Jātnieks bez galvas

LX N O D A Ļ A SKAISTĀ CEĻA RADĪTĀJA

Ja lietas var salīdzināt ar pārdzīvoju­miem, tad visspilgtāko kontrastu ieraudzīsim starp saulainajām debesīm virs Alamo un Isidoras smagajām domām, steidzoties prom no būdas. Viņas sirdī plosī­jās visdažādākās jūtas, bet virsroku ņēma atriebības alkas.

Tās bija līdzīgas velnišķam priekam un pasargāja no izmi­suma, citādi Isidora būtu saļimusi zem bēdu nastas.

Nomākta viņa pajāj zem kokiem. Viņas vaigs nebūt neap- skaidrojas, redzot laipni smaidošas debesis virs galvas. Meksikā- niete uztver to kā izsmieklu.

Pirms jāt tālāk, viņa uz brīdi apstājas. Virs viņas plešas cip­reses kuplie zarv— piemērots apsegs noskumušai sirdij. To mestā ēna šķiet tīkamāka par spožajiem saules stariem, bet ne jau tā­dēļ Isidora ir te apstājusies. Viņas sirdī iemājojusi doma, kas ir tumšāka par cipreses ēnu. To liek nomanīt sarauktās uzacis un plēsonīgā izteiksme, kas kontrastē ar balti vizošajiem zobiem zem melnūksnējās virslūpas.

— Man vajadzēja nogalināt viņu. Vai nejāt atpakaļ un neiz- aicināt viņu uz nāves cīņu? Bet, ja es viņu nogalināšu, kāds no tā būs labums? Viņa sirdi es tikpat neatgūšu, tā man ir zudusi, zudusi uz visiem laikiem. — Jā, šie pusčukstus teiktie vārdi nāk no visapslēptākajām dvēseles dzīlēm, kur tagad ir vieta vairs tikai atmiņām. — Man nav nekādu cerību. Nē, mirt vajadzēta viņam, kas izpostījis manu laimi. Un ja nu es viņu nogalinātu? Par ko pārvērstos mana dzīve? Par nebeidzamām mocībām. Bet vai tagad tās nav mocības? Es nevaru vairs izturēt. Vienīgais mie­rinājums būtu atriebība. Ir jāmirst ne tikai viņai, bet arī viņam, abiem! Bet ne tūlīt, citādi viņš nesapratis, kas to izdarījis. Ak, lai viņš izjūt atmaksas sūrumu un zina, no kuras puses tā nāk i Svētā jaunava, dod man spēku atriebt!

Isidora iecērt zirgam sānos piešus un strauji uzjāj augšā pa nogāzi.

Sasniegusi līdzenumu, viņa neļauj dzīvniekam atvilkt elpu, bet aizauļo, kā. viesuļa rauta. Ne ar roku, ne ar balsi viņa nenosaka virzienu, un, atstāts savā vaļā, zirgs griežas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nācis šurp. Šis ceļš ved uz Leonu.

Jātniece, šķiet, to nemana. Galvu noliekusi, viņa vienaldzīgi sēž seglos, it kā pilnīgi ļautos atmiņām un būtu aizmirsusi ap­kārtējo pasauli. Arī jātnieku grupu, kas tepat vai ar roku aiz­sniedzama, viņa pamana tikai tad, kad zirgs brīdinoši iekrācas un pēkšņi paliek stāvam. Jā, tagad arī viņa redz kavalkādi.

Vai tie ir indiāņi? Nē. Spriežot pēc zirgu segām un jāšanas, veida, tie ir baltie. To liecina arī jātnieku bārdas, jo sejas visiem ir izkaltušas prērijas putekļu krāsā.

— Teksasieši, — Isidora nomurmina. — Laikam siro, meklē­dami komančus. Bet vai tad indiāņi ir te? Ja neesmu kolonijā pārklausījusies, tad viņiem jābūt tālu otrā pusē.

Kaut gan meksikāņu meitenei nav ko baidīties no jātniekiem, šobrīd viņa nevēlas tikties ar «teksasiešiem». Citkārt viņa no tiem nevairītos, bet tagad, kad viņu māc tādas bēdas, negribas nokļūt jautājumu un ziņkārīgu skatienu krustugunīs.

Vēl Isidorai ir iespējams izvairīties. Netālu ir krūmi, un jāt­nieki, šķiet, vēl nav viņu pamanījuši. Ja viņa strauji pagrieztos un nozustu biezienā, viņa arī paliktu nepamanīta.

Meksikānietes nodomu izjauc zirgs ar savu iezviegšanos. Tam atsaucas divdesmit citi zirgi.

