Grāfiene de Monsoro

XXII Vientuļais sirmgalvis

Sentlukāsa kundze nebija maldījusies. Divas stundas vēlāk viņi atradās pie Meridoras pils.

Mirkli Busī bija šaubījies, vai saviem draugiem nepastāstīt, cik dēkaini viņš bija iepazinies ar daiļo Diānu. Bet pēc īsām pārdomām viņš nolēma ierasties Meridorā kā neatkarīgs novērotājs. Tā Sentlukāsa kundze savā sievišķīgajā prātā palika pārliecināta, ka jauneklis pirmo reizi dzird Diānas vārdu, un viņa jūsmoja par prieku, ko tai sagādās viņa pirmā satikšanās ar viņas skaisto draudzeni.

Kad bija izskanējušas vārtsarga taures skaņas, viņa izbrīnījās, ka pie uzvelkamā tilta neatskrēja Diāna, bet no pils ailes iznāca salīcis, uz spieķa atbalstījies sirmgalvis. Viņš bija tērpies zaļā, ar lapsādu apšūtā uzvalkā, un pie viņa jostas līdzās atslēgu saišķim mirdzēja sudraba svilpe.

Vakarvējš plivināja viņa garās, baltās matu šķipsnas. Viņam lēni sekoja divi lieli vācu sugas suņi.

Kad sirmgalvis bija pienācis pie aizsargvaļņa, viņš vārgā balsi jautāja:

— Kas tur ir? Kas pagodina nabaga sirmgalvi ar apmeklējumu?

— Es, es, sire Ogistēn, — jaunā sieviete jautri atbildēja.

Žanna de Kosē sauca sirmgalvi vārdā. Viņa jaunākais brālis Vilhelms bija miris pirms trīs gadiem.

Žanna bija cerējusi dzirdēt prieka saucienu, bet barons tikai lēni pacēla galvu, pavērsa pret ceļotājiem nespodrās acis un atbildēja:

— Jūs? Es neredzu. Kas? Jūs…

— Ak, mans Dievs, — Žanna sauca, — vai jūs mani nepazīstat? Pareizi, mans tērps…

— Atvainojiet, — sacīja sirmgalvis, — bet es gandrīz vai nemaz neredzu. Sirmgalvja acis nav radītas raudāšanai, un, ja tik daudz jāraud, tad asaras tās izdedzina.

— Mīļo baron, — jaunā sieviete turpināja, — es' tiešām redzu, ka jūs neredzat, citādi jūs mani pazītu arī vīrieša uzvalkā. Vai man jāmin mans vārds?

— Protams, — sirmgalvis atbildēja. — Es jums jau teicu, ka jūs tik tikko redzu.

— Es esmu Sentlukāsa kundze.

— Sentlukāsa kundze… Es jūs nepazīstu.

— Mans jaunavas uzvārds, — jaunā, jautrā kundze sauca, — mans jau­navas vārds ir Žanna de Kosē-Brisē.

— Ak, mans Dievs! — sirmgalvis iesaucās, trīcošām rokām mēģinādams atvērt vārtus. — Ak, mans Dievs!

Žanna nojauta dīvainās sagaidīšanas iemeslu, ko izprata kā sirmgalvja vecuma un prāta gurduma pazīmi. Tagad viņa nolēca no zirga un pa vecam ieradumam metās barona rokās. Viņa juta, ka sirmgalvja vaigi bija mitri. Viņš raudāja..

— Tas aiz prieka, — viņa nodomāja. — Ak, sirds vienmēr paliek jauna.

— Nāc, — noskūpstījis Žannas pieri, sirmgalvis sacīja.

Un it kā abus pavadoņus ņemaz neievērojis, viņš lēniem, vienādiem soļiem atkal atgriezās pilī, kas atstāja bēdīgu iespaidu, jo visi logi bija aizvērti un visi kalpotāji bija tērpušies melnās drēbēs.

