Jātnieks bez galvas

LXVI NODAĻA KOMANCU VAJATĀ

Tā bija Isidora, kas bija parādījusies tik negaidīti. Kas bija spiedis viņu atgriezties? Un kāpēc viņa jāja tik mežonīgos auļos?

Lai to izskaidrotu, mums jāatgriežas pie viņas drūmo pārdomu brīža pēc tikšanās ar teksasiešiem.

Jājot prom no Alamo, viņai nebija ne prātā nācis palūkoties, vai kāds neseko. Kaldinādama atriebības plānus, viņa bija jājusi, ne reizi nepamezdama skatienu atpakaļ.

Tas bija vājš mierinājums, ka arī Luīza Poindekstere bijusi spiesta aiziet no būdas. Isidora nojauta iemeslu, kaut gan pār­lieku labi zināja, ka tas ir nepamatots. Tomēr palika vēl viens mierinājums: viņas sāncense, neapzinādamās savu laimi, cieš tā­pat kā viņa.

Bez tam palika cerība, ka šis starpgadījums atsvešinās lepno kreolieti no karsti mīļotā cilvēka. Isidora tam gan sevišķi neti­cēja. Viņa no savas pieredzes zināja, kāds spēks slēpjas mīlošā sirdī. Un tomēr Isidora juta gandarījumu, ka viņas klātbūtne būdā ir sāpinājusi Luīžu un var aptumšot nīstās sāncenses laimi. Isi­dora domāja par to ar klusu prieku, kamēr satika teksasiešus.

Tālāk viņa jāja citāda noskaņojuma. Pa šo pašu ceļu vaja­dzēja jāt arī Luīzai, taču neredzēja nevienas sievietes.

Kreoliete droši vien bija pārdomājusi un palikusi būdas tu­vumā. Tagad Isidoru stiprināja cerība, ka viņa liks sarkt sievie­tei, kas bija izpostījusi viņas laimi.

Poindekstera un viņa ceļabiedru jautājumi pietiekami no­skaidroja situāciju. Vēl skaidrāka tā kļuva pēc Kolhauna pēdējā jautājuma. Kad nodaļa bija prom, Isidora prātoja, vai doties uz Leonu, vai jāt atpakaļ un kļūt par pašas samezglotā, satraucošā notikuma aculiecinieci.

* *

Viņa ir apstājusies mežmalā zem kokiem un skatās uz cipresi, kuras tumšā virsotne slejas pār Alamo stāvo krauju. Meklētāji izgaist tālumā un līdz ar viņiem cilvēks, kas bija viņu sīki iztau­jājis.

Isidoras domas ir neapskaužami smagas. Atriebība nav sevišķi salda. Ja viņa arī sagādājusi pazemojumu sievietei, kuru neieredz, līdz ar to var pazudināt mīļoto cilvēku. Par spīti visam notiku­šajam, viņa mīl Morisu.

«Ko es esmu izdarījusi?! Ja šie vīri, šie izdaudzinātie bries­mīgie tiesneši, atzīs viņu par vainīgu, ar ko tas beigsies? Viņu sodīs ar nāvi! Dievmāte! To es negribu. Tikai ne no viņu rokām, nē, nē! Cik atbaidoši viņi izskatās, cik bargi! Kad es parādīju viņiem ceļu, cik mudīgi viņi drāzās uz priekšu! Par mani vairs nelikās zinis. Ak, viņi jau ir izlēmuši. Donam Morisio jāmirst. Esmu dzirdējusi, ka viņš ir svešzemnieks. Viņš te ir viens, bez draugiem, bet ar daudziem ienaidniekiem. Santissima! Vai tas, kas nupat atstāja mani, nav tas brālēns, par kuru esmu dzirdējusi runājam? Tagad saprotu, kāpēc viņš mani iztaujāja. Viņa sirds ir tāda pati kā manējā!»

Meitene sēž, ļaudama skatienam klaidot pa prēriju. Zirgs ne­beidz vien dīžāties, kaut gan kavalkāde sen vairs nav saredzama. Tas it kā šaubās līdzīgi savai pavēlniecei, kas ir galīgā neziņā.

Zirgs pirmais pamana briesmas vad kaut ko tādu, kas ož pēc briesmām. Tas paklusām iezviedzas, dodams zīmi, un pagriež galvu uz krūmu pusi, rādīdams, ka ienaidnieks gaidāms no turie­nes.

Kas tas ir?

Zirga brīdinātā Isidora arī pagriežas un skatās uz taku, pa kuru pirms īsa brīža jājusi. Tas ir ceļš uz Leonu. Tas pārredzams tikai kādus divsimt jardus, jo tālāk aizlīkumo krūmos.

Nekas nav redzams, izņemot divus trīs izkāmējušus koijotus, kas ložņā zem kokiem, ošņādami pakavotās pēdas cerībā atrast kaut ko, kas varētu būt izkritis jātniekiem.

Taču ne jau koijoti satraukuši pelēko. Zirgs tos redzējis pie­tiekami bieži. Ir jābūt vēl kaut kam — kaut kam saožamam vai sadzirdamam.

Isidora ausās. Koijotu kaukšana nekad nav viesusi viņā bai­les, kur nu vēl līksmajā dienas gaismā. Bet neko citu viņa ne­dzird.

Viņa domās atkal atgriežas pie «teksasiešiem», īpaši pie tā, kas aizjāja pats pēdējais. Viņa lauza galvu par šā cilvēka nopiet­najiem jautājumiem, kad atkal ievēro, cik nemierīgs ir zirgs.

