Grāfiene de Monsoro

XVII Brālis Gorenflo

Viesnīcas «Pilnības rags» saimnieks moīrre Bonhomets, kuru Čiko sastapa virtuvē, patlaban lasīja kādu grāmatu, bet pannā uz uguns cepās vairāki miltos apvalstīti gaļas gabali.

Čiko ienākot, maitre Bonhomets pagrieza galvu.

— Ā, tas esat jūs, dižciltīgais, — viņš sacīja, aizvērdams grāmatu un pazemīgi sveicinādams savu viesi. — Labvakar un labu ēstgribu!

— Pateicos par divkāršo novēlējumu, kaut gan puse no tā nāks par labu tiklab man, kā arī jums. Bet tas ir atkarīgs no apstākļiem.

— Kā? Atkarīgs no apstākļiem?

— Jā, jūs jau zināt, ka es nekad neēdu viens.

—Ja tā, monsieur, — atbildēja Bonhomets, savu zaļo cepuri paceldams,— tad es varu jums piebiedroties.

— Pateicos, godājamo saimniek. Es gan zinu, ka jūs esat lielisks viesis, bet es tomēr pameklēšu citu.

— Varbūt brāli Gorenflo?

— Ļoti pareizi! Vai viņš jau ir sācis ēst?

— Nē, bet pasteidzieties.

— Kāpēc?

— Piecās minūtēs viņš būs beidzis.

— Jūs sakāt, ka brālis Gorenflo vēl nav sācis ēst un piecās minūtēs viņš jau būs paēdis?

Čiko neticīgi pakratīja galvu.

—Monsieur, — sacīja viesnīcnieks, — šodien ir trešdiena, un mums sākas gavēnis.

— Ak! — atbildēja Čiko, saviebdams seju, kas diezgan labi liecināja, cik apšaubāmas ir brāļa Gorenflo reliģiozās tieksmes.

Čiko devās uz kādu atsevišķu istabu, kurā kūpošas lampas gaismā sēdēja cienījamais mūks, kas savā šķīvī grozīja ūdenī vārītu spinātu porciju, pūlēdamies padarīt to garšīgāku ar siera gabaliņu.

Brālis Gorenflo varēja būt apmēram trīsdesmit astoņus gadus vecs un bija tieši piecas pēdas garš. īso augumu atsvēra citas labas īpašības. Ko viņš garumā bija zaudējis, to bija ieguvis resnumā, jo viņa mugura bija trīs pēdas plata, kas apkārtmērā atbilda deviņām pēdām.

Starp varenajiem pleciem atradās plats muskuļains kakls. Diemžēl šis kakls tikpat labi pieskaņojās visam pārējam: tas bija pārāk īss un resns, un pirmajā lielākā uztraukuma brīdī bija jābaidās, ka šo viru var ķert trieka. Apzinādamies šos trūkumus un draudošās briesmas, brālis Gorenflo nekad nepadevās straujiem iespaidiem.

— Ak, mans draugs, ko jūs šeit darāt? — sauca mūsu gaskonietis, aplūkodams saknes, Gorenflo, neiztīrīto lampu un līdz malām pielieto kausu, kurā bija ar dažiem vīna pilieniem sajaukts ūdens.

— Jūs redzat, mans brāli, ka es iebaudu vakariņas, — atbildēja Gorenflo, kura balss skanēja skaļāk nekā klostera baznīcas zvans.

— To jūs saucat par vakariņām, Gorenflo? Saknes, siers? Nerunājiet niekus!

—Mums ir gavēņa pirmā trešdiena. Padomājiet par mūsu pestīšanu, mans brāli, padomājiet par mūsu pestīšanu! — Gorenflo dobji teica, svētā bijībā vērsdams acis augšup.

Čiko bija ļoti pārsteigts. Viņa skatienā varēja jaust, ka viņš gavēņa sākumu grib nosvinēt pavisam savādāk.

— Kad jūs ēdāt brokastis?

— Es nemaz neesmu brokastojis, mans brāli, — mūks atbildēja.

— Ja jūs neesat brokastojis, ko gan jūs darījāt, mans brāli? — jautāja Čiko.

— Es sagatavoju runu, — Gorenflo atbildēja, lepni paceldams galvu.

— Runu? Kam?

— Runu, kuru vakarā nolasīt klostera baznīcā.

