Jātnieks bez galvas

LXIV NODAĻA INTERMEDIJU SĒRIJA

«"Pv rīz Morisa Džeralda dvēsele at- U griezīsies pie sava dieva,» tā do­māja katrs šīs traģēdijas dalībnieks. Neviens nešaubījās, ka mirkli vēlāk Morisa ķermenis šūposies vīģu koka zarā.

Bet tad atgadījās programmā neparedzēta intermēdija. Tra­ģēdiju, var teikt, uz tās pašas skatuves, nomainīja farss. Šoreiz traģēdija bija saistošāka un komēdija risinājās bez skatītājiem.

Taču aktieri darbojās visā nopietnībā. To bija divi — cilvēks un ķēve. Felims vēlreiz nospēlēja skatu, kas bija izbrīninājis Isi­doru.

Regulatori, kurus bija pieveikuši Kolhauna argumenti, vēl vairāk sakāpinot atriebības alkas, visu uzmanību bija pievērsuši galvenajam vaininiekam. Neviens nelikās redzot, ko dara viņa biedrs, vai nu tas bija, vai nebija līdzzinātājs. Naidīgie skatieni urbās mustangu medniekā.

Vēl mazāk Felimu ievēroja, kad sodītāji saklupa apkārt Mo­risam, lai sakārtotu cilpu. Par galvejieti neviens vairs nelikās zinis.

Šķita, ka nu ir īstā reize laist ļekas vaļā, un Felims nekavē­joties izmantoja šo izdevību.

Izpinies no virvēm, viņš palēnām rāpoja ārā no ņudzekļa. Neviens to neredzēja. Satracināti līdz pēdējai iespējai, viņi spie­dās cits pie cita, nenovērsdami acu no karātavu koka.

Ja kāds redzētu Felimu lavāmies prom, tam rastos iespaids, ka kalps glābj savu ādu un nedomā par saimnieku. Felims to sa­prata, bet citas izejas viņam nebija. Viņš savu aizstāvja pienā­kumu bija izpildījis, un tālāka iejaukšanās būtu veltīga, varbūt pat vēl vairāk sakaitinātu tiesātājus. Nebūtu arī nekāda lielā nodevība — tikai pašsaglabāšanās instinkts —, ja viņš domātu glābties, zagdamies prom starp kokiem. Tā spriestu dažs labs.

Taču tāds spriedums par Felimu būtu netaisns. Uzticamais kalps ir nedomāja pamest savu saimnieku, it īpaši vēl tādā ligā, nemēģinot atbrīvot no divkājainajiem asinssuņiem, kuru nagos viņš atradās. Viņš apzinājās, ka pats nevar izdarīt nenieka. Viņš cerēja sasaukt Zebu Stampu, izmantojot signālu, kas bija izrā­dījies tik iedarbīgs.

Izkļuvis laukā no pūļa, Felims pazuda kokos un dieba uz to vietu, kur ganījās sapītā ķēve. Mežmalā stāvēja piesieti svešo zirgi, veidojot dzīvu sienu. Tās aizsegā Felims, neviena nepama­nīts, sasniedza mērķi.

Bet tad viņš atskārta, ka ir atskrējis bez nepieciešamajiem piederumiem. Kaktusa zars bija palicis tur, kur viņu saņēma ciet, un joprojām mētājās svešiniekiem pa kājām. Ja viņš mēģinātu zaru atdabūt, viņu atkal saņemtu ciet, un tad labais nodoms būtu vējā. Viņam nebija arī naža vai cita griežamā, lai tiktu pie jauna zara.

Viņš vilcinājās dzeldējošā neziņā, ko lai iesāk. Bet tikai īsu mirkli. Nedrīkstēja zaudēt laiku. Saimnieka dzīvībai draudēja tuvas briesmas, un kavēšanās varēja izrādīties liktenīga. Nebija tāda upura, kuru uzticīgais Felims nebūtu gatavs nest. Viņš pie­skrēja pie kaktusa un ar kailām rokām nolauza vienu dzeloņaino zaru.

Pirksti bija saskrambāti vienās asinīs, bet vai tam bija kāda nozīme, kad svaru kausos atradās viņa mīļotā saimnieka dzīvība? Kalps bez jebkādas piesardzības pieskrēja klāt ķēvei un, riskē­dams dabūt spērienu, pagrūda tai zem astes mocību rīku.

Pa to starpu cilpa ap mustangu mednieka kaklu jau bija pie­lāgota un pārbaudīta, lai neatgadītos kāds misēklis. Pār zaru pār­sviestās virves otru galu turēja divi bārdaini bendes, kuriem pirksti kņudēt kņudēja paraut virvi. Viņa acis un izturēšanās pauda nežēlīgu apņēmību. Viņi gaidīja pēdējo pavēli.

