Jātnieks bez galvas

LXXII NODAĻA ZEBS STAMPS NOKĻŪST UZ PEDAM

Izjājis pa Kasadelkorvo vārtiem, med­nieks devās gar upi uz augšu, uz forta pusi. Jau pēc stundas ceturkšņa viņš bija galā.

Parasti šis attālums prasīja Zebam trīs ceturtdaļas stundas, taču šoreiz viņu dzina uz priekšu satraukums. Kad vajadzēja, vecā ķēve rikšoja diezgan naigi, un Zebs vienīgais zināja, ar kādu pa­ņēmienu lopiņš paskubināms, un lietoja to tikai galējas nepie­ciešamības gadījumos. Paņēmiens bija vienkāršs: jātnieks paņēma aiz jostas aizbāzto mednieka dunci un iebakstīja ar to ķēvei gurnā.

Efekts bija apbrīnojams. Tā paskubināta, Zeba «grabaža» va­rēja noauļot jūdzi trijās minūtēs. Kad Zebam dzinās pakaļ ko­manči, ķēvei ne vienu reizi vien bija jāparāda, ko tā spēj. Šoreiz tāda vajadzība nebija, un mednieks sasniedza fortu pēc piec­padsmit minūšu ilga jājiena slaidā riksī.

Izlēcis no segliem un atstājis smagi elsojošo ķēvi laukumā, Zebs iegāja komandanta dzīvoklī. Vecajam medniekam nebija grūti satikt Indžas forta priekšnieku. Virsnieki izturējās pret viņu sevišķi labvēlīgi, tā ka Zebam durvis bija vaļā katrā laikā un at­krita arī formalitātes, kuras parasti vajadzēja kārtot civilperso­nām. Sargkareivji palaida viņu garām kā savieti, dežurējošais virsnieks laipni apsveica, bet adjutants bez vilcināšanās pieteica majoram.

Komandanta pirmie vārdi liecināja, ka viņš gaidījis Zebu.

— A, misters Stamps! Priecājos, ka jūs tik ātri klāt. Vai esat atklājis kaut ko jaunu šajā neparastajā lietā? Spriežot pēc tā, cik ātri esat atgriezies, jādomā, ka ir jaunumi. Cerams, ka kaut kas tāds, kas nāk par labu nelaimīgajam puisim. Kaut gan visas lie­cības runā viņam par sliktu, es tomēr palieku pie sava — ka viņš nav vainīgs. Ko jūs uzzinājāt?

— Man jāsaka, major, — Zebs atbildēja, pieklājīgi noņemdams cepuri, — ka neko sevišķu uzzinājis neesmu un tomēr es uzska­tīju par vajadzīgu atgriezties fortā. Pirms došanās prērijā gribu aprunāties ar jums.

— Es klausos. Ko jūs gribat teikt?

— Gribu lūgt jūs novilcināt tiešas sākumu, cik ilgi vien ir iespējams. Es zinu, ka tiek izdarīts spiediens no ārpuses, bet es zinu arī to, ka jūsu rokās ir pietiekami liela vara, lai tam preto­tos. Vēl vairāk, major, — jūs to mīļuprāt darīsiet.

— Jā, darīšu. Jums ir pilnīgi taisnība, mister Stamp. Kas attie­cas uz varu, tad tā man tiešām ir. Bet, kā jūs labi zināt, mūsu lielajā republikā, arī šeit, Teksasā, militārā vara kalpo civilajai, izņemot gadījumus, kad valstī izsludināts kara stāvoklis, kas ar dieva palīgu, cerams, nekad nenotiks. Es varu darīt visu, kas ma­nos spēkos, lai novērstu atklātus likuma pārkāpumus, bet es ne­varu nostāties pret pašu likumu.

— Es jūs nespiežu nostāties pret likumu. Nekā tamlīdzīga, major. Jums jānostājas pret tiem, kuri grib sagrābt likumu savās rokās un izkropļot to savā labā. Kolonijā ir tādi ļaudis, un viņi to darīs, ja viņus nesavaldīs. Vienam tas būtu sevišķi pa zobam, un šo vienu es pazīstu …

— Kurš tas ir?

