Jātnieks bez galvas

XCI N O D A Ļ A VAJAŠANA BIEZOKNI

Vajātais un garu garā vajātāju vilce dodas taisni pāri prērijai, uz des­mit jūdzes attālajiem krūmiem.

Tie vēl nav sasniegti, kad vajātāju skaits jau ir krietni sarucis. Tie atpaliek cits pēc cita, jo zirgiem nav pa spēkam ilgā un ne­prātīgā auļošana.

Daži tomēr tuvojas krūmiem. Un tikai divi neapstādamies iejāj tajos ne visai tālu no bēgļa.

Viņam vistuvāk ir jātnieks pelēkā mustangā, no kura ar pā­tagu, piešiem un kliedzieniem tiek izspiests viss iespējamais.

Diezgan tālu aiz viņa jāj garš vīrietis saņurkātā cepurē; viņš sēž kaulainā zirgā, no kura neviens nav gaidījis tādu ātrumu. Zirgs tiek skubināts nevis ar pātagu, piešiem un kliedzieniem, bet ar daudz nežēlīgāku paņēmienu: jātnieks laiku pa laikam iedur tam krustos ar nazi.

Šie divi jātnieki, kas vada pakaļdzīšanos, ir Kasijs Kolhauns un Zebs Stamps.

Kolhauns ar savu pelēko mustangu ir izrāvies priekšā. Šķiet, ka viņu dzen izmisuma pilna nepieciešamība par katru cenu pa­nākt bēgli. Vecajam medniekam padomā, šķiet, ir tas pats. Viņš nevis jāj savā parastajā lēnajā solī un pētī pēdas, bet cenšas neiz­laist no acīm to otru, it kā arī viņu spiestu nepieciešamība.

Abi iejāj krūmos un izzūd no atpalicēju redzesloka.

* *

*

Cauri biezoknim drāžas trīs jātnieki, reizēm taisni pa zvēru takām, reizēm strauji nogriezdamies sānis, reizēm līkumodami, lai neietriektos kādā kokā. Viņi neskatās, kur krūmu puduris, kur papardes, viņi neliekas manām aso kaktusu adatu dūrienus. Zari brīkšķ un brākšķ, viņiem laužot ceļu, iztraucētie putni ceļas spār­nos, lai uzmeklētu drošāku vietu. No apskrambāta zara ieķērkda­mies gaisā paceļas arī melnie maitasputni. Instinkts saka viņiem, ka tāds skrējiens var beigties tikai ar nāvi. Platos spārnus vēzē- dami, putni seko jātniekiem.

Vajātajam šajā sacensībā ir zināmas priekšrocības: viņš var izvēlēties ceļu, turpretī vajātājiem neatliek nekas cits kā sekot. Koki palīdz viņam krietni atrauties, un drīz jātnieki vairs neredz cits citu. Toties putni redz visus trīs.

Bēglis ir ticis prom no vajātāju acīm, un tagad viņam ir vēl lie­lākas izredzes atrauties. Viņš var traukties pilnos auļos, bet vajā­tāji spiesti meklēt pēdas. Priekšā vēl gan saklausāma viņa pakavu dipoņa un zaru švīkstoņa, taču vajātāju izredzes kļūst aizvien niecīgākas. Beidzot arī šie trokšņi vairs nav sadzirdami.

— Nolādētais radījums! — kliedz Kolhauns, izmisumā atmez­dams ar roku. — Atkal viņš man izslīdēs no rokām! Ja vēl te nebūtu neviena cita! Taču šoreiz ir. Tas vecais velns arī ložņā pa krūmiem. Es redzēju viņu iejājam tajos nepilnus trīssimt jardus man aiz muguras. Vai nevarētu kaut kā atkratīties no viņa? Nē. viņš ir pārāk labs pēddzinis. Ak dievs, viena iespēja tomēr ir!

Kapteinis pievelk pavadu, mazliet pagriež zirgu un aplūko taku, pa kuru nupat jājis. Vienlaikus viņa roka nervozi tver šau­teni. Tomēr viņš nevar izšķirties.

— Nē, tas neder, — Kolhauns čukst. — Pārāk daudzi mums seko, daži tīri labi prot dzīt pēdas. Viņi katrā ziņā atradīs līķi un dzirdēs arī šāvienu. Nē, nē, to nedrīkst darīt.

Kolhauns vēl kādu brīdi paliek uz vietas un ieklausās. Ne priekšā, ne aizmugurē nav dzirdama neviena skaņa, tikai virs galvas švīkst melnie spārni. Savādi, ka putni seko tieši viņam!

«Jā, viņš jāj šurp. Nelāgi, ka pārējie arī tik tuvu. Citādi va­rētu darīt galu tai ošņāšanai. Un tas būtu vienkāršāk par vien­kāršu.»

Nav nemaz tik vienkārši, kā jūs domājat, Kasij Kolhaun! Putni, kas riņķo jums virs galvas — ja vien prastu runāt — teiktu jums to pašu.

Putni redz, ka Zebs Stamps tuvojas, bet tuvojas tā, ka soļi nav dzirdami.

«Traki labi būtu, ja viņš pazaudētu pēdas,» Kolhauns prāto, vēlreiz pagriezdamies atpakaļ. «Bet ko es, dumjais, tērēju laiku! Ja nepamanlšos aizlaisties, vecais suns būs klāt, un tad būs par vēlu šaut. Velns parāvis, tas būtu tas ļaunākais!»

No jauna iecirtis pelēkajam mustangam sānos piešus, Kol­hauns jāj uz priekšu tik ātri, cik ātri vien ļauj līkumotā taka.

Pārsimt soļu tālāk viņš atkal apstājas, pārsteigts un vienlai­kus iepriecināts.

Jātnieks bez galvas ir gandrīz vai ar roku aizsniedzams!

Zirgs ir apstājies starp pazemiem krūmiņiem, kas sniedzas labi ja līdz seglu malai, un nolaidis galvu. Acīmredzot plūc akāciju pākstis.

Ilgi nedomādams, Kolhauns piesviež šauteni pie pleca, bet tūlīt pat arī nolaiž to. Zirgs, kuram viņš gribējis tēmēt, vairs nestāv mierīgi un neplūc pākštis. Iebāzis galvu līdz pusei krūmos, tas it kā stīvējas ar kādu.

Kolhauns saprot, ka zirgs nevar paiet, jo pavada ir aptinusies ap akācijas stumbru.

«Beidzot tu man esi rokā! Paldies dievam, paldies dievam!»

Kapteinis tikko spēj savaldīties neiegavilējies. Viņš kā vējš drāžas uz priekšu. Brīdi vēlāk viņš jau ir līdzās jātniekam bez galvas, šai spokainajai parādībai, kurai viņš tik ilgi veltīgi seko­jis!