Grāfiene de Monsoro

XXXVI Nešķirami draugi

Karalis atvadījās no visiem saviem mīluļiem. Palika tikai Fransuā un Čiko.

Hercogs savā vainas apziņā sajuta īgnumu pret karali, kura asais skatiens dzēla viņu kā smeldzoša bulta. Karaļa klusēšana viņu uzbudināja. Beidzot Indriķis ierunājās:

— Tiešām, visus katoļus sapulcēt zem viena karoga, karaļvalsti pārvērst par baznīcu, apbruņot visu Franciju no Kalē līdz Lagedokai, no Bretaņas līdz Burgundijai tā, ka man karaspēks vienmēr būs gatavībā, lai dotos pret Angliju, Flāmiju vai Spāniju, Fransuā, tā taču ir lieliska doma!

— Vai ne, sire? — iesaucās sajūsminātais hercogs, redzēdams, ka pats karalis piekrīt viņa sabiedrotā, hercoga Gīza nodomiem.

— Jā, un es no visas sirds gribu šīs skaistās domas ierosinātāju bagātīgi atalgot.

Čiko, kas gulēja uz zemē izklātas lauvas ādas un izlikās, ka ir aizmidzis, atvēra acis. Bet drīz vien viņš tās atkal aizvēra. Viņš bija pamanījis karaļa sejā to nenojaušamo smaidu, kuru tas pazina labāk par visiem, un bija apmierināts.

— Jā, — karalis turpināja. — Šāds nodoms pelna, lai par to samaksā, un

es gādāšu, lai tā ieteicējs saņem gandarījumu. Vai tiešām hercogs Gīzs ir Šīs skaistās domas, pareizāk — šā skaistā darba ierosinātājs? Šis darbs taču ir iesākts, vai ne, brāli?

Hercogs palocīja galvu.

—.Aizvien labāk, — karalis turpināja. — Maniem troņa sargiem ir ne vien labas domas, bet viņi tās tūlīt īsteno arī darbos. Bet es jums vaicāju, mīļo Fransuā, - sacīja Indriķis, aizskardams brāļa plecu, — vai man tiešām jāpateicas brālēnam Gīzam par šo karalisko ideju?

— Nč,sire, Lotringas kardināls to ierosināja jau pirms divdesmit gadiem, un tikai Bčrtuļa nakts aizkavēja tās īstenošanu, vai vismaz uz mirkli padarīja to par nevajadzīgu.

— Pareizi, — sacīja Indriķis. — Bet arī kardināla brāļadēls ir pelnījis pateicību. Kā man viņu atalgot? Ko man darīt?

— Sire, — iebilda Fransuā, — jūs šo pakalpojumu pārspīlējat. Bez tam viņu šajā pasākumā kāds ir atbalstījis.

— Viņa brālis kardināls, vai ne?

— Protams, arī viņš. Bet par to es nedomāju.

— Tātad Majēnas hercogs?

— O, sire, jūs viņam parādāt pārāk lielu godu.

— Kam tad man jāpateicas par man brālēna Gīza atbalstīšanu, Fransuā?

— Man, sire, — atbildēja hercogs.

— Jums!? — iesaucās Indriķis, izlikdamies, ka ir izbrīnījies.

Čiko atvēra vienu aci.

Hercogs palocījās.

— Kā! — Indriķis brīnījās. — Kamēr es domāju, ka pret mani rūgst visa pasaule, kamēr mani draugi zobojās par manu nespēku, kamēr apstākļi kļūst arvien bēdīgāki, jūs domājat šādas domas, Fransuā, jūs, ko es — man jāatzīstas, ka cilvēks ir vārgs un karaļi ir akli — jūs, kuru es vienmēr uzskatīju tikai par savu draugu. O, Fransuā, tagad es apzinos savu vainu! — Un, būdams līdz asarām aizkustināts, Indriķis sniedza brālim roku.

Čiko atvēra abas acis.

