Jātnieks bez galvas

LXXXVI NODAĻA TEKSASAS TIESA

Ir pienācis otrās dienas rīts. Rožainā ausma, pacēlusies no Rietumindijas jūras viļņiem, uzsmaida visai Teksasai. Gandrīz tajā pašā mirklī maigi sārtā gaisma noskūpsta baltās kāpas Meksikas līča krastā un sveic apmēram'simts jūras jūdzes attālo Indžas fortu.

Zvaigžņotais karogs varbūt nekad nav pieredzējis tik aizrau­jošu skatu, kāds vērojams šorīt.

Līdz ar pirmajiem ausmas stariem no visām debess pusēm uz fortu dodas jātnieki. Tie tuvojas pa diviem, pa trim, dažreiz gru­piņās pa sešiem, atjājuši un nokāpuši zemē, piesien zirgus pie latu žogiem vai arī prērijā pie mietiņiem. Tad viņi sapulcējas ba­riņos laukumā, tērzē vai klīst pa ciematu, reizumis iegriezdamies krodziņā parādīj: godu tā saimniekam.

Te salasījušies dažādu tautību un dažāda tipa cilvēki. Ir pār­stāvētas turpat vai visas Eiropas valstis, tomēr lielum lielais vai­rums no viņiem ir drukni vīri, kuru senči izspieduši indiāņus no viņu zemēm, vigvamu vietā uzcēluši koka būdas, bet pārējo mūža daļu pavadījuši, gāzdami kokus Misisipi mežos. Daži no viņiem sāka iekopt kukurūzu, citi pievērsām kokvilnas audzēšanai. Daudzi jo daudzi pārcēlās no Misisipi štata dienvidu apgabaliem uz Tek­sasu, lai tur nodarbotos ar cukura un tabakas ražošanu. Vairums no viņiem ir īsti plantatori, kaut gan netrūkst arī lopkopju un ]

Te ir arī juristi, mērnieki, zemes spekulanti un dažādi neno­sakāmu profesiju darboņi, kas gatavi ielaisties jebkurā avantūrā, vienalga, vai tā būtu lopu zīmogošana, karagājiens pret koman- čiem vai piedalīšanās laupītāju sirojumos otrpus Riograndes.

Šo cilvēku apģērbi ir tikpat dažādi, cik viņu nodarbošanās. Tos mēs jau aprakstījām, jo ar tiem, kas pulcējas Indžas fortā paš­laik, mēs tikāmies Kasadelkorvo pagalmā, starpība tā, ka šodien cilvēku ir vairāk. )

Šī sapulce atšķiras no meklētāju nodaļas vēl vienā ziņā: kopā ar vīriešiem ieradušās arī sievietes — sievas, māsas un meitas. Dažas ir atjājušas un palikušas sēžam seglos. Platmales sargā viņu sejas no spožajiem saules stariem. Dažas iekārtojušās vēl ērtāk — apsēdušās zem furgonu baltajām nojumēm vai aiz ka­riešu greznajiem aizkariņiem.

Šodien notiks tiesa. Par to jau daudz runāts kolonijā. Lieki atgādināt, ka tiesās Morisu Džeraldu, kas pazīstams ar iesauku «mustangu mednieks». Tāpat nav vērts piemetināt, ka viņu ap­sūdz Henrija Poindekstera noslepkavošanā.

Šīs pašas tiesas — apgabala augstākās tiesas — iepriekšējā sesijā, kad tika izskatītas dažādas lietas un pie atbildības saukti dažādi ļautiņi, zagļi, blēži un pat slepkavas, piedalījās labi ja astoņdesmit cilvēku, kas vai nu sekoja tiesāšanas gaitai, vai arī gribēja dzirdēt spriedumu.

Šoreiz lielo pūli pievelk dīvainie apstākļi, kas šķiet saistīti ar šo noziegumu un kas pēdējās dienās ir vienīgais sarunu temats kolonijā. Šos apstākļus nav ko uzskaitīt — tie ir jau zināmi. Visi, kas ieradušies Indžas fortā, cer, ka tiesa atminēs līdz šim neatmi­nēto noslēpumu.

