Jātnieks bez galvas

XXII NODAĻA MĪKLAINĀ DĀVANA

Teksasā divkauja nav nekāds brī­nums. Pēc trim dienām parasti to vairs nepiemin, bet pēc nedēļas neatceras, ja nu vienīgi paši div­kaujas dalībnieki vai arī to tuvākie draugi un radi.

Tā ir pat tad, kad ķildnieki ir populāri un sabiedrībā augstu stāvoši cilvēki. Ja divkaujas dalībnieki ir vienkārši ļaudis vai, kā bieži gadās, svešinieki, notikums jau otrā dienā ir nodots aiz­mirstībai un to atceras tikai pats cīnītājs — biežāk viens nekā abi — un varbūt vēl kāds nelaimīgs skatītājs, kas nepelnīti saņē­mis lodi vai dūrienu ar nazi.

Ne vienu reizi vien esmu bijis aculiecinieks «ielu cīņām», kas notikušas tieši uz bruģa un padarījušas par saviem upuriem dažus bezrūpīgi garām ejošus pilsoņus. Neesmu dzirdējis, ka šā­dos gadījumos būtu piespriests sods vai piedzīti zaudējumi. Šā­dus notikumus pieskaita pie «negadījumiem».

Kaut gan Kasijs Kolhauns un Moriss Džeralds kolonijā bija

samērā maz pazīstami — pēdējais paretam bija redzēts fortā —, viņu divkauja izraisīja neparastu ievērību un par to spriedelēja veselas deviņas dienas. Kolhaunu pazina kā nelabojamu kausli, Džeraldu — kā vienkāršu un godīgu puisi, tādēļ viņu divkauja sevišķi dūrās acīs. Par šo cilvēku cildināmajām un peļamajām īpašībām tika spriedelēts vairākas dienas pēci divkaujas un nekur citur ar tādu aizrautību kā notikuma vietā — viesnīcas bārā, kur viņi bija izlējuši viens otra asinis.

Uzvarētājs bija iemantojis slavu un draugus. Tikai nedaudzi atbalstīja viņa pretinieku". Tomēr tādus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, jo īsā laikā pēc Kolhauna ierašanās ne viens vien krogusbrālis bija izbaudījis viņa nekaunību.

Daudzi uzskatīja, ka jaunā īra uzvara ir nākusi par svētību, un gandrīz visi bija apmierināti ar iznākumu.

Kā bijušais kapteinis pārcieš sakāvi, to neviens nezināja. Bārā viņš vairs nerādījās, un visi saprata, kāda iemesla dēļ. Vai­nīgas bija nevis bēdas, bet gulta, pie kuras viņu bija piekaluši ievainojumi. Pienācīgi neārstēti, tie varēja iedzīt Kolhaunu kapā.

Tā paša iemesla dēļ no mājām nedrīkstēja izkustēties Moriss. Viņa ievainojumi bažas gan neradīja, tomēr viņam bija nepiecie­šams pagulēt vecā Dafera viesnīcas mazajā un skopi mēbelētajā istabelē, kur pat uzvarētāja lauri nepasargāja viņu no nevērīgas izturēšanās.

Zaudējis daudz asiņu, Moriss pēc uzvaras bija paģībis. Viņu nekur nedrīkstēja vest. Guļot kailajā būcenī, viņš būtu varējis apskaust savu izšķērdīgi aprūpēto sāncensi. Par laimi, kopā ar viņu bija Felims, citādi viņam klātos pavisam plāni.

— Svētais Patrik! Tā tak ir nejēdzība! — puslīdz pats ar sevi runāja uzticamais kalps. — Kauns pār visu ģīmi iestūķēt džentlmeni tādā alā kā šī, kas šaura kā cūkas aizgalds. Tādu džentlmeni kā jūs, mister Moris! Un kas tas par ēdienu un dzē­rienu? Cūka savu šņukuru neliktu tādam klāt. Un ko jūs domā­jat, ko tas vecais Dafers tur lejā vēl muldēja?

— Man nav ne mazākās nojausmas, dārgo Felim, un es arī negribu zināt, ko misters Oberdofers tur lejā runājis. Bet, ja tu vēlies, lai viņš nedzirdētu, ko tu runā te augšā, tad mazliet pie­klusini balsi. Neaizmirsti, draudziņ, ka te ir nevis sienas, bet plāni dēlīši ar apmetumu.

— Rauj velns visas sienas! Lai velns tās sadedzina, ja viņam patīk. Ja jums ir viens pīpis, ko par jums runā, tad man viens pīpis, ka mani dzird. Briesmīgāk spīdzināt mūs tas vācietis vairs nevar. Un tomēr, mister Moris, es jums izstāstīšu.

— Labi, stāsti. Ko tad viņš teica?

