Jātnieks bez galvas

I N O D A Ļ A IZDEGUSI PRĒRIJA

Pār milzīgo Teksasas līdzenumu, ap­mēram simts jūdzes uz dienvidiem no vecās spāņu pilsētas Sanantonio, no gaiši zilajām debesīm līst pusdienas saules spožums. Zelta stari apspīd priekšmetu grupu, kas galīgi neiederas prērijas ainavā. Šajā vietā, kur parasti nav ne ziņas, ne miņas no cilvēkiem, tā liecina par cilvēku klātbūtni.

Tomēr pat no liela attāluma nav grūti pateikt, kas tie par priekšmetiem. Tie ir furgoni; katrai kulbai pāri pusapaļš snieg­balts pārklājs.

To ir desmit. Karavāna izskatās pārāk trūcīga, lai tā piede­rētu tirgotājiem vai arī lai tā būtu valdības pajūgu rinda. Drīzāk jādomā, ka tur savu mantību ved kāds pārceļotājs, dodamies uz vienu no jaunajām apmetnēm Leonas krastos. Furgoni velkas pa savannu tik lēni, ka liekas stāvam uz vietas.

Aizjož dienas vidus atpūtā iztraucēta antilope, un, spalgi iebrēkdamās, gaisā paceļas garkājainā kuitala — tas liecina, ka pajūgu rinda tomēr virzās uz priekšu; putns un dzīvnieks ir pār­steigti par nīlzirgiem līdzīgajām kulbām, kas iebrukušas viņu klusajā valstībā.

Nekur citur prērijā nav manāma ne mazākā kustība, ne putns, ne četrkājainis. Ir stunda, kad visa dzīvā radība tropu joslā kļu­vusi kūtra vai meklē glābiņu ēnā; vienīgi iedzīvošanās alku vai godkāres dzīts cilvēks ignorē dabas likumus un spītē svelmei.

Tāds laikam ir arī apjumto kulbu īpašnieks; karstums vēl tikai sāk pierimt, bet šis cilvēks turpina ceļu.

Pēc visa spriežot, tam jābūt izceļotājam un ne jau paras­tam izceļotājam. Katram lielajam Pitsburgā būvētajam furgonam priekšā astoņi spēcīgi mūļi. Tajos ir milzums pārtikas, dārgas mēbeles, pat luksa mēbeles, un dzīvais inventārs — krāsainās sievietes un bērni. Līdzās pajūgiem soļo vai noberztām kājām nopakaļ klumzā melnie un dzeltenie vergi. Pa priekšu brauc div­jūgs, kuru velk labi kopti Kentuki mūļi un, livrejā svīzdams, vada nēģeris. Viss liecina, ka jaunu vietu meklē nevis nabaga pārceļotājs no Ziemeļu štatiem, bet gan bagāts dienvidnieks, kas jau nopircis īpašumu un dodas turp ar visu iedzīvi.

Furgoni patiešām pieder plantatoram, kas izkāpis malā India- nolā, Matagordas līča krastā, un tagad šķērso prēriju ceļā uz savu īpašumu.

Pajūgu rindas korteža priekšgalā, kā paradis, jāj pats planta- tors — Vudlijs Poindeksters, garš, tievs, skarbi lepns piecdesmit gadus vecs vīrs ar iedzeltenu sejas krāsu. Ģērbies viņš vien­kārši, bet gaumīgi: brīvi krītoši alpaka svārki, melna atlasa veste un kokvilnas bikses. Vestes izgriezumā saskatāms smalka auduma krekls, kura apkaklīte nošūta ar melnu lentu. Kāpšļos iemauk­tajās kājās mīkstas ādas zābaki. Seju apēno salmenīcas platās malas.

Viņam blakām jāj divi vīri, viens labajā, otrs — kreisajā pusē. Viens no viņiem ir jauneklis, kuram tikko palicis div­desmit gadu, otrs — sešus vai septiņus gadus vecāks. -Pirmais ir Poindekstera dēls, kura atklātā, dzīvespriecīgā jaunekļa seja kon­trastē ne tikai ar tēva bargajiem, bet arī ar brālēna drūmajiem vaibstiem.

