Jātnieks bez galvas

III N O D A Ļ A PRĒRIJAS CEĻRāDIS

Braucēji vairs neraizējās par ceļu.

Laso atstātās pēdas vijās kā bezga­līga čūska, un pat bērns nenomaldītos, turēdamies pie tām.

Pēdas gāja nevis pa taisnu līniju, bet līkumoja starp krūmiem, vietumis nogriežoties sānis, kad ceļš veda pa pilnīgi kailu līdze­numu. Tas bija darīts ar nepārprotamu nolūku — lai furgoniem neiznāktu aizkavēšanās: katrā tādā līkumā ceļinieki redzēja, kur ir dziļas gravas vai citi šķēršļi.

— Cik jaunais cilvēks bijis rūpīgs! — teica Poindeksters. — Es tiešām nožēloju, ka nepajautājām, kā viņu sauc. Ja viņš ir saistīts ar fortu, mēs varētu viņu satikt.

— Es ceru, ka mēs viņu vēl satiksim, — atsaucās Henrijs.

Poindekstera meita dzirdēja šo sarunu. Viņa neko neteica,

taču skatiens pauda, ka viņa lolo tādu pašu cerību.

Iepriecināts, ka nogurdinošais ceļojums drīz būs galā un ka vēl pirms saulrieta viņš varēs aplūkot savu jauno īpašumu, plan­tators bija pacilātā noskaņojumā. Viņa aristokrāta sirdi pildīja labvēlība pret visiem apkārtējiem. Viņš draudzīgi tērzēja ar uz­raugu, apstājās, lai pajokotu ar tēvoci Skipio, kas klumburoja ar noberztām kājām, un uzmundrināja krustmāmiņu Hloju, kas brauca kopā ar bērneļiem.

«Brīnišķīgi!» iesauktos nomaļš vērotājs, pārsteigts par tādu ārkārtīgu gadījumu, ko tik patētiski jau aprakstījuši daži skri­benti. «Cik jauks patriarhāls iestādījums tomēr ir verdzība! Pat pēc visa tā, ko esam runājuši un veikuši, lai darītu tai galu! Mēģinājums iznīcināt šo seno ēku, šo «bruņinieku» nācijas dižo stūrakmeni nav nekas vairāk kā vienkāršs filantropisks joks. Ak, jūs, verdzības iznīcināšanas fanātiķi! Kādēļ gan jūs esat pret to? Vai tad nezināt, ka vieniem ir jācieš, jāstrādā un jābadojas, lai citi varētu dzīvot dīkā? Ka vieniem ir jābūt vergiem, lai citi varētu būt brīvi?»

Tādi argumenti, par kuriem pasaulei būtu jāraud, tiek likti lietā pārāk bieži. Ak vai tam, kas tos min, un tautai, kas tos Uz­klausa!

* * *

Plantatora labais noskaņojums pielipa visiem, izņemot Kol- haunu. Tas pārņēma arī viņa melnos kalpus, kuriem viņš bija visvarens, gandrīz kā pats dievs. Kalpi mīlēja viņu mazāk nekā dievu, bet baidījās no viņa vairāk, kaut gan Poindeksters nekādā ziņā nebija slikts saimnieks — vismaz salīdzinājumā ar citiem vergu īpašniekiem ne. Viņam nesagādāja baudu vergu spīdzinā­šana. Viņam patika redzēt tos labi paēdušus un apmierinātus. Tas viss runāja viņu saimniekam par labu. Šad tad viņš samizoja tos ar pītu govsādas pātagu — viņš bija pārliecināts, ka tas nebūt nekaitē. Un tomēr šis vergu īpašnieks no Misisipi bija lepns, ka neviens no viņa «saimes» locekļiem nestaigā ar nežēlīgas spīdzi­nāšanas pēdām uz melnās ādas.

Nebija nekāds brīnums, ka plantatora labais garastāvoklis pielipa arī viņa ceļabiedriem, un tie sāka atkal pļāpāt.

Tomēr pēc kāda laika priecīgais noskaņojums izkūpēja. Vai­nīgi bija apstākļi, pār kuriem ceļiniekiem nebija varas.

Piepildījās svešinieka paredzējums: saule nozuda, kad ņo cipreses vēl nebija ne miņas.

