Grāfiene de Monsoro

XXI Ceļā uz Meridoru >

Nākamajā rītā, apmēram tai laikā, kad brālis Gorenflo pamodās, pa ceļu no Parīzes uz Anžē, starp Šartru un Nožānu, jāja divi jātnieki — kāds augstmanis ar savu pāžu. Dienu iepriekš jātnieki ar putās nodzītiem zirgiem bija sasnieguši Šartru. Viens no jātniekiem bija uzauļojis pat uz Katedrāles laukuma. Tad ceļotāji bija apmetušies kādā mājvietā, no kuras pēc pusstundas ar jauniem zirgiem atkal bija izjājuši.

Tiklīdz viņi atradās klajā laukā, lielākais tuvojās mazākajam, atplēta rokas un teica:

— Mīļo sieviņ, skūpsti mani gluži mierīgi, jo tagad mums vairs nav jābaidās!

Sentlukāsa kundze, jo tā bija viņa, droši paliecās uz priekšu, atvēra biezo mēteli, kurā bija ietinusies, uzlika rokas uz jaunā vīra pleciem un sniedza viņam ilgu, kvēlu skūpstu.

Vai nu drošības sajūtas vai baudītā skūpsta dēļ jaunlaulāto pāris tai pašā dienā pieturēja Kurvillas ciemā, kas atradās četru stundu jājienā no Šartras, un apmetās kādā viesnīcā, kura ar savu vientulību un dubultām durvīm bēgļiem likās drošs patvērums.

Šeit, paslēpušies mazajā istabiņā, viņi palika veselu nakti un dienu un pavēlēja uznest brokastis, un noteica saimniekam pirms rītausmas viņus netraucēt, jo ceļā viņi esot ļoti noguruši. Pavēle tika precīzi izpildīta.

Nākamajā rītā Sentlukāsi devās ceļā uz Nožānu. Tagad viņi bija vēl drošāki, viņi vairs nejāja kā bēgļi vai kā mīlētāji, bet gan kā pārgalvīgi bērni.

— Ak, — Sentlukāss pēkšņi iesaucās, — cik skaisti būt brīvam! Vai tu kādreiz esi jutusies tik brīva, Žanna?

— Es? — jaunā sieviete līksmi iesaucās. — Nē! Es pirmo reizi baudu gaisu un tāles. Mans tēvs vienmēr bija aizdomīgs, māte mīlēja tupēt mājās. Es varēju iziet vienīgi audzinātājas, divu kalpoņu un liela kalpotāja pavadībā. Es neatceros, kad būtu skrējusi pa pļavu, ja vien kā nerātna meitene Meri- doras mežā lēkāju kopā ar manu labo Diānu. Tur mēs noskraidelējām lielus gabalus, tā kā pat ceļu uz mājām neatradām.

— Arī es nekad neesmu bijis brīvs, — sacīja Sentlukāss. — Es arvien esmu bijis pieklājības vai tirāniskā karaļa iegribu vergs. Ak, mana labā Žanna, man liekas, ka es biju vēl nebrīvāks par tevi… Tu redzi, ka es baudu šo brīvību, kas ir tik dievišķīga, un es nezinu, kā būtu tad, ja mums to laupītu.

— Un ja nu mūs atkal panāk, Sentlukās, — jaunā sieviete iebilda, nemierīgu skatu vērodama apkārtni, — ja nu mūs iesloga Bastīlijā?

— Ja mūs ievietotu vienā kapā, mana mazā Žanna, tad tā būtu tikai puse no nelaimes. Man liekas, ka vakar vientuļajā istabā mums neklājās ļaunāk kā gūstā. Mēs taču negarlaikojāmies.

— Sentlukās, ne uz ko neceri! — Žanna iesmējās. — Ja mūs noķers, tad es neticu, ka mēs kādreiz atkal redzēsimies.

— Tad mēģināsim labi paslēpties, — sacīja Sentlukāss.