Protams, ir te arī tādi, kas atjājuši neVis aiz tukšas ziņkāres, bet kurus patiesi interesē apsūdzētā liktenis. Citus saviļņojušas vēl dziļākas jūtas — tie ir it kā nogalinātā jaunekļa draugi un radinieki. Nedrīkst aizmirst, ka pagaidām trūkst neapgāžamu pie­rādījumu, ka noziegums tiešām pastrādāts.

Taču šaubas ir izkliedētas. Vairāki cits no cita neatkarīgi ap­stākļi to apstiprina, un visi uzskata, ka asinis ir izlietas, it kā viņi paši būtu bijuši bēdīgā notikuma liecinieki.

Viņi tikai grib dzirdēt sīkumus, grib zināt, kā, kad un kālab tas noticis.

* * *

Pulkstenis rāda desmit. Sākas prāva.

Pūlī nekādas sevišķas izmaiņas nav notikušas, ja neskaita to, ka starp atturīgi ģērbtajiem civiliedzīvotājiem parādījies vairāk košo uniformu. Garnizona kareivji, pabeiguši rīta parādi un tikuši savā vaļā, iejukuši raibajā drūzmā. Dragūni, strēlnieki, kājnieki un artilēristu stāv plecu pie pleca ar plantatoriem, medniekiem, zirgu tirgotājiem un pārgalvīgiem avantūristiem, kas apņēmušies palikt te tik ilgi, kamēr nebūs dzirdējuši no tiesneša mutes svinī­gos vārdus: «Lai dievs ir žēlīgs jūsu dvēselei!»

Starp klātesošajiem diezin vai ir kāds, kas necer izdzirdēt šo frāzi, kuru tiesnesis izrunās, nenoņēmis melno cepuri, līdz ar to pasludinot jauneklim nāves spriedumu.

Ir tikai daži, kas to vēlas, toties daudzi ir ar mieru likt galvu ķīlā, ka vaina tiks pierādīta un ka jau pirms saulrieta Morisa

Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava radītāja.

* *

*

Tiesa nāk.

Jūs droši vien iedomājaties lielu zāli ar paaugstinājumu vienā galā un nožogojumu, aiz kura atrodas galds un tāda kā kaste, kas atgādina auditorijas katedru vai baznīcas kanceli.

Jūs redzat tiesnešus sermuliņādas amattērpos, aizstāvjus pelē­kās parūkās un melnos talāros, sekretārus, sulaiņus, avīžniekus un zilā ģērbušos polismeņus ar spožām pogām, bet aizmugurē — ne vienmēr sasukātu galvu un ne vienmēr tīru seju jūru.

Bez tam jūs redzat publikas pazemīgos skatienus, kas nozīmē ne tikdaudz padevību kā bailes pārkāpt tiesu likumus.

Tas viss jums jāaizmirst, ja gribat gūt priekšstatu, kāda ir tiesa Teksasas pierobežā.

Te nav īpaša tiesas nama, kaut gan ir istaba, kas tiek izman­tota šādā un līdzīgos nolūkos. Taču diena solās būt karsta, tāpēc lietas izskatīšana notiks zem koka — zem milzīga apsūnojuša ozola, kas aug parādes laukuma malā un met ēnu tālu prērijā.

Zem ozola novietots liels no priežu dēļiem sanaglots galds, tam apkārt nolikti desmit ar ādu apvilkti krēsli; uz galda redza­mas dažas izsvaidītas papīra loksnes, tintnīca ar zosu spalvām, viens vai divi pabiezi likumu krājumi, karafe ar persiku viskiju, pāris vienkāršu glāzīšu, Havannas cigāru kārba un sērkociņu kas­tīte.

Aiz šiem atribūtiem sēž tiesnesis. Viņam nav mugurā pat ža­kete, kur nu vēl sermuliņādas mantija: karstuma dēļ viņš nolēmis ķerties pie lietas kreklā. Galvā viņam nevis parūka, bet panama, kas nošķiebta uz vienas auss, lai būtu līdzsvars cigāram, kuru viņš pusizsmēķētu, pusnozelētu tur mutē.

