Jātnieks bez galvas

XL N O D A Ļ A IEZĪMĒTA LODE

Majors veda ekspedīciju nevis pa stigu, bet šķērsām cauri mežam. Tas tika darīts, lai nesagādātu nomāktajam tēvam nevajadzīgas mokas, ieraugot dēla asinis. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki neko nenojauta par šo atradumu.

Tagad viņi virzījās pa lopu taciņu, uz kuras divi jātnieki tikko varēja turēties blakām. Šur un tur taciņa kļuva par dažiem jar­diem platāka, lai tūlīt atkal sašaurinātos.

Vienā tādā klajumā no biezokņa izlēca jaguārs. Skaistā dzel­tenbrūnā āda bija nosēta ar spīdīgām rozetēm, stiprās, lokanās kājas balstīja gludu ķermeni, kas nobeidzās ar garu asti. Tas bija īsts dzīvais zibens, rets dzīvnieks pat šajā vientuļajā stūrī.

Tieši tas arī mudināja vīrus izmēģināt laimi. Aizmirsuši eks­pedīcijas svarīgo uzdevumu, divi tās dalībnieki izšāva uz ja­guāru.

Tie bija Kasijs Kolhauns un kāds jauns plantators, kas jāja viņam līdzās.

Zvērs saļima, lode bija ieurbusies tā ķermenī un skārusi mu­gurkaulu.

Kuram no viņiem piederēja veiksmīgā šāviena gods? Abi, Kolhauns un jaunais plantators, to piedēvēja sev.

Šāvieni bija atskanējuši reizē, un viens no tiem bija nesis nāvi.

— Es jums pierādīšu, — pašapzinīgi teica kapteinis, nolēk­dams no zirga un izvilkdams nazi. — Lode ir palikusi iekšā. Ja tā būs manējā, jūs uz tās atradīsiet manus iniciāļus — «K. K. K.». Es speciāli pasūtu lodes, tā ka vienmēr pazīstu zvērus, kurus esmu nomedījis.

Kolhauns lielīgi turēja izņemto lodi, tāpēc nebija grūti uzmi­nēt, ka viņš teicis taisnību. Visziņkārīgākie piegāja aplūkot lodi. Uz tās tiešām bija minētie iniciāļi, tādējādi strīds beidzās par labu Kolhaunam.

Drīz vien ceļinieki satika pēddzini un devās tālāk pa jaunām pēdām.

Tās vairs nebija divu apkaltu zirgu pēdas. Te bija jājis viens zirgs, vietvietām atstājot tik vājus nospiedumus, ka tos spēja saskatīt vienīgi pats izlūks.

Pēdas vijās cauri biezoknim, laiku pa laikam šķērsoja kādu klajumu un beidzot, apmetušas līkumu, izveda viņus atklātā vietā mazliet tālāk uz rietumiem.

Spenglers jāja tā, lai pārējie varētu tikt līdzi. Viņš zināja, ka šīs pēdas pieder tam pašam mustangam, kas bija stāvējis zem Kanādas apses, kamēr viņa saimnieks bija smēķējis cigāru, tam pašam mustangam, kura pakavu nospiedumi pazuda asiņu lāmā.

Palicis viens un mazu gabaliņu pasekojis amerikāņu zirga pē­dām, Spenglers noskārta, ka tās aizvedīs atpakaļ uz prēriju, pa kuru viņi bija jājuši šurp, un pēc tam droši vien uz apmetni pie Leonas.

Bet ne jau tur slēpās asiņainā noslēpuma atminējums; likās, ka apkaltā mustanga pēdas palīdzēs atklāt visu — varbūt pat slepkavas midzeni.

Taču šīs pēdas mulsināja ne mazāk kā divu zirgu pēdu sajau­kums.

Tās neveda taisni, kā parasti, kad dzīvnieks tiek vadīts uz noteiktu mērķi; pēdas te gāja līkločiem, te meta nelielas cilpas, tad pavirzījās uz priekšu un atkal meta cilpas, it kā mustangs būtu bijis bez jātnieka vai arī jātnieks seglos būtu gulējis.

Vai pa šo ceļu būtu jājis noziedznieks pēc pastrādātā asins­darba?

Spenglers tā nedomāja. Vispār viņš nezināja, ko domāt. Viņš bija apjucis vairāk nekā jebkad. Par to viņš atzinās majoram, kad tas apvaicājās, ko rādot pēdas.

Skats, kas drīz pavērās ekspedīcijas dalībnieku acīm, vērta šo mulsumu vēl dziļāku. Pat vairāk. Ja līdz šim visus bija nospie­dusi neziņa, tad šīs jūtas negaidot nomainīja šausmas, kas pār­ņem, ieraugot kaut ko pārdabisku.

Ikviens saprata, ka ir jābūt kādam iemeslam.

Ko jūs domātu, ieraugot jātnieku, kas sēž seglos, stalti izslē- jies, kājas stingri kāpšļos iebāzis, tur rokā pavadu un pēc pirmā acu uzmetiena šķiet līdzīgs kuram katram citam jātniekam? Un iedomājieties, ka, ielūkojušies uzmanīgāk, jūs redzat, ka jātnie­kam kaut kā trūkst un šis kaut kas ir galva.