No redzētā pārsteigta, uztrauktā Žanna jautāja:

— Un Diāna?… Vai mēs viņu nesastapsim?

Sirmgalvis apstājās kā zibens ķerts un izbaiļu pilnu skatienu paskatījās uz jauno sievieti.

— Diāna!

Dzirdot šo vārdu, abi suņi papēla galvas un žēli iegaudojās.

Busī nodrebēja. Žanna paskatījās uz Sentlukāsu, kas nezināja, vai palikt, vai arī nekavējoties doties projām.

— Diāna! — sirmgalvis atkārtoja. — Vai tad jūs nezināt?

Un viņa vārgā, trīcošā balss izgaisa sāpīgās elsās, kas nāca no sirds dzīlēm.

— Ko? Kas noticis? — Žanna sauca, izbailēs žņaugdama rokas.

— Diāna ir mirusi! — atbildēja sirmgalvis, izmisumā rokas pret debesīm izstiepdams. No viņa acīm plūda asaru straumes.

Un viņš noslīdēja uz kāpņu pirmā pakāpiena.

— Mirusi! — iesaucās spokaini bālā Žanna.

— Mirusi! — Busī stomījās. — Ak, nelietis, kas arī viņu ir piekrāpis!

— Mirusi, mirusi! — barons atkārtoja. — Viņi to nonāvēja.

— Ak, manu dārgo sire, — Žanna sacīja un sāka raudāt. Sirmgalvja kaklu rokām apskāvusi, viņa raudāja karstas asaras.

Vecais kungs grīļodamies piecēlās un teica:

— Vienalga, kaut arī māja ir kļuvusi tukša un tajā valda postaža, tā vēl ir tikpat viesmīlīga. Nāciet iekšā!

Žanna paņēma sirmgalvi pie rokas, izgāja cauri kolonnu zālei, agrākajai sardzes zālei, kas bija pārkārtota par ēdamistabu, un iegāja viesistabā. Sentlukāss un Busī viņiem sekoja.

Sirmgalvis atslīga savā griezta koka atzveltnes krēslā. Vecais kalps atvēra logu, lai ieplūstu svaigs gaiss, un atkāpās zāles stūrī.

Žanna neuzdrošinājās prasīt sīkākus paskaidrojumus, lai no jauna neuzplēstu sirmgalvja kvēlojošās brūces.

Beidzot barons pārtrauca smago klusumu:

—Jūs teicāt, ka esat precējusies, mīļā Žanna. Tātad viens no šiem kungiem ir jūsu laulātais draugs?

Žanna iepazīstināja sirmgalvi ar Sentlukāsu. Barons draudzīgi sveicināja un mēģināja pat smaidīt. Pret Busī pagriezies, viņš turpināja:

— Un šis monsieur ir jūsu brālis, jūsu laulātā drauga brālis, jūsu radinieks?

— Nē, mīļo baron. Tas nav mūsu radinieks, bet gan mūsu draugs, monsieur Luī de Klermons, grāfs Busī Ambuāzs, Anžū hercoga muižnieks.

Dzirdot šos vārdus, sirmgalvis pietrūkās kājās, dīvaini paskatījās uz Busī un pēc tam gurdi atkrita krēslā.

— Ko tas nozīmē? — Žanna jautāja.

— Vai barons jūs pazīst, monsieur Busī? — Sentlukāss jautāja.

— Man ir tas gods pirmo reizi redzēt Meridoras baronu, — mierīgi atbildēja Busī, kas vienīgais nojauta, kādu iespaidu uz sirmgalvi atstāja hercoga vārds.

— Tātad jūs esat Anžū hercoga muižnieks, — sacīja barons. — Jūs esat šā briesmoņa, šā velna muižnieks un iedrošināties to skaļi pateikt, jums netrūkst nekaunības ierasties pie manis.

— Viņš ir zaudējis prātu? — Sentlukāss pavisam klusi sacīja sievai, kas ar izbrīnās pilnām acīm vēroja baronu.