Taču vēl ir iespējams aizbēgt. Jātnieki katrā ziņā dzīsies pa­kal, bet diezin vai panāks, it īpaši pa līkumotajām taciņām, kuras viņa pazīst kā savus piecus pirkstus.

Viņa jau grib pievilkt pavadu, kad ierauga pilnos au|os tuvo­jamies jātniekus. Pēc tā, ko viņa nomurmina, var spriest, ka viņa izlēmusi citādi.

— Laupītāji? Nē. Pārāk labi ģērbti, lai būtu klaidoņi. Varbūt meklētāju nodaļa, kuru, kā esmu dzirdējusi, vadot nogalinātā tēvs … Jā, jā, tie ir viņi. Ay Dios! Lūk, iespēja atriebties, kā n© gaisa! Tā ir dieva griba.

Isidora nevis mēģina slēpties krūmos, bet izjāj atklātā vietā un izaicinoši dodas pretī jātniekiem, kas tagad jau ir pavisam tuvu. Viņa apstādina zirgu un gaida svešiniekus. Viņa ir izlēmusi, kā rīkoties.

Brīdi vēlāk meksikānieti no visām pusēm jau ielenkuši jāt­nieki.

To ir apmēram simts — bruņojušies un ģērbušies kā nu ku­rais. Kaut gan ir iemesls baidīties no tādiem vīriem — sievietei jo sevišķi —, Isidora neuztraucas. Viņa nav nemaz nobijusies no cilvēkiem, kas viņu tik nekautrīgi apstājuši. Dažus viņa pazīst. Padzīvojušo vīrieti, kas laikam ir viņu vadonis un izjājis visiem priekšā, gan Isidora nepazīst, taču viņa nojauš, ka tas ir tēvs no­galinātajam jauneklim un meitenei, kuru viņa gribētu redzēt gu­ļam bez dzīvības un apkaunotu. Cik lieliska izdevība!

— Vai jūs runājat franciski, jaunkundz? — jautā Vudlijs Poindeksters, cerēdams, ka tā viņu sapratīs labāk.

— Ļoti maz, ser. Labāk runājiet angliski.

— O, angliski? Mums jo labāk. Sakiet man, mis, vai jūs ne­esat kādu te redzējusi… es gribēju teikt — vai neesat kādu sati­kusi jājam? Varbūt kāds kaut kur apmeties?

Isidora it kā šaubās, it kā pārdomā atbildi.

Plantators turpina iztaujāt, cik pieklājīgi šajos apstākļos vien iespējams.

— Vai drīkstu jautāt, kur jūs dzīvojat?

— Pie Riograndes, senjor.

— Jūs jājat tieši no turienes?

— Nē, no Leonas.

— No Leonas?

— Tā ir vecā Martinesa brāļameita, — paskaidro kāds no jāt­niekiem. — Viņa plantācija atrodas blakus jūsējai, mister Poin- dekster.

— Si… jā, tā ir. Dona Silvio Martinesa sobriria, brāļameita.

— Tātad jūs jājat tieši no mājām? Tas var likties uzbāzīgi, bet ticiet man, mis, mēs neizvaicājam jūs aiz dīkas ziņkāres vai nekaunības. Mums ir nopietni iemesli, pat vairāk kā nopietni.

— Tieši no Martinesa hasiendas, — atbild Isidora, izlikdamās,, •it kā nebūtu dzirdējusi pēdējo frāzi. — Es izjāju no tēvoča mā­jām tieši pirms divām stundām.

— Tad jūs noteikti būsiet dzirdējusi par slepkavību?

— Jā, senjor, vakaT pie tēvoča Silvio par to runāja.

— Bet vai šodien, kad jūs izjājāt no mājām, nebija nekādu jaunu ziņu no kolonijas? Mēs šo to zinām, bet tas vairs nav nekas jauns. Varbūt jūs esat kaut ko dzirdējusi, mis?

— Ka ļaudis aizjājuši meklēt slepkavu. Tie esat jūs, senjor, vai ne?

— Jā, jā, tie esam mēs. Un neko vairāk jūs neesat dzirdējusi?

— Kā nu ne! Pie tam kaut ko bezgala dīvainu, senjor. Jūs varbūt domāsiet, ka es dzenu jokus.

— Ko? — iejautājas vairāki reizē. Visi ar acīm ieurbjas skais­tajā jātniecē.

— Stāsta, ka šajā apkārtnē redzēts kāds cilvēks bez galvas. Vai tas nav tepat tuvumā? Gani teicās redzējuši viņu pie Nuese- sas, netālu no forta, kur ceļš ved pāri Riograndei.

