Jātnieks bez galvas

LVI N O D A Ļ A ŠĀVIENS UZ VELNU

Cauru nakti slimais neaizdarīja acu; te viņš gulēja mierīgi, te svaidījās aeprāta murgos. Cauru nakti mednieks neatgāja nost no viņa gultas un klausījās nesakarīgajā runā.

Tā apstiprināja divus Zeba minējumus: ka Luīza Poindekstere ir iemīlējusies un ka viņas brālis ir noslepkavots. Tas bija satrie­coši.

Zebs domāja par ķildu … par cepuri… par apmetni.. . Viņa domas šaudījās kā tumšā, noslēpumainā labirintā. Savu mūžu viņa asais prāts nebija stāvējis tādu grūtību priekšā. Zebs Stamps ievaidējās, apzinādamies savu bezspēcību.

Durvis viņš nepieskatīja. Viņš zināja — ja viņi nāks, tad ne jau naktī.

Vienu vienīgu reizi Zebs izgāja ārā — uz rīta pusi, kad mē­ness gaisma sāka jaukties kopā ar dienas gaismu.

Viņu bija iztraucējusi kāda skaņa. Krūmos gari, žēlabaini bija i-ekaukusies Tara. Pēc brīža tā satrūkājusies iespruka būdā.

Zebs nodzēsa uguni, klusiņām,izgāja ārā un ieklausījās.

Nakts balsis aprāvās, kā riešanas iztraucētas. Bet kas licis kaukt Tarai?

Mednieks vispirms paskatījās uz laukumiņu būdas priekšā, tad uz krūmiem un visbeidzot ielūkojās koku ēnā. Nekas nebija re­dzams. Tumsā uz debesu fona iezīmējās klints aprises. Abās pusēs

klintij auga pāris augstu koku. Zebs zināja, ka aiz pēdas piec­desmit platās spraugas starp tiem plešas līdzenums.

Tieši virs klints spoži spīdēja mēness, un apkārtne bija pār­skatāma kā uz delnas. Pat čūska nevarētu aizlīst nepamanīta.

Nekas nebija redzams.

Toties kaut kas bija dzirdams. Skaņa nāca no līdzenuma pu­ses, un šķita, ka tā radusies netālu no klints. Izklausījās, it kā pakavs būtu atsities pret izkustinātu akmeni.

Tā sprieda Zebs, vērīgi ieklausīdamies, vai skaņa neatkār­tosies.

Skaņa neatkārtojās, tomēr Zebs nebija kļūdījies: aiz kokiem parādījās zirgs, kas gāja pa kraujas malu. Tam mugurā sēdēja cilvēks. Zirga un jātnieka tumšais siluets izcēlās pret safīra debe­sīm.

Zirgs bija kā zirgs, turpretī jātnieka stāvu varēja saskatīt tikai no segliem līdz pleciem. Kājas saplūda ar dzīvnieka ēnu, kaut gan pazibēja pieši un kāpšļi, liekot noprast, ka tie ir savā vietā. Augstāk par pleciem nebija nekā, ne miņas no galvas.

Zebs Stamps vairākas reizes izberzēja acis, bet parādība kāda bijusi, tāda arī palika. Viņš varēja berzēt acis astoņdesmit reižu, taču viņš redzētu vienu un to pašu — jātnieku bez galvas.

Zirgs attālinājās lēnā, bet vienmērīgā solī, klusi, bez nevienas skaņas, it kā nevis ietu, bet slīdētu kā kosmorāmas[43] grozāmā ska­tuve.

Zebs ar acīm .ilgi sekoja dīvainajam jātniekam, pietiekami ilgi, lai ievērotu daudzus sīkumus un pārliecinātos, ka acis viņu ne­viļ un ar jutekļiem arī viss kārtībā.

Jātnieks attālinājās lēnām un pamazām: vispirms nozuda zirga galva, tad kakls un pleci, rēgainais jātnieka stāvs, zirga gūžas un visbeidzot — garā plīvojošā aste.

— Ak jēziņ! — Zebs iesaucās, redzētā pārsteigts. — Ak jē- ziņ! — viņš atkārtoja savu iemīļoto izsaucienu, kas šoreiz lieci­nāja, ka vecais vīrs ir bezgala pārsteigts.

Zebs nenoliedzami bija drosmīgs cilvēks, taču viņam pār mu­guru pārskrēja šermuļi un no tabakas zelēšanas brūnās lūpas kļuva bālas.

Kādu laiku viņš stāvēja kā valodu zaudējis, līdz atguva runas spēju.

