Jātnieks bez galvas

LV N O D A Ļ A JAUNUMU DIENA

Dons Silvio Martiness piederēja pie tiem meksikāņu bagātniekiem, kas bija palikuši Teksasā pēc tam, kad zemi bija iekarojuši ziemeļu kolonisti.

Šis padzīvojušais vīrs, kas bija miermīlīgas dabas un nejau­cās politikā, diezgan viegli samierinājās ar jauno situāciju. Viņam palīdzēja apziņa, ka zaudēto nacionālo neatkarību atsver drošība pret komanču iesirojumiem; pirms kolonistu ierašanās komanči bija terorizējuši visu zemi. Tiesa gan, mežoņi vēl nebija pilnīgi pakļauti, tomēr uzbrukumi notika daudz retāk. Un arī tas jau šķita sasniegums.

Dons Silvio bija ganadero — plaša vēriena lopkopis. Viņa ganības stiepās daudzas jūdzes garumā un platumā, viņa ganām­pulkos bija tūkstošiem zirgu un ragulopu.

Viņš dzīvoja lielā taisnstūrainā vienstāva mājā, kas vairāk atgādināja cietumu nekā dzīvojamo ēku. Tai visapkārt bija ap­loki.

Parasti dzīve te ritēja mierīgi, tikai rudenī, kad zīmogoja lo­pus, vairākas dienas te gāja kā pa svētkiem. Taču tas notika ne biežāk kā vienu reizi gadā.

Pārējā laikā vecais hasiendas īpašnieks, pārliecināts vecpui­sis, klusi un vientuļi dzīvoja kopā ar savu māsu, kas bija vēl vecāka par viņu. Taču paretam gadījās arī izņēmumi — kad no Riograndes krastiem ciemos ieradās dona Silvio pievilcīgā brāļa­meita. Tādās reizēs viņa mājoklis atdzīvojās.

Isidoras ierašanās sagādāja prieku vienmēr; viņa atjāja un aizjāja, kad viņai labpatika; zem tēvoča jumta viņa drīkstēja darīt visu, ko sirds vēlas. Vecajam patika meitenes spriganums, jo viņš pats arī nebija nekāds čīkstulis. Tās rakstura īpašības, kas citās zemēs varētu likties vīrišķīgas, nedūrās acīs zemē, kur māja bieži ir pārvērsta par cietoksni, bet pavards šad un tad tiek sla­cīts ar saimnieku asinīm.

Pārsteidzoši, ka šādā zemē atrodamas sievietes, kas mantoju­šas tādas pašas īpašības kā Isidora? Jā, tā tas ir.

Dona Silvio jaunība bija pagājusi pastāvīgās briesmās, un viņš nedusmojās par Isidoras drosmi, kas nereti robežojās ar pār­galvību; viņš pat jutās iepriecināts.

Vecais meksikānis mīlēja Isidoru kā savu miesīgu meitu, un, ja viņa tā būtu bijusi, viņai nenāktos šaubīties, kam paliks dona Silvio īpašumi. Ikviens zināja, ka dienā, kad dons Silvio Marti- ness šķirsies no dzīves, Isidora Kovarubio Deloslanosa kļūs par nepārredzamo ganību un kuplo ganāmpulku īpašnieci.

Tāpēc nebija arī brīnums, ka visi senjoritu cienīja un Martinesa saimes ļaudis godāja par nākamo saimnieci.

Tomēr visi rančero cienīja Isidoru arī neatkarīgi no tā, un dona Silvio mājā nebija neviena, kas nebūtu gatavs raut laukā mačeti un aizstāvēt viņas godu.

Migels Diass nebija melojis, teikdams, ka viņam draud bries­mas. Tas izklausījās ticami. Ja Isidorai būtu iešāvies prātā sa­saukt kopā tēvoča ganus un sūtīt tos pārmācīt Migelu, viņi izda­rītu to uz karstām pēdām un varbūt pat pakārtu bezgodi tuvākajā kokā.

Tāpēc nebija ko brīnīties, ka meksikānis drāzās prom ko nagi nes.

Kā jau minējām, Isidora dzīvoja otrpus Riograndes, sešdesmit jūdzes no Martinesa hasiendas. Bet tas netraucēja viņu it bieži apmeklēt radus pie Leonas.

