Jātnieks bez galvas

XIX N O D A Ļ A VISKIJS AR ŪDENI

VI etālu no Indžas forta nodibinātajā mazajā pilsētiņā «viesnīca» bija visievērojamākā ēka. Tā tas ir jebkurā Teksasas pilsētā, vienalga, vai tā ir jauna vai radusies pirms četrdesmit gadiem. Izņēmumi ir nedaudzas spāņu un meksikāņu izcelsmes pilsētas, kur pār citām ēkām paceļas cietoksnis un sieviešu klosteris, bet arī šīs pagātnes relikvijas lielāko tiesu ir pārvērstas par krodziņiem.

Kaut gan Indžas forta krogs bija vislielākā celtne pilsētā, sevišķi cēla un iespaidīga tā neizskatījās. Tās āriene nepārstā­vēja nekādu arhitektūras stilu. Tā bija burta T veidā celta koka ēka. Spārnu, kas veidoja burta vertikālo daļu, aizņēma ēdam­istabas un guļamistabas, bet augšējā daļa bija liela telpa, kur varēja dzert, smēķēt un pat spļaut uz grīdas. Šo telpu sauca par bāru jeb bufeti.

Durvju priekšā ozolā, kas pārdesmit pēdu augstumā bija ap­zāģēts, karājās pazīstamā vietējā varoņa ģenerāļa Zaharija Tei- lora[23] attēls. Nebija nekādas vajadzības lasīt uzrakstu zem tā, lai uzzinātu, kā sauc viesnīcu. Zem tāda portreta nevarēja būt rak­stīts nekas cits kā «Uz ātru roku».

Šim nosaukumam bija sava pieskaņa. Ja ārpusē nebija nekā pievilcīga, tad iekšā, īpaši bārā, jūs sagaidīja piparmētru deg­vīns, augļu dzēriens, ruma un džina vai vēl kāds cits maisījums, ko labi pazīst pudeles brāļi viņpus Misisipi, protams, ja vien jums ir pietiekami biezs maks.

Ja esat ceļojis pa Amerikas dienvidu vai dienvidrietumu šta­tiem, nav vērts sīki aprakstīt bāru. Tad nekas nevar izdzēst no jūsu atmiņas viesnīcas bāru vai krodziņu, kurā jums bijusi tā nelaime iekulties. Gar telpas malu stiepjas lete, aiz tās pie sienas plaukti ar rindās nostatītām karafēm un pudelēm; dzērieniem tajās nav pieticis ar visām varavīksnes krāsām — tiem bijuši vajadzīgi arī visdažādākie šo krāsu sajaukumi; starp leti un plauktiem stāv vai sāniski staigā elegants puisis, ko sauc par bārmeni — nesauciet viņu par krodzinieku, citādi dabūsiet ar pudeli pa zobiem —, elegants jauns puisis zilā kokvilnas blūzē vai baltos audekla svārkos, vai arī kreklā ar dievs zina kad kro- kotām mežģīnēm. Šis cilvēks, gatavodams dzeramo, var lūkoties jums tieši acīs un runāt par dienas jaunākajiem notikumiem, kamēr ledus, vīns un ūdens, līstot no vienas glāzes otrā, pārvēr­šas par oreolu, kas apvij viņa sasmaržoto galvu. Jūs, kas esat braukājis pa Amerikas dienvidu štatiem, protams, neesat viņu aizmirsis?

Ja esat aizmirsis, mani vārdi atsauks atmiņā visu — bāru ar pārzini, ar plauktiem un krāsainajām karafēm, leti, ar baltām smiltīm nokaisīto grīdu, uz kuras redz cigāru galus un brūnus spļaudekļus, piparmētru smaržu, citronu mizas, pa kurām čāpo parastās melnās mušas, gaļas mušas un sāpīgi dzeļošais moskīts. Tam visam spilgti jāatdzīvojas jūsu atmiņā.

Kaut gan «Uz ātru roku» bija daudz kopīga ar citām Teksasas viesnīcām, tai bija dažas īpatnības. Tās īpašnieks bija nevis ap­sviedīgs jenkijs,c bet vācietis, kuru visur uzskata par labāko pro­duktu piegādātāju. Viņam piederēja pašam savs bārs, tādēļ jūs apkalpoja nevis elegants jauns cilvēks ar kruzuļotu kreklu un sasmaržotu frizūru, bet gan mierīgs vācietis, kas, par spīti kārdi­nājumam, izskatījās tik atturīgs, it kā savu mūžu nebūtu nobau­dījis gardos dzērienus, kurus viņš pasniedza saviem apmeklē­tājiem. Dzimteni viņš bija atstājis kā Oberdofers, bet teksasieši bija iesaukuši viņu par veco Daferu.

