Jātnieks bez galvas

XLIV NODAĻA ČETRI KOMANČI

Ugunīgajām cirtām plīvojot un gan­drīz ceļot cepuri nost no galvas, galvejietis joza neapstādamies un atpakaļ neskatīdamies, līdz ieskrēja būdā, aizrāva ciet ar ādu apsistās durvis un aizbarikā- dēja tās ar vairākiem lieliem saiņiem, kas gulēja turpat uz grīdas.

Bet ari tad viņš vēl nejutās drošs. Vai tad aizvērtās, aizslēg­tās un aizbarikādētās durvis varēja pasargāt no tā, ko viņš nupat biļa redzējis?

Un tas taču bija kaut kas pārdabisks! Zemes virsū tādi brī­numi nav pieredzēti — cilvēks sēž zirgā un tur rokā savu galvu! Vai kāds kaut ko tamlīdzīgu ir dzirdējis? Felims O'Nīls jau nu nekādā ziņā ne.

Šausmu pārņemts, viņš šaudījās pa istabu, sēdās uz krēsla, cēlās kājās un zagās pie durvīm, taču neiedrošinājās atvērt tās vai palūkoties pa spraugu.

Reizēm viņš plēsa sev matus, spieda plaukstas pie deniņiem un sparīgi berzēja acis, it kā gribētu pārliecināties, ka nav gulē­jis un ka patiešām ir redzējis šo šaušalīgo tēlu.

Viens apstāklis Felimu tomēr nomierināja, kaut nedaudz. Skrienot lejup pa gravu, viņš bija pametis skatienu atpakaļ. Jāt­nieks bija pagriezis muguru Alamo un auļoja prom pa prērija.

Ilgi, ilgi Felims nerunāja, tikai izgrūda pa nejaušam izsau­cienam.

Pamazām viņš atguva runas spēju, ne tāpēc, ka būtu atgrie­zusies drošības sajūta, bet gan tāpēc, ka viņam bija nepiecie­šams visu izprast. Jautājumi un izsaucieni tagad bira kā no pil­nības raga. Tie visi bija domāti viņam pašam. Tara vairs nebija mājā, un tā sarunā piedalīties nevarēja.

Saruna notika čukstus, it kā Felims baidītos, vai viņa balsi nesadzirdēs ārpus būdas.

— Ak vai! Ak vai! Tas tak nevar būt viņš! Svētais Patrik, stāvi man klāt! Bet kas tad tas bija? Viss bija viņa — zirgs, svītrainā sega, jaguāra ādas zābaki un pati galva, tikai seja ne­bija viņa. Uz to es arī paskatījos, bet kā lai pazīst cilvēku pēc sejas, ja tā visa vienās asinīs? Ak, tas nevar būt misters Moriss, nekad, nekad! Es to esmu nosapņojis. Vai tiešām es būtu gulējis un sapņojis? Bet varbūt tas viss no viskija? Nē, tik pilns es ne­biju. Divi mazi kausiņi un vēl pāris malku no pudeles — ar to es nevaru piedzerties. Esmu ierāvis divreiz vairāk, un tad vēl man mēle nav mežģījusies. Bez tam, ja tas būtu no tās velna dzi­ras, es vēl tagadīt kaut ko manītu. Nav pagājusi ne pusstunda, kopš es redzēju to, un es esmu skaidrs kā tiesnesis pirms prāvas. O, tieši tagad noderētu kāda lāsīte! Citādi man nenāks miegs un visu nakti būs jādomā. Ak, kas tas galu galā varētu būt? Un kur palicis saimnieks, ja tas nebija viņš? Svētais Patrik! Pievērs savu vaigu nabaga grēciniekam, kas palicis galīgi viens starp spokiem un parādībām!

Pēc šā lūguma katoļu svētajam īrs vēl dedzīgāk pievērsās pavisam citam dievam, kas no senseniem laikiem pazīstams ar vārdu Bakhs.

Šajā ziņā Felims guva izcilus panākumus: jau nepilnu stundu pēc zemošanās šim pagānu dievam, kuru pārstāvēja pudele Mo- nongahelas viskija, viņš bija atbrīvojies no visām riešanām — ja ne no grēkiem — un gulēja būdā uz grīdas, ne tikvien neatce­rēdamies drausmo skatu, kas bija satriecis viņu līdz pašiem dvē­seles dziļumiem, bet arī neapzinādamies, ka pats eksistē.

* *

*

Mustangu mednieka Morisa būdā nav dzirdama neviena skaņa — pat netikšķ pulkstenis, apliecinot, ka stundas aizrit mū- žībā_un ka pasauli ietin jauna nakts.

