Jātnieks bez galvas

XLV NODAĻA MEKLĒŠANA UZ LABU LAIMI

Kas bija šis rēgs? vai tiešām cil­vēks?

Tā jautāja Koijots un viņa pārbiedētie biedri. Tāpat bija jau­tājis galvejietis, līdz beidzot, iedzēris kārdinošo viskiju, bija uz laiku aizmirsis bailes.

Līdzīga doma radās majora vadītajai meklētāju grupai, kas ieraudzīja jātnieku bez galvas agri no rīta prērijā.

Viņi skatījās uz rietumiem. Saule spīdēja acīs, un nekas vai­rāk par siluetu nebija saredzams — vismaz nekas tāds, kas lieci­nātu par līdzību ar mustangu mednieku Morisu.

Galvejietis bija skatījies no rietumiem, no saules puses, un saredzējis pietiekami daudz, lai domātu, ka jātnieks stipri atgā­dina viņa saimnieku.

Mēness gaismā četri meksikāņi, kas pazina Morisu Džeraldu pēc izskata, secināja to pašu.

Kā Felims, tā meksikāņi izjuta vistrakākās bailes.

Majora ekspedīcijas dalībnieki gan nebija tādu baiļu varā, taču jutās ne mazāk satraukti un neprata izskaidrot šo dīvaino parādību.

— Nu, ko jūs teiksiet, kungi? — majors uzrunāja tos, kas bija sanākuši viņam apkārt. — Jaatzistas, ka es nekā nesaprotu.

— Vai ta nav indiāņu viltība? — kāds ieminējās. — Mēģinā-, jums ievilināt mūs lamatās?

— Parak slikta ēsma, — otrs atteica. — Mani ar tādu nepa- ķertu.

— Es domāju, ka tie nav indiāņi, — sacīja majors. — Kādas ir jūsu domas, Spengler?

Pēddzinis neziņā papurināja galvu.

— Vai tas nevarētu būt kads pārģērbies indiānis? — majors atkal uzrunāja Spengleru.

— Es nezinu vairāk par jums, major, — pēddzinis atbildēja. — Droši vien kaut kas tamlīdzīgs. Kas gan cits? Viens no di­viem — vai nu cilvēks, vai putnu biedēklis.

— Skaidrs, ka putnu biedēklis! — iesaucās vairāki, kurus acīmredzot apmierināja šī hipotēze.

— Lai kas tas būtu — cilvēks, biedēklis vai velns, — ierunā­jās viens no ekspedīcijas dalībniekiem, kas reiz jau bija izteicis veselīgu spriedumu, — es neredzu iemesla, kādēļ mums būtu jā­baidās sekot tam pa pēdām, ja vien tādas ir palikušas.

— Ja ir palikušas, — atbildēja Spenglers, — drīz mēs tās ieraudzīsim. Mēs jājam uz to pašu pusi. Vai varam .jāt tālāk, major?

— Noteikti. Tāds sīkums nedrīkst mūs aizkavēt. Uz priekšu!

Jātnieki turpināja ceļu, daži diezgan negribīgi. Ekspedīcijā

bija cilvēki, kas labprāt grieztos atpakaļ, ja vien viņiem ļautu vaļu. Fie viņiem piederēja arī Kolhauns, kas bija satriekts vai­rāk par visiem. Ieraugot dīvaino parādību, acis viņam bija kļu­vušas nedabiski stiklainas, lūpas nobālējušas, apakšžoklis atkāries un atsedzis zobus, kurus viņš ar mokām valdīja, lai tie nesāktu klabēt.

Ja nebūtu vispārēja apjukuma, to ievērotu visi. Taču tagad visu skatieni bija pievērsti vienam punktam, un, kad jātnieks bez galvas beidzot pazuda un nodaļa devās tam pa pēdām, kap­teinis jāja pats pēdējais, lai nevienam nekristu acīs.

Pēddzinis bija spriedis pareizi. Vieta, kur noslēpumainais jāt­nieks kādu laiku bija stāvējis, atradās tieši viņu ceļā.

Bet, it kā gribēdams pierādīt, ka nav cilvēks, jātnieks nebija atstājis nevienu pēdu.

Izskaidrojums tam tomēr bija gluži dabisks. Tur, kur zirgs bija pagriezies, sākās ar baltiem oļiem klāts līdzenums. Pēddziņu valodā to sauca par krīta prēriju. Šur un tur bija izsvaidīti ak­meņi, un uz tiem varēja saskatīt švīkas — acīmredzot no paka­viem. Taču šīs zīmes spēja atklāt vienīgi pēddziņa asais ska­tiens. Bet arī šīs pēdas drīz pazuda, jo pāri bija gājis savvaļas zirgu bars.

