Jātnieks bez galvas

XLVII NODAĻA AIZTURĒTA VĒSTULE

Panisku baiļu pārņemtais Koijots un trīs viņa biedri metās pie saviem zir­giem un steigšus ielēca seglos.

Viņi vairs nedomāja par atgriešanos pie Morisa Džeralda bū­das. Gluži otrādi, viņi domāja, kā tikt pēc iespējas tālāk no vien­tuļā mājokļa, kura saimnieks bija parādījies viņiem tik dīvainā izskatā.

Ka tas bijis «dons Morisio», par to neviens no viņiem nešau­bījās. Visi četri pazina viņu — Diass labāk par visiem —, bet katrs »© viņiem pietiekami labi, lai varētu apgalvot, ka tas bijis īrs. Tas bija viņa zirgs, viņa jaguārādas zābaki, viņa serapē, kuru bija auduši navaho cilts indiāņi un kas atšķīrās no parastajiem meksikāņu serapē, un viņa galva!

Viņi nebija apstājušies, lai izpētītu vaibstus, bet cepure vēl bija galvā, un viņi pazina melno, spīdīgo sombrero, kuru mēdza valkāt Moriss. Iekļuvis mēness gaismas joslā, tas bija paspīdējis viņu acu priekšā.

Bez tam viņi bija redzējuši lielo suni, un Diass zināja teikt, ka tas ir mustangu mednieka suns. Nikni rūkdams, suns bija me­ties viņiem virsū, kaut gan bez visa tā uzbrucēji bija pārbijušies līdz nāvei.

Ko kājas nes viņi drāzās caur brikšņiem un, uzjājuši pa stāvo nogāzi — ne pa gravu, kur bija paredzēts sagaidīt upuri, — sa­sniedza līdzenumu.

Arī te viņi ne'uz mirkli nepiestāja, bet auļoja tālāk pāri līdze­numam, līdz sasniedza krūmus, kur viņi tik veiksmīgi bija pār­vērtušies par komančiem.

Pretējā metamorfoze notika paviršāk un tāpēc arī ātrāk. Viņi ar skubu nomazgāja no ķermeņa kaujas krāsojumu (ūdens bija paņemts līdzi lielās pudelēs), ar skubu izvilka no koka dobuma savus meksikāņu apģērbus un, ar ne mazāku skubu uzvilkuši tos mugurā, uzlēca zirgos un jāja uz Leonu.

Atceļā viņi runāja tikai par jātnieku bez galvas, bet, neizsa­kāmu šausmu pārņemti, viņi nekādi nespēja izskaidrot šo pārda­bisko parādību. Joprojām būdami neziņā, ciema nomalē viņi šķīrās un devās katrs uz savu būdu.

— Caray! — iesaucās Koijots, pārkāpis pār savas būdas sliek­sni un atkritis niedru gultā. — Gaidi vien, ka pēc visa tā nāks miegs. Santos Dios! Tādu skatu! Asinis stingst dzīslās. Un man nav ar ko sasildīties. Pudele ir tukša, krogs ciet, visi guļ. Madre de Dios! Kas tas varētu būt? Spoks? Nē. Es pats aptaustīju tā miesu un kaulus, Visente no otras puses tāpat. Santissima! Acis taču nebūtu mani vīlušas! Ja tas ir biedēklis, tad kam un kāpēc tas vajadzīgs? Kam, izņemot mani un manus biedrus, nāktu prātā prērijā rīkot karnevālu? Mii demonios, cik riebīgs karnevāls! Caray, vai kāds nav aizsteidzies man priekšā? Varbūt šo piedā­vājumu pieņēmis kāds cits un nopelnījis tūkstoš dolāru? Varbūt tas bija īrs, nogalināts, ar nocirsto galvu rokās? Nē, nevar būt, tas ir smieklīgi, neticami, neiespējami. Bet kas tad? A, sapratu. Jā, tā tas noteikti ir. Kāds viņu brīdināja, ka mēs ieradīsimies, vai vismaz viņam pašam radās aizdomas. Šī komēdija tika izspē­lēta, lai izbiedētu mūs. Iespējams, ka viņš pats bija tuvumā un redzēja mūsu apkaunojošo bēgšanu. Maldito! Bet kas mūs būtu nodevis? Neviens. Neviens taču nezināja par mūsu nodomu. Bet kā tad viņš spēja sagatavot tādu velnišķu pārsteigumu? A, es aizmirsu, ka mēs jājām pa prēriju gaišā dienas laika. Mūs droši vien redzēja. Tā būs, tā būs. Un, kamēr mēs krūmos ģērbāmies, tas otrs izsekoja mūs un izstrādāja tādu pašu triku. Tas ir vienī­gais izskaidrojums. Muļķi tādi! Iztrūkties no putnu biedēkļa! Caramba! Nav ko vilcināties. Rīt pat došos atpakaļ uz Alamo. Tas tūkstotis būs mans, kaut arī man vajadzētu pelnīt to vesela gadu. Šā vai tā, bet tas darbs ir jāpadara. Pietiek ar to, ka es pazaudēju Isidoru. Varbūt tas tā nav, bet jau pati doma nav iztu­rama. Ja vien man nāks ausīs, ka viņa to mīl, ka viņi ir satiku­šies pēc tam … pēc tam … Ak dievmāte! Es zaudēšu prātu un dusmās iznīcināšu ne tikai šo nīstamo cilvēku, bet arī sievieti, kuru es mīlu. Ak, donja Isidora! Daiļuma eņģeli un viltības dē­moni Es varu nožņaugt tevi savos apkampienos vai nodurt ar dunci! Izvēlēties ļaušu tev pašai.