— To redzējuši vairāki gani?

— Si, senjori, un daži pat bija gatavi apzvērēt, ka redzējuši paši savām acīm.

Isidora jūtas mazliet izbrīnīta, ka dīvainais gadījums ne visai satrauc «teksasiešus». Viņi klausās ieinteresēti, bet ne pārsteigti

— Mēs paši iztālēm redzējām jātnieku bez galvas, — kāds ierunājas. — Vai jūsu gani bija piejājuši viņam tik tuvu klāt, lai redzētu, kas tas par cilvēku?

— Santissima, nē.

— Un jūs pati, mis?

— Es? Es neesmu redzējusi. Kā jau teicu, man stāstīja citi. Kas gan tas varētu būt?

Brīdi valda klusums, visi, šķiet, pārdomā dzirdēto.

Pirmais ierunājas plantators. Viņš atkārto savu pirmo jautā­jumu.

— Vai jūs šajā apvidū esat kādu sastapusi vai redzējusi, mis?

— Si… jā, esmu.

— Esat? Kas tas tāds bija? Esiet tik laipna un aprakstiet.

— Tā bija sieviete.

— Sieviete? — iesaucas vairāki reizē.

— Si, senjori.

— Kas par sievieti?

— Amerikāniete.

— Amerikāniete? šajā aipvidū? Vienat

— Si, senjori.

— Kas tā bija?

— Es nezinu.

— Jūs viņu nepazīstat? Kāda viņa izskatījās?

— Kāda izskatījās?

— Jā, kas viņai bija mugurā?

— Vestido de caballo

— Tātad viņa bija zirgā?

— Zirgā.

— Kur jus sastapat sievieti, par kuru jūs runājat?

— Netālu no šejienes, otrpus mežam.

— Uz kuru pusi viņa jāja? Vai tur ir kāda māja?

— Jacal. Es zinu vienu pašu.

Poindeksters uzrunā kādu no saviem ļaudīm, kas prot spāniski.

— Jacal?

— Tā viņi sauc savas būdas.

— Kam šī būda pieder?

— Donam Morisio, el mustenero.

— Mustangu medniekam Morisam, — pārtulko spāņu valodas pratējs.

Pūliis iepriecināts nodūc. Pēc divu dienu meklējumiem, tikpat neveiksmīgiem, cik neatlaidīgiem, viņi beidzot ir nokļuvuši uz pēdām slepkavam.

Tie, kas pasteigušies nokāpt no zirgiem, lec atpakaļ seglos. Visi viņi ir gatavi doties tālāk.

— Mēs negribam būt uzbāzīgi, mis Martinesa, ja tā jūs sauc, bet mēs esam spiesti lūgt jūs parādīt ceļu uz to vietu.

— Man būs jāmet neliels līkums. Bet nekas, jāsim. Es jūs pa­vadīšu, ja esat apņēmušies jāt uz turieni.

Isidora atkal šķērso krūmu joslu, viņai nopakaļ gurdi velkas simts jātnieku.

Viņa apstājas joslas rietumu malā. Starp viņiem un Alamo plešas atklāta prērija.

— Vai redzat, — saka Isidora, izstiepusi roku, — to melnumu pie apvāršņa? Tā ir cipreses galotne. Koks aug Alamo zemajā krastā. Jājiet turp. Tur ir nogāze, pa kuru var nokļūt gravā. No­kāpiet lejā. Mazliet tālāk būs jacal, par kuru es jums stāstīju.

Meklētāji vairāk neko nejautā. Gandrīz aizmirsuši to, kas vi­ņiem parādījusi ceļu, jātnieki aizdrāžas pa prēriju taisni uz cip­resi.

Tikai viens jātnieks vēl kavējas. Viņš prot Isidoras valodu ne sliktāk par savu dzimto valodu.

— Sakiet man, senjorīna, — piejādams cieši blakām un runā­dams bēdīgā, turpat vai lūdzošā balsī, — vai jūs ievērojāt zirgu, ar kuru jāja šī sieviete?

— Caramba, jā! Kas tas par jautājumu! Kas to varēja neie­vērot?

— Kādā krāsā tas bija? — jautātājs izdveš.

— Lāsumains mustangs.

— Lāsumains mustangs? Ak dievs! — ievaidēdamies nokliedz Kasijs Kolhauns un aizauļo pakaļ pārējiem.

Isiidorai ir skaidrs, ka bez viņas vēl kādam sirdi dzeldē ne­dziestoša liesma, kuru apdzēst var tikai nāve.