— Sāpes aptumšojušas viņa garu.

Barona de Meridorā pēdējos vārdus, kuru dēļ Žanna sāka šaubīties, vai viņš nav kļuvis vājprātīgs, pavadīja drausmīgs skatiens.

— Jā, šā briesmoņa, — barons turpināja, — šā slepkavas, kas nonāvēja manu meitu!

— Nabaga sirel — Busī nomurmināja.

— Par ko jūs runājat? — jautāja Žanna.

—Tātad jūs nezināt, — Meridoras barons, saķēris Žannas rokas, sauca,— ka Anžū hercogs ir nolaupījis manu Diānu, ka viņš manu bērnu, manu meitu ir nonāvējis.

Sirmgalvja vārdos skanēja tik dziļas sāpes, ka pat Busī acīs sariesās asaras.

— Sire, — sacīja jaunā sieviete, — kaut arī tā būtu patiesība, kam gan es nevaru noticēt, tad tomēr jūs šajā nelaimē nevarat vainot monsieur Busī, godīgāko, augstsirdīgāko muižnieku pasaulē. Redzat taču, sire, ka grāfs Busī neko nezina! Redzat, ka viņš raud kopā ar mums! Dieva dēļ, dārgais tēvs, stāstiet, kā šī nelaime notika?

— Tātad jūs neko nezināt? — sirmgalvis jautāja Busī.

Busī klusēdams palocījās.

— Mans Dievs! Neviens cilvēks par to neko nezina, — sacīja Žanna.

— Mana Diāna ir mirusi, un viņas labākā draudzene neko nezina par viņas nāvi! Taisnība — es jau nevienam nerakstīju, nevienam neko neteicu. Man likās: ja Diāna ir mirusi, arī pasaules vairs nav. Man likās, ka viņas dēļ sēro visa pasaule.

— Stāstiet, stāstiet! Tad jums kļūs vieglāk, — Žanna sauca.

— Šis bezdievīgais princis, — barons elsodams stāstīja, — šis franču dižciltības kauna traips redzēja manu Diānu, atzina to, ka viņa ir skaista, pavēlēja aizvest uz Božē pili, lai tur laupītu viņai godu kā dzimtcilvēka meitai. Bet mana Diāna, mana godīgā un lepnā Diāna izvēlējās nāvi. Viņa pa logu ielēca ezerā, kur atrada tikai viņas plīvuru.

Žanna pusnemaņā un dziļā izmisumā skatījās uz grāfu.

— O, grāf, cik nekrietni! — Sentlukāss iesaucās. — Grāf, jums šis negodīgais princis ir jāpamet. Tik dižena sirds kā jūs, grāf, nedrīkst būt laupītāja un slepkavas draugs.

Sentlukāsam neatbildējis, Busī tuvojās Meridoras baronam un teica:

— Sire, es gribētu ar jums runāt divatā.

— Uzklausiet monsieur Busī, dārgo sirel — Žanna lūdzās. — Jūs redzēsit, cik viņš labs un kā viņš māk pakalpot.

— Runājiet, monsieur, — drebēdams teica barons.

Kad Sentlukāsi bija izgājuši, Busī piegāja pie barona un, zemu palocījies, teica:

— Sire, jūs apsūdzējāt princi, kam es kalpoju, jūs viņu tik smagi ap­vainojāt, ka man no jums jāprasa sīkāki paskaidrojumi.

Sirmgalvis sakustējās.

— Ak, nepārprotiet manu vārdu nozīmi. Es jūs ļoti cienu, mana karstākā vēlēšanās ir jums palīdzēt, tāpēc, lūdzu, atstāstiet bēdīgā notikuma gaitu! Vai tiešām viss ir noticis tā, kā jūs domājat, vai viss tiešām ir pagalam?