— Rau, ko. Es dzirdēju — viņš teica kādam apmeklētājam—r ka piespiedīšot jūs samaksāt ne vien par istabu, galdu un maz­gāšanu, bet arī par visām tonakt saplēstajām pudelēm, spoguļiem un citām mantām.

— Mani piespiedīs samaksāt?

— Jā, jūs, mister Moris. Bet no tā jeņķa viņš neņemšot ne penija. Tas ir velns zina kas! Un neviens cits, izņemot zemisku vācieti, nav spējīgs izgudrot kaut ko tādu. Ja kādam vispār ir jāmaksā, tad lai maksā tas, kas ievārīja putru, nevis Balibalahas Džeraldu atvase.

— Vai tu nedzirdēji, kādēļ viņš grib piespiest mani maksāt?

— Dzirdēju, saimniek, kā nu ne. Tas blēdis teica, ka jūs esot kā putniņš viņam rokā un viņš nelaidīšot jūs vaļā, iekams viss nebūšot samaksāts.

— Viņš redzēs, ka ir drusku kļūdījies. Labāk būtu, ja viņš savu rēķinu uzrādītu tam putniņam, kas slēpjas krūmos. Esmu ar mieru atlīdzināt pusi no nodarītajiem zaudējumiem, bet ne vairāk. Ja iznāk runa, vari to viņam pateikt. Patiesību sakot, Felim, es nezinu, kā ar to pašu tikšu galā. Jādomā, ka tur ir sa­dauzīts diezgan daudz. Man palicis prātā, ka, mums cīnoties, tur pamatīgi šķindēja. Ja nemaldos, saplīsa spogulis vai pulkstenis, vai kaut kas tamlīdzīgs.

— Lielais spogulis, saimniek, un pulkstenis. Tas maksājot div­simt dolāru. Es neticu, ka tas maksā pat pusi no šīs naudas.

— Pat ja tā, es netikšu cauri. Baidos, Felim, ka tev būs jābrauc uz Alamo un jāatgādā uz šejieni šis tas no mūsu mantām. Lai izkultos no šīs ķezas, man vajadzēs upurēt savus piešus, sudraba kausu un varbūt arī šauteni.

— Nerunājiet tā, saimniek. Kā mēs dzīvosim, ja pārdosim šauteni?

— Gan iztiksim, draudziņ. Ēdīsim zirga gaļu, un laso mums palīdzēs.

— Droši vien mūsu ēdiens nebūs draņķīgāks par to, ko mums ceļ galdā sasodītais vecais Dafers. Man allažiņ sāp vēders, kad es to ieēdu.

Šajā brīdī bez klauvēšanas atvērās durvis. Ienāca slampīga apteksne, kuras dzimumu pēc ārējām pazīmēm bija grūti no­teikt. Garajā cīpslainajā rokā viņa nesa pītu grozu.

— Ko tu gribi, Ģertrūde? — jautāja Felims, kas likās pazīs­tam šo sievieti.

— Kāds džentlmenis sūta jums šo.

— Džentlmenis? Kāds džentlmenis, Ģertrūde?

— Nezinu, mein Herr, agrāk nekad nebiju viņu redzējusi kolonijā.

— Sūta džentlmenis? Kurš tas varēja būt? Paskaties, Felim, kas tur ir.

Felims pacēla groza vāku. Tur viņš atrada pāris pudeles, acīmredzot ar vīnu un zālēm, pīrādziņus, saldumus un gaļu. Ne vēstules, pat ne zīmītes nebija, bet glītais un kārtīgais iesai­ņojums liecināja, ka sūtījumu gatavojušas sievietes rokas.

Moriss pārcilāja un aplūkoja groza saturu, pēc Felima do­mām, lai noteiktu, cik tas vērts. Taču viņš neatrada ne raksta galiņa.

Augstsirdīgā dāvana, kas nāca īstajā laikā, lika noprast, ka sūtītājs ir turīgs cilvēks. Bet kurš tas varēja būt?

Tā prātojot, Moriss atcerējās cilvēku, kuru nekādi nespēja saistīt ar nepazīstamo labdari. Vai tā tiešām būtu Luīza Poindek­stere?

Kaut gan tāds pieņēmums šķita neiespējams, Moriss domāja, ka tā tas ir, un viņa sirdi pildīja slepens prieks.

Risinot domu tālāk, tā likās vēl nepieņemamāka; Morisa ticība sašķobījās, un tās vietā palika vāja cerība.

— To sūta kāds džentlmenis, — atkārtoja Felims. — Viņa teica, ka džentlmenis. Var redzēt, ka lāga dvēsele. Kā jūs, saim­niek, domājat, kas tas tāds varētu būt?

— Nevaru iedomāties. Iespējams, ka kāds no forta virsnie­kiem, kaut gan diez vai kādam būtu ienācis prātā parūpēties par mani.

— Ne arī tas jums ir vajadzīgs. Virsnieks tas nav bijis. Ne virsnieks, ne vispār vīrietis salicis to visu grozā.