Šajā rīcībā nebija nekā savtīga. Tai nebija sakara ar izre­dzēm saņemt bagātu mantojumu. Isidora tik un tā kļuva par man­tinieci: viņas tēvs arī bija pārticis cilvēks. Taču viņai patika būt kopā ar tēvoci un krustmāti. Bez tam viņai patika nojāt no upes līdz upei vienā dienā un nereti bez pavadoņa.

Pēdējā laikā Isidora bija pasākusi ierasties aizvien biežāk. Varbūt Teksasas radi bija viņai sevišķi iepatikušies un viņa gri­bēja sagādāt itiem prieku vecumdienās? Kāds vēl varēja būt iemesls?

Atbildēsim ar meitenei pašai raksturīgo vaļsirdību: viņa bie­žāk jāja uz Leonu cerībā sastapt Morisu Džeraldu. Viņa mīlēja mustangu mednieku. Jaunais īrs bija iekarojis meitenes sirdi, iz­palīdzēdams viņai. Tas gan varbūt bija vairāk cēls žests nekā nepieciešamība, un tomēr skaistā Isidora bija sapinusies mīles­tības valgos.

Varbūt viņa saskatīja Morisā citas, vārdos grūtāk izsakāmas īpašības. Vai tās bija izpaudušās nejauši vai izrādītas ar nolūku savaldzināt, to zināja tikai viņš. Grūti noticēt, ka vienkāršs mir­stīgais varētu ielūkoties Isidoras Deloslanosas acīs vienaldzīgi.

Moriss varbūt bija teicis taisnību, taču mums būtu vieglāk noticčt viņam, ja viņš Luīžu Poindeksteri būtu saticis pirms iepa­zīšanās ar Isidoru.

Tomēr, spriežot pēc visa, bija pamats domāt, ja ne pateikt skaļi, ka Moriss nav gluži vienaldzīgs pret viņu.

Isidorai vairs nebija mēra. Viņas impulsīvā daba nespēja paciesit nenoteiktību. Viņa zināja, ka mīl Morisu. Viņa bija no­lēmusi atzīties mīlestībā un tikpat atklāti noprasīt, vai šīs jūtas ir abpusējas. Tālab viņa noteica satikšanos, uz kuru Džeralds ne­ieradās.

«No šīs dienas starp mums nostājies dons Migels Diass,» Isi­dora nodomāja, izjādama klajumā, lai steigtos atpakaļ uz tēvoča hasiendu.

* * *

Isidora palaiž savu pelēci auļos. Galva viņai kaila, mati iz­jukuši, skaistās resnās pīnes nokritušas uz muguras. Aois kvēlo satraukumā, vaigi deg kā ugunī.

Iemesls tam zināms. Ir zināms arī, kādēļ viņa tā steidzas. Viņa pati to ir pateikusi.

Tuvojoties mājai, Isidora pievelk pavadu. Zirgs palēnina gaitu — pāriet uz rikšiem, tad uz soļiem, līdz beidzot tiek apstā­dināts ceļa vidū.

Jātniecei vai nu kaut kas cits padomā, vai arī viņa grib vēl kaut ko apsvērt.

«Varbūt labāk neaiztikt viņu? Izcelsies briesmīgs skandāls. Pagaidām neviens nezina par… Bez tam, ko es varu teikt, vie-, nīgā lieciniece? Ak, ja izstāstītu visu šiem laipnajiem teksasie- šiem, aT manu liecību pietiktu, lai viņu smagi sodītu. Nē, lai viņš dzīvo. Viņš ir nelietis, bet es no viņa nebaidos. Pēc visa noti­kušā viņš neuzdrošināsies nākt man tuvumā. Svētā jaunava! Ja tā padomā, kā gan es varēju aizrauties ar viņu, kaut arī uz īsu brīdi! Jāaizsūta kāds, lai palaiž viņu vaļā. Tāds, kas saglabātu manu noslēpumu. Bet kurš? Benito, māj zinis. Viņš ir uzticams un drosmīgs. Are, tur jau viņš ir! Kā vienmēr skaita savus lopus.»

— Benito! Benito!

— Ko pavēlēsiet, senjorita?