Taču bažām pagaidām nebija iemesla. Laso pēdas joprojām bija labi saskatāmas, un viņiem nevajadzēja vadīties pēc saules. Nomāca pats fakts, ka saule iegrimusi mākoņos.

— Var domāt, ka saule jau riet, — ierunājās plantators, iz­vilkdams zelta pulksteni, — bet ir tikai trīs. Laime, ka puisis atstājis mums tādas pēdas. Ja nebūtu viņa, mēs maltos pa šiem pelniem līdz vakaram. Varbūt vajadzētu nakšņot tepat.

— Tā nu gan būtu melna gulta! — mēģināja jokot Henrijs. — Un, ja man te būtu jāguļ, man rādītos briesmīgi sapņi!

— Hi-hi-hi! — ieķiķinājās uz bukas sēdošais nēģeris Džehu, kas plantācijas grāmatās bija ierakstīts ar iesauku Pluto Poin­deksters. — Jaunā mis sapnī ieraudzīs mani šitās mellās prērijas vidū. Šitas gan ir joks! Hi-hi-hi!

— Nelīksmojiet par agru, — piejādams tuvāk un iejaukda­mies sarunā, teica saērcinātais Kolhauns. — Nevar zināt, vai mums nebūs jāguļ tepat. Ka tikai neatgadās vēl kas ļaunāks.

— Ko tu ar to gribi teikt, Kaš? — jautāja tēvocis.

— Es domāju, tēvoc, ka tas zellis ir apvedis mūs ap stūri. Galvot es nevaru, bet tā rādās. Mēs esam nobraukuši jau piecas, varbūt pat visas sešas jūdzes, bet kur ir koks? Man ir laba redze, es nopētīju apvārsni, bet nekas tamlīdzīgs nav saskatāms.

— Bet kāpēc svešais lai būtu mūs krāpis?

— Kāpēc? Kā lai es to zinu? Varbūt viņam ir vairāki iemesli.

— Nosauc kaut vai vienu! — no karietes atskanēja sidra­baina balss. — Mēs klausāmies.

— Jūs klausīsieties visā, kam būs sakars ar svešinieku, — dzēlīgi atteica Kolhauns. — Zinu, līdzko pateikšu, ko domāju, jūs to mīļuprāt nosauksiet par trauksmi nevietā.

— Tas atkarīgs no tā, ko tu pateiksi, Kasij. Pamēģini mūs pārliecināt. Vai nu tā būs, ka tik pieredzējis karavīrs un ceļotājs cels trauksmi ne par ko!

Kolhauns saprata izsmieklu un laikam būtu atturējies no tālā­kiem paskaidrojumiem, ja uz to nebūtu pastāvējis Poindeksters.

— Klāj vaļā, Kasij! — stingri noteica plantators. — Ar sa­viem vārdiem tu esi pamodinājis vairāk nekā ziņkāri vien. Kāda iemesla dēļ svešais jauneklis būtu mūs maldinājis?

— Labi, tēvoc, — atbildēja atvaļinātais virsnieks, un viņa balsī vairs nebija iepriekšējās pārliecības. — Es neapgalvoju, ka tas patiešām tā ir, man tikai tā izliekas.

— Pēc kā tu to spried?

— Vai nu maz kas var gadīties! Šajās prērijās ir notikuši uzbrukumi vēl stiprākām karavānām nekā mūsējā, laupīšanas, pat slepkavības.

— Šausmas! — mākslotās izbailēs iesaucās Luīza.

— Laupītāji ir indiāņi? — jautāja Poindeksters.

— Bez šaubām. Bet dažreiz baltie pārģērbjas par indiāņiem, dažreiz arī meksikāņi. Šim nolūkam vajadzīga tikai tumša ādas krāsa, astru parūka ar tajā saspraustām spalvām un pēc iespējas pamatīgāks jandāliņš. Ja mūs aplaupīs baltie indiāņi, nebūs pir­mais gadījums, kad notiek kaut kas tamlīdzīgs. Un mēs varēsim vainot paši sevi — par naivo uzticēšanos svešam cilvēkam.

— Dievs pasargi, Kasij, tā ir smaga apsūdzība. Vai tu gribi teikt, ka šis kurjers — ja vien viņš ir tas, par ko uzdodas, — gatavo mums .. . gatavo lamatas?