Viņi varētu doties tālāk uz to pašu pusi, kurp devies jātnieks bez galvas. Ceļu viņiem rādītu saule, bet vēlāk — vakarzvaigzne. Taču viņus interesēja apkaltā mustanga pēdas, un pusstunda pa­gāja veltīgos pēdu meklējumos. Kad saule nogrima aiz apvāršņa, Spenglers atmeta tiem ar roku.

Neatlika nekas cits kā griezties atpakaļ un iekārtoties uz naktsguļu krūmos.

Tika nolemts otrā rītā atsākt meklēšanu.

Tomēr to neizdevās izdarīt. Notika neparedzētais.

Līdzko viņi bija iekārtojuši nometni, ieradās kurjers ar ziņo­jumu majoram. To sūtīja apgabala pavēlnieks, kura štābs atra­dās Sanantoniodebeharā. Vispirms papīrs bija nogādāts Indžas fortā, bet no turienes tālāk.

Kas teikts ziņojumā, to varēja noprast no majora pavēles «ne- vilkt nost zābakus un neņemt nost seglus». Zirgi vēl nebija pa­guvuši nožūt, kad dragūni atkal kāpa tiem mugurā.

Papīrs darīja zināmu, ka komanči pastrādājuši varasdarbus, ne pie Leonas, bet piecdesmit jūdzes uz austrumiem, netālu no Sanantonio.

Tagad tās vairs nebija baumas vien. Laupītāji tuvojās, slepka­vodami vīriešus, sievietes un bērnus, dedzinādami viņu mājas.

Majoram tika pavēlēts nezaudēt laiku un steigties turp.

Civiliedzīvotāji varēja palikt, bet draudzībai un vecāku mīles­tībai vajadzēja piekāpties nepieciešamības priekšā. Vairums no viņiem bija pievienojušies ekspedīcijai bez iepriekšējas sagata­vošanās, uzmetot plecā tikai šautenes. Tagad izsalkums lika sevi manīt.

Neviens nemēģināja atteikties no iesāktās meklēšanas. Vaja­dzēja tikai apmainīt zirgus un nodrošināties ar ēdamo, un tad varēja turpināt meklēšanu.

Neliela grupiņa palika ar Spengleru, lai uzmeklētu amerikāņu zirga pēdas, kurām, kā paredzēja pēddzinis, vajadzēja vest atpa­kaļ uz Leonu. Pārējie kopā ar dragūniem jāja uz fortu.

Pirms šķiršanās no Poindekstera un viņa draugiem majors pa­stāstīja viņiem par to, par ko līdz šim bija klusējis — par asinīm un to, kā pēddzinis izskaidro šo atradumu. Tā kā majoram pašam nebija paredzams piedalīties meklēšanā, viņš uzskatīja par savu pienākumu atklāt visu tiem, kas turpinās dzīt pēdas.

Viņš ar skumjām izteica aizdomas par jauno īru, ar kuru viņam vienmēr bija bijušas labas attiecības. Pienākums tomēr bija stādāms augstāk par visu, un, kaut gan viņš neticēja, ka mustangu mednieks varētu būt vainīgs, pareizāk sakot — uzska­tīja, ka tas nav iespējams, viņš nevarēja neatzīt, ka pierādījumi vēršas pret jaunekli.

Plantators un viņa draugi gan vairs nešaubījās. Tagad, kad jautājums par indiāņiem atkrita, visi vienbalsīgi pasludināja Morisu Džeraldu par slepkavu.

Oberdofera stāsts apgaismoja tikai traģiskā notikuma sākumu, Henrija Poindekstera zirgs, atgriezdamies ar asiņainiem seg­liem, — beigas. Trūkstošos posmus ātri vien aizpildīja gan pēd­dziņa skaidrojums, gan minējumi.

Taču neviens nemēģināja izdibināt slepkavības motīvus, vis­maz neviens nopietni par to nedomāja. Džeralda naidīgo noska­ņojumu saistīja ar viņa un Kolhauna ķildu. Nosprieda, ka viņš savas dusmas izgāzis uz visu Poindeksteru ģimeni.

Spriedums bija aplams, taču iedomātā slepkavas pēdu meklē­tāji galvu par to daudz nelauzīja. Viņiem prātā bija tikai atmaksa.

Ar tādu apņemšanos viņi arī šķīrās. Tika nolemts turpināt meklēšanu otrā rītā. Vajadzēja līdz galam izpētīt abas pēdas un

atrast abus pazudušos dzīvus vai mirušus.

* *

*

Grupa ar Spengleru priekšgalā palika turpat, kur vieitu pār- nakšņošanai bija izvēlējies majors.