— Jūs neizpaudīsiet noslēpumu, major? Es paļaujos uz jums.

— Mister Stamp, viss, kas šeit notiek, tiks turēts pilnīgā slepe­nībā. Sakiet mierīgi visu, kas jums uz sirds.

— Rau, kas man uz sirds. Cilvēks, kas izdarījis slepkavību, nav mustangu mednieks Moriss.

— Tās ir arī manas domas. Jūs to jau zināt. Vai jums vēl kas sakāms?

— Jā, major, ja jūs gribētu, es varētu vēl šo to piebilst. Bet vēl nav īstā reize klāt vaļā visu, ko esmu izdibinājis. Tas viss galu galā ir tikai aizdomas. Es varu nošaut buku, tāpēc labāk būs, ja es to paturēšu pie sevis, iekams nebūšu atgriezies no Nuesesas. Pēc tam — lūdzu, es pastāstīšu visu, ko zinu un ko varbūt būšu atklājis prērijā.

— Esmu ar mieru pagaidīt, jo vairāk tāpēc, ka jūs stāvat tais­nības pusē. Bet kas man būtu jādara?

— Jānovilcina tiesa, major, nekas vairāk. Tad viss būs kār­tībā.

— Cik ilgi? Jūs zināt, ka tam jānotiek saskaņā ar tiesu liku­miem. Es šā apgabala tiesnesim neesmu nekāds noteicējs, kaut gan viņš varētu uzklausīt manu padomu. Toties te ir ļaudis, kas prasa atriebt, un viņš var pakļauties to gribai.

— Es zinu, par kuriem ļaudīm jūs runājat. Es pazīstu viņu vadoni, un var gadīties, ka uz apsūdzēto sola nonāk viņš.

— Tātad jūs neticat, ka šie meksikāņi ir tie . ..

— Grūti pateikt, major, ir vai nav. Es ticu, ka viņi ir iemaisīti šajā lietā, bet neticu, ka viņi būtu to ievārījuši. Es gribu atmas­kot viņu. Vai varat apsolīt man trīs dienas?

— Trīs dienas?

— Jā, līdz tiesas sākumam.

— Ceru, ka to nebūs grūti izdarīt. Pašlaik apcietinātais ir pa­dots armijas likumiem. Pat ja augstākās tiesas priekšsēdētājs pie­prasītu viņu izdot, es varu atrast ieganstus, lai neizlaistu viņu no forta. Pacentīšos to izdarīt.

— Major, kad tā parunājas ar jums, taisni vai gribas, lai būtu ievests kara stāvoklis! Gadās, ka tas ir vislabākais, kaut arī mums, brīvajiem pilsoņiem, tas nav pa zobam. Gribu sacīt vēl vienīgi to, ka, ja jūs novilcināsiet tiesu vismaz par trim dienām, uz apsūdzēto sola varbūt nosēdīsies kāds cits, kurš pat nenojauš, ka tiek turēts aizdomās, un nevis tas, kurš patlaban nīkst aiz res­tēm. Vai jūs man dodat trīs dienas?

— To es jums apsolu, mister Stamp. Kaut gan, būdams ameri­kāņu armijas virsnieks, es riskēju ar savu stāvokli, dodu jums goda vārdu, ka triju dienu laikā mustangu mednieks Moriss ne­izies no manas virssardzes telpas. Vainīgs vai nevainīgs, šajā laikā viņš būs drošībā.

— Jūs esat uzticams draugs, major, un lai velns par stenderi, ja es kādreiz nepierādu, cik augstu to vērtēju. Man vairāk nav ko teikt, tikai lūdzu, lai viss, ko runājām, paliek starp mums. Ir ļautiņi, kuri, līdzko dabūs zināt, ko es gribu panākt, darīs visu, lai iegrūstu sprunguļus man spieķos.

— Lai kas viņi būtu, es viņus neatbalstīšu. Mister Stamp, jūs varat ticēt manam vārdam.

— Es zinu, major. Lai dievs jums to atlīdzina. Kaut Teksasā būtu vairāk tādu kā jūs!

Ar šiem vārdiem atvadījies no majora, mednieks izgāja ārā un devās pie savas vecās ķēves. Apseglojis to, viņš nekavējoties jāja prom.

