Jātnieks bez galvas

XII NODAĻA SAVVAĻAS ZIRGA SAVALDĪŠANA

Meksikāņu mājas jaukākā daļa ir azote ja, kuras grīda ir hasiendas plakanais jumts, bet griesti — debesu jums. Labā laikā — bet šajā svētīgajā klimatā laiks vienmēr ir labs — priekšroku dod azotejai, nevis viesistabai, it īpaši pēcpusdienā, kad rietošā saule sārto Orizabas, Popokatepetlas, Talukas un «Dvīņu māsu» sniego­tās virsotnes, kad izdzertais vīns sakarsējis Andalūzijas dēlu un meitu — konkvistadoru pēcnācēju — iztēli un liek viņiem pa­kāpties augstāk, lai pārredzētu visu pasauli.

Šo patīkamo ieražu pavadīt tuvojošās krēslas stundas uz jumta ievēro visi, kuriem vien iznāk apmesties meksikāņu mājā. Arī Luiziānas fermera ģimene, gluži dabiski, nebija atteikusies no šīs tradīcijas.

Arī tovakar, kad ēdamistaba bija kļuvusi tukša, visi salasījās nevis viesistabā, bet uz jumta. Rietošās saules slīpie stari apspī­dēja tik bezbēdīgu un spožu sabiedrību^ kāda diezin vai kādreiz bija pulcējusies Kasadelkorvo. Pa rūtainajiem kārniņiem pastai­gājās vai pie margām stāvēja tik skaistas sievietes un tik dros­mīgi vīrieši, kādi te nebija redzēti pat vecos laikos, kad iepriek­šējais saimnieks mēdza parādīt savu viesmīlību kaimiņu idalgo.

Šajā sabiedrībā, kas bija sapulcējusies, lai apsveiktu Vudliju Poindeksteru ar ierašanos Teksasā, bija viesi ne vien no koloni­jas, bet arī no vēl tālākiem novadiem — no Gonzalesas, Kastro- vilas, pat no Sanantonio — veci plantatora draugi, kas, tāpat kā viņš, bija izvēlējušies par apmešanās vietu Dienvidrietumteksasu un jājuši — daži pat vairāk nekā simts jūdzes —, lai piedalītos pirmajā lielajā «pieņemšanā».

Plantators nebija žēlojis ne naudu, ne pūles, lai viss izdotos teicami. Ielūgto forta virsnieku greznie formas tērpi un uzpleči, kara orķestri, bagātie Kasadelkorvo vīna pagrabi, kas piederēja pie pirkuma, — tas viss piešķīra Poindekstera dzīrēm Leonas krastos līdz šim neredzētu vērienu.

Taču sabiedrības galvenā rota bija plantatora mīļotā meita Luīza, kādreizējā Luiziānas pirmā skaistule, kas staigāja starp vie­siem smaidoša kā karaliene un piemīlīga kā dieviete.

Šodien Luīza bija kā zvaigzne, kurai pievērsti simtiem acu pāru. Daži šo skaistumu vēroja ar apbrīnu, citus mocīja skaudība.

Vai viņa pati jutās laimīga?

Jautājums var likties aplams.

Kāda gan viņa lai būtu, ja ne lepna un neizsakāmi laimīga starp draugiem, apbrīnotājiem, pat pielūdzējiem, starp cilvēkiem, kuru mīlestība pārvērtīsies dievināšanā, starp jauniem plantato- riem, juristiem, topošiem valsts darbiniekiem un tādiem, kas jau iemantojuši attiecīgu reputāciju, starp Marsa dēliem, kas dien vai drīz aizies no dienesta?

Tā varētu jautāt svešinieks, kas nepazīst kreolu, it īpaši kreolu sieviešu raksturu.

Šajā drūzmā varēja redzēt cilvēku, kuram kreolu raksturs ne­bija mīkla un kas tomēr varbūt vairāk nekā jebkurš cits no klāt­esošajiem sekoja katrai Luīzas kustībai. Tas bija Kasijs Kolhauns.

Viņš sekoja meitenei visur, ne cieši kā ēna, taču neatlaidīgi, pāriedams no vienas vietas uz otru. Te Kolhauns gāja augšup, te lejup pa kāpnēm, te kā pārģērbts policists šķietami izklaidīgi stāvēja stūrī, ne mirkli neizlaizdams no acīm māsīcu.