Viņu bija apmēram desmit cilvēku. Pēc lielākas nodaļas ne­bija nekādas vajadzības. Briesmas no komančiem šajā rajonā vairs nedraudēja.

No šiem deviņiem vai desmit daži bija palikuši aiz ziņkārības, daži aiz biedriskuma. Galvenokārt tie bija jauni vīrieši — plan- tatoru dēli. Viņu vidū bija arī Kolhauns, atzīts grupas vadītājs, kaut gan par vīru, kura pavēlēm visiem būs jāklausa bez ieru­nām, tika atzīts Spenglers.

Vakarā grupas dalībnieki nevis gāja gulēt, bet salasījās ap ugunskuru, kas jau sprakstēja izcirtumā.

Netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Daudzi no tiem, kas bija aiz­jājuši, zinādami, ka viņi nav nepieciešami, bija atstājuši savas mugursomas un blašķes palicējiem. Viskija pietiktu visai nak­tij — pat tad, ja dzertu vienā dzeršanā.

Par spīti bagātīgajiem dzeramā krājumiem un bezbēdīgajiem pagaļu sprakstiem, vakariņotāji jutās nomākti. Dienā gūtie iespaidi neļāva atraisīties priekam.

Jūs varat jūsmot par mērenām izpriecām pie ģimenes pa­varda. Reizēm, atrazdamies prērijā, pats esmu ilgojies pēc tā, bet tagad, pamezdams skatienu atpakaļ un salīdzinādams prēriju un mājas pavardu, es nevaru neizsaukties:

«Dodiet man ugunskuru un piecus sešus manus medību bied­rus ap to, dodiet man vēlreiz, un es atdošu jums visu savu uz­krāto bagātību un visu savu nevajadzīgo slavu. Es ar prieku at­došu jums visu to līdz ar rūpēm un darbu, kas nepieciešams, lai noturētu bagātību un slavu.»

Ap ugunskuru sēdošo cilvēku noskaņojums bija vienkārši iz­skaidrojams. Visiem joprojām rēgojās spokainais tēls. Visi vēl joprojām bija baiļu varā. Viņi neparko nespēja izskaidrot, kas ir šis lietuvēns. To nezināja ne Spenglers, ne Kolhauns.

Kolhauns likās satriekts visvairāk. Savilcis uzacis, viņš sēdēja tālāk no ugunskura, koku paēnā, un kopš dragūnu aizjāšanas nebija pavēris muti. Šķita, ka viņš neilgojas pievienoties tiem, kas sildās pie sārta, un nolēmis turēties tālāk, lai nenokļūtu ska­tienu krustugunīs. Acis viņam joprojām nedabiski spīdēja, sejā bija izbaiļu atspulgs.

— Paklau, Kaš Kolhaun! — uzsauca viens no jaunekļiem, kas jau bija krietni iesilis. — Nāc šurp, veco zēn, iedzersim! Mēs visi jūtam tev līdzi un darīsim visu, lai atriebtos par tevi un ta­viem tuviniekiem. Bet nevajag taču visu laiku staigāt ar nokārtu degunu, kā tu patlaban. Nāc šurp un ļauj, lai tevi ielīksmo mo- nongahelietis! Tev uzreiz kļūs labāk, tici man.

Vai nu Kolhaunu iepriecināja tas, kā iztulkota vdņa klusē­šana, kas visiem bija dūrusies acīs, vai viņš izjuta iekšēju aicinā­jumu pievienoties draugu pulkam, bet viņš pienāca pie uguns un apsēdās starp iereibušajiem jaunekļiem. Pirms apsēšanās viņš iedzēra pamatīgu malku no pasniegtās pudeles.

No šā brīža Kolhauns pārvērtās kā uz burvja mājienu. Drū­mums izgaisa bez miņas, un Kolhauns kļuva tik jautrs, ka dažs labs no klātesošajiem nobrīnījās. Nebija saprotams, kā var tā uz­vesties cilvēks, kuram, kā domāja, vēl no rīta nogalināts brālēns.

Kaut gan Kolhauns bija atnācis kā viesis, drīz viņš sāka jus­ties kā saimnieks. Kad katrs bija iztukšojis savu pudeli, izrādījās, ka viņam to ir neizsmeļami krājumi. No viņa ietilpīgajām seglu somām iznira pudele pēc pudeles, kuras bija atstājuši kopā ar majoru aizjājušie dragūni.

Kolhauna skubinātajiem un viņa piemēra iedvesmotajiem jaunajiem plantatoriem asinis sāka ritēt straujāk; viņi lēkāja ap ugunskuru, pļāpāja, dziedāja, dejoja, auroja un pat vārtījās pa zemi, līdz beidzot alkohols tos pievārēja. Daba prasīja savu, un jaunekli lāvās miegam, dažs varbūt pirmo reizi tik stipri iereibis.