— Labais Benito, gribu lūgt, lai tu man izpalīdzi. Vai esi ar mieru?

— Ko pavēlēsiet, senjorita? — māj zinis atkārto, zemu palo­cīdamies.

— Es nepavēlu, Benito, es lūdzu man izpalīdzēt. '

— Klausos, senjorita.

— Vai tu zini vietu uzkalnā, kur saiet kopā trīs ceļi?

— Ne sliktāk kā aploku pie jūsu tēvoča hasiendas.

— Labi. Dodies turp. Tu atradīsi tur zemē guļam cilvēku. Ro­kas viņam sasietas ar laso. Atbrīvo viņu un lai iet, kurp deguns rāda. Ja viņš ir krītot sasities, palīdzi viņam, cik vari, bet nesaki, kas tevi sūtīja. Iespējams, ka tu viņu pazīsti, es domāju, ka pa­zīsti. Bet tas nav svarīgi. Neko nejautā viņam un arī neatbildi, ja viņš jautā. Līdzko būsi dabūjis viņu uz kājām, lai darās ar tām, kā pašam patīk. Saprati?

^ — Pilnīgi, senjorita. Jūsu rīkojums tiks izpildīts, kā nākas.

— Paldies, mans labais Benito. Tēvocim Silvio neko nesaki. Atstāj to manā ziņā. Pavisam drīz vienā hasiendā pie Riograndes būs vajadzīgs uzticams pārvaldnieks. Es domāju, ka tu būsi pie­mērots.

— Visi zina, ka donja Isidora ir tikpat laba, cik skaista.

— Paldies, paldies. Vēl viens lūgums. Par to, ko'tu izdarīsi manā labā, drīkst zināt tikai trīs cilvēki. Trešais ir tas, pie kura es tevi sūtu. Pārējos divus tu pazīsti.

— Es saprotu, senjorita. Būs tā, kā jūs vēlaties.

Mājzinis iecērt zirgam sānos piešus. Tādi kā viņš reti kad iet kājām, pat tad, ja veicams tikai jūdzi igarš ceļš.

— Pagaidi! Es aizmirsu! — Isidora iesaucas. — Tu atradīsi tur cepuri un serapē. Tie ir mani. Paņem tos līdzi. Es tevi gai­dīšu te vai arī kaut kur pa ceļam.

Palocījies Benito jāj prom. Bet viņam atkal ir jāapstājas.

— Es pārdomāju, Benito. Es jāšu tev līdzi.

Dona Silvio mājzinis ir pieradis pie sava saimnieka brāļamei­tas kaprīzēm. Viņš bez vārda runas paklausa un vēlreiz pagriež zirgu.

Isidora jāj nopakaļ. Viņa likusi Benito jāt pa priekšu. Ir savs iemesls, kādēļ viņa atteikusies no aristokrātiskā paraduma.

Benito ir kļūdījies savos minējumos. Tā nav Isidoras kaprīze, ka viņa jāj līdzi. Iemesls tam ir visai nopietns.

Viņa ir aizmirsusi ne tikvien savu serapē un cepuri, bet arī mazo vīstoklīti, kas viņu tā sarūgtinājis.

«Labais Benito» nedrīkst to zināt. Tas var izraisīt skandālu, kas būtu nepatīkamāks par strīdu ar donu Migelu Diasu.

Viņa jāj nopakaļ cerībā, ka pati dabūs atpakaļ vēstuli. Cik muļķīgi, ka viņa neapdomāja to jau laikus!

Bet kā vēstule nonākusi Koijota rokās? Droši vien viņš dabū­jis to no Hosē. Vai viņas kalps būtu nodevējs? Varbūt Diass sa­ticis viņu ceļā un piespiedis atdot vēstuli?

Neviena no šīm iespējām nav ticama.

No Diasa to varētu sagaidīt, bet, runājot par Hosē … Nav taču pirmā reize, kad viņa tam uzticas.

Beidzot klajums ir sasniegts, Isidora tagad jāj blakām māj- zinim.

Migela Diasa te vairs nav, vispār — ne dzīvas dvēseles. Taču visvairāk viņu sarūgtina tas, ka nav arī ne miņas no vēstules.