— Lai velns par stenderi! — viņš paklusām nomurmināja, ne­novērsdams skatienu no tās vietas, kur pēdējo reizi bija redzējis zirga asti. — Lai mani nesauc Zebulons Stamps, ja tas nebija īsts cilvēks! īram tomēr bijusi taisnība Es domāju, ka viņš, pilnā būdams, nosapņojis. Bet nekā. Viņš tiešām to redzējis, un es pats arī redzēju. Nav brīnums, ka puisis pārbijies. Man pašam arī iekšā viss dreb. Ak jēziņ! Kas tas varētu būt? Kas tas varētu būt? — viņš pēc brīža atkārtoja. — Lai velns par stenderi, ja es šā vai tā netieku skaidrībā!^ Ja būtu diena un es varētu apskatīt to jātnieku pamatīgāk … A, bet kāpēc lai nepamēģinātu pieiet tam tuvāk?.-Lai velns par stenderi, ja es nemēģinu to izdarīt! Cerams, ka tas mani neapēdīs, kaut arī tas būtu pats nešķīs­tais. Un, ja jātnieks tiešām ir viņš, es ar savu lodi pārbaudīšu, vai nevar viņu izsist no segliem. Tātad — iepazīsimies ar to ne­labo garu, vienalga, kas viņš būtu.

Ar šiem vārdiem mednieks devās pa taku uz klinti.

Iet iekšā pēc šautenes vairs nevajadzēja — viņš bija paķēris to līdzi, nākdams ārā no būdas. Ja vien jātnieks bez galvas būs ar miesu un asinīm, vienalga, vai no šīs vai citas pasaules, Zebs Stamps noteikti vēlreiz ieraudzīs viņu.

Kad mednieks skatījās no būdas durvīm, jātnieks devās tieši uz gravu, pa kuru no augšējā līdzenuma varēja nokļūt Alamo ielejā, Zebs devās pa to pašu taku, paredzēdams satikties ar jāt­nieku kraujas malā, ja vien tas nemainīs virzienu vai nesāks auļot.

Jau pirms tam Zebs bija aplēsis laiku un attālumu, kāds būs jānoiet. Aprēķins izrādījās pareizs līdz sekundei, līdz collai. Kāp­dams augšā pa stāvo taku, viņš ieraudzīja jātnieka plecus.

Vēl viens solis augstāk, un parādījās viss augums. Vēl solis, un visā pilnībā kļuva redzams zirgs.

Zirgs stāvēja, pagriezies pret klinti, acīmredzot grasīdamies kāpt gravā. Šķita, ka tā gribējis jātnieks, lai izvairītos no sastap­šanās. Bet varēja arī gadīties, ka zirgs dzirdējis mednieku kāp­jam pa taku vai, visticamāk, saodis viņu.

Lai būtu kā būdams, Zebs Stamps atradās aci pTet aci ar no­slēpumaino jātnieku.

Ieraugot to, Zebs sastinga. Kuram katram citam viņa vietā mati būtu saslējušies stāvus, un nevar noliegt, ka vecajam med­niekam, kā viņš vēlāk pats atzinās, «kļuva pavisam čābiski ap dūšu».

Tomēr viņam pietika drosmes izpildīt savu nodomu 1 — uzzi­nāt, vai viņam darīšana ar cilvēku vai ar velnu.

Viņš zibenīgi piesvieda pie pleca šauteni un notēmēja. Mēness gaismā varēja labi redzēt, un pēc brīža lode ieurbtos jātniekam bez galvas tieši sirdī. Tad medniekam pavīdēja doma: ja nu viņš

izdara slepkavību? Viņš nolaida stobru un kādu joni stāvēja ne­ziņā.

— Vai tas varētu būt cilvēks? — viņš murmināja. — Tā kā neizskatās. Rādās, ka galvas viņam nav, arī zem apmetņa. Cilvē­kam, es domāju, būtu mēle, bet šim nav galvas, kur mēlei turē­ties. Hallo, svešiniek! Vēlu gan tu te jādelē, ko? Vai tu neesi aiz­mirsis paņemt līdzi galvu?

Atbildes nebija. Padzirdējis cilvēka balsi, zirgs nosprauslājās, un tas bija viss.

— Paklau, svešiniek! Ar tevi runā vecais Zebs Stamps no Kentuki štata. Ar viņu nav joki. Labāk ir nemēģini dzīt velnu. Es gribu, lai tu pastāsti, kas tā par spēlīti. Ja tu izliecies miris, tad pacel roku. Runā, citādi ietriekšu ribās lādiņu!

Tāpat kā iepriekš, atbildes nebija. Šoreiz zirgs tikai pakratīja galvu.

