Jātnieks bez galvas

LII N O D A Ļ A ATMODA

Šoreiz Felims gulēja ilgāk neka pirmo reizi. Jau tuvojās dienas vidus, kad viņš atmodās, un arī tikai pēc tam, kad viņam uz galvas bija uzgāzts spainis auksta ūdens un reibulis izkūpējis tik ātri, it kā būtu parādījušies sarkanādainie.

Šo dušu viņam bija sagādājis Zebs Stamps.

Izjājis pa Kasadelkorvo vārtiem, vecais mednieks bija devies pa taisnāko ceļu, pareizāk sakot, taciņu, uz Nuesesas augšteci. Nevērojot nekādas pēdas vai zīmes, viņš jāja pa prēriju uz jau minēto stigu.

No tā, ko bija stāstījusi Luīza Poindekstere un ko viņš bija uzzinājis no meklētājiem, vecais mednieks noprata, ka Morisam Džeraldam draud briesmas. Viņš centās izvairīties no satikšanās ar Poindekstera nodaļu un nokļūt Alamo ātrāk par to.

Viņš zināja, ka satikt regulatorus ir bīstami: gribot negribot būs jārāda ceļš uz iespējamā slepkavas mājokli.

Stigas līkumā Zebs tieši priekšā ieraudzīja meklētājus, kas, galvas kopā sabāzuši, acīmredzot pētīja pēdas. Taču viņš nomie­rinājās, jo neviens viņu nebija pamanījis.

— Kaut velns viņus rāvis! — Zebs murmināja. — Kā man bija to zināt, ka viņi ir te? Jājāj atpakaļ un jāmeklē cits ceļš. Tas prasīs vismaz stundu. Kusties, vecā! Tas nu gan nebūs tev pa prātam. Būs jāmēro liekas sešas jūdzes. Nū-ū, vecais kraķi! Jājam atpakaļ!

Un viņš ar stingru rokii pievilka pavadu.

Ticis ārā no krūmiem, Zebs jāja gar malu, līdz sasniedza taku, pa kuru iepriekšējā dienā bija jājis Diass ar saviem biedriem. No šīs vietas viņš turpināja ceļu bez jebkādas aizkavēšanās vai starpgadījumiem, līdz nonāca Alamo zemajā krastā netālu no mustangu mednieka būdas, kaut gan tā vēl nebija redzama.

Te viņš nokāpa no zirga un, kā parasts, piesardzīgi gāja uz būdu.

Ar zirgādu apvilktās durvis bija ciet, bet to vidū rēgojās liels caurums. Ko tas nozīmēja?

Zebam nebija ne jausmas. Viņš kļuva vēl piesardzīgāks un nedzirdami zagās tuvāk, it kā viņam būtu jāpielavās klāt antilo­pei.

Viņš gāja no otras puses, izmantojot koku ēnu, un beidzot, sasniedzis zirgu nojumi, notupās uz ceļiem un klausījās.

Pašā priekšā rēgojās caurums, kur bija atlauzts viens dēlis un saplēsta zirgāda. Tas Zebu izbrīnīja, bet, iekams viņš bija paguvis kaut ko izprātot, viņš izdzirdēja būdā skaļu krākšanu. Tādi krācieni, pēc viņa domām, varēja nākt vienīgi no īra de­guna.

Ielūkojies pa caurumu, vecais mednieks redzēja, ka nav mal­dījies. Gulētājs bija Felims.

Piesardzība bija kļuvusi lieka. Mednieks piecēlās un, apgājis apkārt būdai, atvēra neaizslēgtās durvis.

Viņš nemodināja Felimu, kamēr nebija salasījis pa grīdu izmē­tātās mantas.

«Viņi ir posušies ceļā,» Zebs domāja, pārlaidis skatienu tel­pai. «A, tagad atceros. Jauneklis sacīja, ka gribot šajās dienās jāt prom no šejienes. Sitas zellis nevis vienkārši guļ, bet ir pie­dzēries kā lops. To pēc smakas vien var pateikt. Diez vai kāda lāse ir palikusi pāri? Jāšaubās. Grūdīs taksim taukus! Rau, kur pudele mētājas uz sāniem, korķis izrauts. Blakus plakanā blašķe — arī tukša. Kaut viņš aizrītos! Viņš spēj uzņemt vairāk šķidruma nekā krīta prērija. Spāņu kārtis! Vesela paciņa nomesta uz grīdas. Ko tad viņš darījis ar tām? Droši vien dzēris un licis pasjansu. Bet kas izgriezis durvīs caurumu un kā sienā gadījusies sprauga? Jādomā, ka viņš zinās pateikt. Pamodināšu viņu un pajautāšu.»

— Felim! Felim!

Felims neatbildēja.

— Felim, tas esmu es! Felim!

