Jātnieks bez galvas

LXXXI NODAĻA AR KĀJĀM GAISA

Kolhauns jāja pa prēriju bez mazā­kajām aizdomām, ka viņu kāds re­dzējis atstājam māju, izņemot Pluto, kas bija apseglojis pelēko mustangu. Tāpat viņam neradās aizdomas, jājot garām tai vietai,- kur bija paslēpies Zebs Stamps. Kolhaunam šķita, ka blāvajā rīta gaismā viņš nav saredzams, un viņš nebaidījās ne no viena.

Izkļuvis laukā no krūmiem, viņš devās uz Nuesesu, brīžiem likdams mustangam rikšot, brīžiem auļot.

Pirmās sešas vai astoņas jūdzes Kolhauns nelikās zinis, kas notiek apkārt. Pietika pārlaist ašu skatienu apvārsnim, lai viņš justos apmierināts. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi un tikai vienu reizi pameta acis atpakaļ — pajājis mazliet nost no krūmiem.

Vecais mednieks zināja, par ko domā Kolhauns, it kā kap­teinis pats būtu viņam visu izstāstījis. Zebs zināja, ka Kolhauns meklē jātnieku bez galvas, cerēdams atsākt vakarējās medības un noķert jātnieku.

Kaut gan* zirgs skrēja ātri kā Teksasas briedis, Kolhauns ne visai cerēja uz panākumiem.

Bija sasniegta vieta, kur viņš divas reizes bija sastapis medīto. Varbūt viņi sastapsies te arī trešo reizi?

Tas bija pļavā, kur savannu ieskāva krūmi, netālu no takas, uz kuras, kā domāja, bija notikusi slepkavība.

«Savādi, ka viņš vienmēr atgriežas te,» Kolhauns domāja. Trakoti savādi! It kā viņš zinātu… A, tas tāpēc, ka te garšīgāka zāle un arī ūdens ir tuvumā. Cerēsim, ka arī šorīt viņš izvēlēsies šo vietu. Tādā gadījumā ir izredzes dabūt viņu rokā. Ja ne, tad man neatliek nekas cits kā ielīst krūmos un pakārties kaut vai dienas laikā. Bet no kā īsti lai es baidītos, ja viņš sēž aiz restēm? Nav nekādu pierādījumu, ja neskaita mazu svina gabaliņu. Bet tas man jādabū par katru cenu, kaut vai zirgs būtu jānodzen līdz nāvei.»

— Augstais dievs! Kas tad tas?

Pēdējos vārdus Kolhauns izrunāja skaļi. Viņš pievilka pavadu tā, ka pelēkais mustangs gandrīz vai saslējās uz pakaļkājām, un platām acīm raudzījās pāri klajumam.

Šajā stingajā skatienā bija kaut kas vairāk par izbrīnu — tajā viedās šausmas. Un nebija arī nekāds brīnums: šis skats iedvestu bailes visdrosmīgākajam cilvēkam.

Saule bija pakāpusies virs prērijas apvāršņa un atradās jāt­niekam aiz muguras. Viņam priekšā gar debesmalu pletās ceriņ- krāsas miglas josla — no netālā biezokņa cēlās izgarojumi. Koki nebija saredzami — tos slēpa viegls violets šķidrauts, kas cēlās aizvien augstāk, līdz beidzot saplūda ar debess zilgmi.

Uz šā šķidrauta fona vai arī aiz tā sakustējās tik neparasts stāvs, ka tas, kas nebūtu redzējis to agrāk, neticētu pats savām acīm. Tas bija jātnieks bez galvas.

Tomēr tādu viņu nebija redzējis nedz Kolhauns, nedz kāds cits. Nē. Tagad jātnieks izskatījās pavisam citādi. Pēc apveida viņš nebija mainījies, toties bija kļuvis desmit reizes lielāks.

Tas vairs nebija cilvēks, tas bija milzis. Tas vairs nebija zirgs, tas bija dzīvnieks ar zirga apveidu, bet augsts kā tornis un resns kā mastodonts.

Taču tas vēl nebija viss. Vēl lielākas pārvērtības varēja vērot jātnieka izskatā. Tās bija vēl mīklainākas, ja te vispār bija iespē­jams kaut ko saprast. Viņš jāja nevis vairs pa zemi, bet pa debe­sīm. Pie tam kā zirgs, tā cilvēks bija apgriezti ar kājām gaisā. Zirga pakavus varēja skaidri saskatīt uz šķidrauta augšējās ma­las, bet jātnieka pleci — es gandrīz pateicu «galva» —, tikko ne­skāra apvāršņa līniju. Serapē, pretēji zemes pievilkšanas liku­mam, nekrita no jātnieka pleciem. Tāpat gaisā turējās pavada, krēpes un zirga kuplā aste. Viss krita augšup!

Šis drausmīgais spoks kustējās lēnā gaitā. Kolhauns skatījās uz to, šausmu sastindzināts.

Pēkšņi zirgs pagriezās un rikšoja prom uz pretējo pusi, kaut gan vēl aizvien ar kājām gaisā. Spoks bija manījis kaut ko nelabu un laidās lapās!

Kolhauns, gluži stīvs aiz pārbīļa, būtu palicis uz vietas, ja viņa zirgs negaidot nebūtu apsviedies apkārt un palīdzējis tikt pie skaidrības.

Izdzirdējis pakavu dipoņu, Kolhauns apjēdza, ka tuvumā ir īstais jātnieks, ja vien par īstu jātnieku var saukt to, no kura J)ija kritusi biedinošā ēna.

