Grāfiene de Monsoro

III Princis un draugs

Kā zināms, hercogs Gīzs bija uzaicinājis Anžū hercogu iziet. Aizdomīgo augstību šis uzaicinājums uztrauca. Viņš labprāt būtu palicis mājās, bet tā kā viņa paša labā nebija peļami, ka tas savām acīm redz, kas vakarā notiek, viņš nolēma iziet, bet vienīgi labā apsardzībā, ko viņš cerēja atrast pie Busī. Busī atklāti dusmojās par nekrietno vārda laušanu un bija ļoti satriekts par mīlas cerību iznīcināšanu. Viņš bija redzējis Diānu galmā kā grāfieni Monsoro, redzējis, ka to uzņem karalienes Luīzes galma dāmu vidū. Viņš bija redzējis tūkstošiem ziņkārīgu skatienu jūsmojam par viņas daiļumu. Visu vakaru viņš ar kvēlu skatienu bija vērojis jauno sievieti, kas neuzdrošinājās pacelt savas acis. Būdams netaisns, kā visi cilvēki, kas tiešām mīl, Busī nemaz nebija padomājis, cik daudz Diānai pašai vajadzēja ciest.

— O! — viņš izdvesa, redzēdams, ka velti gaida viņas skatienu, — sievietes ir drošas un veiklas tikai tad, kad jāpieviļ aizgādnis, vīrs un māte. Kad tām jāizpērk vienkāršs pateicības parāds, tās ir pārāk gļēvas. Diāna varēja gluži atklāti pateikt: «Pateicos, monsieur Busī, pateicos par to, ko esat darījis manā labā, bet mīlēt es jūs nemīlu.» Nē! Viņa mani pamudina, viņa ļauj sevī iemīlēties, veltīgi iemīlēties. Bet viņa neko nav ieguvusi, jo es to vairs nemīlu, es to ienīstu.

Un ar dusmās pārsātinātu sirdi viņš atstāja karaļa istabas.

— Es nu gan esmu muļķis, —viņš drīz vien atkal prātoja. — Kāpēc man vienas vienīgas dēļ, kas mani ienīst, jānicina simts citu, kas mani mīl! Bet kāpēc viņa mani ienīst, kāpēc viņa mani nicina?

Vai tur vainīgs garais spoks ar miroņbālo seju, kas neatkāpjas ne soli un nemitīgi ar saviem greizsirdīgajiem skatieniem viņu apsargā? Un es iedomājos, ka šo cilvēku, tiklīdz vēlēšos, ar savu zobenu stundas ceturksnī varēšu padarīt mēmu un saltu. Ja es iedomājos, ka šo balto, puķēm rotāto kleitu varu slacīt ar asinīm, ja es iedomājos, ka tad es, nekad nemīlētais, vismaz būšu bīstams un ienīsts!…

— O, labāk jūsu naidu nekā jūsu vienaldzību! Bet tas būtu parasti un neķītri. To varētu izdarīt tikai Kvēls vai Možirons, ja vien viņi māk mīlēt.

Šo sāpīgo domu mocītam, viņam neizdevās līdzsvarot spēcīgo un citkārt drosmīgo dvēseli. Mīlas jūtas tiešām bija pārāk varenas, lai viņš ļautos vienaldzībai.

Satiekot Anžū hercogu, viņš novērsās, jo juta, ka nevarēs smaidīt un princi laipni sveicināt. Hercogs sauca viņu par savu draugu un tomēr tik nekrietni bija nodevis.

Iedams garām, princis minēja Busī vārdu, bet viņš neatskatījās. Busī atgriezās mājās, nolika zobenu uz galda, atjoza du/ici, novilka mēteli un atpogāja kamzoli, un apsēdās uz saliekamā krēsla, galvu atbalstīdams pret ģerboņa vairogu, kas veidoja atzveltni.

Redzēdami kungu domās nogrimušu, viņa ļaudis nodomāja, ka viņšvēlas atpūsties, un izgāja. Bet Busī negulēja, viņš sapņoja.

Tā viņš nosēdēja vairākas stundas, nemaz neievērodams, ka istabas otrā galā sēdēja kāds vīrs, kas viņu uzmanīgi vēroja, pats nemaz nepakustēdamies, ne vārda nebilzdams.

Beidzot pa Busī pleciem pārskrēja ledainas trīsas. Drīz vien grāfa zobi sāka klabēt, viņa rokas kļuva stīvas, smagā galva noslīdēja gar krēsla atzveltni un noliecās uz pleca.

Šai mirklī vīrs, kas viņu tik uzmanīgi bija vērojis, nopūzdamies piecēlās, tuvojās viņam un teica:

— Monsieur grāf, jums ir drudzis.

Grāfs pacēla lēkmes karstumā sārti kvēlojošo seju un teica:

— Ak, tu tas esi, Remī.

— Jā, monsieur grāf, es jūs šeit gaidīju.

— Kāpēc šeit?

— Tur, kur jācieš sāpes, nekad nepaliek pārāk ilgi.

— Pateicos, mans draugs, — sacīja Busī, satverdams jaunekļa roku.

