Jātnieks bez galvas

XLII nodaĻa lijas pacĒluŠĀs spĀrnos

Tas, kas ceļojis pa Dienvidteksasas prēriju, katrā ziņā būs novērojis raksturīgu ainu — spārnos pacēlušos melnu liju baru.

Simts vai pat vēl vairāk putnu, kas met gaisā līganus lokus vai lido pa spirāli, beigās gandrīz skardami zāli vai koku galot­nes, tad ceļas augšup uz nekustīgi izplestiem spārniem, skaidri iezīmējoties pret dzidrajām debesīm, ir ārkārtīgi interesanta, tropu joslai īsti raksturīga parādība.

Ceļinieks, kas redz to pirmo reizi, nevilšus apturēs zirgu, lai papriecātos par putniem. Pat tas, kuram liju bars nav nekāds jau­nums, nevar paiet garām, nemēģinot uzminēt, kāpēc gan spār­notie plēsoņas sapulcējušies.

Taču nav grūti iedomāties, kas šos putnus atvilinājis šurp. Zemē, tieši tajā vietā, virs kuras laidelējas putni, vai nu ceļi­nieks to redz vai neredz, guļ nogalināts zvērs, bet varbūt arī cilvēks — miris vai mirstošs.

Otrā rītā pēc drūmās nakts, kad līdzenumu šķērsoja trīs vien­tuļi jātnieki, virs meža tajā vietā, kur tie bija nozuduši mežā, griezās melnu liju bars. Putni laidelējās zemu pār koku galotnēm netālu no stigas līkuma.

Saulei lecot, nebija redzama vēl neviena lija. Pēc nepilnas stundas virs šīs vietas lidinājās jau simtiem liju, mezdamas ēnas meža zaļajā lapotnē.

Teksasietis, uzjājis uz stigas un ieraudzījis ļaunu vēstījošo baru, uzreiz nopratīs, ka pa šo ceļu staigājusi nāve. Iedams tālāk, viņš atradīs neapgāžamu pierādījumu zirgu izbradātā asiņu peļķē.

Taču ne jau šī vieta pievilka plēsoņas. Viņu upuris šķita atro­damies nedaudz tālāk starp kokiem.

Šajā agrajā rīta stundā te nebija neviena ceļinieka — ne tek- sasieša, ne iebraucēja —, kas varētu pierādīt minējuma parei­zību. Un tomēr tas bija pareizs.

Biezoknī, apmēram jūdzi no asiņu peļķes, zemē gulēja tas, kas bija piesaistījis maitas putnu uzmanību. Tas bija nevis četr- kājainis, bet cilvēks. Jauneklis ar patīkamiem sejas vaibstiem un slaidu augumu — ciktāl tas bija saredzams zem apmetņa. Pat miris viņš izskatījās skaists.

Vai viņš bija miris?

Pēc pirmā acu uzmetiena tā šķita, un arī melnie putni bija pārliecināti, ka tā ir. Ķermeņa stāvoklis un sejas izteiksme ne­ļāva šaubīties par to.

Viņš gulēja uz muguras, ar seju pret debesīm, nejuzdams, ka saule spīd tieši acīs. Uz akmeņainās zemes noplātie locekļi bija tik stīvi, it kā būtu zaudējuši spēju valdīt pār sevi.

Tuvumā auga dižs ozols, bet tā ēna nesargāja jaunekli. Saules stari, kas nupat kā bija sākuši spiesties cauri lapotnei, slīdēja pār bālo seju, kuru vēl bālāku vērta atspīdums no gaišās panamas.

Pēc vaibstiem grūti bija spriest, vai jauneklis ir miris vai aiz­midzis. Drīzāk šķita, ka viņš guļ nāves miegā. Plakstiņi bija pus­pievērti, un cauri skropstām varēja saskatīt ieplestas stiklainas zīlītes.

Vai šis cilvēks tiešām bija miris?

Melno putnu izturēšanās pierādīja, ka par to nav nekādu šaubu.

Taču melnie putni bija sprieduši pavirši un šoreiz kļūdījušies.