— Pēc kā tu spried?

— Pēc kā es spriežu? Un to jautājat jūs! Vai tad te nesmaržo pēc sievietes rokām? Paraugiet, kā viss ietīts papīrā. Vīrietis tā nemūžam nesaliktu. To darījusi sieviete, pie tarri, es par to gal­voju, īsta lēdija.

— Blēņas, Felim! Es nepazīstu nevienu sievieti, kas varētu izrādīt man tādu uzmanību.

— Nav tiesa. Es zinu, kas to būtu varējis izdarīt. Un, ja viņa to nebūtu darījusi, tā būtu melna nepateicība'pēc tā, ko jūs esat darījis viņas labā. Vai tad jūs neizglābāt viņai dzīvību tajā jezgā?

— Par ko tu runā?

— Neizliecieties nu par nezinīti, saimniek. Es, protams, runāju par to skaistuli, kas atjāja uz jūsu būdu ar lāsumaino ķēvi, par kuru jūs neņēmāt ne dolāru. Ja tā nav viņa, kas atsūtījusi šo grozu, tad Felims O'Nīls ir lielākais muļķis, kāds jebkad piedzi­mis Balibalahā. Ko šī zilace teiktu, ja zinātu, kādās briesmās jūs atrodaties?

— Briesmas? Tās jau ir pāri. Ārsts teica, ka pēc nedēļas es drīkstot celties. Bet neskumsti par to.

— Nē, saimniek, es tikai tā runāšanas pēc. Es nedomāju par briesmām. Jūs tīri labi zināt, par ko es domāju. Skaistās acis jūs varbūt ievainojušas smagāk nekā svina lodes. Viņa arī būs atsū­tījusi to visu.

— Tu esi galīgi sapinies, Felim. Sūtījums nāk no forta. Bet lai no kā tas būtu, mums nav iemesla taisīt ar to garas ceremo­nijas. Ņemsim un nogaršosim!

Kaut gan viss, kas bija nācis no pagraba un virtuves, sagā­dāja slimajam acīm Tedzamu baudu, ēdot un dzerot Morisa domas nodarbināja cilvēks, kuram viņš bija pateicību parādā par šo dāvanu.

Vai tiešām tā būtu jaunā kreoliete — viņa niknākā ienaid­nieka māsīca un iecerētā?

Tas likās neiespējami.

Bet kas cits?

Mustangu mednieks būtu ar mieru atdot zirgu, atdot veselu

ganāmpulku, ja droši zinātu, ka to darījusi Luīza Poindekstere.

• •

Dienas ritēja, bet noslēpums palika neatklāts.

Drīz slimnieku vēlreiz iepriecināja tāda pati dāvana — grozs ar jaunām pudelēm un svaigiem kārumiem.

Atkal tika iztaujāta kalpone bavāriete, taču bez panākumiem. Grozu nodevis džentlmenis, tas pats džentlmenis, kas iepriekšējo reizi. Viņa varēja piebilst tikai to, ka džentlmenis bijis ļoti schwarz ar spīdīgu cepuri galvā un ka tas piejājis pie krodziņa uz mūļa.

Morisu ne visai apmierināja šis nezināmā devēja apraksts, kaut gan viņš nevienam savas domas neuzticēja, pat Felimam ne.

Pēc divām dienām, saņēmuši trešo grozu, kuru bija nodevis tas pats melnais džentlmenis spīdīgajā cepurē, viņi atraisījās no saviem sapņiem.

Pārmaiņas nebija izskaidrojamas ar groza saturu — tas maz atšķīrās no pirmo divu satura. Tām bija sakars ar vēstuli, kas, lentītē piesieta, karājās pie groza roktura.

1 Melns. (Vācu vai.)

— Tā ir tikai Isidora, — nomurmināja Moriss, ieraudzīdams parakstu.

Tad viņš vienaldzīgi sāka lasīt spāņu valodā rakstīto vēstuli.

Dārgais senjor!

Veselu nedēļu es ciemojos pie tēvoča Silvio. Līdz manīm at­klīda baumas par Jūsu slimību, kā arī par to, ka viesnīcā Jūs slikti apkalpo. Man gribējās Jums palīdzēt. Pieņemiet, lūdzu, šo mazo dāvaniņu kā pateicību par lielo pakalpojumu, ko Jūs man izdarījāt. Rakstu, sēžot zirgā, pirms došanās uz Riograndi.

Mans labdari, manas dzīvības un, kas sievietei ir vēl dār­gāks, mana goda glābēj, ardievu, ardievu!

Isidora Kovarubio Deloslanosa.

— Paldies, paldies, mīļā Isidora! — čukstēja mustangu med­nieks, salocīdams vēstuli un nevērīgi nomezdams to uz segas. — Vienmēr pateicīga, uzmanīga, laipna… Ja nebūtu Luīzas Poindeksteres, iespējams, ka es būtu iemīlējis tevi.