Izjājis no forta un pēc tam atstājis aizmugurē ciemata nomali, Zebs atgriezās uz tā paša ceļa, kas bija atvedis viņu no Kasadel­korvo. Sasniedzis Poindekstera plantācijas robežas, viņš sāka jāt augšup pa stāvo nogāzi uz līdzenumu. Sasniedzis to tajā vietā, kur krūmi iesniedzas prērijā, viņš apstājās zem akācijas. Viņš palika sēžam seglos un, noliecies uz priekšu, domīgi raudzījās zemē.

— Lai velns par stenderi! — viņš norūca. — Tas gan ir traki zīmīgi — Kolhūna zirgs to pašu nakti nav bijis stallī un atgriezies viss vienās putās. Ko tas varētu nozīmēt? Lai es uz vietas no­sprāgstu, ja viņš nav iemaisīts šitajā netīrajā lietā! Tā jau es visu laiku domāju, kaut gan smieklīgi pieņemt, ka viņš būtu nomu- šījis pats savu brālēnu. Ja vajag, viņš gan ir spējīgs uz kuru katru nekrietnību. Bet es nevaru izdomāt, kam tas viņam būtu bijis vajadzīgs. Ja viņam būtu cerības kļūt par mantinieku Hen­rija vietā, tad vēl varētu saprast. Taču tā nav. Vecajam Peintdek- steram vairs nepieder ne akrs šitās zemes, neviens nēģeris. To es droši zinu. Tas viss jau ir tā nelieša nagos, un kāpēc viņam vaja­dzēja atkratīties no brālēna? Tur nu es netieku gudrs. Attiecības starp viņiem nav bijušas sliktas, cik man gadījies dzirdēt. Viņš gan ir uz nažiem ar meiteni, kura viņam patīk, to es zinu. Bet vai viņš būtu mēģinājis tuvoties meitenei, nogalinot viņas brāli? Tad iejaucās mustangu mednieks un klāt nāca strīdiņš, par kuru viņa pati man stāstīja, viltus indiāņi, meksikāņu skuķis ar mazajām ūsiņām, jātnieks bez galvas un velns viņu zina kas vēl. Te jau pat labākais tieslietu zinātājs var kļūt dulns! … Taču nav laika prātot. Ar šito dzelzs gabalu, kas man ir, varbūt izdodas tikt vis­maz pie kaut kādas skaidrības tajā asiņainajā padarīšanā, bet var arī gadīties, ka es izdibinu visu. Bet uz kurieni lai jāj?

Zebs paskatījās apkārt, it kā gaidītu no kāda atbildi.

— Forta vai pilsēteles tuvumā nav jēgas sākt. Zemi tur no vienas vietas nomīdījuši zirgi. Labāk jāšu pāri prērijai uz Rio- grandi. Tā es drīzāk varu uzdurties meklētajām pēdām. Jā, jā-ā, tas būs visprātīgākais.

Pilnīgi apmierināts ar šo lēmumu, Zebs satvēra pavadu, uz­sauca ķēvei un jāja gar krūmmalu prom.

Nojājis aptuveni jūdzi uz Nuesesas pusi, viņš piepeši mainīja virzienu, cik bija noprotams, ar iepriekšēju nodomu.

Tagad vecā mednieka ceļš veda uz rietumiem. Jātnieks pats bija pārvērties līdz nepazīšanai. Viņš vairs vienaldzīgi neraudzījās apkārt, bet sēdēja, sagāzies uz priekšu, uzmanīgi vērodams zemi abās pusēs ceļam.

Nojājis kādu jūdzi, Zebs kaut ko ieraudzīja un pievilka pa­vadu. Ķēve paklausīgi apstājās, un viņš veikli izlēca no segliem. Atstājis ķēvi graužam zāli, viņš pagāja pāris soļus un notupās uz ceļiem. Tad, izvilcis no kabatas līko dzelzs gabalu, Zebs pielāgoja to zemē skaidri saredzamajam pakava nospiedumam. Tie sakrita.

— Sakrīt! — viņš iesaucās un uzvaroši novēzēja roku. — Sa­krīt, sasodīts! Tās ir vainīgā, bet varbūt ari slepkavas pēdas!