— Pagaidiet, runu vakaram! Tas ir jocīgi.

— Un tāpēc, — sacīja Gorenflo, dakšiņas ar spinātiem un sieru mutei tuvinādams, — un tāpēc man jāsāk domāt par atgriešanos mājās. Mani klausītāji var palikt nepacietīgi.

Čiko atcerējās redzētos mūku barus un jautāja:

— Kad jūs sprediķosit?

— No deviņiem līdz pusdesmitiem, manu brāli.

— Labi. Tagad ir bez ceturkšņa deviņi. Jums jāziedo man piecas minūtes. Dieva vārds, nu jau ir astoņas dienas, kopš mums nav bijusi izdevība kopā ieturēt vakariņas.

— Es ļoti priecājos, jūs sastapdams, — Gorenflo žēlīgi atbildēja, — bet man tomēr jūs jāatstāj.

Un mūks grasījās piecelties.

Čiko viņu aizturēja un skaļā balsī uzsauca:

— Maitre Klod Bonhomet!

Viesnīcnieks, kas bez šaubām bija klausījies, tai pašā mirklī parādījās uz sliekšņa.

— Maitre Klod, — sacīja Čiko, — pasniedziet man divas pudeles bur- gundieša, mana drauga Gorenflo mīļāko vīnu!

— Divas pudeles? —jautāja Gorenflo. — Kāpēc tad divas, ja es nedzeršu?

— Ja jūs dzertu, es pasūtītu četras, sešas, es liktu atnest visas, cik vien viesnīcā ir atrodamas. Viens pats es dzeru ļoti maz, un ar divām pudelēm man pilnīgi pietiks.

— Tiešām, — piebilda Gorenflo, — divas pudeles ir prātīgi, un, ja jūs vēl izvēlēsities liesus ēdienus, jūsu biktstēvam nebūs ko iebilst.

— Protams, — Čiko piekrita. — Treknus ēdienus gavēņa trešdienā, kā gan to var!

Kamēr maitre Bonhomets nesa no pagraba pieprasītās vīna pudeles, Čiko devās pie ēdienu skapja un izņēma garšīgu cepeti.

— Ko jūs tur dariet?

— Jūs jau redzat — es paņēmu šis zivis, baidīdamies, ka tik kāds cits nepasteidzas pirmais. Gavēņa trešdienās tādiem ēdieniem ir daudz kārotāju.

— Zivis! — Gorenflo izbrīnā iesaucās.

— Protams, zivis,—atbildēja Čiko, nolikdams mūka priekšā ceptu putnu.

— Kopš kura laika zivīm ir knābis?

— Knābis? Kur jūs redzat knābi? Es redzu tikai muti.

— Kājas?

— Spuras!

— Spalvas?

— Zvīņas! Mīļais Gorenflo, jūs esat piedzēries.

— Piedzēries! Augstais Dievs! Es esot piedzēries, ēzdams spinātus un dzerdams ūdeni!

— Jūsu spināti apgrūtina jums māgu un ūdens reibina galvu. Tur jau nāk saimnieks, kas varēs mūsu strīdu izšķirt.

— Ko?

— Tā ir zivs vai vista?

— Lai notiek. Bet vispirms lai viņš attaisa pudeles. Es gribu zināt, vai tas ir tas pats vīns. Attaisiet, maitre Klod, attaisiet!

Maitre Klods izvilka vienai pudelei korķi un līdz pusei piepildīja Čiko glāzi.

Čiko izdzēra un aplaizījās.

— Ak, — viņš teica, — es esmu vājš garšotājs, un mana mēle neko nevar noteikt. Es nudien nevaru spriest, vai tā ir vecā labā marka.

Vērojot Čiko glāzes dibenā palikušos rubīna krāsas pilienus, Gorenflo acis dzirkstīja.

— Klausieties, mans brāli, — sacīja Čiko un ielēja mūka glāzē nedaudz vīna, — jums jākalpo savam tuvākajam, izpalīdziet man!

Gorenflo paņēma glāzi, pielika pie lūpām un izlēja mazo malku uz mēles.

— Tas droši vien ir no tās pašas šķirnes, — viņš sacīja, — bet…

— Bet? — Čiko atkārtoja.

— Bet tas bija pārāk maz, — mūks turpināja, — tas bija pārāk maz, lai atšķirtu, vai vīns kļuvis labāks vai sliktāks.

