Jātnieks bez galvas

IV N O D A Ļ A MELNAIS ZIEMELIS

meitene kā apburta sēdēja savu sapņu varā, saspiedusi ar baltajām rokām deniņus, un likās, ka viņa ar visiem dvēseles spēkiem pūlas vai nu izskaidrot pagātni, vai paredzēt nākotni.

Ilgi ļauties sapņiem viņai tomēr nebija lemts. Viņu iztraucēja brāļa balss, kurā jautās satraukums:

— Paskaties, tēv! Vai tu tos neredzi?

— Kur, Henrij, kur?

— Tur, aiz furgoniem. Nu, vai tagad redzi?

— Redzēt redzu, bet nesaprotu, kas tie tādi varētu būt. Tie izskatās kā … kā … — Poindeksteram pietrūka vārdu. — Nu­dien nezinu, kas tie tādi.

— Ūdens stabi? — ieminējās atvaļinātais kapteinis, kas, ieraudzījis neparasto skatu, bija pievienojies pārējiem. — Jūra ir pārāk tālu no šejienes. Neesmu dzirdējis, ka tie būtu novēroti prērijā. .

— Vienalga, kas tie arī būtu, tie kustas, — sacīja Henrijs. — Rau, tie saiet kopā un tad izšķiras. Tie izskatās pēc melnā marmora obeliskiem.

— Vai nu milži, vai dēmoni, — zobgalīgi piemetināja Kol­hauns. — Cilvēkēdāji no kādas citas pasaules, kuriem ienācis prātā pastaigāties pa šo riebīgo prēriju.

Tas izklausījās pēc karātavu humora. Tāpat kā visi pārējie, arī virsnieks bija dīvainu izjūtu varā.

Un par to nebija ko brīnīties. Ziemeļos pie apvāršņa bija ne­gaidot pacēlušies vairāki pilnīgi melni stabi. Tiem nebija noteik­tas formas, tie nemitīgi mainīja lielumu, apveidu un vietu, uz brīdi apstājās, tad slīdēja pa izdegušo zemi, reizēm fantastiski izlocīdamies un noliekdamies cits pret citu.

Nebija vajadzīga sevišķi spilgta iztēle, lai šajos briesmoņos saskatītu atdzīvojušos senlaiku titānus, kas pēc mežonīgām Bakha dzīrēm atnākuši paklejot pa Teksasas prērijām. Cilvēkiem, kas pirmo reizi vēroja tik dīvainu parādību, tā šķita pārdabiska, un viņiem mati slējās stāvus no šausmām. Visi ticēja, ka redz pašu prēriju nelabo.

Karavāna apstājās. Nēģeri un dzinēji, drausmās kliegdami, nokrita ceļos. Dzīvnieki instinktīvi apstājās, zirgi zviedza un trī­cēja, mūļi spalgi brēca.

Taču tās nebija vienīgās skaņas. No melno torņu puses vēlās ūdenskrituma šņākoņai līdzīga skaņa, kuru lāgiem pārtrauca tādi kā šauteņu zalvju spraksti vai attāla pērkona grāvieni.

Šīs skaņas pamazām kļuva stiprākas un skaidrāk izšķiramas. Briesmas tuvojās.

«•Visu ceļinieku — arī Kolhauns nebija izņēmums — sejās atspoguļojās bailes. Kapteinis vairs nemēģināja izlikties. Visi skatījās uz zemajiem padebešiem un melnajiem stabiem, kas nesa viņiem iznīcību.

Šajā mirklī pretējā pusē atskanēja kliedziens, un, kaut gan tajā bija saklausāms satraukums, tas tomēr uzmundrināja baiļu pārņemtos. Pagriezušies ceļinieki ieraudzīja aulekšiem tuvojošos jātnieku.

Zirgs bija ogles melnumā, jātnieks no galvas līdz kājām tāpat. Tomēr viņu pazina — tas bija svešais jauneklis, pa kura laso pēdām viņi brauca.

Sievietei ir stiprāka nojauta nekā vīrietim: meitene karietē pazina viņu pirmā.

