu izpildīdama, par ko es nešaubos, esi sekojusi grāfam Monsoro, tu būsi no viņa uzzinājusi, ka tev draudēja nelaime krist Anžū hercoga rokās un ka viņš tevi aizveda uz Božē pili Hercogs ir spējīgs izdarīt visādus varas darbus, un tev draud liels kauns. Ir tik viena iespējamība iz\>ainties no kauna, ko es nepārdzīvotu: tev jākļūst par mūsu dižciltīgā drauga sievu. Ja tu būsi grāfiene Monsoro, grāfs tevi aizsargās. Tam viņš zvērēja ziedot visus savus spēkus. Mīļā meita, es vēlētos, lai šīs kāzas notiktu pēc iespējas drīzāk, un, ja tu esi ar mieru, sūtu tev savu tēva svētību un lūdzu Dievu, lai Viņš tev dod laimi Tavs tēvs, kas tev nepavēl, bet lūdz,

barons Meridors.n

— Ak, — iesaucās Busī, — ja šī ir jūsu tēva vēstule, madame, tad tā skan ļoti noteikti.

— Tā arī ir, par to es nemaz nešaubos. Un tomCr es to lasīju trīs reizes, līdz galīgi izlCmu. Beidzot es pasaucu grāfu. Viņš tūlīt ienāca, pec tā es pārliecinājos, ka viņš ir gaidījis aiz durvīm. Vēstuli es turēju rokā.

«Nu,» viņš teica, «vai izlasījāt?»

«Jā.»

«Vai jūs vel arvien apšaubāt manu padevību un uzmanību?»

«Man būtu jāšaubās, monsieur,» es atbildēju, «ja šī vēstule man to neaizliegtu. Monsieur, ja nu es ņemtu vērā teva padomu, ko jūs darītu?»

«Es domāju vest jūs uz Parīzi, jaunkundz. Tur ir vieglāk jūs paslēpt.»

«Un mans tevs?»

«Jūs taču zināt, ka viņš būs tur, kur būsit jūs, un kad jūsu klātbūtne viņu vairs neapdraudēs, barons jums sekos.»

«Labi, monsieur, ar šādu noteikumu es esmu gatava pieņemt jūsu aizsardzību.»

«Es jums neko nediktēju,» grāfs atbildēja. «Es tikai iesaku vienīgo glābšanas līdzekli.»

«Labi, es labošu nule teikto un sacīšu, ka esmu gatava izmantot ieteikto glābšanas līdzekli, ja jūs izpildīsit trīs manas prasības.»

«Runājiet, jaunkundz!»

«Pirmā — lai man atdod Ģertrūdi.»

«Viņa ir šeit.»

«Otrā — mes līdz Parīzei ceļojam šķirti.»

«Es jums gribēju to piedāvāt, lai apmierinātu jūsu smalkjūtību.»

«Un trešā — mūsu kāzām jānotiek mana teva klātbūtne.»

«Tā ir mana karstākā vēlēšanās, un es ceru uz viņa svētību.»

Es biju ļoti pārsteigta, jo cerēju, ka grāfs šīm manām trim prasībām pretosies, bet viņš neko pat neiebilda.

«Jaunkundz,» sacīja grāfs Monsoro, «atļaujiet arī man sniegt dažus pa­domus.»

«Es klausos, monsieur.»

«Ceļojiet tikai naktī!»

«Tā es esmu nolēmusi.»

«Atļaujiet man parūpēties par jūsu ceļa izvēli un pieturas vietām. Es vēlētos tikai vienu — lai jūs izbēgtu no Anžū hercoga.»

«Ja jūs mani mīlat, kā jūs sakāt, tad tas notiek mūsu labā. Man nav ko piebilst.»

«Parīzē jūs iekārtosities dzīvoklī, kuru es uzmeklēšu — vientuļu un vienkāršu.»

«Es gribu dzīvot vienatnē, monsieur.»

«Tātad mēs saprotamies visos jautājumos. Un tagad es pierādīšu savu godbijību un atsūtīšu jūsu kalponi, bet pats došos kārtot ceļa jautājumus.»

« Monsieur,» es atbildēju, «es esmu muižniece, bet jūs — muižnieks. Turiet savu vflrdu, un es turēšu savējo.»

«Vairāk es neko negribu,» grāfs sacīja. «Šis solījums liecina, ka es drīz vien būšu laimīgākais cilvēks pasaulē.» Viņš palocījās un devās projām.

Par ceļojumu man nav ko stāstīt. Mēs ceļojām naktī, lielā slepenībā, un dienās slēpāmies mazās, nomaļās viesnīcās. Parīzē mūs atveda uz šo namu. Otrās dienas vakarā ieradās grāfs, un Ģertrūde viņu ielaida.

«Nu, madame,» viņš jautāja, «vai esmu uzticīgi pildījis savu solījumu?» «Jā, monsieur, un es jums par to pateicos,» es atbildēju. «Tātad jūs gribat mani apsveikt?» viņš jautāja, zobgalīgi smaidīdams, ko nevarēja noslēpt.