Atbildes atkal nebija. Kaut gan pēdējo reizi Zebs iekliedzās tik skaļi, ka droši vien varēja dzirdēt pusjūdzes attālumā, gulē­tājs necēla ne ausu. Zebs sapurināja viņu kā pelavmaisu, bet arī tas nelīdzēja. Felims tikai norūcās un krāca tālāk.

«Ja īrs nekrāktu, es domātu, ka viņš nolicis karoti. Viņš ir pilnā kā mārks, par to nu nav šaubu. Sist nav nekādas jēgas. Sasodīts, to gan es pamēģināšu…»

Vecais mednieks ieraudzīja kaktā spaini. Tas bija pilns ar ūdeni, ko Felims sev vienīgajam zināmu iemeslu dēļ bija atne­sis no strauta. Sev par nelaimi, viņš nebija to izlējis.

Pavīpsnājis Zebs paņēma spaini un iešļāca tā saturu gulētā­jam tieši acīs.

Tas deva vēlamo rezultātu, un izsaucienu straume, kas lauzās pār viņa lūpām, saplūda ar mednieka dārdošo smējienu.

Beidzot abi norima un varēja sākties nopietna saruna. Kaut gan Felimam skurbulis vēl nebija izgājis, viņš joprojām atradās pārdzīvoto šausmu iespaidā un tā priecājās, redzot Zebu Stampu, kā neņēma pat ļaunā viņa rupjo joku.

Cik vien pastīvā mēle un dūmā galva ļāva, Felims nejautāts sāka atstāstīt briesmīgos notikumus, kas gandrīz vai bija laupī­juši viņam saprātu.

No viņa Zebs Stamps pirmo reizi uzzināja par jātnieku bez galvas.

Kaut gan baumas par šo noslēpumaino cilvēku šorīt bija klī­dušas pa Indžas fortu un gar Leonu, Zebs, rīta agrumā jādams cauri kolonijai un apstādamies tikai Kasadelkorvo, nebija saticis nevienu, kas būtu pavēstījis šo satraucošo jaunumu. īstenībā viņš bija pārmijis dažus vārdus ar Pluto un Luīžu Poindeksteri, taču iepriekšējā vakarā neviens no meklētāju grupas nebija neko stās­tījis par dīvaino parādību. Plantators kaut kāda iemesla dēļ bija bijis ļoti nerunīgs, un viņa meita nebija mēģinājusi runāt ar kādu citu.

Sākumā Zebs izsmēja Felimu, teica, ka viņš pārdzēries un cilvēks bez galvas ir viņa «iztēles auglis». Taču kad īrs palika pie sava, Zebs kļuva domījgs.

— Nu, kā tad es varēju kļūdīties! — Felims iebilda. — Vai tad es neredzēju misteru Morisu tikpat skaidri, kā šobrīd redzu jūs? Redzēju visu, izņemot galvu. Bet, kad viņš pagrieza zirgu, lai auļotu prom, redzēju arī to. Bez tam viņam bija meksikāņu serapē, segli ar sarkanu drēbi un gari zābaki no plankumainas ādas. Un kā lai es nepazītu viņa skaisto zirgu? Un ēs laikam vēl nepateicu, ka Tara skrēja viņam pakaļ un rēja uz indiāņiem …

— Indiāņiem? — mednieks iesaucās un neticīgi pašūpoja galvu. — Indiāņi, kas spēlē spāņu kārtis! Baltie indiāņi, es gribēju teikt.

— Jūs domājat, ka tie nebija indiāņi?

— Nav svarīgi, ko es domāju. Tagad nav laika spriedelēt. Stāsti tālāk, ko tu redzēji un dzirdēji.

Beidzot Felimam galva noskaidrojās un Zebam vairs nevaja­dzēja jautāt. Izgājis ārā no būdas, viņš pēc indiāņu paradumi izstiepās zālē.

Zebs gribēja tikt skaidrībā ar savām domām, jo, kā viņš nereti izteicās, «iekšā nevedās domāt». Galvejieša stāsts'bija visu vēl vairāk samudžinājis.

Līdz šim bija zināms tikai par Henrija Poindekstera pazušanu; tagad klāt nāca tas, ka mustangu mednieks nebija atgriezies savā būdā, kaut gan bija zināms, ka viņš ir aizjājis un, pēc kalpa vārdiem, apsolījis būt atpakaļ vakarrīt.

Vēl neticamāks izklausījās stāsts, ka mustangu mednieks re­dzēts jājam pa prēriju bez galvas vai arī turot galvu rokā. Kas cits tas varēja būt, ja ne triks?

Tomēr savādi būtu dzīt tādus jokus laikā, kad notikusi slepka­vība un puse kolonijas iedzīvotāju meklē slepkavu. Vēl jo savā­dāk bija tas, ka par vainīgo uzskatīja tieši Morisu.