— Ak, nerūpējies, — Žanna atbildēja, — par to mums nav jābaidās, mēs paslēpsimies teicami. Ak, ja tu pazītu Meridoru un tās lielos ozolus, bezgalīgos biezokņus un mierīgos strautus, kas vasarā tek zem biezām zaru sijām, bet ziemā slēpjas kritušo lapu kaudzēs! Un lielie dīķi, druvas, puķu dobes, plašie zālāji un mazie tornīši, no kuriem laidelējās tūkstošiem baložu. Bet tas vēl nav viss, Sentlukās. Tur mīt šīs valsts karaliene, šo Armīdas dārzu burve, skaistā, labā Diāna, dimanta sirds zelta iekalumā! Tu viņu iemīlēsi, Sentlukās!

— Es viņu jau mīlu, jo viņa ir mīlējusi tevi.

— Ak, es ticu, ka viņa mīl mani arī tagad un mīlēs vienmēr. Diāna draudzībā neniķojas. Vai tu vari iedomāties to laimīgo dzīvi, ko mēs baudīsim starp šīm puķēm un krūmājiem! Diāna pārvalda tēva māju. Mums vairs nebūs nekādu rūpju. Barons ir veco laiku cīnītājs, kas kļuvis tikpat nespēcīgs un gļēvs, cik kādreiz ir bijis varens un dižs. Viņam ir tikai pagātnes atmiņas — Mariņano uzvarētājs un Pavia uzveiktais; viņam ir tikai viena mīla tagadnē un viena vienīga nākotnes cerība — viņa dārgā Diāna. Mēs varēsim dzīvot Meridorā, ka viņš pat nepamanīs un nezinās. Un ja viņš uzzinās? Ak, tad mums tikai jāpasaka, ka Diāna ir skaistākā meitene pasaulē un karalis Fransuā I lielākais karavadonis.

— Tas ir ļoti jauki, — sacīja Sentlukāss, — bet es tomēr paredzu nesaskaņas.

— Kā tā?

— Starp baronu un mani.

— Par ko? Par Fransuā I?

— Nē. Es piekritīšu viņa viedoklim par lielo karavadoni. Bet par skaistāko meiteni pasaulē es apstrīdēšu.

— Mani nevajag ņemt vērā. Es taču esmu tava sieva.

— Pareizi! Uz priekšu, Žanna, — iesaucās Sentlukāss. — Kaut mēs jau būtu Meridorā!

Un viņi uzmundrināja zirgus, dažas stundas čakli turpinādami ceļu, bet tad pēkšņi atkal pieturēja, lai atjaunotu kādu pārtrauktu sarunu vai lai izlabotu neveiklu skūpstu.

Tā viņi sasniedza Lemānu, kur jaunlaulātie uzturējās veselu dienu. Nā­kamajā rītā, pametot šā laimīgā ceļojuma otro laimīgo piestātni, viņi devās ceļā, cieši apņēmušies vakarā sasniegt Meridoru.

Pēkšņi Sentlukāss juta, ka pie pleca pieskārās sievas roka. Viņš nodrebēja. Tas nebija glāsts.

— Kas ir?

— Paskaties!

Sentlukāss pagriezās un pie apvāršņa ieraudzīja jātnieku, kas jāja pa to pašu ceļu, kur viņi.

Jātnieks bija ceļa kalnājā. Pret pelēkajām debesīm viņš izskatījās visai iespaidīgs un likās daudz lielāks ņekā īstenībā.

Sentlukāsam likās, ka redzētais ir ļauns vēstījums.

— Tiešām, — viņš bālēdams teica, — tas ir jātnieks.

— Bēgsim, — Žanna ieteica un paskubināja zirgu.

— Nē, — atbildēja Sentlukāss, kam bailes nelaupīja aukstasinību, — nē, šis jātnieks ir viens, un no viena mums nav jābēg. Nojāsim malā un ļausim viņam aizjāt garām. Tiklīdz viņš būs projām, mēs savu ceļu varēsim atkal turpināt.

— Bet ja nu viņš pietur?

— Ja viņš pieturēs, gan jau tad redzēsim, ko darīt.

— Tev taisnība, un man nav jābaidās. Ja tu esi pie manis, tu mani aizstāvēsi.

