XXVI Brālis Gorenflo tic savai mēnessērdzībai

Kad klostera mūri bija aiz muguras, Gorenflo vispirms traucās izvairīties no nezināmajām, priora pareģotajām briesmām. Namu pakrēslā slēpdamies, viņš izlīda pa tuvākajiem pilsētas vārtiem.

Kad Gorenflo beidzot bija piecus simtus soļu no vārtiem un grāvmalā ieraudzīja pirmo jauno zāli, viņš apsēdās uz ceļa nogāzes, atbalstīja divkāršo zodu platajā, treknajā rokā, ar rādītājpirkstu pakasīja savu buldoga degunu un nogrima pārdomās, kuras bieži pārtrauca sāpīgas nopūtas.

Viņa pirmās domas, no kurām viņš ar lielām pūlēm varēja tikt vaļā, bija par atgriešanos Parīzē, lai dotos tieši uz klosteri un paskaidrotu prioram, ka viņš labāk grib kļūt par cietumnieku un ka viņš grib izciest pātagu un dzelzi, ja vien viņam atstāj iemīļotās ēšanas reizes, kuras tas gatavs samazināt līdz piecām.

Šīm domām, kas veselu stundas ceturksni nežēlīgi nomocīja nabaga mūka smadzenes, sekoja citas, mazliet prātīgākas: viņš gribēja doties uz viesnīcu «Pilnības rags», lai pastāstītu Čiko par savu nožēlojamo stāvokli un no dižciltīgā drauga palūgtu nedaudz naudas.

Pēc stundas ceturkšņa viņam uzmācās trešā doma: viņš gribēja paklaiņot pilsētas apkārtnē, pa Svētā Žermēna vārtiem atgriezties Parīzē un slepeni turpināt dāvanu vākšanu. Viņš pazina labas vietas, bagātus devējus, šauras ieliņas, kur dāvanu vācēja maiss pildījās ar visādiem gardumiem.

Bet arī no šā nodoma viņš atteicās. Tad viņam bija jāpaliek Parīzē, kur vienmēr draudēja briesmas, kur ik mirkli varēja satikt strēlniekus, seržantus un baznīcas tiesnešus, kas no klejojošo mūku viedokļa bija bīstami ļaudis.

Draudēja vēl viena nelaime. Svētās Ženevjevas klostera ziedojumu pārzinis bija cītīgs darbinieks, kas Parīzi neatstātu bez dāvanu vācēja. Ar Gorenflo varētu konkurēt jauns brālis, kas aizstāvētu savas priekšrocības, un viss izjuktu.

Gorenflo nodrebēja, un tam bija arī dibināts iemesls. Tiktāl viņš bija ticis, tiktāl visu pārdomājis, kad pie apvāršņa ieraudzīja kādu jātnieku. Svešais nokāpa pie kāda nama, kas atradās apmēram simts soļu no Gorenflo apmešanās vietas. Nepazīstamais pieklauvēja, durvis atvērās, un jātnieks ar zirgu pazuda namā.

Gorenflo apskauda jātnieku, kam bija zirgs, ko viņš nevarēja nopirkt.

Pēc brīža jātnieks atkal iznāca un netālu no Gorenflo noslēpās starp kādu koku puduri un akmeņu kaudzi.

Cilvēks, kas bija ielīdis paslēptuvē un pētīdams pārlūkoja apkārtni, ieraudzīja Gorenflo, kurš vēl arvien sēdēja zemē, galvu rokās atspiedis. Tas viņam nepatika. Viņš piecēlās un sāka aiz akmeņu kaudzes staigāt šurp un turp.

— Tas ir kāds blēdis, — sacīja Gorenflo. — Liekas, ka es viņu pazīstu… Nē, nevar būt!

Šai mirklī svešais pēkšņi noslīga zemē, it kā tam būtu notirpušas kājas. Viņš bija saklausījis pakavu troksni.

Tiešām, pa pilsētas vārtiem varenos zirgos izjāja trīs vīri, no kuriem divi laikam bija kalpi. Tiklīdz vīrs, kas slēpās aiz akmeņiem, viņus ieraudzīja, viņš sarāvās vēl mazāks, aizslēpās aiz resna koka un novēroja vīrus, kas jāja šurp. Tad viņš atgriezās namā.

— Es esmu aizkavējis lielu noziegumu, — sacīja Gorenflo, — un mana atrašanās šai mirklī uz ceļa ir viena no dievišķās gribas izpausmēm, kas man galu galā sagādās krietnas brokastis. Spiegu neviens labprāt neieredz. Toties viņš glabāja noslēpumu, un, ja par to varēja dabūt kaut sešus ekijus, viņš gribēja tos iegūt.

Daudz nevilcinādamies Gorenflo devās uz nama pusi. Te viņš atcerējās svešā kareiviskumu. Kamēr viņš tā šaubījās, atkal atvērās durvis un parādījās jātnieks un zirgs. Gorenflo tuvojās svešiniekam un ierunājās:

— Monsieur, lai pieci Debesu Tēvi un piecas Marijas svētī jūsu nodomus…

Jātnieks pagrieza galvu pret mūku un iesaucās:

— Gorenflo!

