Jātnieks bez galvas

XCVIII NODAĻA VĒL DZĪVS

Slepkava guļ zemē un nekustas. Ro­kas viņam stingri sasietas ar jēlādas virvi. Rodas iespaids, ka viņš ir miris.

Taču cilvēks, kas viņu sagūstījis, tam netic. Viņš domā, ka tas ir tikai ģībonis, varbūt pat izlikšanās, un, lai būtu drošs, pa­liek sēžam seglos, turēdams laso nostieptu.

Paklausīgais bērais stāv kā stabs, gatavs kāpties atpakaļ vai traukties uz priekšu, ja vien saimnieks liks.

Skats ir briesmīgs, kaut gan maitasputni pie tādiem pieraduši un priecājas par izēšanos. Arī tagad kādi pieci spārnaiņi, izdzii dē­juši šāvienu, kailos kaklus izstiepuši, lidinās apkārt, ilgodamies drīzāk sākt mielastu.

Tam, kas sēž seglos, pietiktu vienu reizi piecirst piešus, lai putniem rastos šī izdevība.

— To nelietis būtu pilnā mērā pelnījis, — mustangu mednieks murmina pie sevis. — Ak dievs, kādu noziegumu viņš izdarījisl Nogalinājis savu brālēnu un nocirtis viņam galvu! Nav šaubu, ka to izdarījis viņš. Bet kāpēc? To var pateikt tikai viņš pats, ja vien ir vēl pie dzīvības. Es domāju tā: viņš mīl Luīžu, un viņas brālis stājās Kolhaunam ceļā. Bet kā un kāpēc? Tas ir jautājums, kas prasa atbildi. Varbūt uz to var atbildēt tikai dievs vai viņš pats.

— Jūs maldāties, jaunais cilvēk, — kāds pēkšņi ierunājas. — Ir cilvēks, kas var atbildēt uz šiem un visiem pārējiem jautā­jumiem, un šis cilvēks, vecais Zebs Stamps, ir jūsu rīcībā. Bet tagadīt nav laika par to runāt, un te nav arī īstā vieta. Mums jā­aizgādā viņš atpakaļ pie ozola, kur viņš saņems to, kas pienākas. Tavu pretigu skatu! Derētu pavazāt viņu aiz laso.

— Bet kā lai mēs aizvedam viņu atpakaļ? Viņa zirgs jau aiz- auļojis.

— Tas nav sarežģīti, mister Džerald. Viņš ir tikai drusku pa­ģībis, bet var jau būt, ka izliekas miris. Nekas, es viņu drīz uz­modināšu. Ja viņš nevar paiet, lai jāj ar manu ķēvi. Man segli jau līdz kaklam, un rādās, ka es savai vecajai ķēvei arī esmu apriebies. Kā nu ne — tā sabakstīt nabaga lopiņu! Es jāšu atpakaļ ar Šenka ķēvi, bet misters Kašs Kolhūns, ja viņam labpatīk, atceļā var ieņemt manu vietu. Ja viņš nebeigs muļķoties un negribēs sēdēt, mēs viņu uzsviedīsim šķērsām pāri zirgam kā nošautu briedi. Are, sāk atdzīvoties! Drīz būs pie pilnas samaņas un tad varēs pats kāpt mugurā vecajai ķēvei. Augšā! — Zebs turpina, sagrābdams Kolhaunu aiz apkakles un krietni sapurinādams. — Augšā, kad es jums saku, un jāsim! Jūs gaida. Daži grib apru­nāties ar jums.

— Kas? Kur? — jautā gūsteknis, palēnām nākdams pie sama­ņas un neizpratnē raudzīdamies apkārt. — Kas grib aprunāties ar mani?