Zemē guļ vikuņas[41] vilnas cepure, viņas serapē un viņas laso gals, nekā vairāk.

— Vari jāt mājā, senjor Benito. No zirga nokritušais ir nācis pie samaņas. Un, manuprāt, aizjājis. Paldies dievam! Bet neaiz­mirsti, mīļais Benito, ka visam jāpaliek starp mums. Saprati?

— Sapratu, donja Isidora.

Mājzinis aizjāj un drīz nozūd aiz uzkalna kores.

* *

*

Laso metēja ir viena klajumā.

Viņa nolec no zirga, ietinas apmetnī, uzliek galvā sombrero un atkal pārvēršas par jaunu idalgo. Viņa kāpj seglos lēnām, automātiski, it kā viņas domas klīstu kaut kur tālumā. Viņa gausi ceļ pāri kāju. īsu mirkli tā paliek gaisā. Apakšsvārku mala atsedz to līdz potītei, kas atgādina Prāksiteļa veidojumu. Kad tā nolai­žas zirgam gar otru sānu, šķiet, ka saulei priekšā aizgājis mā­konis.

Taču šo skatu neredz neviens, pat ne nožēlojamais Hosē, kas brīdi vēlāk, apkārt .glūnēdams, iznāk klajumā.

Isidora aplinkus iejautājas par vēstuli.

— Ko tu ar to izdarīji, godātais?

— Nodevu, kam vajag, kundze.

— Kam?

— Es atstāju to . .. atstāju .. . viesnīcā, — stostīdamies un bālēdams atbild Hosē. — Dons Morisio bija izgājis.

— Meli, tu nelieti! Tu atdevi to Migelam Diasam. Neliedzies, godātais! Es pati redzēju vēstuli.

— Piedodiet, senjorita, piedodiet! Es neesmu vainīgs, es nu­dien neesmu vainīgs.

— Muļķi, būtu izgudrojis kaut ko ticamāku. Tu pats sevi nodevi. Cik dons Migels tev samaksāja par tavu nodevību?

— Zvēru pie savas dzīvības, kundze, ka tā nebija nodevība. Viņš … viņš … piespieda mani. . . draudēja, sita. Man … man … nemaksāja neko.

— Tad es tev samaksāšu. Es tevi atlaižu, un te būs tava alga. Še tev, še tev!…

Isidora atkārto šos vārdus reizes desmit, un tikpat daudz reižu pātaga nolaižas uz negodīgā kalpa pleciem. Viņš mēģina bēgt. Veltīgi. Viņa panāk Hosē, un viņš apstājas bailēs pakļūt zem iekarsušā zirga pakaviem. Tikai kad uz melnīgsnējās ādas parā­dās zilas švīkas, mocības beidzas.

— Bet tagad, godātais, prom no šejienes! Un tā kā nerādītos man acīs!

Kalps laiž Iekas vaļā. Kā iztraucēts kaķis kalps aizskrien no klajuma. Viņš ir laimīgs, ka var ar savu kaunu paslēpties dzelo­ņainajā biežņā.

Taču arī Isidora nepaliek klajumā ilgi. Viņas dusmas nomaina dziļas bēdas. Ir ne vien izjaukta satikšanās — viņas sirds noslē­pums ir nodevēju rokās.

Viņa dodas mājup.

Kad viņa pārrodas mājā, tur valda satraukums. Peoni, gani un kalpi skraida kā sadeguši, no lauka uz aploku, no aploka uz pa­galmu, un kliedz cits caur citu.

Vīrieši steigšus bruņojas, sievietes, uz ceļiem nokritušas, lū­dzas debesīm žēlastību.

— Kāpēc tāds satraukums? — Isidora jautā.

Jautājums domāts mājzinim, kas pagadījies vistuvāk.

Kaut kur prērijā esot nogalināts cilvēks. Nogalinātais esot viens no tiem, kas nesen apmetušies Kasadelkorvo, kāda ameri­kāņu plantatora dēls. Runājot, ka tas esot indiāņu roku darbs.

Indiāņi! Šis vārds ir par iemeslu dona Silvio ļaužu satrauku­mam. Lūk, kāpēc vīrieši bruņojas, bet sievietes lūdz dievu.