— Vienalga — turpināsim ceļu, — sacīja Sentlukāss, vēlreiz paskatī­damies uz jātnieku, kas turpināja auļot šurp. — Mani mazliet uztrauc spalva pie jātnieka cepures un cirtas zem tās.

—Mans Dievs, kā gan spalva un cirtas tevi var uztraukt?—vaicāja Žanna, sekodama savam vīram, kas viņas zirgu bija paņēmis pavadā un veda mežā.

— Tāpēc, ka spalvai ir krāsa, kas galmā patlaban ir ļoti modē, bet cirtas ir ļoti neparastas. Uz priekšu, Žanna! Šis jātnieks,-man liekas, ir karaļa, mana godājamā kunga, sūtnis.

— Uz priekšu! — iesaucās Žanna, kā lapa bailēs trīcēdama par to, ka

vinu varētu šķirt no mīļotā. » > >

Taču ar bēgšanu neveicās. Egles bija ļoti biezas un to zari — sakļāvušies kā mūris, mīkstajā zemē zirgi iestiga līdz ceļiem. Bet jātnieks tuvojās kā zibens un kalna nogāzē varēja jau dzirdēt pakavu dunoņu.

— Augstās debesis! — jaunā sieviete iesaucās. — Viņš katrā ziņā grib mūs panākt.

— Tiešām, — sacīja Sentlukāss un apstājās. — Vienalga, aplūkosim, kas viņš īsti ir, jo nu mēs vairs neaizbēgsim.

— Viņš pietur.

— Viņš nokāpj no zirga un nāk mežā, — Sentlukāss piebilda. — O, patiesi, es došos tam pretī, kaut viņš būtu pats velns.

— Pagaidi, — sacīja Žanna, vīru aizturēdama. — Man liekas, ka viņš sauc.

Piesējis zirgu pie kāds egles, svešais tiešām ienāca mežā un sauca:

— Hei, monsieur, hei! Tūkstoš velnu, nevajag bēgt! Es gribu atdot to, ko jūs esat pazaudējuši.

— Ko viņš saka? — grāfiene jautāja.

— Viņš saka, ka mēs kaut ko esam pazaudējuši.

— Monsieur, — svešais turpināja, — Kurvillas viesnīcā jūs esat aizmirsis savu rokassprādzi. Pie velna! Dāmu ģīmetnes nemēdz pazaudēt un sevišķi godātās Kosē kundzes portretu nekādā ziņā.

— Šī balss man ir pazīstama, — Sentlukāss iesaucās.

— Viņš runā par manu māti.

— Bērns, vai tu esi pazaudējis savu rokassprādzi?

— Mans Dievs, jā! Es to ievēroju tikai šorīt un nevarēju atcerēties, kur to esmu nolikusi.

— Tas ir Busī, — Sentlukāss pēkšņi iegavilējās.

— Grāfs Busī, mūsu draugs, — Žanna jūsmoja.

— Protams, mūsu draugs, — sacīja Sentlukāss, traukdamies pie grāfa ar tādu pašu steigu, ar kādu nule bija gribējis aizbēgt.

— Sentlukāss! — ja nemaldos, — jautri iesaucās Busī, kas vienā lēcienā bija pie jaunlaulātajiem. — Labrīt, madame, — viņš, skaļi smiedamies, turpināja un pasniedza grāfienei ģīmetni, ko viņa tiešām bija aizmirsusi Kurvillas viesnīcā.

— Vai jūs karaļa vārdā nākat mūs apcietināt, monsieur Busī? — Žanna smaidīdama vaicāja.

— Es? Tiešām ne. Es vairs nepiederu pie viņa majestātes draugiem, kam viņš uzticētu tādu uzdevumu. Nē, Kurvillā es atradu jūsu rokassprādzi, kas nozīmēja, ka jūs jājat man pa priekšu. Es paskubināju zirgu, jūs ieraudzīju un sekoju jums. Piedodiet!

— Tātad… — sacīja Sentlukāss, vēl joprojām mazliet šaubīdamies, — tātad gadījuma pēc tas pats ceļš, kas mums?

— Gadījuma pēc gan, — atbildēja Busī. — Bet, jūs saticis, es varu sacīt, ka arī Dieva gādības dēļ.