Kapteinis atlaidās zālē pēdējais.

Viņš apgūlās pēdējais, bet piecēlās pirmais. Līdzko dzīres bija beigušās un gulētāji cieši iemiguši, Kolhauns uzrausās kājās un, laipodams starp tiem, manījās pazust. Viņš atsēja zirgu, ielēca seglos un bez trokšņa jāja prom.

Kolhauna rīcība neliecināja, ka viņš būtu iereibis. Gluži otrādi — šķita, ka viņš ir skaidrāks par skaidru un ir apņēmies piepildīt kādu iepriekšēju nodomu.

Kas viņam nedeva miera? Varbūt, brāļa mīlestības dzīts, viņš gribēja uzmeklēt noslepkavoto un atklāt noslēpumu? Varbūt, aiz­jājot viens, gribēja parādīt savu centību?

Pēc vairākām frāzēm, kas Kolhaunam neviļus paspruka, jājot cauri mežam, bija noprotams, ka viņam tiešām ir tāds nodoms.

— Paldies dievam, pašreiz spīd mēness, un tie puiši ātrāk par sešām stundām nepamodrsies. Man pietiks laika pārmeklēt katru krūmu nostūri pāris jūdžu apkaimē. Ja vien līķis ir tur, es to atradīšu. Bet ko tas varētu nozīmēt? Ja es vienīgais to būtu re­dzējis, es domātu, ka sāku jukt. Bet to redzēja visi, līdz pēdējam cilvēkam. Visvarenais dievs, kas tas varētu būt?

Viņš nepaguva izteikt šos vārdus, kad viņam pār lūpām izlau­zās baiļu kliedziens. Viņš apturēja zirgu, it kā draudētu bries­mas.

Jādams pa sānceliņu, Kolhauns tuvojās iepriekš minētajai sti­gai. Jau grasīdamies uzjāt uz tās, viņš redzēja, ka nav vienīgais, kas izvēlējies ceļošanai šo vēlo nakts stundu.

Svešinieks jāja Kolhaunam pretī pa stigu — ne lēni kā viņš, bet ātros rikšos.

Jau ilgi pirms tam, kad mēness apspīdētais svešinieks bija paguvis piejāt tuvāk, Kolhauns redzēja, ka tam nav galvas.

Acis nevīla Kolhaunu. Spožo gaismu, kas apsudraboja nepa­zīstamā plecus, neatstaroja seja ne uz tiem, ne starp tiem. Tā nevarēja būt mēness radīta ilūzija. Šo pašu tēlu Kolhauns bija redzējis arī saules gaismā.

Tagad viņš redzēja vēl vairāk: nāves bālo un asinīm aptaš­ķīto galvu jātnieks turēja klēpī. Kolhauns pazina zirgu, jātnie­kam plecos uzmesto svītraino serapē, jaguārādas zābakus, zirga segu — tas viss piederēja mustangu medniekam Morisam.

Kapteinim laika bija gana apbrīnot «visu sīki. Šausmu sava- žots, viņš stāvēja uz sānceliņa kā sasalis. Šķita, ka viņa zirgs pār­dzīvo to pašu. Dzīvnieks drebēja pie visām miesām un nemēģi­

nāja kustēties pat tad, kad jātnieks bez galvas atradās jau pavi­sam tuvu un viņa zirgs sprauslādams uz mirkli apstājās pret! pārbiedētajam Kolhauna zirgam.

Tikai tad, kad bērais mežonīgi iezviedzās un pavisam tuvu tam iekaukdamies atsaucās suns, tikai tad, kad bērais bija pagrie­zies atpakaļ uz stigas un jau rikšoja tālāk, Kolhauns juta atvieg­lojumu, juta, ka atgūst runas spēju.

— Debesu tēvs! — viņš iesaucās drebošā balsī. — Ko gan tas nozīmē? Vai tas ir cilvēks? Varbūt nešķīstais gars mozē mani? Vai visa diena būtu bijis murgs? Bet varbūt es esmu sajucis prātā … sajucis . .. sajucis? …

Ne visai sakarīgajai runai sekoja acumirklīga rīcība. Lai kāds būtu bijis meklēšanas iemesls, tagad Kolhauns acīmredzot attei­cās no sava mērķa, jo, pagriezis zirgu, viņš pa to pašu ceļu jāja atpakaļ, tikai daudz ātrāk, neapstādamies, kamēr nebija sasniegta nometne.

Tad, piezadzies pie ugunskura, Kolhauns nogūlās starp jau­nekļiem — nevis lai iemigtu, bet gan lai drebinādamies sagaidītu, kad rīts apspīdēs viņa seju un izdzēsīs drausmo spulgoņu iedubu- šajās acīs.