Jātnieks bez galvas

VI N O D A Ļ A LĀSUMAINAIS MUSTANGS

Felims nebija kļūdījies: tā bija viņa saimnieka Morisa Džeralda balss.

Izgājis pa durvīm, galvejietis ieraudzīja mustangu mednieku netālu no būdas.

Kā jau kalps bija paredzējis, saimnieks sēdēja bērā zirgā, Kas, caur un cauri nosvīdis, izskatījās gandrīz melns; sāni un kakls tam bija putās.

Bēris nebija viens. Pie seglu loka piestiprinātā laso galā tas vilka savu biedru, pareizāk sakot — gūstekni, ar siksnu ap apakšr- žokli un laužņiem zobos.

Tas bija neparastas krāsas mustangs. Pat vislielākajos baros, kas ganās prērijās un kuros sastop visdažādākās krāsas, tāda spalva bija retums.

Šim-zirgam spalva bija tumšā šokolādes krāsā ar baltiem plan­kumiem kā jaguāram.

It kā lai uzsvērtu acij patīkamo krāsu, dzīvnieks bija arī ne­vainojami veidots — ar platām krūtīm, apaļiem sāniem, tievām kājām un galvu, kas varēja noderēt par zirgu skaistuma paraugu. Tas bija no lielākajiem mustangiem, kaut gan daudz mazāks par parasto angļu zirgu un pat par bēro — arī mustangu — kas bija piedalījies tā gūstīšanā.

Skaistais gūsteknis bija ķēve, viens no daudzajiem mustan­giem, kas klīst gar Alamo. Tur mustangu mednieks trīs reizes neveikmīgi bija mēģinājis skaistuli noķert.

Šoreiz gara virve ar slīdošu cilpu galā bija palīdzējusi Mori- sam notvert un droši piesiet viņam vienīgajam zināmu iemeslu dēļ dedzīgi iekāroto dzīvnieku.

Felims nekad nebija redzējis savu saimnieku atgriežamies no medībām tik satrauktu — pat tad, kad viņš jāja mājup, kā bieži gadījās, ar pieciem vai sešiem noķertiem un pie laso vaļīgi pie­sietiem mustangiem.

Taču nekad agrāk Felims nebija redzējis tādu skaistuli. Lāsu- mainā ķēve liktu iedegties sajūsmā pat tādam, kas maz ko saprot no zirgiem.

— Hip, hip, urā! — Felims iesaucās, ieraudzīdams gūstekni un uzsviezdams gaisā cepuri. — Lai slavēts svētais Patriks[10], ka mūsu saimnieks beidzot noķēris lāsumaino! Piķis un zēvele, tā tik ir ķēve! Skaista gan! Kāds tur brīnums, ka viņš kā traks dzinās

# tai pakaļ. Velns parāvis, ja viņa būtu Balinaslojas gadatirgū, mēs ' par viņu izsistu jebkuru cenu. Skaista gan! … Kur mēs viņu lik­sim, saimniek? Koralā pie pārējiem?

— Nē, tur viņu var saspārdīt. Mēs piesiesim viņu nojumē. Kastro kā viesmīlīgam saimniekam būs jāpavada nakts zem kla­jās debess. Vai tu, Felim, esi kādreiz redzējis tik skaistu zir­dziņu?

— Nekad, mister Moris, nekad savā mūžā! Dažus līdzīgus esmu redzējis Balibalahā. Zirgs ir tik jauks, ka gribas to vai ap­ēst, bet pieraugi, ka viņš pats tevi neapēd. Jūs vēl neesat viņu iejājis?

— Nē, Felim, pagaidām man nav laika viņu dīdīt. Vēlāk. —

jā, tad ņemšu priekšā pamatīgi. Tādu pilnību taču nedrīkst bojāt. Es sākšu pieradināt mustangu, kad būšu nogādājis to kolonijā.

— Kad jūs jāsiet uz turieni, saimniek?

— Rīt. Mums jāizjāj mazā gaismiņā, lai sasniegtu fortu vienā dienā.

— Prieks to dzirdēt. Priecājos ne jau par sevi, bet par jums. Varbūt jūs nezināt, ka viskijs iet uz beigām. Maz kas tur ir atli­cis. Tie forta iemītnieki nav diez cik godīgi. Šie amerikāņu blēži, kā jeņķi paši viņus nokristījuši, prot šmaukties, viņi gan atšķaida, gan neielej, cik vajag.

— Neraizējies par viskiju, Felim. Ceru, ka šo vakaram pietiks un rīt no rīta arī vēl būs ko ieliet pudelēs mūsu ceļojumam. Ne­nokar degunu, vecais Balibalah! Iekārtosim viešņu un tad apru­nāsimies, kā papildināt dzērienu, kuru, es zinu, tu mīli vairāk par visu pasaulē, izņemot pats sevi.

