Jātnieks bez galvas

XXVII N O D A Ļ A «ES MlLU TEVI! ES MĪLU TEVI!»

Luīza Poindekstere atkal stāvēja azo- tejā, un atkal viņu mocīja greiz­sirdība. Šķita, ka platās akmens kāpnes ved uz turieni, kur ap­kārtnes vērošana sagādā tikai sāpes. Viņa bija nozvērējusies nekāpt augšā, vismaz ilgāku laiku. Kaut kas stiprāks tomēr pie­spieda viņu lauzt zvērestu. Un tas notika jau otrā dienā, kad saule vēl nebija paguvusi nožāvēt prērijā rasu.

Tāpat kā iepriekšējā dienā, Luīza stāvēja azote jā un skatījās pāri upei; tāpat kā iepriekšējā dienā, viņa ieraudzīja jātnieku ar saitē iekārto roku; tāpat kā iepriekšējā dienā, viņa paslēpās aiz margām. 1

Jātnieks arī šoreiz tuvojās pa ceļu un ilgi skatījās uz Kasa­delkorvo koku pudura pusi.

Luīzas sirdi plosīja cerības un bailes. Viņa pat dzīrās atstāt savu paslēptuvi, taču bailes guva virsroku, un pēc brītiņa jāt­nieks jau bija gabalā.

Kurp viņš devās? Vakardienas jautājumam nevarēja būt citas atbildes. Protams, uz satikšanos ar Isidoru! Par to nebija nekādu šaubu.

Ja tā, tad drīzāk jātiek skaidrībā. Pēc nepilnām divdesmit minūtēm uz tā paša ceļa zirgā, kas bija plankumots kā leopards, parādījās kāda sieviete. Viņa jāja tajā pašā virzienā.

Greizsirdīgā kreoliete vairs nespēja izturēt. Lai kāda būtu patiesība, tā nesagādātu viņai lielākas ciešanas par tām, kuras sagādāja aizdomas. Luīza nolēma uzzināt patiesību, kaut arī pēc tam pīšļos sabruktu pēdējā vārā cerība.

Viņa devās uz birzi, kurā pirms minūtēm divdesmit bija iejā­jis mustangu mednieks. Virs galvas šūpojās akāciju zari. Meitene jāja pa mīksto ceļmalas zāli, lai pakavi neatsistos pret akmeņiem un nesaceltu troksni. Zemu nolīkušie spalvveida zari jauca viņas cepures rotājumu. Viņa sēdēja seglos uzkumpusi, it kā gribētu sarauties pēc iespējas mazāka, un vienlaikus uzmanīgi raudzījās uz priekšu.

Luīza sasniedza uzkalnu, no kura bija pārredzama visa ap­kārtne, un ieraudzīja augstu koku ieskautu māju. To varēja no­saukt par hasiendu. Tajā dzīvoja Silvio Martiness, Isidoras tēvo­cis. Tik daudz viņa jau bija noskaidrojusi.

Līdzenumā bija redzamas arī citas mājas, bet kreolietes satrauktais skatiens bija pievērsts šai vienai un ceļam, kas veda uz to.

Meitene nenolaida acis, taču nedz pie mājas, nedz tās tuvumā neviena neredzēja. Nedz uz ceļa, kas veda uz hasiendu, nedz uz lielceļa tāpat nemanīja nevieņas dzīvas dvēseles. Ganībās klimta daži zirgi bez jātniekiem.

«Varbūt senjorita izjājusi viņam pretī vai arī Moriss iegājis iekšā. Kur viņi ir patlaban — mežā vai mājā? Ja mežā, vai dons Silvio to zina? Ja mājā, vai viņš pats arī ir mājā? Un kā izturas pret ciemiņu?»

Tādi jautājumi mocīja kreolieti, kad piepeši viņa izdzirdēja prūšļājam zirgu un pakavus šķindam pret akmeņiem.

Luīza palūkojās lejup. Pa stāvo nogāzi augšup jāja mustangu mednieks — jāja tieši pie viņas. Viņa būtu pamanījusi to ātrāk, ja nebūtu raudzījušies tālumā.

Mustangu mednieks bija viens, tāpat kā jājot garām Kasadel­korvo. Nekas neliecināja, ka viņš būtu bijis kopā ar kādu.

Luīza vairs nevarēja izvairīties. Lāsumainais mustangs jau bija atbildējis sava vecā paziņas sveicienam. Jātniecei gribot ne­gribot vajadzēja palikt uz vietas un gaidīt Morisu.

— Labdien, mis Poindekstere, — teica mustangu mednieks, jo prērijās nav pieņemts, ka sieviete uzrunā pirmā. — Jūs viena?

— Viena, ser. Un kādēļ lai es nebūtu viena?

— Tā jāt ir garlaicīgi. Pareizi, ja nemaldos, jūs taču teicāt, ka jums labāk patīkot jāt vienai.

— Šķiet, jums arī, mister Džerald. Jūs taču negarlaikojaties, vai ne?

— Jums taisnība, man patīk jāt vienam, lai būtu tālāk no cilvēkiem. Par nelaimi, rtian iznāca dzīvot krodziņā jeb, kā to lepni dēvē saimnieks, viesnīcā. Tur no trokšņa galva plīsa pušu, it īpaši man, tādam savārgušam, tā ka pastaiga pa šo kluso ceļu ir īsts baudījums. Akācijas met spirdzinošu ēnu, vēdekļiem līdzī­gajā lapotnē nepagurdams šalko vējiņš… Te jau pēdējais vār­gulis var atgūt spēkus. Vai jūs tā nedomājat, mis Poindekstere?