— Vispirms es. Bez tam …

— A, tas esat jūs, Zeb Stamp! Un … un …

— Un tas ir misters Moriss Džeralds. Jūs viņu, jādomā, esat jau redzējis. Viņš arī grib aprunāties ar jums. Bez tam tur, pie forta, ir vēl daudz ļaužu, kas grib jūs redzēt. Tādēļ labāk rausie- ties kājās un jājiet mums līdzi.

Kolhauns pieceļas. Rokas viņam sasietas ar laso.

— Mans zirgs? — viņš iekliedzas, vaicājoši palūkodamies ap­kārt. — Kur ir mans zirgs?

— Velns viņu zina, kur tas aizlaidies. Jādomā, ka atgriezies pie Riograndes, no kurienes nācis. Jūs bijāt nabaga lopiņu tā no­dzinis, ka tas nolādēja jūsu apmaiņu un aizskrēja uz dzimtajām ganībām maķenīt atvilkt elpu.

Kolhauns skatās uz veco mednieku un ir vairāk kā pārsteigts. Maiņa? Pat to viņš zina?

— Nu, — Zebs turpina un nepacietīgi sakustas, — nevaja­dzētu likt tiesai gaidīt. Vai esat gatavs?

— Kam gatavs?

— Vispirms un galvenokārt — kopā ar mani un misteru Dže- raldu jāt atpakaļ. Otrkārt, stāties tiesas priekšā.

— Tiesa? Man jāstājas tiesas priekšā?

— Jums, mister Kaš Kolhūn.

— Par ko mani apsūdz?

— Par Henrija Poindekstera, jūsu brālēna, noslepkavošanu.

- — Tie ir meli! Zemiski meli, lai kas to teiktu!

— Muti ciet! — pavēloši uzkliedz Zebs. — Jūs sevi tikai no>- gurdināt. Ja vien Zebs Stamps nav pāršāvis buku, jums būs vēl daudz jārunā. Jājam nu! Tiesnesis gaida, gaida arī zvērinātie un sešdesmit regulatoru.

— Es nejāšu atpakaļ! — stūrgalvīgi atbild Kolhauns. — Kas jums devis tiesības man pavēlēt? Jūs neviens nav pilnvarojis.

— Ak tā gan? — Zebs viņu pārtrauc. — Un ko jūs sacīsiet par šito? — viņš turpina, rādīdams uz savu šauteni. — Rau, kur mana pilnvara ar paša dieva žēlastību. Un Zebs Stamps izman­tos šo pilnvaru. Tāpēc mitējieties kult tukšus salmus, jo es neesmu no tiem, kuriem patīk klausīties tādas lietas. Mister Kaš Kolhūn, sēstieties mugurā manai vecajai ķēvei un mierīgi jājiet līdzi, ci­tādi vajadzēs jūs piesiet pie zirga kā paudeli. Jums ir jāatgriežas, lūst vai plīst!

Kolhauns neatbild. Viņš bezcerīgi raugās te uz Stampu, te uz Džeraldu, te apkārt, tad zagšus uz savu revolveri, kas rēgojas no kabatas. Viņš mēģina aizsniegt ieroci, bet tas neizdodas. Traucē laso un vecais Zebs, kas ar zīmīgu kustību pagriež pret gūstekni savu garo šauteni.

— Žigli! — mednieks uzkliedz. — Kāpiet zirgā, mister Kol­hūn! Ķēve jūs gaida. Seglos, kad es jums saku!

Kavalērijas kapteinis paklausa kā aiz diedziņa raustīta lelle, zinot, ka citādi draud nāve, neglābjami draud nāve. Viņš auto­mātiski uzkāpj zirgā.

Zebs paņem ķēvi aiz pavadas un ved sev līdzi.

Mustangu mednieks domīgi jāj nopakaļ. Viņš domā ne tik- daudz par to, kas sasiets ar viņa laso, bet par meiteni, kas, augst­sirdīgi uzupurējoties, šodien ar zelta saiti piesaistījusi viņa sirdi tik stipri, ka šo saiti var pārraut vienīgi nāve.