Varbūt pie tā bija vainojama sejā iespīdējusī saule, varbūt atpūta bija atdevusi spēkus, bet gulošais atvēra acis un jūtami sakustējās.

Drīz jauneklis mazliet piecēlās un, atspiedies uz elkoņa, neiz­pratnē palūkojās visapkārt.

Maitas putni pacēlās augstu gaisā.

— Vai es esmu dzīvs vai miris? — jauneklis murmināja. — Vai tas ir sapnis vai īstenība? Kas tas ir? Kur es atrodos?

Saule bija viņu apžilbinājusi. Viņš nevarēja skatīties, iekams nebija aizsedzis acis ar roku, un arī tad redzēja visu kā miglā.

— Koki pār mani, ap mani… Akmeņijzem manis… Ne velti man sāp kauli. Mežs! Kā es te gadījos? A, atceros, — viņš tur­pināja pēc īsām pārdomām. — Es atsitos ar galvu pret koku. Are, tur jau ir tas zars, kas izsita mani no segliem. Kreisā kāja sāp. Vai tiešām tā būtu lauzta?

Jauneklis mēģināja uzrausties kājās, bet tas viņam neizdevās. Slimā kāja atteicās klausīt, tā bija ceļgalā pietūkuši — satriekta vai izmežģīta.

«Kur palicis zirgs? Aizgājis, protams. Tagad tas droši vien jau ir Kasadelkorvo stallī. Par to man nav ko raizēties. Es ne­jaudātu uzkāpt zirgā, pat ja tas stāvētu man blakām. Ak dievs, kas tas bija par skatu! Nav brīnums, ka zirgs sabijās. Ko lai es daru? Kāja man, jādomā, ir lauzta. Bez otra palīdzības es netieku ne no vietas. Lieku desmit… nē, simtu… tūkstoti pret vienu, ka neviens te nerādīsies. Drīzāk es kļūšu par barību šiem riebī­gajiem putniem. Uh, briesmoņi! Tie jau snaiksta savus knābjus, it kā būtu droši, ka varēs pamieloties ar manām miesām! Cik ilgi es esmu te nogulējis? Saule vēl nav sevišķi augstu. Kad es kāpu seglos, ausa rīts. Tātad esmu bijis bez samaņas veselu stundu. Ir gan ķeza! Visticamāk, ka esmu salauzis kāju, tā sāp kā lauzta. Ķirurga pie rokas nav… Akmens gulta pašā Teksasas džungļu vidū … Mežs jūdzēm tālu visapkārt… Pats saviem spēkiem es ārā netikšu, un neviena dzīva dvēsele šurp nenāks. Vilki uz ze­mes un maitas putni gaisā… Ak dievs, kāpēc es jāju, atlaidis vaļā pavadu?! Varbūt es jāju pēdējo reizi…»

Jaunā cilvēka vaigs aptumšojās. Tas kļuva aizvien drūmāks un drūmāks, jo skaidrāk viņš apzinājās, cik neapskaužamā stā­voklī nokļuvis niecīga negadījuma dēļ.

Viņš vēlreiz raudzīja piecelties, piecēlās arī un tūlīt atklāja, ka klausa tikai viena kāja. Ilgi tā nostāvēt nebija iespējams, un jauneklis noslīga zemē.

Tā viņš nekustēdamies nogulēja divas stundas, laiku pa lai­kam iekliegdamies, lai sasauktu kādu palīgu. Beidzot viņš ap­klusa, pārliecinājies, ka tik un tā neviens viņu nedzirdēs.

No kliegšanas rīkle bija kļuvusi sausa un mokoši gribējās dzert. Slāpes pieņēmās spēkā un piespieda aizmirst pat savainoto kāju.