Raugoties skaistā muižnieka godīgajās acīs, visas Sentlukāsa šaubas galīgi izgaisa.

— Tātad jūs ceļojat? — Žanna vaicāja.

— Ceļoju, — atbildēja Busī, atkal uzkāpdams zirgā.

— Taču ne tā kā mēs.

— Diemžēl ne.

— Nevis nelabvēlības dēļ, jūs gribējāt teikt.

— Tiešām, lai gan arī daudz netrūkst.

— tin kurp?

— Es dodos uz Anžēru. Un jūs?

— Mēs ari.

— Jā, es saprotu. Brisē atrodas divpadsmit stundu ilga jājiena attālumā no šejienes, starp Anžē un Somlru. Jūs kā vajātas dūjas meklējat patvērumu tēva mājās. Tas ir skaisti, un es jūsu laimi varētu pat apskaust, ja vien skaudība nebūtu nosodāms netikums.

— O, monsieur Busī, — sacīja Žanna, uzmezdama jauneklim pateicīgu skatu, — apprecieties un jūs būsit tikpat laimīgs kā mēs. Ticiet, ja mīl, tad laime ir kaut kas brīnišķīgs!

Un viņa smaidīdama pavērās Sentlukāsā, it kā vēlēdamās zināt arī viņa domas.

— Madame, — teica Busī, — es šai laimei neuzticos. Visi nevar ap­precēties karaļa aizbildniecībā.

— Ko jūs runājat! Jūs taču visi mīl.

— Ja visi mīl, madame, tad liekas, ka patiesībā neviens nemīl.

— Tādā gadījumā ļaujiet man jūs apprecināt! — sacīja Žanna, nozīmīgi paskatīdamās uz savu vīru. — Tad reiz daudzajiem un greizsirdīgajiem muiž­niekiem būs miers, un es apsolu, ka jūs iegūsit laimi, kuras esamību jūs noliedzat.

— Es nenoliedzu laimes esamību, madame, — Busī nopūzdamies at­bildēja, — es tikai noliedzu, ka šī laime ir lemta man.

— Vai es jūs-drīkstu apprecināt? — Sentlukāsa kundze atkārtoja.

— Apprecināt mani jūsu gaumē — nē, apprecināt mani manā gaumē — jā.

— Vai jūs runājat kā cilvēks, kas nolēmis palikt vecpuišos.

— Varbūt.

— Vai tad jūs esat iemīlējies kādā sievietē, kuru nevarat apprecēt?

— Grāf, — sacīja Busī, — apžēlojieties, palūdziet Sentlukāsa kundzei, lai viņa nedur manā sirdī tūkstošiem dunču!

— O, uzmanieties, Busī! Galu galā jūs iedvesīsit man aizdomas, ka mīlat manu sievu.

— Tad nu gan jums būs jāatzīst, ka es esmu ļoti maigs mīlētājs un ka laulātie draugi ir visai netaisni, ja viņi var būt greizsirdīgi.

— Pareizi! — iesaucās Sentlukāss, atcerēdamies, kā Busī viņa sievu bija atvedis uz Luvru. — Lai nu kā, bet atzīstieties, ka jūsu sirds ir sagūstīta.

— Atzīstos.

— Mīlas vai iedomu dēļ?

— Aiz kaislības, madame.

— Es to izdziedināšu.

— Neticu.

— Es jūs apprecināšu.

— Šaubos.

— Es jums sagādāšu laimi, ko jūs tiešām pelnāt.

— Ak, madame, tagad mana vienīgā laime — būt nelaimīgam.

— Es esmu ļoti stūrgalvīga.

— Es ari.

— Grāf, gan jūs padosities.

— Madame, — sacīja jauneklis, — mēs gribam ceļot kā draugi. Vispirms atstāsim šo smilšu bedri un nakts miteklim izvēlēsimies to skaisto ciemu, kas tur spulgo saulē.

— Šo vai kādu citu.

— Es citu nevēlos.

— Tātad jūs mani pavadīsit?

— Līdz savam ceļa mērķim, ja tik jūs neapgrūtinu.

— Tieši otrādi. Bet vislabāk būtu, ja jūs varētu sekot man.