— Jums jāzina labāk, ser, — pēc brīža skanēja atbilde. — Jūs taču jājat tik bieži. *

— Bieži! Kopš esmu piecēlies no slimības gultas, jāju pa šo ceļu tikai trešo reizi. Bet vai drīkstu jautāt, mis, Poindekstere, kā jūs zināt, ka esmu jājis pa šo ceļu?

— O, — Luīza atbildēja sarkdama un bālēdama, — kā es to varēju nepamanīt? Es daudz uzturos azote jā. No turienes pave­ras jauks skats, tur uzpūš maigs vējiņš, apakšā dārzā dzied putni — labāku vietu nevar vēlēties, īpaši agri no rīta. No mūsu mājas jumta pārskatāms viss ceļš. Es nevarēju neredzēt jūs, kad jājāt garām, bet, kad jūs pazudāt akācijās, tad gan vairs nere­dzēju.

— Tātad jūs mani redzējāt? — jautāja Moriss, samulsis nevis par meitenes pēdējos vārdos apslēpto mājienu, kuru viņš nebija uztvēris, bet atceroties pats savu izturēšanos uz ceļa.

— Kā gan citādi? — skanēja atbilde. — Attālums nav lielāks par sešsimt jardiem. Pat sieviete, kas sēdēja par jūsējo krietni mazākā zirgā, bija gluži labi saskatāma. Kad redzēju, cik veikli viņa uzmet laso nabaga antilopītei, es nojautu, ka tai jābūt tai pašai meitenei, par kuru jūs man toreiz stāstījāt.

— Isidora?

— Isidora!

— Pareizi, viņa taču te viesojās.

— Un bija ļoti laipna pret misteru Morisu Džeraldu?

— Jā, jums taisnība. Viņa bija ļoti laipna, kaut arī man nav bijusi izdevība viņai pateikties. Mēs gan draudzējāmies, taču viņa acu galā necieš ārzemniekus un nemūžam nebūtu ar mieru spert kāju pār mistera Obērdofera viesnīcas slieksni.

— Ko jūs sakāt? Viņai droši vien labāk patīk satikties ar jums akāciju paēnā?

— Nu jau būs vairāki mēneši, kopš vispār neesmu viņu sa­ticis, un iespējams, ka tuvākajos mēnešos arī nesatikšu. Viņa ir aizbraukusi atpakaļ uz Riograndi.

— Vai tas taisnība, ser? Jūs neesat redzējis viņu, kopš viņa aizbraukusi prom no sava tēvoča?

— Jā, neesmu, — izbrīnījies atbildēja Moriss. — Tik tiešām neesmu redzējis. Par to, ka viņa te ciemojas, es uzzināju tikai no tā, ka viņa sūtīja man visādas delikateses, kamēr es gulēju slims. Atklāti sakot, man tās bija vajadzīgas. Viesnīcas virtuve nav no labākajām, pie tam misteram Oberdoferam es nebiju sevišķi pa prātam. Donja Isidora devīgi atlīdzināja man par kādu nelielu pakalpojumu.

— Pakalpojumu? Vai drīkstu jautāt, par kādu, mister Dže­rald?

— Bez šaubām. Tā bija nejaušība, nekas vairāk. Reiz man radās izdevība paglābt Isidoru no indiāņiem, kuru nagos viņa bija iekritusi, jādama no Riograndes uz Leonu pie sava tēvoča dona Silvio Martinesa. Viņa māja no šejienes ir redzama. Nelieši bija pilnā un draudēja, ne jau nu laupīt dzīvību, kaut arī tai draudēja briesmas, bet. .. Vārdu sakot, nabaga meitene bija ķezā, un viņai grūti būtu nācies izrauties no indiāņu gūsta, ja es pēdējā brīdī nebūtu piesteidzies palīgā.

— Un to jūs saucat par nelielu pakalpojumu? Jūs esat pieti­cīgs savos vērtējumos, mister Džerald. Cilvēks, kas būtu izdarījis to manā labā …

— Kā jūs atlīdzinātu viņam? — jautāja mustangu mednieks; sevišķi uzsvērdams pēdējo vārdu.

— Es viņu iemīlētu, — ātri atbildēja Luīza.

— Tādā gadījumā, — piejādams tuvāk lāsumainajam mustan­gam, čukstēja Moriss, — es atdotu pusi mūža, lai redzētu jūs Meža Kaķa un viņa apdzērušos biedru rokās, un otru pusi, lai glābtu jūs no briesmām.

— Vai patiešām, Moris Džerald? Nejokojiet ar mani, es taču neesmu bērns. Sakiet taisnību.

— Tā ir taisnība. Es zvēru!

Saldāko skūpstu, kuru esmu saņēmis savā mūžā, man dāvāja skaista sieviete medībās, kad mēs sēdējām katrs savā zirgā.

Neviens nebija apskāvis Morisu Džeraldu tik maigi kā Luīza Poindekstere, kad, piecēlusies seglos stāvus un uzlikusi roku Morisam uz pleca, viņa dedzīgi teica:

— Es piederu tev. Es mīlu tevi! Es mīlu tevi!