Savādi, ka Kolhauns nepievērsa uzmanību tam, ko viņa at­bildēja uz komplimentiem, ar kuriem meiteni apbūra viņas smaida tīkotāji. Viņu nesatrauca pat dragūna Henkoka lakstoša- nās. Kolhauna sejā nenodrebēja ne muskulis, it kā šīs sarunas būtu viņam pilnīgi vienaldzīgas.

Tikai tad, kad viesi bija uzkāpuši azotejā un Luīza, atspiedu­sies pret margām, ilgu pilna vērās tālē, Kolhauns nodeva sevi. Visi tuvāk stāvošie ievēroja viņa pētīgo skatienu.

Kasadelkorvo jaunā saimniece diezgan bieži piegāja pie mar­gām un palūkojās tālumā. Kāpēc viņa to darīja, neviens nezināja un neviens par to galvu nelauzīja. Vienīgi Kasiju Kolhaunu mo­cīja aizdomas.

Kad prērijā no rietošās saules zelta stariem iznira kaut kāda grupa un vērotāji no azotejas drīz vien varēja izšķirt zirgu baru un dažus jātniekus, bijušais brīvprātīgo virsnieks vairs nešau­bījās, kas vada šo kavalkādi.

Ātrāk par Poindekstera viesiem zirgu bara tuvošanos pama­nīja viņa meita — pēc apvāršņa malā izaugušā nelielā, drusku caurspīdīgā putekļu mākonīša, kuru ieraudzīt varēja tikai tas, kas gaidīja to parādāmies.

— Savvaļas zirgi! — paziņoja majors, Indžas forta koman­dants, aši paskatījies binoklī. — Kāds tos ved šurp, — viņš pie­metināja, vēlreiz pielicis binokli pie acīm. — A, es redzu, tas ir mustangu mednieks Moriss, kas dažreiz piegādā mums zirgus. Rādās, ka viņš jāj tieši uz šejieni, mister Poindekster.

— Ja tas ir jauneklis, kuru jūs minējāt, tad tas ir patīkami,— atteica Kasadelkorvo īpašnieks. — Mēs salīgām, ka viņš pagādās man pārdesmit zirgu, un droši vien viņš jau ved tos. Jā, tā ir, — viņš piebilda, paskatījies binoklī.

— Esmu pārliecināts, ka tas ir viņš, — teica plantatora dēls. — Es pazīstu — tas jātnieks ir Moriss Džeralds.

Plantatora meita izlikās, ka nav pazinusi un ka notiekošais viņu nepagalam neinteresē. Meitene juta sev pievērstas brālēna ļaunās acis, kas dzeldēja viņu.

Kavalkāde tuvojās. Moriss stalti jāja priekšgalā, vezdams laso piesieto lāsumaino mustangu.

— Cik skaists dzīvnieks! — daži iesaucās, kad sagūstītais mustangs, neparasto apstākļu satraukts, drebēdams stāvēja mājas priekšā.

— Ir vērts nokāpt lejā, lai paskatītos uz tādu mustangu, — ierunājās major/a spridzīgā sieva. — Ierosinu visiem nokāpt lejā. Ko jūs par to sakāt, mis Poindekstere?

— Protams, — atsaucās jaunā saimniece, un daudzi viņai pie­balsoja:

— Iesim lejā, iesim ātrāk!

Dāmas ar majorieni priekšgalā noskrēja pa akmens kāpnēm. Vīrieši sekoja. Pēc brīža mustangu mednieks, nepaguvis nokāpt no zirga, līdz ar savu gūstekni atradās izmeklētas sabiedrības centrā.

Henrijs Poindeksters bija noskrējis pats pirmais un draudzīgi apsveica mustangu mednieku.

Luīza viegli paklanījās viņam, ne vairāk.

Sirsnīgu sasveicināšanos ar zirgu tirgotāju, kaut arī viņam pienāktos gods tikt iepazīstinātam, šī sabiedrība uzskatītu par familiaritāti un diezin vai nenosodītu.