— Tā ir mirāža! — viņš iesaucās un, dodot vaļu dusmām, iz­grūda lāstu. — Cik dumjš es esmu bijis, ļaudams sevi tā piekrāpt! Te jau ir tas vaininieks, tas pats, kuru es meklēju. Un tik tuvu! Būtu to zinājis, es būtu dabūjis viņu ciet, kad zirgs vēl nebija mflni pamanījis. Bet tagad jādzenas pakaļ. Kā dievs debesīs, es dabūšu viņu rokā, kaut man vajadzētu auļot līdz Teksasas otrai malai!

Kolhauns piecirta piešus, savicināja pletni, un pēc piecām mi­nūtēm pa prēriju kā viesuļi drāzās divi jātnieki. Abus nesa prē­rijā dzimuši mustangi. Viens dzinās pakaļ otram. Vajātais bija bez galvas. Vajātājam bija galva, kurā bija nobriedusi izmisīga apņēmība.

* * *

Vajāšana neturpinājās ilgi, un Kolhauns jau baudīja uzvaras prieku.

Šķita, ka viņa zirgs skrien ātrāk.- Bet tas varēja būt vai nu tāpēc, ka Kolhauns neatlaidīgāk skubināja savu zirgu, vai arī tā­pēc, ka otrs pārāk necentās aizbēgt. Bija skaidrs, ka pelēkais mustangs tuvojas bērajam, un Kolhauns jau gatavojās šaut.

Viņš gribēja nošaut zirgu, tādējādi darot galu vajāšanai. Viņš būtu šāvis tūlīt, ja nebūtu baidījies netrāpīt. Vienu reizi jau pie­dzīvojis kļūmi, Kolhauns vilcinājās nospiest mēlīti, iekams nebūs piejājis drošā atstatumā.

Kamēr Kolhauns tā svārstījās, bērais pēkšņi pazuda krūmos.

To kapteinis nebija gaidījis. Vajāšanu nācās sākt no jauna. Viņš tuvojās labi, pāt ļoti labi pazīstamai vietai, kur bija izlietas asinis.

Citā gadījumā viņš nebūtu spēris ne kāju uz to pusi, bet ta­gad, kad Kolhaunu māca saltas bailes no nākotnes, nebija īstā reize kavēties pagātnes atmiņās. Vienīgi sagūstot dīvaino jāt­nieku, viņš tiktu vaļā no draudošajām briesmām un nokratītu baiļu slogu.

Kolhaunam vēlreiz izdevās panākt briesmīgo jātnieku. Pelēkā mustanga ieplestās nāsis turpat vai skāra bērā plīvojošo asti. Kap­teinis jau turēja šauteni kreisajā rokā, uzlicis labās rokas pirkstu uz mēlītes. Viņš tikai meklēja vietu, uz kuru labāk notēmēt.

Vēl mirklis, norībētu šāviens, un lode ieurbtos bēgošajā zirgā, bet tas, it kā nojautis briesmas, spēji pagriezās un, iespēris vajā­tāja mustangam pa purnu, joņoja prom uz citu pusi.

Šī negaidītā rīcība un bērā spalgais, naidīgais zviedziens, kas lika domāt gandrīz vai par cilvēcisku saprātu, apstulbināja Kol­haunu un viņa zirgu. Tas apstājās un palika stāvam kā iemiets, un tikai asie pieši piespieda mustangu paklausīt un auļot tālāk.

Tagad Kolhauns skubināja to vēl nežēlīgāk, jo bēglis auļ«ja nevis pa taku, bet lauzās cauri biezoknim. Te medības varēja arī beigties, un kapteinim atkal draudēja izredzes palikt tukšā.

Līdz šim Kolhauns bija domājis tikai par izrēķināšanos ar bēro. Tādu iznākumu viņš nebija paredzējis, un viņš izmisīgā ap­ņēmībā vēlreiz pacēla šauteni.

Tagad viņi atkal bija tuvu jo tuvu. Jātnieks bez galvas jau bija pa pusei lapotnes aizsegā, kas švīkstēdama sakļāvās aiz viņa. Kolhaunam neatlika nekas cits kā tēmēt bērajam gūžās.

No šautenes stobra izšļācās dūmi, un tajā pašā mirklī norībēja šāviens. Ar dobju būkšķi zemē nokrita kaut kas melns. Tas palē­cās un paripoja Kolhauna zirgam tieši zem kājām. Paripoja, taču nepalika guļam. Melnais priekšmets vēl kādu brīdi šūpojās no vienas puses uz otru.

Pelēkais mustangs iekrācās un kāpās atpakaļ. Jātnieks necil­vēcīgi iekliedzās.

Un nebija arī nekāds brīnums. Ja Kolhauns būtu lasījis Šek­spīru, viņš atkārtotu vārdus: «Liec mierā asiņainās cirtas», jo zemē gulēja cilvēka galva. Tajā vēl stingri turējās cepure ar cie­tām, apaļām malām.

Seja bija pavērsta pret Kolhaunu. Tā bija notašķīta ar asinīm, bāla un sagrumbota; acis bija vaļā, bet tās raudzījās salti kā divas sasistas stikla bumbas; starp zilajām, šķietami bezrūpīgā grimasē savilktajām lūpām vizēja balti zobi.

Skatoties šajā sejā, Kolhauns drebēja kā apšu lapa. Saruna ar šo mēmo, tomēr izteiksmīgo galvu nebija % ilga. Līdzko tā bija mitējusies šūpoties mīkstajā zālē, Kolhauns pa­grieza zirgu, iecirta piešus tam dziļi sānos un auļoja prom.

Viņš vairs nedzinās pakaļ jātniekam bez galvas. Bērais, krū­mus brīkšķinādams, gāja tālāk, bet Kolhauns drāzās atpakaļ uz Kasadelkorvo.