«Es aiziešu bojā no slāpēm, ja palikšu te,» jauneklis prātoja. «Jāmēģina aizkļūt līdz ūdenim. Ja atmiņa mani neviļ, tepat kaut kur jābūt strautam. Man jātiek līdz tam kaut vai rāpus — uz rokām un ceļiem. Ceļi? Viens celis ir pilnīgi nelietojams. Un to­mēr jāmēģina. Jo ilgāk es palikšu te, jo ļaunāk. Saule sāk svel- mēt. Tā jau dedzina man galvu. Es varu zaudēt samaņu, un tad … vilki, lijas …»

Viņš nodrebēja no briesmīgās domas un apklusa.

Pēc brīža ievainotais ierunājās:

— Ja tikai es zinātu pareizo ceļu! Strautu es atceros diezgan labi. Tas tek uz krīta prēriju. Tātad tam jābūt uz dienvidaustru­miem no šejienes. Mēģināšu vilkties uz to pusi. Par laimi, es varu vadīties pēc saules. Ja atradīšu ūdeni, viss var beigties labi. Kaut pietiktu spēka!

Ievainotais sāka rāpus līst caur biezokni. Viņš līda pa akme­ņaino zemi, vilkdams slimo kāju kā milzu ķirzaka, kurai kāds ielauzis mugurkaulu.

Katrs solis sagādāja neaprakstāmas ciešanas, bet vēl moko­šākas bija slāpes, un tās skubināja neapstāties.

Jauneklis labi apzinājās, ka var krist par upuri slāpēm, varēja gandrīz galvot, ka tā notiks, ja neizdosies atrast ūdeni. [

Šī apziņa viņu stiprināja. Ik pēc pāris soļiem viņam vajadzēja apstāties un mazliet atpūsties. Rāpot uz rokām un ceļiem nav joka lieta, it īpaši, ja kāds loceklis neklausa.

Jauneklis virzījās uz priekšu lēni un ar piepūli. Taču visvai­rāk nomāca doma, ka viņš varbūt uzņēmis nepareizu virzienu. Tikai nāves bailes spieda viņu turpināt šo ceļu.

Ievainotais bija norāpojis kādu ceturtdaļjūdzi, kad viņam ie­nāca prātā, vai nevarētu pārvietoties citādi. Vismaz būtu pārmaiņa.

«Varbūt pamēģināt paklibot, ja izdotos sadabūt kādu kruķi? A, man taču ir nazis. Tavu laimi! Un rau, kur ir piemērots ko­ciņš. Tā es arī darīšu.»

Izvilcis nazi, jauneklis nogrieza pundurozolu, un drīz vien kruķis bija gatavs. Koka žuburs noderēja par kruķa galvu. Tad jauneklis uzslējās kājās, atspiedās pret to un vilkās tālāk. Viņš saprata, ka nedrīkst novirzīties no iesāktā ceļa, tādēļ gāja jopro­jām uz dienvidrietumiem.

Tas nebija viegli. Vienīgais orientieris bija saule, bet šajā gadalaikā pusdienas saule Teksasā atrodas gandrīz vai zenītā. Turklāt bieži no ceļa viņu novirzīja brikšņi, tā ka nācās līkumot pa skrajākām vietām. Par ceļvedi noderēja ari zemes slīpums: jauneklis zināja, ka strautam jātek kaut kur lejāk.

Bieži apstādamies, lai atvilktu elpu, jauneklis nogāja vēl vienu jūdzi un sasniedza zvēru taku. Pēdas bija vāji saskatāmas, bet gāja taisni, acīmredzot uz dzeršanas vietu — strautu, dīķi vai avotu.

Lai tas būtu kas būdams, tas tomēr nozīmēja glābiņu, un, vairs nevērodams ne sauli, ne zemes slīpumu, ievainotais stei­dzās pa pēdām — gan balstīdamies uz kruķa, gan, kad nogura, četrrāpus kā iepriekš.

Taču līksmo noskaņojumu drīz nomainīja vilšanās. Zvēru taka izbeidzās. Pareizāk sakot — tā izveda necaurejamu krūmu iejoztā klajumā. Jauneklis saprata, ka dzeršanas vieta meklējama takas otrā galā. Viņš bija gājis pa nepareizu ceļu!