No dāmām vienīgi majora sieva sasveicinājās ar Morisu laip­nāk, taču viņas tonī jautās pārākuma apziņa. Toties viņu aplai­moja ašais un izteiksmīgais jaunās kreolietes skatiens.

Starp citu, labvēlību pauda ne tikai Luīzas skatiens. Mustangu mednieks no tiesas arī bija lielisks pat noputējušajā apģērbā. Vairāk nekā divdesmit jūdžu garais ceļojums nebija viņu ne drusku nogurdinājis. Prērijas vēja appūstie vaigi ziedēja. Atpo­gātais krekls bija atsedzis spēcīgu, saules nobronzētu kaklu, kas izcēla jaunekļa vīrišķīgo skaistumu. Pat sprogās sabirušie putekļi nespēja noslēpt matu spīdumu un kuplumu. Labi veidotais au­gums liecināja par neikdienišķu spēku un izturību. Neviens vien acu pāris zagšus mēģināja ielūkoties jaunā īra acīs. Intendanta glītā radiniece jūsmīgi uzsmaidīja viņam. Runāja, ka arī inten­danta sieva metusi acis uz viņu, bet tās varēja būt nevalodas, kuras palaidusi forta ārsta Tīzla laulātā draudzene, pazīstama tenku vācele.

— Tas, — teica Poindeksters, aplūkojis sagūstīto mustangu, — laikam ir tas pats zirgs, par kuru man stāstīja Zebs Stamps?

— Jā, tas ir tas pats, — atbildēja vecais mednieks, pieiedams klāt, lai palīdzētu Morisam. — Jā-ā, mister Peintdekster, tā pati ķēve, kā jūs pats redzat.

— Jā, jā, — steigšus atsaucās plantators, gribēdams izvairīties no tālākiem paskaidrojumiem.

— Puisis bija noķēris to jau pirms mūsu abu sarunas. Labi, ka paspēju vēl laikā. Mustangs varēja nonākt citās rokās, un mis Luīza justos apbēdināta.

— Tas taisnība, mister Stamp. Tas ir ļoti mīļi no jūsu puses. Es nezinu, kā lai atmaksāju par jūsu laipnību.

— Atmaksāt? Jūs gribat teikt, ka labprāt izdarītu man kaut ko patīkamu? Tas būs pavisam viegli. Vispār es neko sevišķu neesmu paveicis — mazliet pajāju pa prēriju, un tas ir viss. Bet papriecāties par tādu skaistuli kā jūs jāšus uz šīs ķēves, pie tam vēl tajā cepurē ar spalvu un kleitā ar šlepi — ar to vecajam Zebam Stampam atliku likām būtu atlīdzināts jājiens gar visu Klinšu kalnu grēdu un atpakaļ.

— O, mister Stamp, jūs esat nelabojams glaimotājs! Paraugie- ties apkārt. Te netrūkst sieviešu, kas būtu pelnījušas jūsu kom­plimentus vairāk nekā es.

— Labi, labi, — Zebs atbildēja, pārlaizdams paviršu skatienu dāmām. — Nenoliedzu, ka te ir daudz skaistu sieviešu, sasodīti daudz skaistu sieviešu' Bet, kā mēdza teikt vecajā Luiziānā, Luīza Peintdekstere ir tikai viena.

Smieklu šalts, kurā varēja saklausīt pavisam nedaudzas sie­viešu balsis, bija atbilde uz Zeba galanto runu.

— Man jāmaksā jums divi simti dolāru, — teica plantators Morisam, norādīdams uz lāsumaino mustangu. — Šķiet, par tādu summu ar jums vienojies misters Stamps.

— Es neslēdzu šo darījumu, — daudznozīmīgi smaidīdams, atbildēja mustangu mednieks. — Es nevaru pieņemt jūsu naudu. Šis zirgs netiek pārdots.

— Tiešām? — pakāpdamies atpakaļ, jautāja plantators, aiz­skarts savā lepnumā. Plantatora draugi un forta virsnieki neprata apslēpt izbrīnu, ka cilvēks var atteikties no tādas naudas. Divsimt dolāru par neiejātu mustangu,. kad parastā cena bija no desmit līdz divdesmit dolāriem! Vai tam mustangu medniekam viss bija mājā?

Moriss tūlīt pierādīja, ka ir pie pilna prāta.