— Uz priekšu! — jauneklis uzsauca. — Cik ātri vien varat!

— Kas noticis? — šausmu pārņemts, jautāja plantators. — Vai mums draud briesmas?

— Jā. Es negaidīju to, kad jāju prom no jums. Tikai sasnie­dzis upi, es ieraudzīju draudīgas pazīmes.

— Ko tās liecināja, ser?

— Ka tuvojas ziemelis.

— Tā jūs saucat vētru?

— Jā.

— Nekad neesmu dzirdējis, ka tas būtu tik briesmīgs, — iestarpināja Kolhauns. — Uz jūras gan. Es zinu, ka tas nes līdzi stindzinošu aukstumu, bet…

— Ne tikai aukstumu, ser, — jauneklis pārtrauca Kolhaunu,

— ja jūs neesat paguvis paiet tam nost no ceļa. Mister Poindek- ster, — viņš nepacietīgi turpināja, pagriezies pret plantatoru,

— jums un jūsu ļaudīm draud briesmas. Ziemelis ne vienmēr ir bīstams, bet šis.. . Palūkojieties pats! Vai jūs redzat tos melnos stabus?

— Mēs skatāmies un nevaram saprast, kas tie ir.

— Tie ir vētras vēstneši. Paskatieties turp! Vai jūs neredzat to melno mākoni, kas aizklājis debesis? Lūk, no kā jums jābīstas. Es negribu jūs velti biedēt, bet tāds mākonis nes nāvi. Tas nāk šurp. Jūsu vienīgais glābiņš ir ātra rīcība. Ja nepasteigsieties, būs par vēlu. Desmit minūtēs tas būs klāt, un tad… Ātrāk, ser, es jūs lūdzu! Lieciet saviem dzinējiem braukt, cik ātri vien var.

Plantators ir nedomāja neklausīt enerģiskajam lūgumam. Viņš pavēlēja braukt un braukt, cik ātri vien iespējams.

Dzīvniekus, tāpat kā dzinējus, bija sagrābušas tādas bailes, ka pātaga izrādījās lieka.

Kariete un jātnieki joprojām virzījās pa priekšu. Svešais pa­lika aizmugurē, it kā gribētu pasargāt karavānu no draudošajām briesmām. • *

Reizi pa reizei viņš apturēja zirgu un paraudzījās atpakaļ. Viņa skatienā jautās aizvien lielākas bažas.

To pamanījis, plantators piejāja jauneklim klāt un jautāja:

— Vai briesmas vēl nav garām?

— Diemžēl es nevaru pateikt jums neko iepriecinošu. Es cerēju, ka vējš mainīs virzienu.

— Vējš, ser? Nekāda vēja taču nav, vismaz es nemanu.

— Ne jau te. Bet tur plosās viesulis, un tas tuvojas mums. Ak dievs, cik ātri! Diez vai mēs pagūsim šķērsot izdegušo prēriju.

— Ko tad lai dara? — iesaucās plantators paniskās bailēs.

— Vai jūsu mūļi nevar paskriet veicīgāk?

— Nē, tas nav iespējams.

— Es baidos, ka tādā gadījumā mēs nepagūsim.

Izteicis šo drūmo minējumu, jātnieks vēlreiz paskatījās atpa­kaļ uz mākoņu kolonnām, it kā lēstu to ātrumu. Jaunekļa vaibsti bija pietiekami daiļrunīgi.

— Jā, ir jau par vēlu! — viņš izsaucās. — Tie virzās, ātrāk nekā mēs, daudz ātrāk. Mums nav nekādu cerību izbēgt.

— Mans dievs, ser! Vai tiešām briesmas ir tik lielas? Vai mums nav nekādas iespējas izvairīties no tām?

Svešais vilcinājās atbildēt. Brīdi viņš klusēja un, skatīdamies nevis uz debesīm, bet uz furgoniem, saspringti domāja.

— Vai tiešām nav iespējams izvairīties no briesmām? — iz­misis jautāja plantators.