— Ak, šī doma ir lieliska, cildena! — Indriķis turpināja. — Kamēr es nevarēju paaugstināt nevienu nodevu, nevienu karapulku palielināt, ka par to kāds nevaimanātu, kamēr es nevarēju iziet pastaigāties, nevarēju ne gulēt, ne mīlēt, ka ļaudis par to nesmietos, hercoga Gīza, vai, pareizāk, jūsu nodoms, brāli, dod man naudu, armiju, prieku un mieru. Lai šis miers turpinātos, Fransuā, ir jāapmierina kāda vajadzība.

— Kāda?

— Mans brālēns nupat teica, ka šai kustībai ir nepieciešams vadonis.

— Jā, protams.

— Jūs sapratīsit, Fransuā, ka šis vadonis nevar būt kāds mans mīlulis. Nevienam no tiem galva un sirds nav īstā vietā, kā tas šai lielajā darbā nepieciešams. Jūs zināt, Fransuā, ka liekuļošana ir karaļa smagākais jūgs. Cik labi, ka tagad es varu runāt pavisam atklāti! Cik es viegli uzelpoju!

Čiko atkal aizvēra acis.

— Ja jau mans brālēns Gīzs ierosināja šo domu, kuras atrisināšanā jūs tik daudz esat piedalījies, viņam vajadzētu ari uzticēt tās īstenošanu.

— Ko jūs gribat teikt, sire?! — Fransuā nemierīgi iesaucās.

— Es saku, ka šādas kustības vadonim ir jābūt dižciltīgam augstmanim, labam karavadonim, veiklam starpniekam. Vai tad hercogs Gīzs nebūtu vispiemērotākais?

— Manu brāli, — iebilda Fransuā, — hercogs Gīzs jau tagad ir ļoti varens. Viņš vada armiju un pilsonību, kā Lotringas kardināls — baznīcu. Majēnas hercogs ir abu brāļu ierocis. Jūs sakopojat visus spēkus vienas dzimtas rokās.

— Pareizi! Arī es par to iedomājos, Fransuā.

— Ja Gīzi būtu franču prinči, tad viņi interesētos par Francijas pa­lielināšanu.

— Ak, Fransuā, ja es to jau agrāk būtu zinājis, ja es būtu varējis lasīt jūsu sirdī kā šai mirklī, ar jūsu pabalstu es būtu gādājis par stipru pretspēku. Bet tagad ir par vēlu.

— Kāpēc?

— Tā būtu cīņa, un ikviena cīņa mani nogurdina. Es iecelšu viņu par līgas galvu.

— Jūs esat netaisns, mans brāli, — Fransuā atbildēja.

— Ko tad man iecelt, Fransuā? Kas uzņemsies bīstamos pienākumus? Jā, bīstamos, jo jūs taču zināt hercoga domas. Viņš vēlas, lai viņu ieceļu par līgas vadoni.

— Un tad?

— Ikviens, kuru es iecelšu viņa vietā, būs viņa ienaidnieks.

— Ieceļat kādu vīru, kas diezgan spēcīgs ar savu varu. Balstoties uz jūsējo, viņš varētu pretoties triju apvienoto lotringiešu varai.

— Ak, mans brāli, — Indriķis gurdi atbildēja, — es nevienu tādu neziņu.

— Palūkojieties apkārt, sire!

Ar apskaidrotu skatienu Indriķis uzlūkoja brāli.

— Kā! — viņš iesaucās.

Fransuā palocīja galvu.

— Kā? Jūs gribat uzņemties šo pienākumu un nebaidāties ari no jaunas Bērtuļa nakts? Labo brāli, lielisko brāli!

Indriķis ar pirkstu galu izslaucīja no acs asaru lāsi, kuras tur nebija.

— Vai jums nav nepatīkami, Indriķi, ja es uzņemos uzdevumu, ko jūs gribējāt uzticēt hercogam Gīzam? — jautāja Fransuā.

— Nepatīkami? — iesaucās Indriķis. — Deviņi velna ragi! Nē, es esmu sajūsmināts. Es tiešām redzu ap sevi labus garus, un es esmu savas karaļvalsts lielākais ēzelis!