Ārpusē gan ir dzirdamas skaņas, taču tikai parastās nakts bal­sis — strauta burbulošana, vieglas vējpūtas sakustināto lapu čaboņa, cikadu sisināšana, kāda zvēra kliedziens.

Ir pienākusi pusnakts, uzlēcis mēness. Tā gaisma līst pīr zemi, šur un tur ielauzdamās meža biezoknī un mezdama platas sudra­bainas strēles starp kokiem.

Cauri šai gaismas un ēnu mijai, cik vien iespējams, priekšroku dodot ēnām, virzās jātnieki.

Kaut gan viņu nav daudz — tikai četri —, viņus aplūkojot, šermuļi skrien pār kauliem. Viņu kailie, spilgti izkrāsotie ķermeņi,

svītras un blaiskumi uz vaigiem, uz galvas saslējušās ugunīgās spalvas un rokās zibošie ieroči — viss brīdina, ka tas ir mežonīgs un bīstams spēks.

No kurienes viņi nāk?

Jātnieki ir komanču kara tērpos. Ap deniņiem šiem vīriem ir siksniņas, aiz kurām aizspraustas ērgļa spalvas, krūtis un rokas, kailas, kājās ar stirnādu apšūtas bikses.

Tiem jābūt komančiem, jo viņi jāj no rietumiem.

Bet uz kurieni viņi jāj?

Atbildēt uz šo jautājumu nav grūti. Viņi dodas uz būdu, kurā guļ līdz nemaņai piedzēries cilvēks. Viņu uzbrukuma mērķis ir Morisa Džeralda miteklis.

Ka šie cilvēki nejāj kā draugi, tas secināms no viņu kara tēr­piem. Arī no tā, kā viņi tuvojas būdai. Kad būda tikpat kā ar roku aizsniedzama, visi četri nokāpj no zirgiem, piesien tos pie kokiem un tālāk iet kājām.

Viņi sper soļus zaglīgi, cenšas nečabināt nobirušās lapas un , turēties ēnā, bieži apstājas, lai raudzītos uz priekšu un ieklausī­tos. Tas, kas izskatās pēc barveža, ar žestiem dod pavēles. Pēc visa tā noprotams, ka viņu nodoms ir pielavīties pie būdas ne­manītiem.

Pagaidām tas viņiem ir izdevies. Gandrīz neredzami viņi stāv pie mietu iežogojuma.

Būdā valda pilnīgs klusums. Nav dzirdama neviena skaņa — pat circeņa čirkstēšana ne.

Un tomēr būdā ir cilvēks.

Četri komanči piezogas pie durvīm. Tās ir aizslēgtas, bet gar malām ir spraugas. Visi četri mežoņi vienlaikus pieplok pie tām ar ausīm un, aizturējuši elpu, klausās.

Nav dzirdama ne krākšana, ne elpošana, vispār neviena skaņa,

— Iespējams. — barvedis čukstus saka labā, gramatiski pa­reizā kastīliešu dialektā, — ļoti iespējams, ka viņš vēl nav pār- radies mājā, kaut gan viņam sen jau vajadzēja būt te. Varbūt viņš atkal kaut kur aizjājis? Man ienāca prātā, ka aiz būdas ir nojume zirgiem. Ja mustangu mednieks ir mājā, viņa zirgu mēs atradīsim tur. Pagaidiet te, draugi, es aiziešu paskatīties.

Pēc dažām minūtēm barvedis ir atpakaļ. Zirga zem nojumes nav.

Viņš ņemas pētīt pēdas, kas ved uz turieni. Neviena pakavu, nospieduma, vismaz neviena svaiga.

Neko neatradis, vadonis atgriežas pie biedriem, kas vēl aiz­vien stāv pie durvīm.

— Maldito! — viņš izsaucas pilnā balsī. — Viņa te nav, un pēdējās dienās viņš nav arī bijis.

— Vai labāk neiet iekšā un neapskatīties? — ierosina viens no karotājiem, kas diezgan labi runā spāniski. — Kas tur slikts, ja mēs palūkosimies, kā īrs iekārtojies prērijā?

— Skaidrs, ka nekā slikta tur nav! — piebalso trešais, kas runā Servantesa valodā tikpat labi. — Iemetīsim aci arī viņa pie­liekamajā. Esmu tā izsalcis, ka varētu rīt jēlu gaļu.

— Por Dios! — tajā pašā skanīgajā valodā pievienojas cetur­tais un pēdējais. — Esmu dzirdējis, ka viņam ir arī pagrabiņš. Ja tas tā …

Barvedis neļauj viņam pabeigt sakāmo. Doma par pagrabu acīmredzot spēcīgi iedarbojusies uz viņu un liek bez vilcināšanās rīkoties.