Remī paklausīgo grāfu noguldīja gultā un palika pie viņa visu nākamo

dienu. Viņam bija jādziedina gan miesa, gan dvēsele. Vienai viņš izmantoja atsvaidzinošas zāles, otru mierināja ar maigiem vārdiem.

Bet nākamajā dienā, dienā, kad hercogs Gīzs ieradās Luvrā, Busī veltīgi meklēja savu dziedinātāju.

— Viņš ir ļoti noguris, — Busī domāja. — Par to nav jābrīnās! Nabaga jauneklim vajag svaigu gaisu, sauli, pavasari. Bez tam viņu droši vien gaida Ģertrūde. Ģertrūde gan ir tikai kalpone, bet viņa mīl… Kalpone, kas mīl, ir vairāk vērta nekā karaliene, kas nemīl.

Diena pagāja, bet Remi neatgriezās. Tieši tāpēc, ka viņš bija projām, Busī pēc viņa ilgojās. Viņš par nabaga jaunekli briesmīgi uztraucās un čukstus atkārtoja:

— O, es vēl ticēju pateicībai un draudzībai! Tagad es vairs nevienam neticēšu. Pievakarē, kad ielas sāka pildīties ar cilvēkiem un visdažādākajiem trokšņiem, kad dienas rietā istabā jau sabiezēja dziļa krēsla, Busī dzirdēja, ka priekšnamā skan daudz skaļu balsu.

Ieskrēja uztraukts kalps un ziņoja:

— Monsieur, Anžū hercogs.

— Ielaid,—atbildēja Busī, īgnumā pasmaidīdams par to, ka viņa valdnieks raizējas par viņu, valdnieks, ko viņš tā nicināja.

Hercogs ienāca. Busī istabā nedega neviena lampa. Slimās sirdis mīl tumsu, kas tās apņem ar sapņainiem rēgiem.

— Pie tevis ir ļoti tumšs, Busī, — sacīja hercogs. — Tas tevi var visai nomākt.

Busī klusēja. īgnums stindzināja viņa lūpas.

— Vai tu esi nopietni slims, ka nekā neatbildi, — hercogs turpināja.

— Es tiešām esmu ļoti slims, monsieur, — Busī murmināja.

— Tad tāpēc jau divas dienas es tevi neredzu manā pilī?

— Jā, monsieur.

Dusmodamies par šīm īsajām atbildēm, princis sāka staigāt pa istabu, aplūkodams pie sienām pakārtās gleznas un aptaustīdams audumus. Tad viņš izraidīja ārā visus pavadoņus un sāka sarunāties ar Busī tā kā mīlētāja ar savu dievināmo. Un arī tagad Busī atbildes bija pārāk atturīgas.

— Tu dusmojies uz mani, vai ne? — hercogs klusi jautāja.

— Es dusmojos? Par ko? Uz prinčiem nedusmojas. Man nav arī iemesla.

Hercogs klusēja.

— Runādams aplinkus, jūs velti kavējat laiku, — sacīja Busī. — Jums vajag mani, vai ne?

Hercogs nosarka, bet viņš atradās ēnā, tāpēc neviens to nepamanīja. Tad viņš teica:

— Es neko no tevis negribu, Busī, un tu maldies domādams, ka manam apmeklējumam ir savtīgs nolūks. Šovakar ir skaists laiks, un visā Parīzē valda liela rosība, tāpēc es tikai vēlējos redzēt tevi manā sabiedrībā, lai mazliet paklaiņotu pa ielām.

Busī palūkojās uz hercogu un jautāja:

— Vai jums nav Orilī?

— Serenādu dziedātājs un nejēga!

Pirms Busī paguva atbildēt, pie gultas pienāca Remī. kas, hercoga noraidījumus neievērodams, bija ienācis istabā, un teica:

— Jūs viņu nevarat pavadīt, monsieur.

— Kāpēc? — iesaucās Fransuā.

— Ārā ir ļoti auksts laiks, monsieur.

Kaut gan Busī jau gribēja paklausīt hercogam un piecelties, Remī savā ārsta noteiktībā nepiekāpās un ar noslēpumainu mājienu piespieda savu pavēlnieku palikt gultā.

Tiklīdz dusmīgais un piemānītais hercogs bija projām, Remī slimniekam uzsauca:

— Augšā, monsieur, piecelties! Nekavējieties! Istabā ir ļoti karsts, jums jātiek svaigā gaisā.

— Bet hercogam tu nupat teici, ka ārā ir ļoti auksts.

— Kopš viņš aizgājis, temperatūra ir mainījusies. Es esmu pārliecināts, ka svaigs gaiss jums nāks tikai par labu.

— Nesaprotu…

— Pastaiga ar hercogu būtu bijusi bīstama, ar ārstu tā būs svētīga. Vai jūs man nemaz vairs neuzticaties? Tad jūs varat mani raidīt projām.

— Tātad augšā, ja jau tu tā gribi.

— Tā tam ir jābūt.

Bālais Busī drebēdams piecēlās no gultas.

— Pievilcīgs bālums, skaists bālums, skaists slimnieks! — sauca Remī.

— Kurp mēs iesim?

— Kur gaiss tik labvēlīgs jūsu slimībai, monsieur.

Busī apģērbās.

— Manu cepuri un zobenu.

Prasītos piederumus pasniedza.

Tad viņi abi aizgāja.