Grāfiene de Monsoro

XXI Ķilda

Pēc pusdienām grāfs Monsoro paņēma savu jauno draugu zem rokas un un izveda no pils.

— Vai jūs zināt, — viņš teica, — vai jūs zināt, ka esmu ļoti laimīgs, jūs šeit atrazdams, jo Meridoras vientulība mani ļoti biedē.

— Bet jūsu kundze? — Sentlukāss ievaicājās. — Man šķiet, ka tādā sabiedrībā man pat tuksnesis liktos pārāk apdzīvots.

— Es to nenoliedzu, — Monsoro kodīja lūpas.

— Bet… es tomēr esmu ļoti priecīgs, jūs šeit sastapdams.

— Monsieur, — sacīja Sentlukāss, ar mazu zelta nazīti zobus tīrīdams, — jūs tiešām esat ļoti godbijīgs, jo es nemaz nevaru iedomāties, ka ar šādu kundzi un tādā dabas krāšņumā jūs kaut mirkli varētu garlaikoties.

— Ak, es pusi mūža esmu nodzīvojis mežos.

— Tieši tāpēc jums nav iemesla garlaikoties. Man liekas — jo pie meža vairāk ir pierasts, jo tas šķiet mīļāks. Aplūkojiet šo lielisko parku! Es ticu, ka os būtu gluži izmisis, ja man vajadzētu to atstāt. Baidos, ka šis mirklis nav tālu.

— Kāpēc?

— Ak, monsieur, cilvēks taču nav sava likteņa valdnieks! Viņš ir lapa, ko vējš norauj no koka un aiznes pār līdzenumiem un lejārn, pašai nezinot — kurp. Jūs esat ļoti laimīgs.

— Laimīgs? Kā tā?

— Jūs paliksit šajā burvīgajā parkā.

— Man liekas, ka arī es nepalikšu ilgi.

— Kāpēc? Man šķiet, ka jūs maldāties.

— Nē, — atbildēja Monsoro. — Nē, mani dabas skaistums tā nesajūsmina. Šim parkam es neuzticos.

— Neuzticaties? — jautāja Sentlukāss.

— Jā.

— Kāpēc?

— Man tas liekas nedrošs.

— Neliekas drošs? — Sentlukāss izbrīnā iesaucās. — Ak, es saprotu, vientulības dēl?

— Nē, jums taču Meridorā ir jautra sabiedrība.

— Nevienas dvēseles, — Sentlukāss atbildēja.

— Vai tiešām?

— Tiešām.

— Kā, vai tad jūs neviens neapmeklē?

— Kopš es esmu šeit — neviens.

— Vai šad un tad no Ažēras skaistā galma neierodas kāds muižnieks?

— Neviens.

— Tad manas aizdomas ir netaisnas.

— Jā, pavisam netaisnas. Bet sakiet, kāpēc parks nav drošs. Vai tajā ir sastopami lāči?

— Nē!

— Un vilki?

— Arī ne.

— Laupītāji?

— Varbūt. Sakiet, man liekas, ka jūsu kundze ir ļoti skaista?

— Protams.

— Vai viņa mīl parkā pastaigāties?

— Ļoti bieži. Viņa līdz ar mani dievina lauku dzīvi.

— Un šajās pastaigās jūs viņu pavadiet?

— Vienmēr.

— Gandrīz vai vienmēr!

— Pie velna, ko šie jautājumi nozīmē?

— Neko, mīļais Sentlukās, gandrīz vai neko! Bet klausieties! Stāsta, ka parkā redzēts klīstam kāds vīrietis.

— Kāds vīrietis?

— Jā.

— Kas kārotu manas sievas mīlu?

— Neticu, ka viņš kārotu Sentlukāsa kundzi.

— Ko tad?

— Baidos, ka viņš kāro pēc Diānas.

— Jūs tiešām domājat, ka šeit ierodas kāds vīrietis?

— Ne vien ticu, es to arī redzēju.

— Jūs redzējāt šo vīrieti parkā?

— Jā.

— Kad?

— Vakar.

— Kur?

— Redziet, tur, pa kreisi!

Grāfs Monsoro un Sentlukāss bija sasnieguši veco gāršu.

— Jā, vecais valnis tiešām izskatās bēdīgi, — Sentlukāss atbildēja. — Par to jāpaziņo baronam.

— Ko jūs turat aizdomās?

Sentlukāss nogrima dziļās pārdomās. Grāfs Monsoro gaidīja viņa atbildi.

— Nu? — viņš jautāja.

— Nolādēts! — Sentlukāss iesaucās. — Es nevienu nevaru iedomāties, kā…

— Kā… ko?

— Kā jūs, — Sentlukāss atbildēja.