Viņš sper ar kāju durvīs, bet tās neveras vaļā.

— Caramba! Tās no iekšpuses aizšautas! Droši vien, lai viņa prombūtnes laikā neielauztos lauvas, tīģeri, lāči, bizoņi un varbūt arī indiāņi! Ha-ha-ha!

Barvedis sper stiprāk. Durvis nepadodas.

— Aizbarikādētas ar kaut ko diezgan smagu. Ar speršanu mēs neko nepanāksim. Tūlīt redzēsim, kas tur iekšā ir.

Viņš izvelk no maksts mačeti, un uz viegla rāmja uzstieptajā ādā parādās liels caurums. Indiānis iebāž tajā roku un mēģina sataustīt šķērsli.

Saiņi drīz ir atbīdīti nost un durvis līdz galam vaļā.

Mežoņi iet iekšā. Viņiem ceļu rāda mēness.

Būdas vidū uz grīdas guļ kāds cilvēks.

— Caray!

— Vai viņš aizmidzis?

— Laikam beigts, ja jau nedzirdēja mūs.

— Nekā, — saka barvedis, aplūkojis gulošo, — tikai pilns kā maiss, borracha'/ Tas ir īra kalps. Esmu viņu redzējs. No tā vien var secināt, ka viņa saimnieks sen nav bijis mājā. Ceru, ka tas lops nebūs izlacis visu pagrabu, lai justos tik svētlaimīgs. Are, kur pudele. Smaržo uz mata kā roze! Tāds mazumiņš vēl ir atlicis. Lai paldies par to Gvādalupes madonnai.

Dažās sekundēs apklūgotās pudeles satura pārpalikums ir sa­dalīts starp klātesošajiem. Katram iznāk pa malkam, bet barve­dim pat vairāk. Viņš, protams, neiebilst pret šādu nevienlīdzību. Vienā mirklī pudele ir tukša.

Ko tālāk?

Agri vai vēlu mājas saimniekam jābūt atpakaļ. Viesi grib tik­ties ar viņu, citādi nebūtu ieradušies tik vēla stundā. Sevišķi to vēlas barvedis.

Kas četriem komančiem vajadzīgs no mustangu mednieka Morisa?

Tas atklājas indiāņu sarunā, jo nevienam no viņiem nav no­slēpums, kāpēc viņi te atrodas.

Viņi atjājuši nogalināt Morisu!

Barvedis ir kūdītājs, pārējie nekas vairāk kā viņa rīki un palīgi.

Pasakums ir pārak svarīgs, lai atļautos aušības. Par to viņš saņems tūkstoš dolāru un, pats par sevi saprotams, arī gandarī­jumu. Pārējie trīs drošuļi katrs dabūs pa simtniekam — pietie­kami daudz, lai apmierinātu komanča iekāri un nopirktu, ko sirds vēlas.

Ilgāk nav vērts spēlēties. Ir jānoņem maskas. Mūsu komanči ir tikai meksikāņi, viņu vadonis — mustangu mednieks Migels Diass.

— Vajadzētu sagaidīt viņu slēpnī.

Tas ir Koijota priekšlikums.

— Tagad ilgi vairs nebūs jāgaida. Tu, Baraho, aizej līdz klin­ti, un vēro, kad viņš parādīsies prērijā. Pārējie paliek tepat. Vi­ņam jānāk no Leonas puses. Mēs varam sagaidīt viņu nokalnē pie lielās cipreses. Tā ir vispiemērotākā vieta.

— Vai labāk nebūtu pataisīt aukstu to? — ierunājas asins­kārais Baraho, norādīdams uz galvejieti, kurš, par laimi, nemana, kas ap viņu notiek.

— Mirušie tur mēli aiz zobiem, — piekrīt otrs sazvērnieks.

— Būs vēl sliktāk, ja mēs viņu nogalināsim, — atsaka Diass. — Kāda tam jēga? Šis jokupēteris tāpat ir kluss. Lieciet viņu mierā. Esmu vienojies nogalināt tikai viņa saimnieku. Ej, Baraho! U?kt p uz klints. Dons Morisio var parādīties kuru katru brīdi. Misēšanās nedrīkst notikt. Otrreiz tāda izdevība mums vairs ne­būs. Stāvi uz klints un turi acis vaļa! No tās vietas ir pārskatāms viss līdzenums. Tik gaišā naktī viņš nevar piejāt klāt nepama­nīts. Kolīdz ieraugi viņu, steidzies šurp un dod ziņu. Mums jāpa- gūst aizskriet līdz cipresei.

