Jātnieks bez galvas

LXIX NODAĻA NOSLĒPUMS UN SĒRAS

Kasadelkorvo hasiendā sēras, starp Vudlija iPoindekstera ģimenes lo­cekļiem mīklainas attiecības. Kaut gan viņu atlicis vairs tikai trīs, viņi tiekas daudz retāk nekā agrāk un viņu attiecībās jūtams sa­spīlējums, kas nevar būt bez dziļāka iemesla.

Viņi tiekas tikai ēdienreizēs un runā tikai par pašu nepiecie­šamāko.

Bēdas un zināmā mērā arī klusēšanu nav grūti izskaidrot.

Vienīgā dēla un vienīgā brāļa negaidītā un noslēpumainā nāve, par kuru neviens vairs nešaubās, bijusi smags trieciens kā tēvam, tā māsai. Ar to var izskaidrot arī brālēna drūmo no­skaņojumu.

Šķiet, ikvienam no viņiem grūti otra klātbūtnē izdabūt vārdu pār lūpām — pat tajās retajās reizēs, kad nepieciešams runāt par ģimenes nelaimi. Bet šķiet, ka bez kopīgā krusta katram ir savi sirdēsti, kurus viņi neatklāj un nevar atklāt.

Kādreiz lepnais plantators tagad nerādās cilvēkos. Viņš soļo no istabas uz istabu vai pa gaiteni, likdams zem bēdu smaguma, kas salauzis viņa lepnumu un draud saplosīt sirdi. Aplaupītā tēva mīlestība nevar atturēties no vaimanām, kurām nereti seko ap­spiestā balsī izteikti lāsti.

Kolhauns jādēlē apkārt un parādās tikai, kad jāietur maltīte vai jāiet gulēt, un arī tad ne vienmēr. Visu dienu viņš ir prom. Neviens nezina, kur, un neviens nedrīkst prašņāt.

Luīza sēž savā istabā, tiesa, ne visu laiku. Reizēm viņa re­dzama azotejā — vientuļa un domās nogrimusi. Te, tuvāk debe­sīm, Luīza meklē mierinājumu bēdās, kas viņai uzbrukušas uz zemes: atceras zaudēto mīļoto brāli, baiļojas par sirdij vēl tuvāko cilvēku un varbūt mazliet domā arī par skandālu, kas jau saistīts ar viņas vārdu.

Bailes ir visstiprākās. Skandāls meiteni maz uztrauc, un bēdas pamazām pierimst. Toties bailes ik brīdi kļūst stiprākas.

Luīza zina, ka Moriss Džeralds ieslodzīts cietumā — virssar­dzes telpas stiprajās sienās.

Taču viņa nebaidās no stiprajām sienām. Gluži otrādi — viņa baidās, vai tās nav pārāk nedrošas!

Tam ir savi iemesli. Līdz Luīzas ausīm atklīdušas ļaunu vēs­tošas baumas. Visās malās runā par Linča tiesu, kurā vecākais tiesnesis vairs nebūs Sems Menlij,s, bet par piesēdētājiem — regu­latori. Šī itiesa vēl mazāk iedziļināsies lietas būtībā un sastāvēs no bandītiem, kas katrā laikā savācami jebkura pierobežas forta tuvumā.

Šīs ziņas rada vispārēju izbrīnu. Grūti saprast, kāpēc apsūdzē­tais būtu jānodod šīs nelikumīgās tiesas rokās. Fakti, kas nākuši gaismā nesen, neko negroza, vismaz nav nekādu jaunu pierādī­jumu, ka Moriss Džeralds būtu vainīgs.

Ja redzētie četri jātnieki nav bijuši indiāņi — un to neap­gāžami pierādījuši atrastie apģērbi un maskas —, maz ticams, ka viņiem būtu kāds sakars ,ar jaunā Poindekstera nāvi. Bez tam nav nekādas saiknes starp viņiem un mustangu mednieku, vēl jo vai­rāk tādā gadījumā, ja tie bijuši īsti komanči.

Kāpēc tad no 'jauna uzliesmojis naids pret apcietināto? Par to lauza galvu daudzi.

Tikai trīs cilvēki zina vai nojauš naida iemeslu: Zebs Stamps, Luīza Poindekstere un kapteinis Kolhauns.