Taču nevienam nebija tiesību dot šo pavēli. Šķita, ka neviens negrib uzņemties atbildību iun dot signālu, kuram lemts aizraidīt jaunekli pie senčiem. Visi vairījās no asiņainā pienākuma. Pat Kolhauns turējās tālāk. Ne tāpēc, ka trūktu vēlēšanās. Tās ne­trūka ne bijušajam kapteinim, ne regulatoriem. Neviena pazīme neliecināja, ka viņi būtu noskaņoti atteikties no pasāktā. Atlika nokārtot formalitāti. Vētra bija pierimusi, lai atsāktos ar vēl lie­lāku spēku.

Tas bija svinīgs brīdis — ikviens stāvēja kluss kā kaps. Visi apzinājās, ka tepat līdzās ir nāve, nāve savā visatbaidošākajā izskatā. Lielākā daļa nojauta, ka viņi tai palīdz. Visi ticēja, ka tā ir tuvu.

Sarunādamies klusinātās balsīs, viņi stāvēja stingi tāpat kā koki ap viņiem. Vai izšķirošais mirklis būtu pienācis?

Jā, bet ne tāds, kādu visi bija gaidījuši. Viņi neieraudzīja Mo­risu Džeraldu uzrautu pie zara.

Šķita, ka vecā ķēve — visi zināja, ka tā pieder Zebam Stam- pam, — pēkšņi kļuvusi traka. Tā sāka lēkāt pa zāli, mezdama pa­kaļkājas augstu gaisā un zviegdama kā aizkauta. Tas bija mājiens simts zirgiem, kas bija piesieti pie kokiem: tie visi sāka atdarināt ķēves mežonīgo lēkāšanu un zviegt līdzi.

Diezin vai burvis spētu mainīt notikumu gaitu ātrāk. Soda izpilde un sodāmais tika aizmirsti.

Šī kņada nebūt neizklausījās komiska. Regulatoru sejās atspo­guļojās satraukums, atskanēja izbaiļu kliedzieni. Daži skrēja pie saviem ieročiem, citi — pie zirgiem.

— Indiāņi! — visi kliedza, bet vispārējā troksnī atsevišķi kliedzieni nebija sadzirdami. Tādu apjukumu varēja izraisīt tikai komanču uzbrukums.

Vīri .skraidelēja pa nelielo pļaviņu vai arī stāvēja nobijušies. Daudzi, nokļuvuši pie saviem zirgiem, paslēpās aiz tiem kā aiz dzīviem vairogiem, lai viņus netrāpītu indiāņu bultas. Tikai ne­daudzi bija pieraduši pie šādām prērijas izrādēm un neļāvās pa­nikai.

Satraukums nemitējās, kamēr saimnieki nebija nomierinājuši savus zirgus. Tikai Zeba ķēve nerimās.

Un tad atklājās satraukuma īstais cēlonis un arī tas, ka gal- vejietis ir kā akā iekritis.

Felims tālredzīgi bija izglābis savu ādu, jo tagad viņa dzīvība bija ne mazāk vērta kā saimnieka dzīvība.

Kādi pārdesmit vīri paķēra šautenes un notēmēja uz veco ķēvi. Bet, pirms viņi bija paguvuši izšaut, kāds no tuvumā stāvo­šajiem apmeta ķēvei ap kaklu laso un apklusināja zviedzēju.

* *

*

Miers ir atjaunots, un visu uzmanība atkal pievērsta notiesāta­jam. Regulatoru dusmas nav mazinājušās. Smieklīgais starpgadī­jums viņus nevis uzjautrinājis, bet, gluži otrādi — apkaitinājis. Daži ir nokaunējušies par savu izbīli, turpretī citus saniknojis pārtraukums svinīgajā ceremonijā. Lādēdamies un klaigādami vēl negantāk, viņi atgriežas soda vietā. Degdami atriebības kārē, viņi 1 vēlreiz ielenc sodīto, un viss atkal ir tāpat kā pirmīt.

Bandīti atkal satver virvi, un katram klātesošajam pavīd doma: «Drīz Morisa Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava dieva.»

Un atkal asiņainajam nodomam nav lemts piepildīties.

No koku paēnas saules gaismā izskrien kāds stāvs.

«Sieviete! Skaista sieviete!» tā katrs nodomā pie sevis, jo nav īstais laiks runāt.

Kā meteorīts viņa izdrāžas cauri pūlim un, ne uz vienu ne­skatīdamās, ne vārda nebilzdama, noliecas pār notiesāto, kas jo­projām guļ zālē.