— Jūs jokojat, mīļo Sentlukās, — grāfs salti atbildēja.

— Tiešām ne! Pēc kāzām arī es biju tāds.

— Jūs negribat atbildēt. Lai, mīļais draugs, man ir drosme. Palīdziet man, es būšu jums ļoti pateicīgs!

Sentlukāss pakasīja aiz auss un atbildēja.

— Es iedomājos vienīgi jūs.

— Neniekojieties, esiet nopietns, jo lieta ir ļoti svarīga.

— Vai tiešām?

— Esmu par to pārliecināts.

— Tad tā ir cita lieta. Un vai jūs zināt, kā šis cilvēks te ierodas?

— Atzogas.

— Bieži?

— Liekas gan. Mīkstajā akmenī pat iemītas viņa kāju pēdas. Palūkojieties!

— Tiešām!

— Vai jūs to nekad nemanījāt?

— Kā tad ne. Bet es domāju…

— Ko? — grāfs dusmās iesaucās.

— Es domāju, ka nācējs esat jūs.

— Bet es apgalvoju, ka neesmu nācis.

— Tad tas ir kāds cits.

Galma medību pārziņa skatiens draudēja Sentlukāsam, bet viņš palika gluži vienaldzīgs.

— Nu! — Monsoro skarbi iesaucās. Sentlukāss pacēla galvu.

— Man ir vēl citas aizdomas, — Sentlukāss atbildēja.

— Runājiet!

— Ja tas būtu Anžū hercogs?

— Arī es tā domāju, — atbildēja Monsoro. — Bet es apstājos. Viņš tas nav.

— Ak, hercogs ir ļoti spējīgs.

— Bet tas nav viņš.

— Jūs sakāt, ka tas nav viņš, bet es joprojām teikšu, ka tas ir viņš.

— Pareizi. Jūs dzīvojat pili, jums ir jāzina.

— Pagaidiet! — Sentlukāss iesaucās.

— Kas ir?

— Man ir vēl vienas aizdomas. Ja jūs ar hercogu esat nevainīgi, tad es būšu vainīgais.

— Jūs?

— Kāpēc gan ne?

— Kāpēc jums jāatjāj ar zirgu no otras puses, ja jūs jau esat parkā?

— Mans Dievs! Es esmu ļoti viltīgs radījums.

— Tātad jūs aizbēgāt, mani uz vaļņa ieraudzījis.

— Varbūt!

— Jūs par mani zobojaties, — grāfs nobālis iesaucās. — Jūs jokojat jau veselu ceturtdaļstundu.

— Jūs maldāties, monsieur, — atbildēja Sentlukāss, izvilkdams savu pulksteni un grāfu Monsoro tik stīvi uzlūkodams, ka drošsirdīgais vīrs nodrebēja.

— Jūs mani apvainojat, — grāfs ierunājās.

— Vai jūs domājāt, ka jūs mani neapvainojāt?

— Ak, tagad es skaidri redzu!

— Skaists brīnums desmitos no rīta! Ko jūs redzat?

— Es redzu, ka jūs ar to nodevēju, nelieti, ko es vakar tik tikko nenonāvēju, ļoti labi saprotaties.

— Tas taču ir mans draugs! — Sentlukāss iesaucās.

— Ja tas ir jūsu draugs, tad es jūs uz vietas nogalināšu!

— Jūsu mājā, un tik pēkšņi! Bez brīdinājuma?

— Vai jūs gribat, lai es kautrējos no kaut kāda nožēlojama radījuma? — galīgi pārkaitinātais grāfs kliedza.

— Ak, grāf Monsoro, — Sentlukāss aizrādīja, — cik jūs esat nepieklājīgs, un kā gan meža zvēri samaitājuši jūsu labos tikumus.

— Vai jūs neredzat, ka es esmu noskaities! — grāfs rēca, sakrustotām rokām un izķēmotu seju nostādamies Sentlukāsa priekšā.

— Es redzu ļoti labi. Jūs izskatāties bēdīgs, mīļo grāf Monsoro.

Grāfa roka tvēra zobenu.

— Ievērojiet, — Sentlukāss aizrādīja, — ka jūs mani izaiciniet. Jūs pats esat liecinieks, ka es esmu pavisam mierīgs.

— Jā, puišel, jā, mīkstčauli, jā, es tevi izaicinu!

— Vai jums nepatiktu pārkāpt pāri valnim, grāf Monsoro? Viņpus mūra mēs būtu neitrālā apgabalā.

— Vienalga! — grāfs sauca.

— Man gan nav vienalga, jo es negribu nogalināt jūs uz jūsu paša zemes.

— Labi, — grāfs Monsoro piekrita, steidzīgi līzdams pāri valnim.