Vecais mednieks, kas vērīgi seko notikumu gaitai, nomana, ka tiek gatavots kaut kas nelabs un ka šajā netīrajā pasākumā iejaukts Migels Diass ar saviem biedriem un vietējiem rīkļurā­vējiem. Zebs arī izsekojis, ka viņu kūda Kolhauns.

Viņš uzticējis savas aizdomas jaunajai kreolietei, un viņa atzīst, ka tās ir pamatotas. Tieši tas ir viņas skaudrā satraukuma iemesls.

Meitene alkani tver katru jaunu ziņu, nenolaiž acu no ceļa, kas savieno Kasadelkorvo ar fortu, it kā pa šo ceļu varētu atjāt vēstnesis, kas pasludinātu viņai vai nu nāves spriedumu, vai ap­žēlošanu.

Cietuma tuvumā viņa neuzdrīkstas rādīties. Pie durvīm stāv sargkareivji un apkārt drūzmējas ļaudis — vesels bars ziņkāru dīkdieņu, kas sastopami visās zemēs un izjūt kaut ko līdzīgu ze­miskai baudai, uzturoties lielu noziedznieku tuvumā. Šis gadījums ir sevišķi pievilcīgs: noziedznieks ir traks, un ej nu sazini, kad vēl atlabs.

Sargiem par lielu nepatiku, virssardzes telpas durvis mūždien apsēduši ļautiņi, kas kāri ieklausās neprātīgā Džeralda murgo­šanā. Sieviete lai nedomā iziet baram cauri — tai uzreiz pievēr­

šas desmitiem acu pāru. Luīza Poindekstere nevar izturēt šos jau­tājošos skatienus.

Ja Luīzai pašai būtu teikšana, viņa varbūt mēģinātu to darīt. Bet par viņu nomodā bija tēvs, kuru jau urdīja aizdomas; bez tam viņu ne mazāk uzcītīgi pasaules priekšā sargāja kāds tuvs rada­gabals, tā ka meitenei nebija iespējams paspert ne soli.

Viņai neatlika nekas cits kā nīkt mājā. Dažreiz viņa sēdēja viena savā istabā, dažreiz azotejā, smeldamās mierinājumu atmi­ņās par tām jaukajām stundām, kad viņa bija ļāvusies savai tīra­jai kaislībai. Taču atmiņu gaišumu apēnoja domas par mīļoto, kas tagad pazemots un apkaunots bija ieslodzīts cietumā un varbūt dzīvs neiznāks no tā.

Luīza bija bezgala laimīga, kad ceturtās dienas rītā Kasadel­korvo ieradās Zebs Stamps ar ziņu, ka pret indiāņiem izsūtītie strēlnieki atgriezušies fortā. Tagad vairs nebija jābaiļojas, ka mustangu mednieku varētu izzagt no cietuma, nevis lai atbrīvotu, bet lai nonāvētu.

— Par to vairs nav ko raizēties, — šoreiz ļoti pārliecināti teica Zebs Stamps. — Tagad šīs briesmas ir pāri, mis Luīza. Esmu darījis visu, lai to novērstu.

— Lai novērstu? Kādā veidā, Zeb?

— Vispirms es tikos ar majoru tūlītās pēc viņa atgriešanās. Es izstāstīju viņam visu, kas noticis, cik nu es pats zināju. Par laimi, viņš joprojām ir labvēlīgi noskaņots pret puisi. Tad es izstāstīju par to bandu — par amerikāņiem, meksikāņiem un pārē­jiem. Es nepiemiršu arī to nelietīgo spānieti Diasu, kas laikam ir bīstamākais no viņiem visiem. Gala iznākumā majors lika divkār­šot sardzi, un tā viņš darīšot arī turpmāk.

— Cik es esmu priecīga! Jūs domājat, ka no šīs puses bries­mas vairs nedraud?

— Ja jūs domājat par misteru Migelu Diasu, tad esmu ar mieru likt galvu uz bluķa. Ja viņš grib kādu izpestīt no cietuma, pirmāk lai tiek laukā pats.

— Ko? Diass cietumā? Kā? Kad? Kur?