— Es gan gribētu to zināt. Ak, es negribu maldīties, un, ja jums nebūtu jārunā, mans brāli, es jūs lūgtu vīnu vēlreiz nogaršot.

— Ja jūs tas iepriecina…

— Goda vārds! — Čiko sauca.

Un viņš mūka glāzi piepildīja līdz pusei.

Gorenflo šoreiz ar mazāku godbijību pielika glāzi pie lūpām un nogaršoja visai uzmanīgi.

— Labāks gan, — viņš teica, — es varu derēt, ka tas ir labāks. 1561. gada marka, — viņš piebilda, nolikdams glāzi uz galda.

— Ļoti pareizi! — iesaucās Klods Bonhomets. — Tas ir 1561. gada vīns.

— Labo Gorenflo, — sacīja gaskonietis, — Romā par svētiem izsludina daudzus, kas to ir pelnījuši mazāk nekā jūs.

— Tās ir spējas, mans brāli, — Gorenflo lēni teica.

— Un mazliet apķērības, — Čiko piebilda. — Nieki! Ar spējām vien tālu netiek, to es varu apgalvot, jo arī man esot spējas. Ko jūs darāt?

— Jūs jau redzat — es pieceļos.

— Kāpēc?

— Man jāiet uz klosteri.

— Nemaz nenogaršojot manu zivi?

— Klausieties, — sacīja Gorenflo, — man liekas, ka jūs no ēdieniem saprotat vēl mazāk nekā es — no dzērieniem. Maitre Bonhomet, kas tas ir par zvēru?

Brālis Gorenflo norādīja uz šķīvi.

Viesnīcnieks izbrīnā paskatījās uz jautātāju.

— Augstās debesis! Tā ir vista, — viņš beidzot teica.

— Vista, — Čiko bēdīgi atkārtoja.

— Cepta vista, — maitre Klods apliecināja.

— Nu! — Gorenflo gavilēja.

— Liekas, ka es esmu maldījies, — sacīja Čiko. — Bet tā kā man šī vista jāēd un es negribētu grēkot, tad izpalīdziet, mans brāli, un ar dažiem ūdens pilieniem nokristiet to par zivi.

— A-ā! — iesaucās Gorenflo.

— Jā, es jūs lūdzu, lai es neizdarītu nāves grēku.

— Lai notiek, — atbildēja Gorenflo, kas vienmēr bija ļoti izpalīdzīgs, — bet es te nekur neredzu ne ūdens lāses.

— Kristiet ar vīnu! Putns varbūt nebūs tik katolisks, bet sliktāks jau nu gan ne.

Čiko pielēja mūka glāzi līdz malām, un līdz ar to pudele arī bija tukša.

Gorenflo sauca:

— Bakha, Moma un Koma, un lielā svētā Pantagriela trijādības vārdā es tevi kristīju, zivs!

Un viņš iemērca pirkstu galus vīnā un apslacīja putnu.

— Nu, mans draugs, — sacīja gaskonietis, saskandinādams savu glāzi ar mūka glāzi, — uz jaunkristītās veselību!

Kaut tā būtu labi izcepta un lai maitre Kloda Bonhometa māksla viņas dabas dotās īpašības būtu vēl Vairojusi!

— Uz jaunkristītās veselību! — Gorenflo sauca, skaļi smiedamies.

— Uz jaunkristītās veselību! Dieva vārds, tas ir lielisks vīns.

— Maitre Klod, — sacīja Čiko, — tūlīt dur šo zivi uz iesma, iesmērē ar svaigu sviestu! Kad cepetis sāks jau palikt dzeltens, uzliec uz pannas divas maizes šķēles un apcep.

Gorenflo klusēja, bet lēnā acu mirkšķināšana un galvas palocīšana liecināja par pilnīgu vienprātību.

Čiko vēl bija jāpasaka daži vārdi, lai brālis paliktu nogaršot cepto vistu un dažas pudeles vīna.

Mazliet pamudināts, mazliet iesildīts, mazliet sakairināts, Gorenflo vairs nespēja piecelties un aiziet. Viņš aprija putna spārnus, apgrauza kaulus, pasauca Bonhometu un sacīja:

— Maitre Klod, es esmu ļoti izsalcis, vai jums nav lieliskās speķa kūkas?