Jauneklim mugurā ir debeszila kokvilnas blūze un kājās tādas pašas bikses. Apģērbs, kuru papildina panama, ne vien atbilst dienvidu klimata prasībām, bet arī lieliski piestāv jauneklim.

Radinieks, atvaļināts brīvprātīgo virsnieks, ir ģērbies tumši zilā formas tērpā, galvā viņam naģene.

Drusku attālāk no šiem trim jāj vēl viens baltais. Viņa sejas panti ir rupjāki, apģērbs pieticīgāks. Spriežot pēc tā, kā viņš tur labajā rokā pletni un cik izveicīgi ar to rīkojas, var droši apgal­vot, ka tas ir melno ceļinieku uzraugs un pātagotājs.

Karietē, kuru sauc par «carriole» (kaut kas vidējs starp Džer- sijas ori un divasu karieti ar nolaižamu jumtu), sēž divas meite­nes. Vienai no viņām āda ir žilbinoši balta, otrai — cik melna var būt. Pirmā ir Vudlija Poindekstera meita, vienīgā meita, melnā — viņas kalpone.

Pārceļotāj brauc no Misisipi krastiem, no Luiziānas štata. Pats plantators nav dzimis šajā štatā, viņš nav kreols Turpretī viņa dēla sejā un it īpaši jaukajā sejiņā, kas nejauši pavīd karie­tes aizkaru spraugā, tās smalkajos vaibstos spilgti izteikts pirms simts gadiem pāri Atlantijas okeānam atbraukušo senču francis­kais daiļums.

Vudlijam Poindeksteram pieder milzīgas cukurniedru plantā­cijas dienvidos. Viņš ir viens no augstprātīgākajiem savas šķiras pārstāvjiem, viesmīlīgs līdz izšķērdībai. Tās dēļ izputējis, viņš bijis spiests atstāt savas plantācijas Luiziānā un ar visu «saimi» un atlikušajiem melnādainajiem kalpiem pārcelties uz Dienvidrietumteksasas mežonīgajām prērijām.

* *

*

Saule ir gandrīz zenītā. Ceļotāji min virsū paši savām ēnām. Karstuma nomocītie baltie jātnieki klusi sēž seglos. Pat noputē­jušie kājām gājēji, kas vairāk pieraduši pie tveices, beiguši savas garlaicīgās sarunas un gurdos bariņos mēmi slāj nopakaļ furgo­niem.

Klusumā, kas atsauc atmiņā bēru gājienu, paretam kā pistoles šāviens noplīkšķ pātaga vai, pavēris biezās lūpas, basā ieklie­dzas kāds no melnajiem dzinējiem.

Karavāna virzās uz priekšu lēni, it kā taustītu ceļu. Nekāda īsta ceļa te nav. To iezīmē agrāk braukušu ratu atstātā sliede, kas tikko samanāma pieliektajā zālē.

Kaut lēnām, pajūgi tomēr kustas. Plantators lēš, ka viņi atro­das nepilnas divdesmit jūdzes no ceļojuma gala mērķa. Viņš cer sasniegt to pirms tumsas iestāšanās, tāpēc pavēlējis braukt pat dienas vidus svelmē.

Piepeši uzraugs ar zīmēm liek visiem apstāties. Viņš jāj simts jardus pa priekšu un negaidot apstājas, it kā būtu atdūries pret kādu šķērsli.

Uzraugs rikšiem laiž atpakaļ pie saimnieka. Pēc viņa žestiem noģiedams, ka kaut kas nav labi. Ko tas varētu nozīmēt?

Klīst baumas, ka šajā,apvidū varot satikt indiāņus.

Vai tiešām tie būtu sarkanādainie laupītāji? Diezin vai — uzrauga žesti nevēstī briesmas.

— Kas noticis, mister Sansom? — uzraugam tuvojoties, jautā plantators.

— Zāle ir nodegusi. Prērijā plosījies ugunsgrēks.

— Plosījies, bet vai šobrīd arī plosās? — raudzīdamies uz priekšu, atjautā furgonu īpašnieks. — Es nekur neredzu dūmus.

— Nē, ser, nē, — stostīgi atbild uzraugs, pārliecinājies, ka velti sacēlis trauksmi. — Es neteicu, ka pašlaik deg. Es teicu tikai to, ka prērija ir degusi un viscaur kļuvusi melna.