— O, jūsu majestāte jokoi

— Es? Dievs lai mani sargā! Situācija ir pārāk nopietna. Es saku to, ko domāju. Jūs mani atbrīvojat no lielām rūpēm. Tātad es varu jūs iecelt par līgas vadoni?

— Ak, ja jūsu majestāte atzīst, ka es esmu šā goda cienīgs! — Fransuā līksmi sauca.

— Bet ja hercogs Gīzs nekļūst par līgas vadoni, vai svētā savienība mani neapdraudēs? Runā, Fransuā, stāsti visu…

— O, sirel

— Es nu gan esmu muļķis! — karalis turpināja. — Mūsu brālēns Gīzs taču bija iedomājies iegūt savienības vadoņa godu.

— Uzzinājis par jūsu gribu, viņš piekāpsies, — piebilda hercogs.

— Vai arī izliksies, ka ir piekāpies. Ievērojiet, Fransuā, ka manam brā­lēnam Gīzam ir gara roka! Es teikšu vēl vairāk — viņam ir visā valstī garākā roka.

— Ja jau jūsu majestātei viņš šķiet tik bīstams, — atbildēja Fransuā, — tad ir viens iemesls vairāk — nodot līgas vadību manās rokās. Viņa pirmajā nodevībā, tikko viņš sāks kaut ko gatavot, mēs ievadīsim tiesas izmeklēšanu.

Čiko atkal atvēra abas acis.

— Tiesas izmeklēšanu, Fransuā? Man nekad nebūs tik daudz naudas, lai nopirktu visus melnā samta talārus.

Indriķa kvēlais skatiens samulsināja uzņēmīgo hercogu un viņš nolaida acis.

Apmierinātais Čiko atkal aizvēra acis.

Uz mirkli iestājās klusums, kuru pārtrauca karalis.

— Viss jānokārto saudzīgi, manu mīļo Fransuā. Mani pavalstnieki ne­drīkst apkarot cits citu. Es esmu ķildīgā Indriķa un viltīgās Katrīnas dēls. Man ir mātes viltīgi gudrā daba. Es likšu pasaukt hercogu Gīzu un došu viņam tik daudz skaistu solījumu, ka viss teicami nokārtosies.

— Sire, — Anžū hercogs iesaucās, — ja jūs man nododat virsvadību, tad neuztraucieties. Es ar hercogu tūlīt visu nokārtošu. Hercogs gaida manā istabā.

— Jūsu istabā? Es taču dzirdēju kliedzienu, ar kuriem viņu apsveica, no Luvras aizejot.

— Jā, izgājis pa lielajiem vārtiem, pa mazajiem viņš atkal atgriezās pilī. Karali hercogs apmeklēja pirmo, mani — pēc tam.

— Ak, manu brāli, kā man pateikties, ka jūs tā ievērojat manas tiesības, kuras es pats savā vārgumā dažreiz noniecinu! Ejiet, Fransuā, un visu nokārtojiet!

Hercogs satvēra brāļa roku, gribēdams to noskūpstīt.

— Ko jūs darāt, Fransuā? Manās rokās, pie manis! — sauca Indriķis. — Te ir jūsu īstā vieta!

Brāļi vēlreiz apskāvās, pēc tam Fransuā, sirdij priekā pukstot, steidzās uz savu istabu.

Redzēdams, ka brālis aizgājis, karalis dusmās sakoda zobus, tad ātri aizskrēja pa slepeno eju, kas veda uz Navarras Margeritas istabu, ko tagad apdzīvoja Anžū hercogs, un nostājās pie kādas sienā ierīkotas apaļas spraugas, pa kuru viņš ļoti labi varēja noklausīties Fransuā un hercoga Gīza gaidāmo sarunu.

— Velns un elle! — iesaucās Čiko, atvērdams acis un atsēzdamies uz savas dabas dotās sēdvietas. — Šādas ģimenes ainas gan aizkustina sirdi!