— Lai velns tevi parauj! — mednieks kliedza, ieilgušā klu­suma saniknots. — Dodu vēl sešas sekundes laika . .. Sešas sekun­des, un, ja tu neatbildēsi, es šaušu. Ja tu esi lelle, nekas ļauns nenotiks. Ja esi velns, arī ne, es domāju. Bet, ja tu esi cilvēks, kas tēlo mironi, tad esi pelnījis lodi par savu muļķību! Nu, at­bildi! Atbildi, kad tev saka! Ak tā, tu negribi? Es šauju. Viens … divi. . . trīs … četri… pieci.. . seši!

«Septiņi» vietā sausi nosprakšķēja šāviens, aizspindza lode un atskanēja dobjš būkšķis, it kā nāvējošais metāls būtu ietriecies cietā priekšmetā.

Šāviens satrūcināja zirgu. Jātnieks sēdēja seglos kā sēdējis!

Tagad radās šaubas, vai zirgs maz sabijies. Skaidri sadzirda­mais zviedziens, kas atbildēja šāvienam, izklausījās pēc zoboša­nās.

Zirgs aizauļo ja kā viesulis, bet Zebs, mēms aiz pārsteiguma, palika tupam. Vairākas sekundes pēc šāviena viņš nespēja pa­kustēties.

Ja pirms šāviena Zebam pa muguru bija tekalējušas skudri­ņas, tad tagad viņš viscaur trīcēja un drebēja. Viņš varēja gal­vot par to, ka lode trāpījusi cilvēkam sirdī — vai vismaz tajā vietā, kur jābūt sirdij, — tikpat cieši kā par to, ka turējis ieroci piespiestu pie pleca.

Vai tad tas nebūtu bijis cilvēks? Ja nebūtu iezviedzies zirgs, viņš gandrīz vai būtu noticējis tam. No pārdabiski mežonīgā zviedziena mati saslējās stāvus, un vecais vīrs sāka drebēt kā drudzī.

Viņš gribēja bēgt, bet kājas neklausīja. Viņš palika tupam uz ceļiem un kā pārakmeņojies vēroja pa mēness apspīdēto līdzenumu aizauļojošo parādību. Tikai pēc tam viņš saņēmās un devās atpakaļ uz būdu. Un, tikai nonācis līdz tai, viņš atguvās un varēja rāmā garā pārdomāt notikušo.

Vecais mednieks ilgi nevarēja atkratīties no uzmācīgās domas, ka viņam bijusi darīšana ar pašu nelabo. Apprātojis viņš tomēr secināja, ka tas nav iespējams, bet izprast, kas tas īsti bijis, vi­ņam neizdevās.

— Galu galā, — viņš murmināja, — galu galā tas tomēr būs bijis atnācējs no citas pasaules. Kāpēc tad mana lode to neno­gāza? … Nē, lode atsitās pret kaut ko cietu, bet, cik es zinu, spoka miesā nekā cieta nav. Viens no diviem: vai nu tā bijusi

lupatu pauna, vai pats elles valdnieks!

* *

*

Kad Zebs Stamps iegāja būdā, viņam līdzi iezagās zilgā rīta gaisma. Vajadzēja modināt Felimu, lai tas nomaina viņu pie slimā gultas.

Irs, tagad jau gluži skaidrā, labprāt uzņēmās šo pienākumu.

Pirms laist pie teikšanas nepieredzējušo vietnieku, mednieks no jauna pārsēja brūces, izmantojot mežos uzkrāto pieredzi sav­vaļas augu lietošanā.

Nopals[44] nebija tālu jāmeklē; tā sula ātri sadziedēs ievainoja­mus. Zebs zināja, ka pēc divdesmit četrām stundām tie sāks vilk­ties ciet, bet pēc trim dienām būs pilnīgi sadzijuši.

Ar šo paļāvību, kas piemīt katram ar kaktusiem apaugušās Meksikas iedzīvotājam, Zebs Stamps neuzticējās ārstiem, un, ja šajā brīdī viņam būtu pie rokas kaut vesels bars ārstu, viņš ne­aicinātu pie slimā nevienu. Viņš bija drošs, ka Moriss Džeralds nemirs — vismaz no ievainojumiem ne. Morisam draudēja citas briesmas.

— Tā, mister Felim, — teica Zebs, beigdams pārsiešanu, — mēs esam darījuši visu, ko varējām, un tagad vajadzētu padomāt par ēšanu. Tu saki, ka te nekā ēdama nav?

— Ne kripatiņas, mister Stamp. Bet visļaunākais ir tas, ka nav ne lāsītes dzeramā.