— Nu un tad? Manuprāt, mēs varam braukt tikpat labi kā pa melnu, tā pa zaļu prēriju.

— Cik muļķīgi, Džon Sansom, nieku dēļ sacelt tādu traci un biedēt ļaudis! Ei, nēģeri, kustieties! Uz priekšu! Veicīgāk, vei­cīgāk!

— Bet sakiet, kapteini Kolhaun, — uzraugs iebilst kungam, kas viņu tik nepelnīti sarājis, — kā tad mēs atradīsim ceļu?

— Kā atradīsim ceļu! Ko tu muldi? Vai tad mēs esam to pa­zaudējuši?

— Baidos, ka jā. Riteņu sliedi vairs neredz. Tā ir nodegusi līdz ar zāli.

— Un kas par to? Es domāju, ka mēs tiksim pāri prērijas nodegušajai daļai arī bez šīs sliedes. Gan mēs otrā pusē to atkal uziesim.

— Jā-ā, — vientiesīgi novelk uzraugs, kas diezgan labi pazīst prēriju, — ja vien tur ir palikusi otra puse. Vismaz es, zirgā sē­žot, nevaru to saskatīt.

— Veicīgāk, nēģeri! Veicīgāk! — neatbildējis uzraugam, uz­kliedz Kolhauns un, iecirtis zirgam sānos piešus, drāžas uz priekšu, likdams saprast, ka viņa pavēle nav apstrīdama.

Karavāna sakustas, bet, nonākusi izdegušās prērijas malā, atkal apstājas, šorēiz bez jebkāda rīkojuma.

Baltie cilvēki pajāj sāņus, lai apspriestos. Tas ir nepieciešams, jo priekšā, cik tālu vien sniedzas skatiens, plešas izdegusi, melna prērija. Velti meklēt kaut sīkāko zaļumiņu — nevienas lapiņas, neviena stiebra vai nezāles! Nelaime notikusi pēc vasaras saul­griežiem. Nobriedušo graudzāļu stiebrus un prērijas puķu kātiņus uguns iznīcinošā elpa pārvērtusi pelnos. Priekšā, pa labi un pa kreisi tāltālu vērojama postaža. Pat gaiši zilais debesu jumols te izskatās tumšāks. Lai gan sauli neaizsedz mākoņi, tās spožums liekas apmācamies, raugoties uz drūmo zemi.

Uzraugam tomēr bijusi taisnība — prērijā nav nekādu pēdu. Līdz ar zāli uguns iznīcinājusi arī riteņu sliedes.

— Ko lai iesākam?

Jautātājs ir pats plantators; viņa balsī saklausāms apjukums.

— Kas ir, tēvoci Vudlij? Skaidrs, ka jābrauc tālāk. Upei jābūt otrā pusē. Ja neizdosies atrast pāreju pusjūdzes attālumā, mēs dosimies uz augšu vai uz leju gar upi, atkarībā no apstākļiem.

— Bet ja nu mēs pazaudējam ceļu, Kasij?

— Tas nav iespējams. Man liekas, izdegusī vieta nav liela. Ja mēs arī pazaudēsim ceļu, nebūs nekāda nelaime — agri vai vēlu mēs to atkal atradīsim.

— Lai tā būtu, draugs, tu zini labāk. Es tev sekošu.

— Nebaidieties, tēvoc. Esmu meklējis ceļu vēl ļaunākos ap­stākļos. Braucam, nēģeri! Turieties aiz manis!

Iedomīgi paskatījies uz karietes pusi — aizkaru spraugā ir

parādījusies skaista sejiņa, kuru mazliet apēnojis satraukums —, atvaļinātais virsnieks iecērt zirgam sānos piešus un pašapzinīgi aizrikšo uz priekšu.

Pātagu plīkšķu korim pievienojas astoņdesmit mūļu pakavu dipoņa, kas sajaucas ar riteņu čīkstoņu. Furgonu rinda ir atkal sakustējusies.

Tagad mūļi cilā kājas naskāk. Dzīvnieku acīm neparastā melnā zeme viņus biedē: tikko pieskārušies ar pakaviem pelniem, viņi steigšus rauj tos nost. Jaunie dzīvnieki tramīgi sprauslā. Pama­zām viņi tomēr nomierinās un, tāpat kā vecākie dzīvnieki, pāriet vienmērīgākā solī.