— Nē, tēvoc, to es nesaku. Es tikai saku, ka tādas lietas ir notikušas un ka arī viņš varbūt ir spējīgs uz to.

— Maz ticams, — no karietes atskanēja nievājoši zobgalīga balss.

— Nē, — iesaucās jaunais Henrijs, kas bija jājis gabaliņu pa priekšu un noklausījies sarunu, — tavas aizdomas ir nepa­matotas, brālēn Kasij. Es teiktu, ka tas ir apmelojums. Vēl vai­rāk — es varu tev to pierādīt. Paskaties!

Jauneklis bija apturējis zirgu un rādīja uz kādu priekšmetu stipri iesāņus no ceļa. Tas bija augsts kaktuss, kura zaļais, sulī­gai stumbrs bija paglābies no uguns.

Taču Henrijs Poindeksters pievērsa ceļabiedru uzmanību ne- f vis pašam augam, bet mazam, baltam papīra gabaliņam, kas bija uzdurts uz vienas no tā adatām. Nemaldīgi varēja pateikt, ka tā ir vizītkarte.

— Paklausieties, kas uz tās rakstīts, — jauneklis turpināja, piejājis tuvāk, un skaļi izlasīja, kas uzšņāpts uz kartona gaba­liņa: — «Redzama ciprese».

— Kur? — jautāja Poindeksters.

— Te ir uzzīmēta roka ar pirkstu, — atbildēja Henrijs, — un nav šaubu, ka tas norāda uz koku.

Visu skatieni pavērsās norādītajā virzienā.

Ja spīdētu saule, ciprese būtu redzama no pirmā acu uzme­tiena. Taču dzidri zilās debesis bija tapušas svina pelēkas, un varēja vai acis izskatīt, bet nekas koka galotnei līdzīgs pie ap­vāršņa nebija samanāms.

— Tur nekā nav, — pārliecināts teica Kolhauns un tūlīt at­kārtoja savu apsūdzību. — Tā nav nekas vairāk kā viltība, ko tas vazaņķis izspēlējis ar mums.

— Tu maldies, Kasij, — iesaucās Luīza. — Paskaties binoklī. Ja tava lieliskā redze nav pavājinājusies, tu redzēsi kaut ko ļoti līdzīgu kokam, augstam kokam. Tā acīmredzot ir ciprese, ja vien tāda kādreiz augusi Luiziānas purvos.

Kolhaunam ne prātā nenāca ņemt binokli no māsīcas rokām. Viņš zināja, ka Luīza saka taisnību.

Tad Poindeksters paņēma binokli un, noregulējis asumu, ieraudzīja sarkanlapainu cipresi, kas slējās pār prēriju.

— Taisnība, — viņš teica, — koks ir redzams. Puisis ir go­dīgs cilvēks, un veltīgi tu esi viņu apvainojis, Kaš. Man negri­bējās ticēt, ka viņš spētu rīkoties tik zemiski, lai apvestu mūs ap stūri. E, mister Sansom, dodiet rīkojumu saviem dzinējiem!

Nevēlēdamies turpināt šo sarunu, aizkaitinātais Kolhauns pie­rāva pavadu un aizrikšoja.

— Lūdzu, padod man to vizītkarti, Henrij, — klusinātā balsī teica Luīza. — Man gribas redzēt bultu, kas izdarījusi mums tik lielu pakalpojumu. Ņemsim karti līdzi, brāļuk: tā kā mēs esam jau ieraudzījuši koku, nav nozīmes to te atstāt.

Henrijs, ir nenojauzdams, kas licis māsai izteikt šo lūgumu, paklausīja, noņēma kartona gabaliņu no kaktusa un iesvieda viņai klēpī.

— Moriss Džeralds! — jaunā kreoliete nočukstēja, izlasījusi otrā pusē vārdu. — Moriss Džeralds! — viņa saviļņota atkār­toja, paslēpdama vizītkarti uz krūtīm. — Lai tu būtu kas būdams, lai tu nāktu no kurienes nākdams, lai tu ietu kurp iedams, no šā brīža mūs saista kopīgs liktenis. Es zinu to, es jūtu tikpat skaidri, kā redzu debesis virs galvas!