Viņa strauji satver laso, kuru abi pārsteigtie kārēji palaiduši vaļīgāk. Ieķērusies virvē ar abām rokām, viņa mēģina to izraut.

— Teksasieši! Nelieši! — viņa kliedz, nievīgi uzlūkodama pūli. — Kauns! Kauns!

Bendes izlaiž virvi no rokām.

— Tā esot tiesa! Jauka tiesa! Apsūdzētais bez aizstāvja… viņam nav pat ļauts runāt! Un to jūs saucat par taisnību? Tek- sasiešu taisnība! Es jūs nicinu. Zvēri, ne cilvēki!

— Ko tas nozīmē? — jautā Poindeksters, pieskriedams klāt un satverdams meitu aiz rokas. — Tu esi zaudējusi prātu, Lū, tu esi galīgi bez prāta! Kā tu te gadījies? Vai es tev neteicu, lai tu dodies uz mājām? Prom, uz karstām pēdām prom un nebāz savu degunu tur, kur nevajag!

— Tēt, tas attiecas uz mani!

— Kādā ziņā? A, tu taču esi māsa! Šis cilvēks ir tava brāļa slepkava.

— Es tam neticu, es nevaru ticēt. Nekad, nekad neticēšu 1 Slepkavībai nebija pamata. Cilvēki, ja jūs patiesi esat cilvēki, ne­rīkojieties kā mežoņi. Ir vajadzīga taisnīga tiesa, un tad… tad …

— Tā bija taisnīga tiesa, — sauc kāds no pūļa, un šķiet, ka šis vīrs tiek kūdīts. — Neviens nešaubās, ka viņš ir vainīgs. Viņš nonāvējis jūsu brāli un neviens cits. Un tas ir ļoti neglīti — piedodiet, ka es tā saku, — ļoti nelāga, ka jūs cenšaties izpestīt viņu no pelnītā soda.

— Pareizi, — daži piebalso.

— Taisnībai ir jābūt, — kāds izmet nodeldētu frāzi.

— Ir jābūt, ir jābūt! — kā atbalss atsaucas vesels koris.

— Mums ļoti žēl, ka nevaram izpildīt jūsu prasību, taču mums jālūdz jūs iet prom no šejienes… Mister Poindekster, būtu labi, ja jūs aizvestu savu meitu.

— Nāc, Lū! Te tev nav ko darīt. Tev jāiet prom. Tu atsakies? Ko tas nozīmē? Tu atsakies man paklausīt? Kaš, ņem viņu pie rokas un ved prom. Ja tu neiesi ar labu, mēs piespiedīsim tevi ar varu, Lū. Esi nu prātīga. Dari tā, kā es saku. Ej, ejl

— Nē, tēt, es neiešu. Es neiešu, kamēr tu nebūsi apsolījis… kamēr šie cilvēki nebūs apsolīj uši…

— Mēs neko nevaram jums apsolīt, mis, lai kā mēs arī gri­bētu. Tā vispār nav sieviešu darīšana. Ir izdarīts noziegums, slep­kavība, kā jūs pati zināt. Spriedums nav grozāms. Slepkavam ne­var būt žēlastības!

— Nekādas žēlastības! — atkārto desmitiem dusmīgu balsu. — Pakārt viņu! Pakārt! Pakārt!

Regulatorus vairs nemulsina daiļavas klātbūtne. Tā varbūt pat paātrina liktenīgā brīža tuvošanos. Kasijs Kolhauns šajā pūlī nav vienīgais skaudības urdītais. Daudzi griež zobus uz zirga mednieku par viņa veiksmi.

Pieklājība šajā tracī ir aizmirsta. Paklausot Poindekstera pavē­lei, Kolhauns ved — drīzāk velk, nevis ved — Luīžu prom. Rau­dādama kā -izpērta un skaļi protestēdama pret necilvēcīgo apieša­nos, viņa cīstas izrauties no ienīstajām rokām.

— Izdzimteņi! Slepkavas! — viņa kliedz.

Taču meitenes spēki ir par vājiem un viņas vārdi neatrod dzir­dīgas ausis. Viņa jau ir izvilkta no pūļa un vairs nespēj palīdzēt tam, kura labā būtu gatava ziedot savu dzīvību.

Kolhauns ir spiests uzklausīt skarbus vārdus, kas birst kā krusa pār viņa galvu. Labāk viņš nebūtu ķēries Luīzai klāt.

Pārliecība, ka viņa atriebības alkas būs piepildītas, nesniedz sevišķu mierinājumu. Viņa sāncenša drīz vairs nebūs, bet kāds no tā labums? Skaistā roka, kuru Kolhauns sagrābis, nemūžam ne­piederēs viņam. Viņš var nogalināt meitenes mīļoto, bet meiteni pašu viņam neiegūt!