«Ienāciet, monsieur.»

Grāfs pienāca tuvāk un apstājās. Es norādīju, ka viņš var sēdēt.

«Vai jums ir kaut kādas ziņas, monsieur?»

«No kā un par ko, madame?»

«Vispirms par manu tēvu un Meridoru.»

«Es neesmu bijis Meridoras pilī un grāfu neesmu redzējis.»

«Nu — tad par Božē un Anžū hercogu.»

«Tas ir kaut kas cits. Es biju Božē pilī un runāju ar hercogu.»

«Kā jūs viņu atradāt?»

«Viņš gribēja apšaubīt.»

«Ko tad?»

«Jūsu nāvi.»

«Bet jūs taču viņu pārliecinājāt?» «Es darīju visu iespējamo.» «Kur tad ir hercogs?» «Kopš vakardienas — Parīzē.» «Kāpēc viņš tik drīz atkal atgriezās?»

«Viņš nevēlas ilgi palikt tajā vietā, kur viņa sirdsapziņu var mocīt kādas sievietes nāve.»

«Vai jūs Parīzē viņu esat redzējis?»

«Es tikko nāku no viņa.»

«Vai viņš ar jums runāja par mani?»

«Es viņam to atļāvu.»

«Par ko jūs ar viņu runājāt?»

«Par kādu viņa dotu solījumu, kuru prasīju izpildīt.»

«Kas tas bija?»

«Par kādu pakalpojumu viņš apsolīja iecelt mani par galma medību pārzini.»

«Ak, jā!» es skumji pasmaidīju, atcerēdamās manas nabaga Dafnes nāvi. «Es zinu, ka jūs esat briesmīgs mednieks un esat šo godu nopelnījis.»

«Es to saņemu nevis kā mednieks, bet gan kā prinča kalps. Viņš man to dod nevis tāpēc, ka man būtu uz to tiesības, bet gan tāpēc, ka princis neuzdrošinās būt nepateicīgs.»

Aiz grāfa cienības pilnajiem vārdiem tomēr kaut kas slēpās, un tas mani biedēja. Tā bija drūmas, nesalaužamas gribas izteiksme. Es mirkli klusēju un tad jautāju:

«Vai jūs atjausit man uzrakstīt tēvam vēstuli?»

«Protams. Bet ievērojiet, ka par jūsu vēstuli var uzzināt.»

«Vai man ir aizliegts iziet?»

«Jums nekas nav aizliegts, madame. Tikai ievērojiet, ka jums var sekot.»

«Vai es vismaz varu noklausīties svētdienas dievkalpojumu?»

«Man liekas, ka jūsu drošības labad būtu ieteicamāk, ja jūs to neklausītos. Bet, ja jūs tomēr vēlaties, tad es ieteiktu apmeklēt Svētās Katrīnas baznīcu.»

«Kur šī baznīca atrodas?»

«Iepretim jūsu namam.»

Atkal iestājās klusums.

«Kad es jūs tagad redzēšu, monsieur?»

«Es gaidu jūsu atļauju.»

«Vai jums tā ir vajadzīga?»

«Protams. Patlaban es jums esmu svešs.»

«Vai jums ir šīs mājas atslēga?»

«Tikai jūsu laulātam draugam ir tiesības tādu iegūt.»

«Monsieur,» es atbildēju, par šīm padevīgajām atbildēm vairāk baiļodamās nekā tad, jā tās būtu pavisam citādas, «jūs atnāksit, kad jums iepatiksies, vai kad jums būs kas svarīgs sakāms.»

«Pateicos, madame, es izmantošu jūsu atļauju, bet ne jau nelietīgi. Ēs esmu jūsu kalps.»

«Vai jūs mani atstājat?» es jautāju, būdama gluži pārsteigta par šādu izturēšanos, ko es nemaz negaidīju.

«Madame,» grāfs atbildēja, «es zinu, ka jūs mani nemīlat, un negribu jūsu stāvokli izlietot ļaunā nolūkā. Ja es būšu pieticīgs, ceru, ka jūs pie manis kādreiz pieradīsit. Tad mirklis, kad jums būs jākļūst par manu sievu, prasīs mazāk upuru.»

«Monsieur,» es teicu, «es atzīstu jūsu saudzīgo izturēšanos, kaut gan ik jūsu vārdā skan skarbums. Jums taisnība, un es runāšu tikpat vaļsirdīgi. Man pret jums ir savādas aizdomas, par kurām es ceru, ka laiks tās dziedēs.»

«Madame, atļaujat šai cerībā dalīties un dzīvot šā laimīgā mirkļa gaidās.»

Tad viņš godbijīgi palocījās, it kā viņš būtu mans pazemīgākais kalps, norādīja Ģertrūdei, kas visu sarunas laiku bija klāt, ka var parādīt viņam ceļu, un aizgāja.