Pats fakts, ka nogalināts kāds cilvēks, šajā neapvaldītu kais­lību zemē nav nekas sevišķs, īpaši, ja nogalināts svešinieks — amerikānis. Bet ziņa, ka vainīgi indiāņi, ir pavisam kas cits. Tās ir briesmas.

Isidora jauno ziņu uzņem citādi. Viņai nav bail no mežoņiem. Vārds «slepkavība» atsauc atmiņā domas, kas viņu jau sāpinā­jušas. Viņa zina, ka ir vēl otra apbrīnojami skaista sieviete. Viņa pati ir to redzējusi un gandrīz vai netic savām acīm.

Vēl vairāk sāpina tas, ka šī būtne redzēta kopā ar Morisu Džeraldu. Tā ir nevis greizsirdība, bet gan uz brīdi atdzīvojusies nepatika.

Taču drīz šīs jūtas atdod vietu vienaldzībai: kāda viņai dala par cilvēkiem, kurus viņa nepazīst!

Pēc dažām stundām vienaldzību nomaina skaudra interese, pareizāk sakot, bažas. Ir paklīdušas jaunas ziņas par slepkavību. To pastrādājuši nevis indiāņi, bet baltais cilvēks — mustangu mednieks Moriss! Tuvumā nav neviena indiāņa.

To izdzirdējuši, dona Silvio saimes ļaudis nomierinās, bet viņa brāļameitu, gluži otrādi, pārņem satraukums. Baumas nedod viņai mieru, un pēc pusstundas viņa aptur .zirgu pie viesnīcas durvīm.

Nezināmu iemeslu dēļ Isidora jau vairākas nedēļas mācījusies «amerikāņu valodu». Viņas vārdu krājums nav sevišķi bagāts, bet ar to pietiek, lai izvaicātu nevis par slepkavību, bet par cil­vēku, kas tiek apvainots slepkavībā.

Krodzinieks, zinādams, kas viņa ir, atbild pazemīgā pieklā­jībā.

Isidora uzzina, ka Moriss Džeralds vairs neuzturas viesnīcā. Sīki jo sīki tiek aprakstīta arī slepkavība.

Meitene ar bēdīgu sirdi jāj atpakaļ uz Martinesa hasiendu.

Tur atkal valda satraukums. Jauno satraukuma iemeslu var uzskatīt par smieklīgu, bet māņticīgie peoni domā citādi. Klīst baumas, ka prērijā netālu no Nuesesas parādījies jātnieks bez galvas.

Izklausās neticami, taču par ziņu pareizību nevar būt nekādu šaubu. Tās izplatās pa visu koloniju.

Trīs gani ir gatavi apzvērēt redzēto. Taču viņu baiļpilnās acis ir vislabākais apstiprinājums viņu vārdu patiesīgumam.

Nedz baumas, nedz dona Silvio un viņa māsas iebildumi ne­spēj atturēt kaprīzo Isidoru no piepeši nobriedušā nodoma jāt atpakaļ uz Riograndi. Viņai vienalga, ka slepkavība notikusi uz ceļa, pa kuru viņai jājāj. Vēl mazāk viņu uztrauc jātnieks bez galvas. Tas, kas citos ceļiniekos viestu bailes, liekas pievelkam Isidoru.

Vēl vairāk — viņa paziņo, ka jāšot viena! Dons Silvio pie­dāvā pavadoņus — desmit līdz zobiem apbruņotus ganus. Isidora noraida piedāvājumu.

Vai viņa neņems līdzi Benito?

Nē. Viņa labāk jās viena. Viņa tā ir izlēmusi.

* * *

Otrā rītā Isidora izpilda savu solījumu. Tikko aust gaisma, viņa jau ir seglos un pēc nepilnām divām stundām jāj nevis taisni uz Riograndi, bet gar Alamo.

Kāpēc viņa mainījusi virzienu? Varbūt viņa ir nomaldījusies?

Isidora neizskatās pēc cilvēka, kas būtu pazaudējis ceļu. Nedz viņa ir noraizējusies, nedz taujā ceļu. Zirgs knaši soļo uz priekšu, paklausot jātniecei.

Isidora nav nomaldījusies, viņa nav pazaudējusi ceļu.

Labāk būtu bijis, ja viņa būtu pazaudējusi ceļu.