Neatlika nekas cits kā doties atpakaļ. Palikt klajumā nozī­mētu tepat arī nomirt.

Slāpju mocīts, viņš sasprindzināja pēdējos spēkus, bet slāpes kļuva aizvien neciešamākas.

Apkārt slējās galvenokārt akācijas, kaktusi un agaves. Šie koki tikpat kā nedeva nekādu patvērumu no saules, kuras stari spiedās cauri smalkajai lapotnei un dedzināja bez saudzības.

Jo vairāk ievainotais svīda, jo vairāk viņam slāpa.

Ar roku varēja aizsniegt meskitas lipīgās pākstis, pilnas ar medainu sulu. Bet jauneklis zināja, ka tās neremdēs slāpes, tāpat kā agaves un kaktusi, kuru sula bija asa. Tās tikai vēl vairos slāpes.

Viņš nenoplūca nevienu pāksti. Viņš neizurba caurumu ne­vienā kaktusā.

Piedevām jauneklis juta, ka savainotā kāja kļūst smagāka un smagāka. Tā bija piepampusi neticami resna. Katrs solis sagā­dāja sāpes. Diezin vai viņš sasniegs strautu, pat ja ies pareizā virzienā? Ja ne, tad viņš ir pazudis. Viņam atliek nogulties bie­zoknī un gaidīt nāvi.

Nāve neatnāks uzreiz. Kaut gan viņš ir sāpīgi sasitis galvu un satriecis celi, viņš mocīsies ilgi. Nāve draudēja nevis no ievainojumiem, bet gan no slāpēm. Viņš mirs no slāpēm — var­būt pat visbriesmīgākajā nāvē.

Šī doma lika jauneklim vēlreiz sasprindzināt spēkus, un, spī­tējot sāpēm, viņš devās uz priekšu.

Melnie putni pavadīja ievainoto. To pat saradās aizvien vai­rāk — putni matīja, ka te gaidāms laupījums. Cilvēks gan vēl bija dzīvs un cilāja kājas, tomēr viņa stunda bija situsi. In­stinkts — bet varbūt pieredze — teica, ka drīz viņam būs beigas.

Liju ēnas atkal un atkal parādījās uz jaunekļa ceļa, viesda­mas viņā nāves bailes.

Nedzirdēja neviena troksnīša: pat ieraudzījušas laupījumu, lijas neklaigāja. Dedzinošā saule bija piespiedusi apklust sienā­žus un vardes. Pat riebīgā ragainā ķirzaka snauda zem akme­ņiem.

Vienīgās skaņas, kas traucēja meža klusumu, bija cietēja drēbju švīkstoņa, spraucoties cauri spalvainajiem augiem, un retie vārgie palīgā saucieni.

Tagad jauneklim pār seju plūda ar sviedriem sajaukušās asi­nis. Kaktusu adatas un ilkņiem līdzīgie agavju dzelkšņi darīja savu, un uz viņa sejas, rokām un kājām nebija vairs nevienas nesaskrambātas vietas.

Viņš bija tuvu izmisumam, jo iekliedzies nokrita zemē, paļau­damies savam liktenim.

Bet tieši izmisums izrādījās glābējs. Gulēdams ar ausi pie zemes, jauneklis izdzirdēja skaņu — tik vāju, ka stāvot viņš to nebūtu saklausījis. Saasinātie jutekļi bija uztvēruši ilgoto skaņu. Tur burbuļoja strauts!

Priecīgi iekliedzies, cilvēks pielēca kājās, it kā viņam nekas nesāpētu, un steidzās skaņas virzienā.

Viņš cilāja savu kruķi ar divkāršu sparu. Pat slimā kāja šķita kļuvusi stiprāka. Možums un dzīvotgriba cīnījās ar nespēku un nāves bailēm.

Uzvarēja dzīvotgriba, un pēc desmit minūtēm jauneklis gu­lēja izstiepies zālē kristālskaidrā strauta malā, brīnīdamies, kā vēlēšanās dzert varējusi sagādāt viņam tik neaprakstāmas cie­šanas. *