— Un jūs, saimniek Moris! — iesaucās galvejietis, šķelmīgi pamirkšķinādams.

Mustangu mednieks iesmējās un izlēca no segliem.

Drīz lāsumainais bija novietots nojumē, bet Kastro piesiets pie koka.

Dienas darbu nogurdinātais mustangu mednieks atkrita savā guļamvietā. Šīs yegua pinta[11] medības bija bijušas nepieredzēti ilgas un grūtas.

Medību iemeslu, izņemot Morisu pašu, nezināja neviens cits — ne Felims, ne Kastro, ne kāda cita dzīva būtne.

Kaut gan^ Moriss bija nosēdējis seglos vairākas dienas, no tām pēdējās trīs — nepārtraukti vajājot lāsumaino, viņš nevarēja iemigt. Laiku pa laikam viņš piecēlās un sāka nemierīgi staigāt pa būdu.

Vairākas naktis mustangu mednieks svaidījās savā catre[12], līdz beidzot ne vien viņa kalps Felims, bet arī Tara sāka prātot, kas viņam lēcies.

Likās, ka, sagūstījis dzīvnieku, saimnieks nevis nomierinās, bet, gluži otrādi — kļūst vēl satrauktāks. Beidzot Felims nolēma izmantot savas audžu brāļa tiesības un izdibināt viņa nemiera cēloni.

Kad saimnieks atkal saknosījās, Felims jautāja:

— Sakiet, Moris, kas ar jums notiek?

— Nekas, Felim, nekas. Kāpēc tu tā jautā?

— Kā lai nejautā! Es nevaru ne uz mirklīti iemigt pēc jūsu pēdējās atgriešanās no kolonijas. Varbūt jūs esat redzējis kaut ko tādu, no kā māc bezmiegs? Vai tik pie tā nav vainojama kāda meksikāņu meitene? Nē,- tam es neticu. Tas nav jūsu gaumē.

— Nemels nu! Ar mani nekas nav noticis. Tev rādās.

— Nekā nebij, saimniek, jūs alojaties. Ja ar mani kaut kas nav kārtībā un man rādās, kas tad lēcies jums? Kas ar jums no- tieK miega, kaut arī pēdējā laikā jūs guļat maz?

— Miegā? Ko tu ar to gribi teikt, Felim?

— Ko es gribu teikt? Kolīdz jūs aizverat acis un domājat, ka esat aizmidzis, jūs sākat runāt kā pie bikts.

— Ak tā? Un ko tad es esmu pateicis?

— Es nekā no tā nesajēdzu, saimniek. Jūs allažiņ mēģināt izrunāt kādu garu vārdu. Tas ir tik garš, ka rādās — tam nebūs gala, un tas sākas ar «poind».

— Vārdu? Kādu vārdu?

— Es skaidri nepateikšu. Tas ir pārmēram garš, lai es to pa­turētu prātā. Bet pirms tā jūs minat vēl vienu vārdu, un to es atceros. Tas ir sievietes vārds — Luīza, un tad nāk tas «poind».

— Ak! — jaunais īrs pārtrauca viņu, acīmredzot nevēlēda­mies turpināt sarunu par šo tematu. — Tādu vārdu laikam esmu kaut kur nejauši dzirdējis. Ko gan visu sapņos nesaplāpā!

— Jā, tur jums taisnība. Jūs, saimniek, sapņos runājat par kādu meiteni, kas lūkojas pa karietes lodziņu, un sakāt viņai, lai velk ciet aizkarus, jo draud briesmas un jūs gribat viņu izglābt.

— Nudien jābrīnās, kur es esmu sagrābis tādas blēņas!

— Man arī jābrīnās, — Felims piekrita, pētoši raudzīdamies savā saimniekā.

— Lai nu paliek, — atteica jaunais īrs. — Tu aizmirsti, ka neesmu ēdis kopš rīta. Kas tev ir pieliekamajā?

— Jāatzīstas, ka nekā liela nav, saimniek. Tajās trijās drenās, kamēr jūs dzināties pakal lāsūmainajam, nekas klāt nav nācis. Ir nedaudz aukstas brieža gaļas un kukurūzas maize. Ja gribat, es uzsildīšu galu.

— Labi, uzsildi. Es varu pagaidīt.

— Vai jums vispirms labāk neiedzert glāzīti Vīna?

— To var.

— Tīru vai ar ūdeni?

— Glāzi groka. Tikai atnes svaigu ūdeni no upes.

Felims paņēma sudraba kausu un grasījās jau iet, kad Tara ierējusies metās pie durvīm. Kalps pabailīgi sekoja.

Suņa rējieni pārvērtās līksmos smilkstienos, kas liecināja, ka Tara apsveic kādu vecu paziņu.