— Kurp?

— Uz Meridoras pili.

Asinis saskrēja Busī sejā un atkal satrauca sirdi. Pēc tam viņš kļuva tik bāls, ka viņa noslēpums droši vien būtu atklāts, ja Žanna šai mirklī nebūtu uzsmaidījusi savam vīram.

— Uz Meridoras pili, madame? — jautāja Busī, atkal atguvis spēkus šo vārdu izrunāt. — Sakiet, lūdzu, kas tā ir?

— Kādas manas draudzenes muiža, — Žanna atbildēja.

— Kādas jūsu draudzenes muiža… un, — Busī turpināja, — un viņa atrodas savā muižā?

— Protams, — atbildēja Sentlukāsa kundze, kas neko nezināja par divu pēdējo mēnešu notikumiem Meridorā. — Vai jūs nekad neesat dzirdējis runājam par bagāto Meridonas baronu un…

— Un… — iebilda Busī, kad Žanna aprāvās.

— Un viņa meitu, Meridoras Diānu, skaistāko meiteni, ko kāds jebkad ir redzējis.

— Nē, madame, — teica Busī, kas lielā uzbudinājuma dēļ gandrīz v^i sāka smakt.

Kamēr Žanna atkal zīmīgi uzlūkoja savu vīru, jaunais muižnieks priecājās par reto laimi, ka šai ceļā saticis ļaudis, kas runā par Meridoras Diānu, atmodinot viņa sirdī glabāto domu atbalsi.

Vai tas bija pārsteigums? Nē, tam nevarēja ticēt. Vai tie bija slazdi? Tas nebija iespējams. Sentlukāss vairs nebija Parīzē, kad viņš bija nokļuvis pie madame de Monsoro un uzzinājis, ka Monsoro kundze agrāk ir saukusies par Meridoras Diānu.

— Un vai šī pils atrodas tālu no šejienes, madame? — viņš jautāja.

— Es domāju, ka septiņu stundu jājiena attālumā. Un es gribu derēt, ka nevis jūsu saules apmirdzētajā ciemā, kam es nemaz neuzticos, bet gan pilī šovakar varēsim lūgt naktsmājas. Jūs taču nāksit līdzi, vai ne?

— Jā, madame.

— Uz priekšu! — sacīja Žanna. — Tas ir solis pretim laimei.

Busī palocījās un sāka jāt blakus jaunlaulātajiem. Brīdi visi klusēja. Busī, kas daudz ko vēlējās žināt, beidzot iedrošinājās pajautāt.

— Un kas ir šis bagātais Meridoras barons?

— īsts muižnieks, veco laiku drošsirdis, bruņinieks. Ja viņš būtu dzīvojis karaļa Artūra laikā, viņš būtu augstā amatā.

— Un… — vaicāja Busī, valdīdams satraukumu, — un kas ir apprecējis vina meitu?

— Apprecējis viņa meitu?

— Jā, es to jautāju.

— Diāna ir apprecējusies?

— Kas tur tik savāds?

— Nekas. Diāna nav precējusies. Citādi viņa būtu par to paziņojusi.

— Tātad Diānas jaunkundze atrodas pilī pie tēva?

— Mēs tā domājam, — atbildēja Sentlukāss, apliecinādams savai sievai, ka viņš nojautis viņas valšķīgo nodomu.

Iestājās īss klusums. Katrs domāja savas domas.

— Ak! — iesaucās Žanna, seglos izslicdamās. — Tur ir pils torņi. Redzat, redzat, monsieur Busī, starp tiem lielajiem kokiem! Vai jūs redzat jumtu?

— Jā, protams, — Busī atbildēja tādā uzbudinājumā, par ko pats pabrīnījās. — Jā, redzu. Tātad tā ir Meridoras pils?

Un, redzot šo dabas ainavu un vareno pili, viņa iedomās skaidri parādījās Parīzes migla un Svētā Antonija ielas stūra namā paslēptās nabaga gūsteknes tēls.

Arī šoreiz viņš nopūtās, taču ne aiz sāpēm vien. Viņš atcerējās Sentlukāsa kundzes apsolīto laimi.