— Ir iespējams, — kā laimīgas domas spārnots, priecīgi at­bildēja jātnieks. — Man agrāk tas neienāca prātā. Vētra mums

nepaies secen, bet no briesmām mēs izvairīsimies. Atri, mister Poindekster! Dodiet saviem ļaudīm rīkojumu, lai apsien mūļiem un zirgiem galvas, citādi dzīvnieki tiks padarīti akli un sāks tra­kot. Segas, lakati — viss noderēs. Kad tas būs izdarīts, lai ļaudis kāpj iekšā furgonos. Tiem jābūt noslēgtiem no visām pusēm. Es pats parūpēšos par karieti.

Poindeksters un viņa uzraugs ar skubu steidza izpildīt šos no­rādījumus, bet jaunais jātnieks devās pie karietes.

— Kundze, — viņš teica, apturēdams zirgu pie karietes un runādams, cik laipni šajos apstākļos vien bija iespējams, — jums jānolaiž visi aizkari. Jūsu kučierim jākāpj iekšā karietē. Un jums, džentlmeņi, arī, — viņš turpināja, uzrunādams Henriju, Kolhaunu un nupat piejājušo Poindeķsteru. — Vietas pietiks visiem. Kāpiet iekšā, es jūs ļoti lūdzu! Nezaudējiet laiku. Pēc da­žām minūtēm vētra būs klāt.

— Bet jūs, ser? — jautāja plantators, izlikdamies norūpējies par cilvēku, kas gādāja par viņu drošību. — Ko jūs pats darīsiet?

— Par mani neraizējieties. Es zinu, kas mūs sagaida. Nav pirmā reize, kad man jācīnās ar vētru. Kāpiet iekšā, kāpiet, es jūs lūdzu! Jūs nedrīkstat vilcināties vairs ne sekundi. Ieklausie­ties tajā svilpoņā! Atri, citādi mūs apņems putekļu mākonis!

Plantators un viņa dēls reizē nolēca no zirgiem un iekāpa karietē.

Kolhauns atteicās kāpt zemē un spītīgi palika sēžam seglos. Kādēļ lai viņš atkāptos kaut kādu šķietamu briesmu priekšā, ja tas, meksikāņa apģērbā, neslēpās?

Jātnieks neuzstāja. Viņš lika uzraugam kāpt tuvākajā fur­gonā, un tas paklausīja bez ierunām. Tagad svešinieks varēja padomāt arī par sevi.

Atri izpletis serapē, viņš uzmeta to zirgam uz galvas un sasēja tam ap kaklu. Tikpat veikli viņš noņēma ķīniešu krepa šalli, ap­tina to ap sombrēro un, vienu galu aizbāzis aiz lentes, bet otru nolaidis lejā, izveidoja kaut ko līdzīgu vizīram.

Pirms aizsegt seju, jauneklis vēlreiz pagriezās pret karieti un pārsteigts ieraudzīja, ka Kolhauns joprojām sēž zirgā.

Līdzjūtība guva virsroku pār sākotnējo nepatiku.

— Vēlreiz lūdzu jūs, ser, kāpt karietē! Lai nebūtu jānožēlo. Pēc desmit minūtēm jūs būsiet beigts.

Šie vārdi nepalika bez sekām. Aci pret aci ar mirstīgu ienaid­nieku Kasijs Kolhauns nebija gļēvulis, bet šis ienaidnieks nebija no mirstīgajiem. Tas jau pieteica sevi pērkonīgā balsī, tas tuvo­jās melns kā pusnakts. Kuram gan nenodrebētu sirds tāda postī­tāja priekšā?

Kapteinis paklausīja zemes un debesu brīdinājumiem; viņš šķietami negribīgi noslīdēja no segliem un iekāpa karietē.

* * *

Tālākie notikumi ir grūti aprakstāmi. Neviens neredzēja šo dabas izrādi, jo neviens neiedrošinājās paskatīties uz to. Ja arī kāds būtu mēģinājis, tas neko nebūtu redzējis. Piecas minūtes pēc tam, kad mūļiem bija aptītas galvas, karavāna pazuda aklā tumsā.