— Jūs man uzdevāt veselu kaudzi jautājumu, mis Luīza. Ērtī­bas labad, es domāju, sāksim ar pēdējo. Tātad vispirms jautā­jums — kur. Šajā apvidū ir tikai viens cietums, kur viņu varētu turēt. Tā ir forta virssardzes telpa. Viņš ir tur.

— Kopā ar …

— Es zinu, jūs gribat saukt vārdā jauno cilvēku. Jā, tieši tā. Viņi atrodas vienā ēkā, kaut gan katrs savā kamerā. Starp viņiem ir šķērssiena, un, ja grib, viņi var sarunāties. Turpat blakus mek­

sikānim sēž viņa drauģeļi. Tiem trim, manuprāt, ir ko pārrunāt savā starpā.

— Tās ir labas vēstis, Zeb. Vakar jūs man teicāt, ka Diass darot visu, lai…

— … iekristu, un tas viņam arī izdevās. Labi, ka viņš pats ielīda krātiņā, citādi kāds būtu viņu ietupinājis.

— Bet kā un kad? Jūs man neesat stāstījis.

— Mis Luīza! Ļaujiet man atvilkt elpu. Jūsu otrais jautājums bija — kad. Uz to viegli atbildēt. Šis preteklis tika noķerts un ieslodzīts cietumā apmēram pirms stundas. Es biju klāt, kad aiz viņa aizcirtās durvis, un uz karstām pēdām skrēju šurp.

— Bet jūs vēl neesat pateicis, kāpēc viņš apcietināts.

— Man vēl nav bijusi izdevība. Tas ir garš stāsts un prasīs daudz laika. Vai gribat noklausīties to tagad vai pēc …

— Pēc kā, mister Stamp?

— Kā lai saka, mis Luīza … Pēc tam… pēc tam, kad es būšu aizvedis savu veco ķēvi uz stalli. Rādās, ka viņai gribētos pa- grauzt kukurūzu un izskalot ar kaut ko rīkli. Nepilnā stundā mēs esam veikuši pamatīgu ceļu.

— Piedodiet, dārgais mister Stamp, ka man tas neienāca prātā. Pluto, aizved mistera Stampa zirgu uz stalli un pieraugi, ka to labi pabaro. Florinda! Florinda! Ko jūs ēstu, mister Stamp?

— Par mani neraizējieties, mis Luīza. Lielais paldies, bet es vēl neesmu izsalcis. Es domāju tikai par ķēvi. Es vēl pāris stun­diņas varu iztikt bez ēšanas, bet, ja šinī mājā smaržo kaut kas līdzīgs monongahelietim, tas lieti noderētu sirds uztaisīšanai.

— Monongahelieti? Cik jūs vēlaties. Bet atļaujiet pasniegt jums kaut ko labāku.

— Labāku par monongahelieti?

— Jā. Kam jūs dodat priekšroku — heresam, konjakam vai šampanietim?

— Nē, nevajag tos spranču dzērienus. Tos lai dzer, kam garšo. Var jau būt, ka sprančiem ir arī garšīgi vīni — un, ja ir, tad esmu drošs, ka tos atradīs Peintdekstera mājā, — bet es esmu dzēris tikai tos, kurus pārdod fortā. Ja tās būtu drapes, tad cita lieta. Šitā var izraut krokodilam zarnas. Nē, pie joda to spranču suslu un īpaši konjaku. Dodiet man tīru kukurūzas sulu, ko ved no Pitsburgas pie Monongahilas!

— Florinda! Florinda!

Kalponei varēja arī neteikt, kāpēc viņa atsaukta. Zeba Stampa klātbūtne nepārprotami liecināja, ko no viņas grib. Negaidīdama rīkojumu, viņa izgāja un pēc brīža atgriezās, nesdama karafē to, ko Zebs bija nosaucis par «tīru kukurūzas sulu», bet kas īstenībā bija rudzu ekstrakts, jo pazīstamo monongahelieti gatavo no ru­dziem.

Vecais mednieks nelika divreiz lūgties. Drīz šķidrums karafē bija noplacis par vienu trešo daļu. Pārējās divas trešdaļas bija atstātas, lai būtu ar ko apslapināt mēli garā stāsta laikā.