— Monsieur, — sacīja sirmgalvis, — kādu mirkli man bija cerība. Dižciltīgs, godīgs virs, grāfs de Monsoro, mīlēja manu meitu.

— Grāfs de Monsoro! Pastāstiet, kāds sakars viņam ir ar visiem šiem

notikumiem?

— Ak, viņa izturēšanās bija cildena un cienījama, jo Diāna bija viņu atraidījusi. Bet viņš tomēr bija pirmais, kas man paziņoja par hercoga nekrietnajiem nodomiem. Viņš ieteica man līdzekli, kā pret tiem Cīnīties. Lai glābtu manu meitu, viņš prasīja tikai vienu, kas ari liecināja par viņa dvēseles cēlumu un taisnīgumu. Ja viņam izdotos izglābt Diānu no hercoga nagiem, viņš lūdza atļauju to apprecēt, jo viņš bija jauns, spēcīgs un uzņēmīgs, viņš varēja varenajam princim pretoties, ko viņas tēvs nekad nebūtu spējis. Es ar prieku piekritu. Bet tas bija velti. Viņš ieradās par vēlu, un mana Diāna no kauna bija glābusies nāves saltajās skavās.

— Un kopš šā nelaimīgā mirkļa, — Busī jautāja, — kopš šā nelaimīgā mirkļa jums no grāfa Monsoro nav nekādu ziņu?

— Ir pagājis tikai mēnesis, un nabaga grāfs neiedrošinājās man rādīties, pateikt, ka viņa slavējamais nodoms nav izdevies.

Busī nolieca galvu. Tagad viņš visu saprata. Viņš nojauta, kā grāfam Monsoro bija izdevies mīļoto meiteni glābt no prinča varmācībām un kā viņš aiz bailēm, lai princis neuzzina, ka Diāna kļūs par viņa sievu, nabaga tēvu pameta pārliecībā par meitas nāvi.

—Nu, monsieur'? —jautāja sirmgalvis, redzēdams, ka jaunekļa piere pārdomās saraucas un viņa acis, kas stāstīšanas laikā bija gailējušas, tagad veras gridā.

— Barona kungs, — atbildēja Busī, — monsieur Anžū hercogs man ir uzdevis aizvest jūs uz Parīzi, kur viņa augstība grib ar jums runāt.

— Ar mani runāt! — barons iesaucās. — Pēc manas meitas nāves man jāstāv šā cilvēka priekšā! Ko gan slepkava var man teikt?

— Kas zina? Varbūt viņš visu grib vērst par labu!

— Un kaut arī viņš vērš par labu, — sirmgalvis sauca, — mana meita no miroņiem nekad vairs neuzcelsies! Nē, monsieur Busī, nē, es nebraukšu uz Parīzi. Tad es pārāk tālu aiziešu no tās vietas, kur mans nabaga bērns atdusas saltajā niedrāju kapā.

— Sire, — Busī maigi, bet noteikti teica, — atļaujiet lūgt jūsu piekrišanu. Mans pienākums ir aizvest jūs uz Parīzi, un tieši tāpēc es esmu ieradies šeit.

Tikai pēc ilgākas lūgšanas un pierunāšanas sirmgalvis piekrita un nolēma nākamajā dienā kopā ar Busī doties uz Parīzi.

— Es piekrītu, — vecais kungs aizkustināts atbildēja. — Vai jūs esat mans draugs vai ienaidnieks, tomēr būsit mans viesis, ūn es jūs aizvedīšu uz jūsu istabu.

Barons paņēma no galda sudraba lukturi un Busī Ambuāza pavadībā smagiem soļiem devās pa kāpnēm uz pils otro stāvu.

Kad grāfs bija pārkāpis viņam ierādītās istabas slieksni, viņš apvaicājās, kur palikuši Sentlukāsa kungs ar kundzi.

— Mans vecais Žeroms būs par viņiem parūpējies, — sirmgalvis atbildēja.

— Dusiet saldi, grāf!