Ceļinieki redzēja tikai pašu viesuļvētras sākumu. Viena no baisajām kolonnām atdūrās pret furgoniem, sašķīda melnos putek­ļos un nolija kā pulvera lietus. Tas bija ievads tālākajiem noti­kumiem.

Tad uzdvesa tāds karstums kā no cepļa. Pēc tam sacēlās brāz­mains vējš, kas nesa līdzi stindzinošu aukstumu un tādu troksni, it kli visas Eola kokles sludinātu vētru valdnieka ierašanos.

Brīdi vēlāk ziemelis bija klāt. Subtropu joslā apstājušos kara­vānu apņēma tāds aukstums, kāds parasts Ziemeļu Ledus okeānā.

Neko vairs neredzēja, neko vairs nedzirdēja, ja neskaita vēt­ras kaucienus un aizsmakušos rēcienus, tai triecoties pret furgonu pārklājiem. Mūļi klusi stāvēja, pagriezuši muguras pret vētru. Cilvēku balsis aprija viesuļa auri.

Visi caurumi bija ciet, jo izbāzt degunu no audekla apakšas nozīmētu nosmakt. Gaiss bija pilns ar putekļiem, kurus trakojošā stihija bija pacēlusi no izdegušās prērijas un samalusi smalkā jo smalkā pulverī.

Smacējošie mākoņi neizklīda apmēram stundu, un visu šo laiku ceļinieki sēdēja kā cietumā.

Beidzot pie pašas karietes atskanēja svešinieka balss. Viņi bija brīvi.

— Varat kāpt laukā, — teica jauneklis, noņemdams no sejas krepa šalli. — Vētra nav mitējusies, tā turpināsies visu jūsu ceļojuma laiku, varbūt pat vēl trīs dienas ilgāk, bet jums nav ko baidīties. Visi pelni ir aizmēzti. Tie ir aiznesti jums pa priekšu, un maz ticafhs, ka jūs tos panāksiet šaipus Riograndes.

— Ser, — sacīja plantators, steigšus izkāpdams no karietes, — mēs esam jums pateicību parādā par… par…

— … savām dzīvībām, tēv! — pabeidza Henrijs. — Ceru, ka jūs būsiet tik laipns, ser, un nosauksiet savu vārdu.

— Moriss Džeralds, — atbildēja svešinieks, — kaut arī fortā mani vairāk pazīst kā mustangu mednieku Morisu.

— Mustangu mednieks! — nicīgi nopurpināja Kolhauns, bet tik klusu, ka vienīgā to dzirdēja Luīza.

«Nekas vairāk kā mustangu mednieks!» nodomāja aristokrāts Poindeksters, kvēlajām pateicības jūtām stipri atsalstot.

— Tagad es jums vairs neesmu vajadzīgs, — teica savvaļas zirgu mednieks. — Ciprese jau ir saredzama, brauciet taisni turp. Pārkļuvuši pāri upei, jūs ieraudzīsiet virs forta plīvojam karogu. Jūs būsiet galā vēl pirms tumsas iestāšanās. Esmu spiests atva­dīties no jums.

Pats sātans tartariesu zirga mugurā neizskatītos velnišķāks' par mustangu mednieku Morisu, kad viņš pēc īsa brīsniņa jau jāja prom no plantatora un viņa ceļabiedriem.

Taču nedz viņa pelniem klātā seja, nedz paziņojums par ne­cilo nodarbošanos nemazināja svešinieka pievilcību Luīzas Poin- deksteres acīs.

Izdzirdējusi viņa vārdu, Luīza vēl maigāk piekļāva kartona gabalu pie savām sniegbaltajām krūtīm un čukstēja:

— Mustangu mednieks Moriss! Par spīti savam nokvēpuša­jam apģērbam, par spīti savai vienkāršībai, tu esi satraucis kreolu meitenes sirdi. Mon Dieu, mori Dieu! Viņš man nozīmē pārāk daudz, lai es viņu nicinātu!