Pārējos krēslus aizņēmuši cilvēki, pēc kuru apģērbiem grūti spriest, kāds katram amats. Tur ir advokāti, šerifs ar saviem pa­līgiem, forta komandants, kapelāns, ārsts, tiesas kalpotāji un daži nenosakāmas nodarbošanās cilvēki.

Mazliet savrup novietojušies divpadsmit vīri. Apmēram puse no viņiem sēž uz neēvelētu nomaļu sola, pārējie tup vai gulšņā zālē. Tie ir zvērinātie, bez kuriem nav domājama tiesa nedz Tek- sasā, nedz Anglijā, taču Teksasā tie ir daudz patstāvīgāki un akli neseko tiesas spriedumam, kā pārāk bieži gadās Anglijā.

Apkārt tiesnesim un zvērinātajiem blīvējas neaprakstāms raibs pūlis. Tajā sajaukušās vadmalas bikses, vilnas svārki — pat šajā nogurdinošajā tveicē —, svītrainas kleitas, baltas un zilas audekla blūzes, sarkana un nebalināta pašausta flaneļa krekli, dragūnu, strēlnieku, kājnieku un artilēristu uniformas. Šur un tur pavīd pa -kādam pieticīgāk ģērbtam meksikānim, kuru sombrero platās malas met ēnu pār melnīgsnējām blēdīgām sejām.

Savā laikā — un tas nebija tik sen —, visi, kas te sapulcējās, bija tā ģērbušies. Bet tad nebija tādu zvērināto un tiesnesis bija visvarens. Viens viņa galvas mājiens nozīmēja nāvi, un apžēlo­šanu itin viegli varēja izlūgties tas, kas mācēja iebāzt viņam ka­batā unci.

Kaut gan te nav acis žilbinošu tērpu, nav baltu sermuliņādu un melna zīda, nav uniformētu tiesas sulaiņu un pogas nespīdina polismeņi, kaut gan civilizētam cilvēkam šis pūlis var likties rupjš, pat mežonīgs, es bez šaubīšanās saku, ka starp šiem sarka­najiem flaneļa krekliem un kokvilnas blūzēm nevainīgais var būt drošs, pat daudz drošāks, ka atradīs taisnību, bet vainīgais — ka saņems sodu, nekā starp mūsu tā saucamās civilizētās pasaules burta kalpiem un matu skaldītājiem.

Šādās sapulcēs iekšējo loku parasti veido izmeklētāka pub­lika. Vietējas sabiedrības krējums meklējams Indžas fortā. Te ir otrādi — smalkākie ļaudis atrodas ārpusē. Dāmas uzvilkušas savus labākos tērpus, stāv furgonos vai sēž elegantās ekipāžās, no ku­rām var redzēt pāri vīriešu galvām.

Neviens neskatās uz tiesnesi vai ari, ja paskatās, tad tikai īsu brītiņu. Visu acis pievērstas trim cilvēkiem. Viens no viņiem sēž, pārējie stāv kājās. Pirmais ir apsūdzētais, tie divi — šerifa palīgi, kuriem uzdots viņu apsargāt.

Sākumā bija nolemts tiesāt par slepkavību arī Migelu Diasu ar viņa biedriem un Felimu O'Nīlu. Tomēr iepriekšējās izmeklē­šanas gaitā meksikāņu mustangu medniekam izdevās pierādīt savu un savu trīs biedru alibi. Viņi atzinās, ka pārģērbušies par indiāņiem: šis fakts bija pierādīts jau agrāk, un nekas cits viņiem neatlika. Bet viņi izlikās, ka tas bijis joks, un, tā kā bija noskaid­rots, ka Henrija Poindekstera pazušanas naktī visi četri bijuši mājā, pie tam Diass galīgi pilnā, tad ilgāk viņus vairs nepratināja.

Kas attiecas uz Felimu, tad tiesa nebija uzskatījusi par nepie­ciešamu sēdināt viņu uz apsūdzēto sola. Ja viņš vispār bija līdz­vainīgs, tad varēja būt rīkojies sava saimnieka sakūdīts un varēja būt vairāk noderīgs kā liecinieks.

Tātad uz apsūdzēto sola — ja vien drīkstam lietot šo apzīmē­jumu — sēž tikai Moriss Džeralds, kuru visi klātesošie pazīst kā mustangu mednieku Morisu.