Tas mīņājas, ošņā gaisu, sprauslā un beidzot nozviedzas, daudz skaļāk nekā iepriekš. Šoreiz tam atsaucas vairāki zirgi, kas šķiet tuvojamies pa ceļu, bet nav vēl saredzami aiz kokiem. Dzirdama tikai pakavu klaboņa.

Bet ne ilgi. Zirgi ir vai nu apstājušies, vai sākuši iet klusākā solī.

Isidora nospriež, ka tie apstājušies. Zirgi droši vien nav bez jātniekiem, un -tie apstādinājuši zirgus, tikko izdzirdējuši viņas pelēkā zviedzienus.

Isidora nomierina savu zirgu .un klausās. Krūmos dzirdams kaut kāds troksnis. Tās ir cilvēku balsis. Sarunājas čukstus.

Tad viss atkal apklust. Lai jātnieki būtu kas būdami, viņi stāv uz vietas, varbūt baidās tuvoties.

Isidorai par to maza bēda un baiļu ne tik. Droši vien ceļinieki jāj uz Riograndi vai arī kāds noklīdis no iteksasiešu nodaļas un, saklausījis zirga zviedzienus, piesardzīgi apstājies patālāk. Laikā, kad indiāņi ir uz kara takas, tas ir dabiski.

Un tomēr arī viņai jābūt piesardzīgai, vienalga, kas būtu jāt­nieki. Ar šo domu Isidora pajāj sānis, apstājas zem akācijas un atkal sasprindzina dzirdi.

Drīz vien atklājas, ka svešie tuvojas viņai — nevis pa ceļu, bet caur krūmiem. Un ne visi kopā, bet izklaidus, it kā mēģinā­dami viņu ielenkt. Par to Isidora spriež pēc pakavu klaboņas, kas dzirdama no dažādām pusēm. Zirgi sper soļus tikko sadzirdami, turpretī jātnieki klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Varbūt viņiem kaut kas nelabs aiz ādas?

Varbūt svešie zina, kur viņa atrodas? Varbūt zirga zviedzieni ir viņu nodevuši? Acīmredzot viņi nolēmuši ielenkt Isidoru no visam pusēm, lai viņai nebūtu kur sprukt. Kā lai uzzina, kas vi­ņiem padomā? Isidorai ir ienaidnieki, viens sevišķi labi pazīs­tams — dons Migels Diass. Bez tam vēl ir komanči, kuriem ne­kad nevar uzticēties.

Meiteni pārņem satraukums. Līdz šim viņa bijusi mierīga, bet neredzamo jātnieku izturēšanās šķiet aizdomīga. Vienkārši ceļi­nieki jātu tālāk, bet šie zogas caur brikšņiem.

Isidora paskatās apkārt, meklēdama vietu, kur varētu paslēp­ties. Taču nekā iepriecinoša nav. Caurspīdīgā akāciju lapotne nav nekāds drošais aizsegs. Cik var spriest pēc pakavu klaboņas, jāt­nieku ir vairāki. Drīz tie ieraudzīs viņu.

Isidora piecērt piešus, izjāj no krūmiem un pa līdzenumu steidz uz Alamo.

Viiņa pajās divsimt vai trīssimt jardus tālāk, lai bulta vai lode nevarētu sasniegt, apstāsies un mēģinās uzzināt, kas tuvojas — draugi vai ienaidnieki. Ja izrādīsies, ka ienaidnieki, viņa liks sa­vam pelēkajam skaistulim vēja spārniem traukties pie «teksasiešiem».

Taču Isidoras nodomam nav lemts piepildīties. Gandrīz tajā pašā mirklī no krūmiem izdrāžas noslēpumainie jātnieki un liekas viņai pakaļ.

Pametusi skatienu pār plecu, meitene ierauga puskailus bron­zas krāsas cilvēkus ar sarkani izkrāsotām sejām un ugunīgām spalvām matos.

— Los indios!1 — meksikāniete izdveš, iecērt zirgam sānos piešu ritentiņus un auļo uz cipresi.

Nav nemaz jāskatās atpakaļ, lai zinātu, ka vajātāji ir viņai uz pēdām. Indiāņi ir tik tuvu, ka, pretēji savam paradumam, ne­kliedz. Šī klusēšana liecina, ka viņi stingri apņēmušies noķert meiteni un ir droši par iznākumu.

Līdz šim Isidora maz baidījusies sastapt sarkanādainos prērijas klejotājus. Jau ilgus gadus viņi mierīgi sadzīvo kā ar teksasie- šiem, tā ar meksikāņiem. Viiņi kļūst bīstami vienīgi tad, kad ir piedzērušies. Isidora ir piedzīvojusi tādas briesmas, un tās viņai iespiedušās atmiņā.

Tagad apstākļi ir mainījušies. Miera laiki ar pagājuši. Kuru katru brīdi var izcelties karš. Viņas vajātājus nav apdullinājusi ugunsdzira. Viņi alkst asiņu, un Isidora bēg, ne vien lai izvairī­tos no pazemojuma, bet varbūt arī no nāves.

Viņa trenc savu zirgu ar pātagu, piešiem un izsaucieniem.

Dzirdama tikai viņas balss. Vajātāji ir klusi — klusi kā spoki.

Vienu reizi Isidora pamet aci atpakaļ. Vajātāju ir četri, četri- pret vienu, pie tam šis viens ir sieviete.

Vienīgā cerība — atrast .glābiņu pie teksasiešiem. Isidora auļo uz cipreses pusi.