— Protams, — piebilda Čiko, — tās taču jau ir pasūtītas, vai ne, Bon- homct?

— Bez šaubām, — atbildēja saimnieks, kas nekad saviem viesiem ne­pretojās, ja tie runāja par ēdienu un samaksu.

— Pasniedziet, pasniedziet, maitre, — mūks sauca.

— Piecās minūtēs, — atbildēja viesnīcnieks, kam Čiko pamāja, lai viņš pasteidzas.

— Ak, — izdvesa Gorenflo, ar dakšiņu bruņoto dūri uz galda nolaizdams, — tagad es jūtos daudz labāk…

— Vai ne? — Čiko jautāja.

— Un ja vēl būtu cepumi, es piebāztu pilnu muti tāpat kā ar šo vīna malku.

Un mūks, kam iekārē mirdzēja acis, iztukšoja ceturto daļu no trešās pudeles.

— Tātad jūs bijāt slims?

— Es biju pavisam savārdzis, mans draugs. Šī nolādētā runa mani no­mocīja. Trīs dienas es par to vien domāju.

— Tai ir jābūt skaistai.

— Tā ir lieliska!

— Pastāstiet mazliet, kamēr atnesīs cepumus!

— Nē, kur tu esi redzējis, nerra kungs, ka pie galda runā? Vai karaļa galmā tā dara?

— Karaļa Indriķa galmā tur ļoti skaistas runas.

— Un par ko galmā runā?

— Par tikumību.

— O, jā, — iesaucās mūks, atgāzdamies pret krēsla atzveltni, — viņš ir ļoti tikumīgs princis, tas tavs karalis Indriķis III.

— Es nezinu, vai viņš ir tikumīgs vai ne, — atbildēja Čiko, — es tikai zinu, ka neesmu redzējis neko tādu, par ko man būtu bijis jāsarkst.

— Velns un elle! Es ticu, ka jau ir pagājis labs laiks, kopš tu vairs nesarksti, nešķīstais!

— Ak, es tas nešķīstais, kas esmu pati nevainība! Es, kas piedalās visos dievkalpojumos, kas izpilda visus gavēņa noteikumus! — sauca Čiko.

— Jā, kopā ar Sardanapolu, Nebukadnecaru, ar Hērodu!

Šai mirklī ienāca maitre Bonhomets. Vienā rokā viņš nesa slavenos ce­pumus, otrā — divas jaunas pudeles.

— Dod šurp, dod šurp! — sauca mūks, kura acis liesmoja, kamēr plats smaids atsedza trīsdesmit divus zobus.

— Mans draugs, man šķiet, ka jums ir jārunā, — sacīja Čiko.

— Runa atrodas šeit, — atbildēja mūks, uzsizdams sev pa pieri, kas pamazām palika sārta — tāpat kā viņa vaigi.

— Cikos jums tā ir jānorunā?

— Desmitos.

— Desmitos? Nesen jūs teicāt, ka pusdesmitos. Vai deviņos jūsu klosteri jau neslēdz?

— Lai viņi slēdz, — atbildēja Gorenflo, sārto dziru aplūkodams savā glāzē, — man ir atslēga.

— Jums ir klostera atslēga?

— Jā, man kabatā, — atbildēja Gorenflo, uzsizdams pa saviem svārkiem.

— Neiespējami. Es pazīstu klostera likumus, es esmu bijis trīs klosteros, kad notiek grēku atlaišana. Vienkāršiem brāļiem atslēgu neuztic.

— Te tā ir, — sacīja Gorenflo, atgāzdamies krēslā un parādīdams Čiko zelta gabalu.

— O, nauda! Saprotu. Jūs piekukuļojat vārtsargu, lai tas jūs ielaiž, kad vien iepatīkas, nelaimīgo grēciniek.

Gorenflo izplūda dzērāja svētlaimīgajos smieklos un gribēja naudu atkal iebāzt kabatā.

— Pagaidiet, pagaidiet, — sacīja Čiko, — kas tā ir par jocīgu naudu?

— Ar atkritēja ģīmetni. Tā ir sirdī caurdurta.

— Tiešām, tā ir Bearnas karaļa nauda ar caurumu vidū!

— Šķēpa dūriens, — sauca Gorenflo. — Nāve atkritējiem!