Zebs Stamps ieraudzīja neparastu apstākļu virkni, pareizāk sakot, notikumu ņudzekli, notikumus bez iemesliem, iemeslus bez sekām, noziegumus bez saprotamiem motīviem — kaut ko tādu, "kas varēja likties pārdabisks.

Monisa Džeralda un Luīzas Poindeksteres satikšanās naktī, strīds ar brāli pēc šīs satikšanās, Monisa aizjāšana prērijā, Hen­rija vēlēšanās panākt viņu un izlūgties piedošanu — tas viss bija dabisks un saprotams. Tālāk sākās sajukums un pretrunas.

Zebs Stamps zināja, ka Moriss Džeralds ir noskaņots labvēlīgi pret Henriju Poindeksteru. Viņš nevienu reizi vien bija dzirdējis mustangu mednieku runājam par jauno plantatoru. Viņš nekad nebija manījis naidīgu noskaņojumu; gluži otrādi — Moriss bieži bija jūsmojis par jaunekļa apdāvinātību un augstsirdību. Šķita neticami, ka viņš varētu būt kļuvis par sava drauga slepkavu. Zebs Stamps ticētu vienīgi tad, ja redzētu to pats ar savām acīm.

Pusstundu lauzījis galvu, viņš tomēr nebija spējis neko izdo­māt. Kaut gan viņam bija neparasti skaidrs prāts un spriešanas spēja, viņš nevarēja atrast jēgpilnu atrisinājumu šai noslēpumai­najai daudzcēlienu drāmai.

Skaidrs viņam bija tikai tas, ka četri jātnieki — viņš neticēja, ka tie būtu bijušā indiāņi, — uzbrukuši mustangu mednieka bū­dai un ka viņiem ir kāds sakars ar notikušo slepkavību. Taču šo vīru ierašanās būdā un tās saimnieka ilgā prombūtne uzvedināja Zebu uz vēl bēdīgākām domām, — ka slepkavām par upuri kļu­vuši vairāki cilvēki un ka biezoknī jāmeklē nevis viens, bet divi līķi.

No vecā mednieka krūtīm izlauzās smaga nopūta. Viņš bija pieķēries jaunajam īram, mīlēja to gandrīz vai kā savu dēlu, un doma, ka viņš neģēlīgi noslepkavots un guļ tumšā biezoknī un viņa miesas plosa lijas knābis un koijota zobi, sāpināja viņu līdz sirds dziļumiem.

Jo vairāk Zebs domāja, jo smagāk nopūtās. Beidzot, juzdams, ka domu slogs viņu nospiedīs, viņš pielēca kājās un sāka staigāt šurp turp, skaļi zvērēdams atriebties.

Zebs bija tā iegrimis savās rūgtajās pārdomās, ka nepamanīja garām aizskrienam lielo suni.

Zebs dzirdēja, ka Felims mīlīgi uzsauc sunim, bet palika vien­aldzīgs pret to tik ilgi, kamēr sadzirdēja viņam domātu uzsau­cienu.

— Kas noticis, Felim? Vai kas ļauns? Tev iekoda čūska?

— Ak, mister Stamp, paskatieties uz Taru! Rau, viņai kaut kas apsiets ap kaklu. Tā nebija, kad suns aizskrēja.

Mednieks tūlīt paskatījās uz suni. Sunim patiešām bija ap kaklu briežādas siksniņa. Bet zem tās rēgojās vēl kaut kas — tāds kā mazs vīstoklītis.

Zebs izvilka nazi un liecās pie suņa, bet tas bailēs atsprāga atpakaļ. Beidzot pielabināts, dzīvnieks saprata, ka nekas ļauns nenotiks, un pienāca klāt.

Siksniņa tika pārgriezta, vīstoklis attaisīts. Tajā bija vizīt­karte.

Uz kartes kaut kas bija rakstīts, rakstīts ar roku un it kā ar sarkanu tinti, bet tās bija asinis.

Pat visneaptēstākie mednieki prot lasīt. Zebs Stamps nebija izņēmums un diezgan ātri atšifrēja uzrakstīto.

Beidzis viņš atviegloti nopūtās. Tā bija īsta prieka nopūta.

— Lai slavēts augstais dievs! — Zebs teica. — Un paldies manam vecajam Kentuki skolmeistaram, ka viņš iemācīja mani lasīt. Viņš ir dzīvs, Felim! Viņš ir dzīvs! Paskaties. Ak vai, tu taču neproti lasīt! Bet nekas. Viņš ir dzīvs! Dzīvs!

— Kurējais? Misters Moriss? Lai slavēts dievs!

— Pag, pašreiz nav laika domāt par dievu. Sadabū segu un siksnas. Izdari to, kamēr es aiziešu pēc savas vecās ķēves. Vei­cīgi! Nedrīkst zaudēt ne pusstundu, citādi būs par vēlu.