— Mister Poindekster, — viņš turpināja, — jūs man esat tik labi samaksājis par citiem maniem gūstekņiem, pie tam pirms to saņemšanas, ka gribu lūgt jūs pieņemt šo dāvanu. Tāda ir īru paraža. Bez tam pie mums pieņemts apdāvināt nevis to, ar kuru noslēgts darījums, bet kādu no viņa ģimenes locekļiem. Vai jūs neatļautu man ieviest šo īru paražu arī Teksasā?

— Saprotams, par to nevar būt runas! — atbildēja dažas bal­sis, divas vai trīs neapšaubāmi ar īru akcentu.

— Es neiebilstu, mister Džerald, — izpildot sabiedrības gribu un apspiežot savu konservatīvismu, atteica plantators. — Kā jūs vēlaties.

— Pateicos, kungi, pateicos, — sacīja mustangu mednieks un palocījās cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par viņa saimniekiem.

— Šo mustangu es dabūju laimīgas nejaušības dēļ, un, ja mis Poindekstere būs ar mieru to pieņemt, es jutīšos vairāk nekā at­algots par triju dienu pakaļdzīšanos, ko man prasīja šis dzīv­nieks. Pat visviltīgāko koķeti nebūtu bijis tik grūti savaldīt.

— Es pieņemu jūsu dāvanu, ser, un pieņemu ar pateicību,— atbildēja jaunā kreoliete, pirmo reizi paceldama balsi un nepie­spiesti panākdamās uz priekšu. — Bet man liekas, — viņa tur­pināja, rādīdama uz mustangu un vienlaikus skatīdamās acīs mustangu medniekam, — man liekas, ka jūsu gūsteknis vēl nav pieradināts. Dzīvnieks dreb neziņā, kas nu būs. Tas var noraut iemauktus, kas var tam nepatikt, un ko tad lai es, nabadzīte, iesāku?

— Pareizi, Moris, — teica majors, lāgā neizpratis šo vārdu apslēpto jēgu un uzrunādams cilvēku, kas vienīgais no klāteso­šajiem bija to uztvēris. — Mis Poindeksterei taisnība. Šis mus­tangs vēl nav iejāts, tas katram redzams. Nāc, draudziņ, pamāci to. Lēdijas un džentlmeņi, — majors turpināja, uzrunādams sa­biedrību, — tagad būs ko redzēt, īpaši tiem, kas neko tamlīdzīgu vēl nav redzējuši. Paklausieties, Moris, kāpiet mugurā mustan­gam un parādiet mums to prēriju mežoni. Viņa izskatās tā, it kā pati gribētu pārbaudīt jūsu māku.

— Jums taisnība, major, viņa tiešām to grib, — atbildēja mustangu mednieks, žigli paskatījies nevis uz četrkājaino gūs­tekni, bet gan uz jauno kreolieti, kas, par spīti izrādītajai dros­mei, bija iejukusi viesu pūlī.

— Nekas, manu zēn, — majors nomierinošā tonī kala savu,

— lai gan acis tai zvēro kā pašam nelabajam, es lieku desmit pret vienu, ka jūs izdzīsiet no tās visas aušības. Pamēģiniet!

Nepieņemt majora piedāvājumu mustangu medniekam nozī­mētu aptraipīt savu labo slavu. Tas bija aicinājums parādīt savu izmaņu un drosmi, kas Teksasā tika turēta lielā cieņā.

Savu piekrišanu Moriss izteica tādējādi, ka ātri izlēca no seg­liem, pasniedza pavadu Zebam Stampam un sāka ņemties gar lāsumaino.

Tad viņš palūdza atbrīvot vietu. Tas tika izdarīts vienā acu­mirklī — lielākā daļa viesu, tajā skaitā visas dāmas, sakāpa atpa­kaļ azotejā.

Apmetis laso ap dzīvnieka apakšžokli un virves galus sasējis kā iemauktus uz galvas, Moriss uzlēca ķēvei mugurā.

Dzīvnieks pirmo reizi sajuta cilvēka svaru un uzņēma to kā apvainojumu.

Griezīgie, naidīgie zviedzieni pauda nepārprotamu protestu. Mustangu mēģinās pazemot un padarīt par vergu!