— Ahā, apstākļi pamazām noskaidrojas, — Čiko klusi teica, — bet nelaimīgais vēl nav galīgi apdzēries.

Un viņš vēlreiz piepildīja mūka glāzi.

— Jā, — sacīja gaskonietis, — nāve atkritējiem, un lai dzīvo mesa!

— Lai dzīvo mesa! — sauca Gorenflo, vienā vilcienā iztukšodams glāzi.— Lai dzīvo mesa!

— Tātad, — sacīja Čiko, atcerēdamies vārtsargu, kas pētīdams aplūkoja visu mūku rokas, — tātad jūs parādāt šo naudas gabalu brālim vārtsargam un…

— Un eju iekšā.

— Bez kādām grūtībām?

— Tikpat viegli, kā Šī vīna glāze nokļūst manā vēderā.

Un mūks norija jaunu dārgā dzēriena malku.

— Pie velna! — sauca Čiko. — Ja salīdzinājums ir pareizs, jūs tiekat iekšā bez kādām grūtībām.

—Protams… — Gorenflo stomījās. — Brālim Gorenflo atvērs abus vārtus.

— Un jūs runāsit?

— Un es runāšu. Paskatieties, kā to dara! Es ienāku, klausies, Čiko, es ienāku…

— Es jau teicu, ka dzirdu.

— Es ienāku, kā es jau teicu, sapulcē, lielā sapulcē. Tur ir baroni, tur ir grāfi, hercogi.

— Un pat prinči.

— Un pat prinči, — mūks atkārtoja. — Tu to teici — prinči. Es pazemīgi iznāku. Kāds sauc brāli Gorenflo, un es dodos uz priekšu, — to pateicis, mūks piecēlās.

— Labi, — sacīja Čiko, — jūs dodaties uz priekšu.

— Es dodos uz priekšu, — turpināja Gorenflo, vārdus papildinādams ar darbiem. Bet tiklīdz viņš bija paspēris dažus soļus, tā uzgrūdās galda stūrim un nokrita zemē.

— Bravo! — sauca Čiko, palīdzēdams viņam piecelties un nosēdinādams to uz krēsla.

— Jūs dodaties uz priekšu, jūs apsveicat sapulcējušos un sākat.

— Es iesāku.

Mūks piecēlās, aizvēra acis un atspiedās pret sienu, būdams galīgi

apreibis.

— Jūs iesākat, — sacīja Čiko, palīdzēdams viņam noturēties kājās.

— Es iesāku: «Mani brāļi, šī ir skaista diena ticībai. Mani brāļi, šī ir ļoti skaista diena ticībai.»

Pēc šā teikuma Čiko redzēja, ka no mūka vairs neko neizdabūs, un palaida vinu vaļā. > >

Pazaudējis līdzsvaru, brālis Gorenflo kā slikti piestiprināts dēlis noslīdēja gar sienu un ar kājām atsitās pret galdu, no kura nogāzās dažas tukšas pudeles.

— Āmen! — noteica Čiko.

Gandrīz vai tai pašā mirklī loga stiklus sāka tricināt pērkonskaļa krākšana.

— Labi, — sacīja Čiko. — Vistas kāja iedarbojas. Mūsu draugs gulēs divpadsmit stundas, un es viņu varu ļoti ērti izģērbt.

Viņš atraisīja mūka apģērba saites, pagrieza Gorenflo kā salmu kūli ietina viņu galdadrānā, apsēja tā galvu ar salveti, pavīstīja mūka tērpu zem mēteļa un devās uz virtuvi.

— Maitre Bonhomet, — viņš sacīja, pasniegdams viesnīcniekam vienu rozenoblu. — Te jums būs par mūsu vakariņām, par mūsu zirgu, ko nododu jūsu kopšanai, un te jums par to, lai jūs neuzmodinātu brāli Gorenflo, kas guļ kā svētais.

— Labi, — atbildēja saimnieks. — Nerūpējieties, monsieur Čiko!

Čiko devās prom, brieža žiglumā un lapsas gaišredzībā sasniegdams Svētā

Etjēna ielas stūri, kur viņš uzvilka brāļa Gorenflo tērpu, pielāgojās tā izskatam un rūpīgi ielika labajā rokā Bearnas karaļa naudas gabalu. Ceturksni pirms desmitiem viņš uztraukts ieradās pie Svētās Ženevjevas klostera vārtiem.