— Nelieti, pie tā esi vainīgs tu, — pikti uzkliedza Zebs. — Ja tu nebūtu izlacis, dzeramā pietiktu visam slimības laikam. Ko nu lai dara?

— Velti, mister Stamp, jūs mani apvainojat. Es iedzēru tikai no mazās pudelītes. Lielo iztukšoja indiāņi. Ticiet man.

—' No mazās pudelītes vien tu nevarēji piedzerties. Pārāk labi es pazīstu tavu sasodīto rīkli, lai ticētu. Tu krietni esi ierā­vis no lielās pudeles.

— Pie visiem svētajiem …

— Liec mierā savus svētos! Vai tu domā, ka saprātīgs cilvēks tic šitādiem ērmiem? Labi, vairāk par to nav vērts muti dzesēt. Tu esi izlacis kukurūzas dziru, un beigta balle. Tuvāk par divdes­mit jūdzēm to neatradīsim, un mums būs jāiztiek bešā.

— Ak dievs, bet tad ir traki!

— Turi muti un uzklausi, ko es teikšu. Bez dzeramā mēs iztik­sim, bet sprāgt nost aiz bada nav nekāda pamata. Es nešaubos, ka slimais ir stipri izsalcis. Es varētu apēst koijotu, bet no tītara es nepavisam neatteiktos. Tas, protams, būtu labāks par koijotu. Paliec te un pieskati jaunekli, bet es došos uz upīti un palūko- košu, vai nevar kaut ko nošaut.

— Neraizējieties, mister Stamp, viss būs, kā vajag. Goda vārds . ..

— Paturi goda vārdu pie sevis, kamēr es runāju.

— Esmu kluss kā pelīte!

— Tad klausies. Es gribu, lai tu kaut ko nepalaistu garām. Rau, ko. Ja manas prombūtnes laikā te kāds iemaldās, dod man ziņu. Nekavējies ne mirkli, ar steigu dod ziņu.

— Esiet drošs, es to darīšu.

— Pielūko, ka nepiešmauc.

— Bet kā, mister Stamp? Kā lai es to izdaru, ja jūs būsiet tālu un nedzirdēsiet manu balsi?

— Ceru, ka tik tālu iet man nevajadzēs. Meža tītariem jābūt tepat tuvumā. No rītiem tie mēdz te uzturēties. Bet ej nu sa­zini,— Zebs pēc īsa brītiņa turpināja. — Vai būdā ir tāda lieta kā šautene? Revolvers arī nebūtu smādējams.

— Nav ne vienas, ne otras. Saimnieks abas paņēma līdzi, kad pēdējo reizi jāja uz ciematu. Droši vien būs atstājis tur.

— Savādi… Es varu nesadzirdēt tavu kliedzienu.

Zebs, jau pārkāpis pāri slieksnim, apstājās.

— Rokā ir! — viņš iesaucās. — Es izdomāju. Vai tu redzi manu veco ķēvi?

— Kā tad, ka redzu, mister Stamp. Kā lai neredz?

— Labi. Vai tu redzi asos kaktusus pašā laukumiņa malā?

— Skaidri redzu.

— Labi, t.u esi prātīgs puisis. Tagad uzklausi, ko es teikšu. Tev jāskatās uz durvīm, un, ja kāds manas prombūtnes laikā nāk, joz taisna ceļā uz kaktusiem, nogriez vienu zaru, tadu, kam vai­rāk dzeloņu, un pagrūd manai ķēvei zem astes.

— Svētais Patrik! Kāpēc tad tā?

— Lai notiek, mēģināšu tev iestāstīt, — Zebs domīgi sacīja. — Kazi izdarīsi vēl aplam. Redzi, ja kāds te iekuļas, iT labāk, ja es esmu klāt. Es neiešu nekur tālu, bet var gadīties, ka es tevi nedzirdu. Lai kliedz ķēve — tai skaļāka balss. Pielūko, Fe­lim, ka izdari visu, kā nākas.

— Izdarīšu, izdarīšu.

— Liec aiz auss, ka no tā atkarīga tava saimnieka dzīvība.

Atdevis pēdējo rīkojumu, mednieks uzsvieda šauteni plecā un

iizgāja no būdas.

— Tas vecais nav no muļķa mājām, — teica Felims, līdzko Zebs nevarēja vairs sadzirdēt. — Gribētos zināt, ko tas nozīmē, ka saimniekam draud briesmas, ja kāds ienāktu būdā. No tā esot atkarīga viņa dzīvība? Jā, tā viņš teica. Viņš piekodināja, lai stāvot pie durvīm. Iešu ārā.

Felims izgāja no būdas un nostājās pie sliekšņa tā, lai būtu pārredzama taka.