Dzīvnieks saslējās uz pakaļkājām un kādu brīdi palika šādā stāvoklī. Jātnieks neapjuka un abām rokām apķērās mustangam ap kaklu. Ar visu spēku aizžņaudzis mustangam rīkli, viņš turē­jās pie tā kā pieaudzis. Citādi mustangs būtu vēlies atmuguriski un nospiedis jātnieku.

Tad mustangs izmēģināja nākamo «paņēmienu» — sāka mest gaisā pakaļkājas. Nebija viegli noturēties tam mugurā. Pārlieci­nāts par savu izveicību, jātnieks bija atteicies no segliem un pavadas, kas tagad būtu lieti noderējuši. Taču, lietojot tos, viņš nevarētu lepni saukties par prēriju varoni, kas spēj savaldīt ne- apseglotu mustangu.

Un viņš tika galā bez šiem piederumiem. Līdzko ķēve pa­svieda gaisā pakaļkājas, jātnieks ātri apgriezās tai uz muguras un ar rokām aptvēra zirga ķermeni, tādējādi neļaudams mustan­gam nolidināt viņu zemē.

Mustangs atkārtoja šo mēģinājumu divas vai trīs reizes, tomēr jātnieks veiklībā bija pārāks. Piepeši, it kā atskārtis, ka preto­ties ir bezjēdzīgi, satracinātais dzīvnieks mitējās spārdīties un kā plēsts likās prom pa prēriju.

Šim skrējienam kaut kur tomēr vajadzēja beigties, un viesi palika gaidām Morisu atgriežamies. ,,

Azotejā sēdošie vairākkārt ieminējās, ka viņš varētu būt no­galināts vai vismaz sakropļots. Viens no klātesošajiem to arī vēlējās, bet otrs baiļojās par Morisa dzīvību kā par savējo. Kā­dēļ Luīza Poindekstere, lepnā cukurniedru plantāciju īpašnieka meita, tālu izdaudzinātā skaistule, kurai pietiktu pamest ar pirk­stiņu, lai dabūtu par vīru visbagātāko un visdižciltīgāko štata cilvēku, — kādēļ viņa bija aizrāvusies ar nabadzīgu Teksasas mednieku, tas viņai pašai nebija skaidrs. Viņa juta dīvainu inte­resi pret šo neparasto cilvēku, kas stipri atšķīrās no apkārtējās izmeklētās sabiedrības. Luīza arī apzinājās, ka šī interese, ko izdegušajā prērijā bija ierosinājuši daži vārdi, skatieni un žesti, nevis plok, bet nemitīgi pieņemas spēkā.

Meitenes sirds sāka pukstēt straujāk, kad atkal parādījās mus­tangu mednieks Moriss uz zirga, šoreiz nevis uz mežonīga, bet uz savaldīta zirga, kas vairs nemēģināja nokratīt jātnieku un padevīgi apliecināja pasaulei, ka atzīst to par savu saimnieku.

Jaunā kreoliete gan neizrādīja to citiem, taču atzina jātnieku par savas sirds pavēlnieku.

— Mis Poindekstere, — sacīja mustangu mednieks, nolēk­dams zemē un izlikdamies nedzirdam viņam veltītos aplausus, — vai drīkstu lūgt jūs pienākt pie zirga, apmest tam ap kaklu laso un aizvest uz stalli? Ja jūs to izdarīsiet, dzīvnieks uzskatīs jūs par savu pieradinātāju un vienmēr pakļausies jūsu gribai.

Klīrīga sieviete tielētos, koķete noraidītu tādu priekšlikumu, bet kautrīga meitene gluži vienkārši sabītos.

Luīza Poindekstere ne mirkli nešaubījās, neizrādīja ne mazā­kās bailes vai vēlēšanos izlocīties. Viņa atstāja savus aristokrā­tiskos sarunu biedrus, kā Moriss bija ieteicis, satvēra astru virvi, apmeta to pieradinātajam mustangam ap kaklu un veda gūstekni uz Kasadelkorvo zirgu stalli.

Pravietīgi atbalsojoties sirdī, viņai ausīs nepārtraukti skanēja mustangu mednieka vārdi:

«Dzīvnieks uzskatīs jūs par savu pieradinātāju un vienmēr pakļausies jūsu gribai.»