Uzskatīdams, ka briesmas ir garām, un juzdams atvieglojumu pēc pieņemtā lēmuma, Koijots drusku nomierinājās un drīz iemiga.

Viņš pamodās, kad kopā ar rīta gaismu pa durvīm ielūkojās viesis.

— Hosē! — Koijots iesaucās pārsteigts un manāmi ieprieci­nāts. — Tu esi te?

— Si1 , senjor, tas esmu es.

— Prieks tevi redzēt, mans labais Hosē. Vai donja Isidora aTl ir te… tas ir, pie Leonas?

— Si, senjor.

— Tik ātri atgriezusies? Viņa bija te pirms nepilnām divām nedēļām, vai ne? Es nebiju kolonijā, bet dzirdēju par to. Es gai­dīju ziņas no tevis, mans labais Hosē. Kāpēc nerakstīji?

— Tikai tāpēc, senjor don Migel, ka nebija uzticama cilvēka. Man kaut kas bija ziņojams, bet uz svešu nedrīkstēja paļauties. Kaut kas tāds, par ko jūs diemžēl man paldies neteiksiet. Bet mana dzīvība ir jūsu rokās, un es taču apsolīju, ka darīšu jums zināmu visu.

Prērijas vilks pietrūkās kājās kā dzelts.

— Par viņiem abiem? Es redzu to no tavām acīm. Tava kun­dze ir tikusies ar viņu?

— Nē, senjor, vismaz, cik man zināms, pēc tās pirmās reizes viņi vairs nav tikušies.

— Kas tad? — jautāja Diass, acīmredzot mazliet nomierinā­jies. — Viņa bija te, kad viņš dzīvoja krogā. Vai viņiem ir bijis kāds sakars?

— Jā, don Migel, ir bijis. Es to labi zinu, jo pats biju starp­nieks. Es tris reizes vedu viņam no donjas Is.doras grozu ar ēdamo. Pēdējo reizi klāt bija ari vēstule.

— Vēstule! Vai tu zini tās saturu? Vai tu to lasīji?

— Pateicoties jūsu labajai sirdij, nabaga kalps varēja to izda­rīt. Vēl vairāk — es vēstuli pārrakstīju.

— Tā tev ir līdzi?

— Jā. Redziet nu, don Migel, jūs neesat velti sūtījis mani skolā. Te būs donjas Isidoras vēstule.

Diass nepacietīgi izrāva viņam no rokām zīmīti un kāri sāka lasīt. Šķita, ka zīmīte viņu pat nomierina.

— Caramba! — Koijots bezrūpīgi sacīja, salocīdams papīru. — Te nav nekā sevišķa, mans labais Hosē. Tava saimniece patei­cas cilvēkam, kas viņai izpalīdzējis. Ja tas ir viss …

— Tas nav viss, senjor don Migel. Tieši tāpēc es atnācu pie jums. Mani sūta ar uzdevumu uz koloniju. Izlasiet.

— A, vēl viena vēstule!

— Si, senjor. Šoreiz tā ir īsta, nevis mani ķeburi.

Diass drebošām rokām paņēma papīra lapiņu, atlocīja to un lasīja:

SENJORAM DONAM MORISIO DŽERALDAM

Dārgais draugs!

Es atka! esmu te, viesos pie tēvoča Silvio. Es nespēju dzīvot, nesaņemdama no Jums ne raksta galiņa. Mani moka neziņa. Sa­kiet man, vai esat izveseļojies? Ak, kaut tā būtu! Kā es gribu ielūkoties Jūsu skaistajās, izteiksmīgajās acīs, lai zinātu, ka esat pilnīgi vesels! Lūdzu, sagādājiet man lo prieku. Izdevība būs. Pēc pusstundas būšu pakalnā aiz sava tēvoča mājas.

Atnāciet, kavaljero, atnāciet!

ISIDORA KOVARUBJO DELOSLANOSA

— Caraiļ! Satikšanās! — gandrīz kliegšus izkliedza pārskaities Diass. — Un aicinātāia ir viņa! Ha! Viņa saņems a bildi, bet ne jau no tā, kuru tik mīļi lūdz. Zvēru, ka nenokavēšu n° minūti! . . . Tā, Hosē. Šī zīmīte vairs nav vaiadzīga. Vīrs, kuram tā adresēta, nav ne ciematā, ne tā tuvumā. Dievs vien zina. kur viņš ir. Tas nav īsti skaidrs. Bet tas arī nekrīt svarā. Ej uz krogu un izdibini, ko vari. Tev tas jādara, lai izpildītu uzdevumu. Papīriņš paliks pie manis. Varēsi to paņemt, kad jāsi atpakaļ pie savas kundzes. Še dolārs, iedzer krogā. Senjoram Doferam ir lielisks agvardiente. Hasta luego!

Hosē nejautāja, kāpēc tāds rīkojums, paņēma dolāru un, apso­lījis, ka darīs, kā vēlēts, izgāja no būdas.

Līdzko viņš bija prom, arī Diass izgāja no būdas. Veicīgi ap­seglojis zirgu, viņš uzlēca tam mugurā un aizjāja uz pretējo pusi.