— Tas ir vecais Zebs Stamps, — sacīja Felims, pabāzis degunu pa durvīm, un devās izpildīt rīkojumu.

Atnācējs bija pavisam cita tipa cilvēks nekā būdas iemītnieki.

Tas bija ne mazāk kā sešas pēdas garš vīrietis miecētas kro- kodilādas zābakos. To platajos stulmos bija sastūķētas pašaustas vilnas bikses, kas zem netīrumiem bija zaudējušas sākotnējo krāsu. Uz kailas miesas bija uzvilkts briežādas krekls, bet tam virsū — kādreiz zaļš, bet tagad stipri izbalējis un novalkāts kam­zolis. Pieticīgo, pat nabadzīgo apģērbu papildināja daudz cietusi iepelēka platmale.

Zeba Stampa apbruņojums, kas raksturīgs Ziemeļamerikas medniekiem, nebija mazāk pieticīgs kā vina ietērps: pie labajiem sāniem pār plecu pārliktā siksnā karājās patronu soma un sirpj­veidīgs pulvera rags; kamzoli apņēma plata ādas josta; pie tās karājās ādas maksts, no kuras rēgojās no brieža raga rupji dari­nāts mednieka naža rokturis.

Šis vīrs nedižojās nedz ar mokasīniem vai stulpiņiem, nedz ar bārkstīm izgreznotu briežādu kā vairums Teksasas mednieku. Uz viņa raupā apģērba nebija nekādu izšuvumu, uz ieročiem — nekādu izgriezumu, viņa tout ensemble] — nekā tāda, ko varētu saukt par rotājumu. Viss bijd pagalam primitīvs, it kā Zebs nīstu švītību.

Pat uzticamais ierocis šautene — viņa galvenais darba rīks^— izskatījās pēc apaļa dzelzs stieņa ar neēvelētu brūnu koka gabalu galā. Kad laidi atspieda pret zemi, stobrs sniedzās Zebam līdz plecam.

Zebam Stampam varēja būt ap piecdesmit gadu. Ada viņam bija melnīgsnēja, bet vaibsti pēc pirmā acu uzmetiena likās bargi. Taču, ielūkojoties vērigāk, varēja just, ka šim cilvēkam nav svešs rāms humors; pēc liesmiņām mazajās, pelēkajās acīs bija nopro­tams, ka viņam patīk joki un reizreizēm viņš pat ir spējīgs pa­laist pa jokam.

īrs bija izrunājis viņa vārdu: tas bija Zebulons Stamps jeb vecais Zebs Stamps, kā viņu sauca biežāk ļoti šaurā paziņu lokā.

«Dzimis un audzis esmu Kentuki štatqi,» jautāts par dzimša­nas vietu, atbildētu Zebs. Jaunību viņš bija pavadījis Le^asmisi- sipi mūžamežos, nodarbodamies vienīgi ar medniecību. Tagad, mūža novakarē, viņš darīja to pašu Dienvidrietumteksasas mežu biezokņos.

Suņa lēkāšana atnācēja priekšā liecināja par draudzīgām at­tiecībām starp Zebu Stampu un mustangu mednieku Morisu.

— Labsvakars! — īsi sveicināja Zebs, nostājies būdas durvīs.

— Labvakar, mister Stamp! — atbildēja saimnieks, piecelda­mies, lai saņemtu viesi. — Nāciet iekšā un apsēstieties.

Mednieks nelika lūgties un, pārkāpis pār slieksni, smagnēji apsēdās uz krēsla, uz kura nesen bija sēdējis Felims. Sēdeklis bija tik zems, ka Stampa ceļgali sniedzās turpat vai līdz zodam, bet garais šautenes stobrs kā pīķis slējās dažas pēdas virs viņa galvas.

— Sasodītie krēsli! — Stamps norūca, acīm redzami neapmie­rināts ar neērto stāvokli. — Kurš katrs klucis tādā ziņā ir labāks. Vismaz tev nav jābaidās, ka bluķis zem tevis sāks šļūkt prom.

— Pamēģiniet to, — teica namatēvs, norādīdams uz ādas ceļa­somu stūrī. — Uz tās būs drošāka sēdēšana.

Vecais Zebs neiebilda un pārsēdās uz lielās ceļasomas.

— Kājām, mister Stamp, kā vienmēr?

— Nē, mana vecā grabaža stāv ārā, piesieta pie koka. Es ne­biju medībās.

— Jūs laikam nekad nemedījat jāšus?

— Neesmu nekāds pienapuika, lai to darītu. Visi, kas medī jāšus, ir gatavie muļķi.

— Bet Teksasā taču visi tā dara!