Nobraukusi jūdzi vai nedaudz vairāk, karavāna atkal apstā­jas. Tas notiek, paklausot Kolhauna pavēlei. Viņš tur pavadu pie­vilktu un vairs nesēž seglos tik pašpārliecināts. Šķiet, ka viņš ir pazaudējis ceļu.

Ainava, ja tā to var nosaukt, ir izmainījusies, pie tam ne jau uz labo pusi. Viss ir melns līdz pašam apvārsnim. Taču šeit rel­jefs vairs nav līdzens: nelieli pauguri mijas ar ielejām. Nevar teikt, ka te nemaz nebūtu koku, kaut gan tos, kas redzami, diezin vai var saukt par kokiem. Pirms ugunsgrēka te atsevišķi un gru­pās augušas ceratonijas un citas akācijas. To gaisīgo, spalvām līdzīgo lapotni liesmas iznīcinājušas bez žēlastības. Palikuši tikai pārogļojušies stumbri un nomelnējuši zari.

— Tu pazaudēji ceļu, mans draugs? — ātri piejādams klāt, jautā plantators.

— Nē, tēvoc, pagaidām vēl ne. Es apstājos, lai apskatītu apkārtni. Ceļam jābūt tur, tajā ielejā. Lai karavāna brauc pa to. Virziens ir pareizs, es par to atbildu.

Furgoni ripo tālāk, šoreiz lejup pa nogāzi, tad pa ieleju, tad augšā stāvā nokalnē, lai tur atkal apstātos.

— Tu tomēr esi pazaudējis ceļu, Kasij? — atkārto savu jau­tājumu plantators, vēlreiz piejādams tuvāk savam māsasdēlam.

— Velns parāvis, laikam gan, tēvoc! — Kolhauns atbild, un viņa balsī saklausāmas šaubas. — Un kā lai arī atrod ceļu tādā ellē? Nē, nē! — viņš turpina, redzēdams, ka kariete piebraukusi pavisam tuvu, un nevēlēdamies izrādīt savu apjukumu. — Tagad man viss ir skaidrs. Mēs braucam pareizi. Upei jābūt tajā vir­zienā. Uz priekšu!

Un viņš paskubina zirgu, nebūdams pārliecināts, vai jāj pa­reizi.

Nēģeri gan izskatās vienaldzīgi, taču ir pamanījuši, ka Kol­hauns šaubās. Viņi zina, ka nevis brauc taisni, bet līkumo starp v apdegušajiem krūmiem un pa melnajām ieplakām.

Bet ce]veža uzmundrinošais sauciens vieš viņos jaunu cerību. Par atbildi atskan daudzo pātagu plīkšķi un priecīgas klaigas.

Viņi atkal ir uz ceļa, pa kuru pirms viņiem braukuši rati. Pie tam ne pārāk sen: pakavu nospiedumi liek domāt, ka apmēram pirms stundas. Pa izdegušo prēriju braukuši tādi paši furgoni.

Nav šaubu, ka arī to mērķis bijusi Leona. Varbūt valdības pajūgi devušies uz Indžas fortu? Tādā gadījumā vajadzētu braukt pa viņu pēdām.

Viņiem tieši jābrauc garām fortam, bet no turienes nav tālu līdz ceļojuma gala mērķim.

Tas ir labākais, ko var vēlēties. Atguvies no apmulsuma, ceļ­vedis neslēptā pašapmierinātībā dod rīkojumu braukt tālāk.

Kādu jūdzi vai pat vairāk karavāna virzās pa atrastajām pēdām — nevis taisni, bet līkumu līkumiem apkārt krūmu skele­tiem. Pašpārliecinātībā starojošā Kasija Kolhauna seja mazpama- zām nomācas. Tagad tā pauž galīgu izmisumu, jo viņš ir sapratis, ka četrdesmit četru riteņu sliedes, pa kurām viņi brauc, atstājuši desmit Pitsburgas furgoni un kariete — tie paši, kas seko viņam un ar kuriem kopā viņš mērojis ceļu jau no . Matagordas līča!