Tāds skats pavērās ekspedīcijas dalībniekiem. Viņi visi reizē strauji apstādināja zirgus, it kā priekšā piepeši būtu atvēries bez­dibenis.

Saule jau bija zemu, gandrīz zāles līmenī. Kad raudzījās uz rietumiem, tā spīdēja taisni acīs. Iesārtie stari traucēja saskatīt visu skaidri. Un tomēr viņi redzēja, ka dīvainais stāvs ir jātnieks bez galvas.

Ja to būtu redzējis tikai viens no klātesošajiem, biedri viņu izsmietu un nosauktu par jukušu. Pat divi tiktu izzoboti.

Bet par to, ko vienlaikus bija ieraudzījuši desmitiem cilvēku, šaubu nevarēja būt. Gluži otrādi — ja kāds neticētu savām acīm, pārējie teiktu, ka viņš nav pie pilna prāta.

Taču neviens to nedarīja. Visu skatieni bija vērsti uz vienu pusi — uz jātnieku bez galvas. Bet varbūt tas bija prasmīgi uz­taisīts biedēklis?

Kas tas tāds īsti bija?

Šo jautājumu uzdeva visi vienlaikus. Neviens tomēr nevarēja atbildēt uz to, pat sev ne. Kareivji un civiliedzīvotāji klusi sēdēja zirgos, velti gaidīdami cits no cita izskaidrojumu. Bija dzirdami tikai čuksti, kas pauda vai nu pārsteigumu, vai izbailes. Neviens neizteica minējumus.

Jātnieks bez galvas, vienalga, rēgs vai īstenība, kad to ierau­dzīja pirmo reizi, patlaban jāja iekšā pa stigu, uz kuras bija apstājušies meklētāji. Turpinot ceļu, viņš būtu iejājis tiem taisni krūtīs, ja vien meklētājiem pietiktu drosmes gaidīt viņu. Taču arī viņš apstājās un neuzticīgi vēroja cilvēkus.

Klusums abās pusēs bija tāds, ka būtu varējuši dzirdēt no­krītam cigāra galu. Dīvaino parādību tuvāk aplūkoja tikai daži drosmīgākie, jo vairums ekspedīcijas dalībnieku sēdēja seglos, drebēdami šausmās, nespēdami pat domāt.

Šiem dažiem traucējot acīs iespīdēja rietošā saule. Viņi pa­guva saskatīt, ka tas ir liels, skaists zirgs ar jātnieku. Cilvēka stāvs nebija saskatāms, jo to sedza apmetnis.

Kas bija šis cilvēks, kurš brīvi un iznesīgi sēdēja seglos, ar vienu roku turēdams pavadu, otru nolaidis uz gurna, cilvēks ar zibošiem piešiem un bez galvas?

Augstais dievs, ko tas nozīmēja? Vai tiešām tas bija spoks?

Tie, kas redzēja briesmīgo skatu, neticēja ne spokiem, ne pār­dabiskām parādībām. Daudzi no viņiem zemes visattālākajos no­stūros bija cīnījušies ar dabas visnegaidītākajiem untumiem. Tādiem cilvēkiem spoki bijuši nebijuši.

Un tomēr, šā neparastā, pilnīgi pārdabiskā skata pārsteigti, pat visdrošsirdīgākie ekspedīcijas dalībnieki pret savu gribu do­mās atkārtoja: «Tas ir spoks! Tas taču nevar būt cilvēks!»

Jātnieka apmēri runāja par labu pieņēmumam, ka tas ir kaut kas pārdabisks. Tas likās divreiz lielāks par parastu cilvēku pa­rastā zirgā. Jātnieks vairāk atgādināja milzeni milzīgā zirgā, kaut gan pie tā bija vainojams maldinošais apgaismojums: saules stari krita gandrīz līmeniski cauri izsvelmētās prērijas trīsošajai atmosfērai.

Taču filozofēt nebija laika. Aizklājuši acis pret žilbinošo gaismu, ļaudis aplūkoja noslēpumaino jātnieku.

Nevarēja atšķirt ne viņa apģērba, ne zirga spalvas krāsu. Uz zeltainā debesu fona izcēlās vienīgi melnais auguma siluets. Un tomēr bija nepārprotami redzams, ka jātnieks ir bez galvas.

Vai tas bija spoks? Vai tiešām tas nebūtu cilvēks?

— Tas ir nelabais zirga mugurā! — izsaucās viens no bijuša­jiem robežsargiem, kas parasti nebija ne ar ko samulsināms. — Pie visvarenā dieva, tas ir pats sātans!

Šķita, ka trakie smiekli pēc pārdrošā runātāja zaimojošajiem vārdiem, kas tikai vairoja viņa mazāk drosmīgo biedru bijību, atstājuši iespaidu arī uz jātnieku bez galvas.

Jātnieks strauji pagrieza zirgu, tas iezviedzās tā, ka zeme un debess nodrebēja, un auļoja prom.

Jātnieks devās pretī saulei un beidzot pazuda, it kā būtu iejā­jis žilbinošajā diskā.