Jātnieks bez galvas

LXXIV NODAĻA VIENTUĻAIS ĶĒRĀJS

A prakstītā aina, kuru var nosaukt par ^neparastu, bija pārāk drūma, lai būtu smieklīga. Kaut kas tajā šķita pārdabisks. Cilvēks nevarēja uzlūkot to bez saltām tirpām.

Vai kāds bija redzējis jātnieku bez galvas šajā jaunajā sabied­rībā — ar vilkiem pie kājām un plēsīgajiem putniem virs galvas?

Jā, bija.

Bija redzējis viens vienīgs cilvēks, kas pirmais visā Teksasā sāka izprast šo neatšķetināto noslēpumu.

Taču arī viņam viss vēl nebija skaidrs. Par šo to viņš mocījās minējumos, kaut gan zināja, ka jātnieks bez galvas nav nedz bie­dēklis, nedz elles valdnieks. Un tomēr viņš nebija brīvs no vis­pārējām bailēm. Viņš saprata, kas ir šī rēgainā parādība, un to­mēr viņam pār muguru pārskrēja šermuļi, redzot šo briesmīgo skatu. Viņš lūkojās uz to no prērijas salas «krasta», pats stāvē­dams zem kokiem, un acīmredzot ir nedomāja atstāt šo paslēp­tuvi.

Un tomēr, pārvarot bailes un vēlēšanos palikt neredzamam, šis cilvēks neatlaidīgi sekoja jātniekam bez galvas, it kā magnē­tisks spēks turētu viņus noteiktā attālumā vienu no otra.

Viņš bija redzējis jātnieku jau agrāk, diezgan tālu no salas, un būtu varējis pavisam viegli izvairīties no sastapšanās. Taču viņš, gluži otrādi, nekavējoties bija mēģinājis tuvoties tam. Viņš

bija izmantojis koku aizsegu un rīkojies kā briežu mednieks, ar to starpību, ka briežu medniekam nekad nedreb sirds. Viņš bija jājis un jājis, līdz beidzot apstājies koku paēnā, nevis baiļu dzīts, bet atskārtis, ka cietis neveiksmi.

Viņš nebija jājis desmit jūdzes pa prēriju bez nolūka, tādēļ virzījās uz priekšu tik piesardzīgi, vadīdams zirgu pa vismīkstāko zāli un gar krūmmalu, lai neviens nevarētu viņu ieraudzīt un lai nodevīgi nebrīkšķētu zari.

Ja kāds redzētu šo cilvēku zaļajā salā, tam nebūtu ne mazāko šaubu par viņa nolūku. Viņš nenovērsa acu no jātnieka bez gal­vas, un šķita, ka viņš pieskaņo tam katru savu kustību.

Sākumā viņu māca bailes. Vēlāk tām pievienojās nepacietība, kas viņu nedaudz iedūšināja. Nepacietīgs viņš kļuva, redzot, ka jātnieks bez galvas nevis tuvojas koku pudurim, bet visu laiku turas divsimt jardu attālumā no tā. Ka šis apstāklis viņu kaitina, to liecināja pusbalsī nomurminātais monologs. Tajā netrūka lamu­vārdu, kas raksturoja runātāju.

— Tavu velna radījumu! Ja viņš būtu pienācis kaut vai par divdesmit jardiem tuvāk, es būtu viņam trāpījis. Tik tālu mans šaujamais nesniedz. Es aizšautu garām kā likts, un tad būtu cauri. Otrreiz tāda izdevība vairs nerastos. Sasodīts! Divdesmit jardu par tālu!

It kā runātājs nebūtu pārliecināts par šo vārdu patiesīgumu, viņš nenolaida acu no jātnieka bez galvas un turēja savu īsstob- raino ieroci pielādētu, uzvilktu un gatavu kuru katru, brīdi izšaut.

— Nav nekādas jēgas, — viņš turpināja. — Lodes lidojums jau būs pie beigām, un tā tikai sabiedēs zirgu. Jābruņojas ar pacietību un jāgaida, lai pienāk drusciņ tuvāk. Nolādētie vilki! Ja nebūtu to, zirgs nāktu tuvāk. Kamēr tie neatkāpsies, lopiņš turēsies tālāk no meža. Tāds ir šo Teksasas mustangu paradums. Kaut velns viņus parautu! Pag, pag, vai nevarētu zirgu pievilināt? Vai, padzirdējis cilvēka balsi, lopiņš neapstātos? Jāšaubās. Tā viņu tikai sabaidītu. Ieraugot manu zirgu, tas varbūt nāktu klāt, tāpat kā toreiz, bet tad spīdēja mēness. Bez tam toreiz zirgam pakaļ kaukdams skrēja suns. Nav brīnums, ka zirgs kļuvis traks, stiepdams velns zina ko. Bet galu galā tam taču jābūt…

Cilvēks strauji apstādināja zirgu un, pieliecies, lai labāk re­dzētu cauri lapotnei, skatījās uz spokaino jātnieku, kas lēnām jāja gar mežu.

— Tas ir viņa zirgs, kā āmen baznīcā! Viņa segli, serapē un viss pārējais. Kāds nelabais to atdevis citam? Vai tas ir Vai nav joks, bet lieta nav tīra. Vienalga, kas to izgudrojis, šis cilvēks zina visu, kas noticis tajā naktī. Kā dievs debesīs, ja tas noticis te, es izdibināšu, kas un kā. Cik es dumjš! Lielīties ar tādām lie­tām! Tāda laime kā pie kāķa uzrautam … Nē, viņš nenāk tuvāk. Zirgam bail no meža. Viņš zina, ka klajā laukā ir drošāk. Ko da­rīt? Mēģināšu pasaukt. Kazi lopiņam būs patika dzirdēt cilvēka balsi. Ja man izdotos pievilināt viņu par divdesmit jardiem tuvāk, viss būtu kārtībā. Jāpamēģina.

Pajājis mazliet tuvāk mežmalai, cilvēks sāka saukt zirgu, kā teksasieši parasti sauc noklīdušus zirgus:

— Nāc šurp, draudziņ! Nāc, vecīt!

Saukšanai nebija panākumu. Šķita, ka Teksasas mustangs to nesaprot, vismaz ne kā draudzīgu aicinājumu. Gluži otrādi — zirgs sabijās, izlaida zāli no mutes, nopurināja galvu un iezvie- dzās tā, it kā no cilvēka tam būtu vairāk bail nekā no vilkiem un plēsīgajiem putniem.

Mustangs zināja, ka tā visļaunākais ienaidnieks ir cilvēks, cilvēks uz zirga, un mustanga nāsis bija brīdinājušas par šā ienaidnieka tuvumu. Tramīgais dzīvnieks nepalika stāvam, lai uzzinātu, kas tas par cilvēku un kas tas par zirgu. Abi tie bija ienaidnieki.

It kā jātnieks būtu nonācis pie tā paša secinājuma un palaidis vaļā pavadu, mustangs aizauļoja pa prēriju.

Ķērājs, neganti lādēdamies, izjāja atklātā vietā.

Lāsti bira kā no pilnības raga, neveiksminiekam ieraugot, ka jātnieks bez galvas ir jau tālumā un nevarīgās dusmās raidītā lode viņam neko vairs nevar padarīt.