— Čiko! — pārsteigtais mūks nomurmināja.

— Pie velna, kurp tu ej, tēvs? — Čiko jautāja.

— Nezinu. Un jūs?

— Es gan zinu. Es dodos projām.

— Ļoti tālu?

— Līdz apstāšos.

— Bet tu, tēvs, ja tu nevari pateikt, kāpēc tu šeit atrodies, tad es tev to pateikšu.

— Ko?

— Tu mani izspiego.

— Mans Jēzu! Es jūs izspiegoju, lai Dievs mani sargā! Es tikai jūs redzēju, un tas ir viss.

— Ko tu redzēji?

— Es redzēju, ka jūs uzglūnējāt trim jātniekiem.

— Tu esi muļķis.

— Aiz tiem akmeņiem.

—Klausies, Gorenflo, es gribu ārpus pilsētas celt māju. Šie akmeņi pieder man, un es gribēju apskatīt, vai tic, ir diezgan labi.

— O, tad tas ir pavisam kas cits, — atbildēja mūks, neticēdams nevienam Čiko vārdam. — Es esmu maldījies.

— Bet ko tu dari aiz pilsētas mūriem? *

— Ak, monsieur Čiko, es esmu izraidīts, — Gorenflo smagi nopūtās un pastāstīja par izdzīšanu, noklusējot izraidīšanas iemeslus. Čiko pats ļoti labi zināja, ka Gorenflo kopš vakar vakara neko nebija izdarījis.

Ciko sākumā izdevās neticīgo mūku pārliecināt, ka tas ap pulksten desmitiem vakarā atstājis viesnīcu «Pilnības rags». Pēc tam viņš droši vien klostera baznīcā esot noturējis musinošu runu pret Indriķi III, vismaz tā varot nojaust no iepriekš teiktā.

— Tad es visu saprotu, — Gorenflo piekrita.

— Tā ir laime… Ja jau jūs piedalījāties sapulcē, tad jūs piederat… Pie velna, kā gan viņu sauca? Pagaidiet! Jūs piederat svētajai savienībai, vai ne?

Gorenflo nolieca galvu uz krūtīm, nopūtās un teica:

— Es esmu mēnessērdzīgs… man jau sen bija tāda nojauta. Bet ko nu es nabags darīšu! Kā gan es apmierināšu savu krietno ēstgribu?

Un izmisušais mūks mēģināja žēli elsot.

Čiko iežēlojās par šo bezgalīgo izmisumu un sacīja:

— Labi! Es ņemšu tevi līdzi.

Gorenflo, šaubu mākts, paskatījās uz gaskonieti — kā cilvēks, kas šādai labvēlībai netic.

— Bet tikai ar noteikumu, ka tu būsi prātīgs. Vai esi ar mieru?

— Vai es būšu ar mieru, — sauca mūks, — vai es būšu ar mieru… Bet vai jums ir nauda ceļošanai?

— Skaties, — sacīja Čiko, izvilkdams no kabatas biezu maku.

Gorenflo līksmi sakustējās.

— Cik?

— Simts piecdesmit pistoles.

— Un kurp mēs dosimies?

— Gan tu redzēsi, tēvs.

— Kad mēs brokastosim?

— Tūlīt.

— Bet ar ko es jāšu?

— Ne manā zirgā, mans Dievs! Tu jau to nospiestu.

— Ko tad es darīšu?

— Gluži vienkārši. Tev ir vēders kā Bakha pavadonim Silēnam, tu esi tāds pats žūpa kā viņš. Lai līdzība būtu vēl pilnīgāka, es tev nopirkšu ēzeli.

— Jūs esat mans karalis, monsieur Čiko, mana saule! Pērciet spēcīgāko ēzeli! Jūs esat mans Dievs. Bet sakiet, kur mēs brokastosim?

— Tepat, mans Dievs, tepat! Paraugies virs tām durvīm un lasi, ja vien tu māki lasīt.

Viņi tiešām atradās kādas viesnīcas priekšā.

Gorenflo sekoja Čiko pirkstam un lasīja:

«Šeit var dabūt šķiņķi, olas, zivis un balto vīnu.»

Būtu grūti attēlot, kā mainījās Gorenflo seja, kad viņš izlasīja šo izkārtni. Viņa vaibsti atmaiga, acis iemirdzējās, mute pavērās, parādot divas baltu, izsalkušu zobu rindas. Līksmā pateicībā viņš pacēla labo roku, ļoti jautri sāka soļot, dziedādams jūsmīgu dziesmu:

Zaļā pļavā ēzelis Ausis līksmi gaisā slej, Pudelē, kam korķa nav, Dzira puto, glāzē skrej. Ir vēl vīnā reibis mūks, Katrā krogā žūpos tas, Līdz kā muca vēders tūks!

— Lieliski! — sauca Čiko. — Lai veltīgi nekavētu laiku, sēdīsimies tūlīt pie galda, manu dārgo brāli, un parūpēsimies par teicamiem gardumiem, lai mūsu dvēselēm sagādātu īstu prieku.

Загрузка...