— Visi vai nevisi, bet tas ir muļķu paradums, laisku muļķu paradums. Stāvēdams kājās, es vienā dienā nošauju vairāk medī­juma nekā veselā nedēļā, sēdēdams zirgam mugurā. Protams, jums kā mustangu medniekam zirgs ir nepieciešams, bet, ja jūs medījat lāci, briedi vai meža tītaru, sēdēdams zirgā, jūs daudz neko vis neredzēsiet, tikai iztramdīsiet zvērus. Savu veco ķēvi es turu, lai būtu kas nes medījumu.

— Jūs teicāt, ka esat atstājis to ārā? Lai Felims aizved uz nojumi. Jūs taču pārnakšņosiet pie mums?

— Tencinu. Par ķēvi neraizējieties — viņa ir stingri piesieta.

— Vai negribat kaut ko iekost? Felims pašreiz tieši gatavo vakariņas. Diemžēl nekādus sevišķus gardumus piedāvāt nevaru, man ir tikai brieža gaļa.

— Kas var būt labāks par labu brieža gaļu? Ja nu vienīgi lāča šķiņķis … Bet, ja cep uz oglēm, tad abi ir labi. Varbūt es palīdzēšu jums sagatavot. Mister Felim, ja tas jūs neapgrūtina, aizejiet pie mana klepera un atnesiet meža tītaru, tas ir piesiets pie seglu loka. Es nošāvu putnu pa ceļam.

— īsta dieva dāvana! Mūsu krājumi ir stipri sarukuši, īste­nībā — pilnīgi izsīkuši. Pēdējās trīs dienas es biju ļoti aizņemts, medīju vienu lielisku mustangu un nemaz nebiju paņēmis līdzi šauteni. Felims, es un arī Tara esam pa šo laiku galīgi izbadē­jušies.

— Kas tas par mustangu? — ieinteresēts jautāja mednieks, nelikdamies dzirdot pēdējo piezīmi.

— Ķēve tumšas šokolādes krāsā ar baltiem plankumiem. Skaists zirgs!

— Velns parāvis! Tieši tādēļ es esmu atjājis!

— Ak tā?

— Esmu redzējis šo mustangu, redzejis vairākas reizes prē­rijā. Jūs sakāt, tā ir ķēve? Es to nezināju, jo tā nelaida mani klāt tuvāk par pusjūdzi. Es gribēju, lai jūs pamēģinātu viņu no­ķert. Es jums pateikšu, kāpēc. Biju kolonijā. Tur ieradās kāds cilvēks, ko es pazinu jau Misisipi. Tas ir bagāts plantators. Dzī­voja zaļi un bija sevišķi izdaudzināts ar savām godībām. Daudz briežu un tītaru esmu sagādājis viņa galdam. Viņu sauc Peintdeksters.

— Poindeksters?

— Jā. Viņa vārds Misisipi krastos zināms visur — no Orleā- nas līdz Sanluī. Viņš bija bagāts, jā, es domāju, ka arī tagad nav nekāds nabags, tāpēc ka atvedis līdzi simts nēģeru. Bez tam kopā ar viņu dzīvo māsasdēls vārdā Kolhūns, kuram ir dolāri, un viņam nav ar tiem ko darīt. Viņš var tos aizdot savam tēvocim. Tagad, mans draugs, es pateikšu, kāpēc gribēju ar jums tikties. Planta­tora vienīgā meita, kuru viņš dievina, ir kā apsēsta uz zirgiem. Luiziānā viņa jāja ar vismežonīgākajiem, kādus vien varēja at­rast. Viņa reiz dzirdēja, kad stāstīju vecajam par lāsumaino mus­tangu. No tā laika viņa nedeva tēvam miera, kamēr tas nebija apsolījis, ka nežēlos naudu tam, kas noķers šo zirgu. Viņš teica, ka došot divsimt dolāru. Es zināju, ka visi kolonijas mustangu mednieki uz karstām pēdām liksies pakaļ mustangam, līdzko būs to uzzinājuši, tāpēc, nevienam ne pušplēsta vārda neteicis, stei­dzos ar savu veco ķēvi šurp.

— Nāciet līdzi, mister Stamp, — sacīja jaunais īrs, piecelda­mies un iedams uz durvīm.

Mazliet pārsteigts par negaidīto uzaicinājumu, mednieks se­koja viņam.

— Vai šis zirgs kaut cik līdzinās tam mustangam, par kuru jūs runājāt, mister Stamp?

— Lai velns par stenderi, ja tas nav tas pats mustangs! Ga­tavs, jau rokā! Divi simti dolāru kā no gaisa! Puis, jūs esat lai­mes bērns. Veikli nostrādāts! Un lai es nolādēts, ja šis dzīvnieks nav vērts katra penija no šīs summas! Mis Peintdekstere gan būs priecīga! Viņa pazaudēs prātu no sajūsmas!