Baraho gan čāpo prom, lai izpildītu rīkojumu, taču diezgan negribīgi. Pagājušo nakti viņš kāršu spēlē pazaudējis Koijotam prāvu summu. Viņam gribas atspēlēties, jo viņš tīri labi zina, ko biedri diris viņa prombūtnes laikā.

— Ātrāk, senjor Visente! — pavēl Diass, redzēdams, ar kādu

nepatiku Baraho paklausa. — Ja mēs izgāzīsim šo pasākumu, tu zaudēsi vairāk nekā laimētu montē partijā. Ej vien, draugs, — Koijots turpina iedrosminošā tonī. — Ja stundas laikā viņš ne­būs parādījies, kāds tevi nomainīs. Ej!

Baraho paklausa un, izgājis no būdas, dodas uz klinti. Pārējie, iededzinājuši gaismu, apsēžas.

Šādiem ļaudīm lielāko tiesu ir pie rokas līdzekļi, ar kuriem īsināt laiku. Uz nomaļu galda drīz parādās nevis vakariņas, bet spāņu kāršu komplekts, ko katrs meksikāņu dīkdienis nēsā līdzi zem serapē.

Kārtis tiek sajauktas, un spēle sākas.

Vīri tā aizraujas, ka laiks aizrit nemanot.

Koijots tur banku un ir arī krupjē.

Laiku pa laikam atskan izsaucieni «Cavallo en la puertaU un «Soto mozo!» («Karaliene vārtos!» un «Kalps laimē!»).

Uz raupjā galda šķind sudraba dolāri, klusi švīkst kārtis.

Bet tad spēli pārtrauc ļoti stipra skaņa.

Felims ir atmodies no dziļā miega un spalgi iekliedzas, ierau­dzīdams dīvaino sabiedrību, kas atradusi patvērumu zem būdas jumta.

Spēlmaņi uztrūkstas kājās un izrauj mačetes. Felimam ir lie­liska iespēja ātri nokļūt viņpasaulē.

Viņu glābj nejaušība — durvīs aizelsies parādās Baraho.

— Viņš jāj … jau tuvojas klintij. Ātrāk, draugi, ātrāk!

Galvejietis ir glābts. Pat ja būtu vajadzība nogalināt viņu,

nepietiktu laika. Un maskētie vīri spriež, ka tādas vajadzības nav. Viņi atstāj Felimu un steidzas ārā, lai pastrādātu ienesīgāku asinsdarbu.

Pēc brīža viņi ir jau klints piekājē. Viņi nobēdzinās aiz kup­lās cipreses un gaida parādāmies savu upuri.

Viņi ieklausās un drīz izdzird pakavu dipoņu. Tā ir nevien­mērīga, it kā zirgs ietu pa nelīdzenu vietu. Viņš droši vien jāj lejup pa nogāzi.

Gaidītāji viņu vēl neredz. Nokalni, tāpat kā ieleju, klāj garas cipreses ēna.

Vienā vietā mēness tomēr apspīd zemi. Par nelaimi, šī vieta neatrodas uz upura ceļa. Viņam jānonāk cipreses ēnā!

— Nenogaliniet viņu! — pavēloši čukst Migels Diass. — Vēl par agru. Lai vēl kādu stundiņu padzīvo. Man ir savi iemesli. Aizturiet viņu un viņa zirgu. Nav ko baidīties, jo mēs pārsteig­sim viņu nesagatavotu. Ja viņš pretosies, šausim nost. Bet ļau­jiet man šaut pirmajam.

Līdzdalībnieki padevīgi apsola.

Ilgi nav jāgaida. Jātnieks jau nokļuvis cipreses ēnā.

— Abajo las armas! A tierra/' — kliedz Koijots, pieskrie- dams ķlāt un satverdams pavadu; pārējie metas virsū jātniekam.

Tas nepretojas, nesit, nerauj ārā nazi, nešauj, pat ne ar vienu vārdu neprotestē. Cilvēks sēž zirgā, kā jau pieklājas, to viņi paši redz; viņi ar rokām pieskaras jātnieka ķermenim, bet tas liekas nejūtīgs. Pretojas vienīgi zirgs. Tas saslejas divkājās, kāpjas at­pakaļ un velk līdzi gūstītājus.

Viņi iekļūst mēness apgaismotajā joslā.

Žēlīgais dievs, ko tas nozīmē?

Gūstītāji palaiž zirgu vaļā un pārbīlī iekliedzas. Pēc brīža viņi diebj ko nagi nes uz mežu, kur piesieti viņu zirgi, uzlec tiem mugurā un bēg, atpakaļ neskatīdamies.

Viņi ir ieraudzījuši to, kas jau iedvesis šausmas daudz dros­mīgākiem cilvēkiem — jātnieku bez galvas!