Viesnīcas «Uz ātru roku» bāram piemita vēl viena īpatnība, ja tikai tā pelnījusi šādu apzīmējumu. Kā jau minēts, ēka bija celta burta T veidā. Bārs atradās burta augšējā daļā. Gar vienu sienu stiepās lete, bet abos galos bija durvis, kas vērās uz topo­šās pilsētas laukumu.

Šādam iekārtojumam vajadzēja veicināt gaisa cirkulāciju, kas bija sevišķi svarīgi te, kur termometrs pusgadu rādīja deviņdes­mit grādus ēnā.

Viesnīcas Teksasā, tāpat kā visā Amerikā, bija vienlaikus bir­žas un klubi. Pat Atlantijas piekrastes lielākajās pilsētās klubi nav nepieciešami. Viesnīcu mērenās cenas, lieliskās virtuves un ērtības kavē šo iestādījumu izplatīšanos. Šī piezīme vēl aizvien ir spēkā attiecībā uz dienvidu un dienvidrietumu štatu pilsētām, kur bāri ir galvenās sapulču un satikšanās vietas.

Arī sabiedrība tajos ir raibāka. Lepnais plantators, degunu nesaraucis — viņš nemaz neiedrošinās to darīt —, cilā glāzi tajā pašā telpā, kur «nabaga baltie salašņas», kas nereti ir tikpat lepni kā viņš.

Te nav zemnieku; vismazāk to ir štatā, kuru sauc par Tek- sasu, tādēļ viesnīcas «Uz ātru roku» bārā bieži pārstāvētas visas šķiras un profesijas, kas sastopamas kolonijā.

Droši vien kopš pastāvēšanas sākuma vecā Dafera krodziņā nebija redzēts tik kupls skaits apmeklētāju, kā tajā vakarā, kad Indžas fortā atgriezās zirgu mednieki.

Bezmaz visi ekskursijas dalībnieki, izņemot dāmas, uzskatīja, ka vakaru nepieciešams pavadīt bārā. Holandiešu pulkstenis, kas tikšķēja starp krāsainajām karafēm, rādīja vienpadsmit, kad bārs sanāca pilns ar forta virsniekiem, tuvumā dzīvojošajiem planta- toriem, armijas sagādniekiem, uzņēmējiem, avantūristiem un daž­nedažādiem dīvaiņiem. Katrs devās tieši pie letes, pasūtīja savu iemīļoto dzērienu un atkal pievienojās pārējiem.

Viena grupa sevišķi piesaistīja uzmanību. Tajā bija astoņi vai desmit cilvēki, puse no tiem formas tērpos. Trīs virsniekus lasī­tājs jau pazīst: kājnieku kapteini un divus leitnantus — dragūnu Henkoku un strēlnieku Krosmenu. Šajā grupā bija vēl kāds ve­cāks virsnieks, pēc uzplečiem spriežot, majors, tātad forta koman­dants.

Šie cilvēki sarunājās kā līdzīgi, sarunas tēma bija aizvadītās dienas notikumi.

— Sakiet, lūdzu, major, — jautāja Henkoks, — vai jūs zināt, kur bija aizjājusi meitene?

— Kā lai es to zinātu? —- uzrunātais atteica. — Pajautājiet viņas brālēnam misteram Kasijam Kolhaunam.

— Mēs jautājām, bet nekā prātīga neuzzinājām. Skaidrs, ka viņš zina ne vairāk par mums. Viņš saticis tos atceļā un netālu no tās vietas, kur mēs bijām apmetušies. Viņi bija projām ļoti ilgi un, spriežot pēc sasvīdušajiem zirgiem, bija jājuši kaut kur tālu. Pa to laiku viņi varēja aizjāt līdz Riograndei un vēl tālāk.

— Vai ievērojāt, kāds izskatījās Kolhauns, kad viņš atgrie­zās? — jautāja kājnieku kapteinis. — Viņš bija drūms kā māko­nis, laikam kaut kas nospieda sirdi.

— Viņš tiešām izskatījās nelaimīgs, — atbildēja majors.

— Bet jūs, kapteini Slomen, taču nesaistāt to ar …

— Greizsirdību? Nekā cita nevar būt.

— Uz mustangu mednieku Morisu? Neiespējami! Katrā ziņā maz ticams.

— Kāpēc ne, major?

— Manu dārgo Slomen, Luīza Poindekstere ir lēdija, bet Mo­riss Džeralds…

— Varbūt arī džentlmenis, jo mēs taču nekā par viņu nezi­nām. •

— Phe! — nicīgi izsaucās Krosmens. — Zirgu tirgotājs! Ma­joram taisnība — tas ir neticami, neiespējami.

— Džentlmeņi, — teica kājnieku virsnieks, zīmīgi nošūpojis galvu, — jūs nepazīstat Luīžu Poindeksteri tik labi kā es. Ekscen­triska jauna sieviete, lai neteiktu vairāk. Jums pašiem bija izde­vība par to pārliecināties.

— Turpiniet, turpiniet, Slomen, — zobgalīgi ieteicās majors.

— Baidos, ka jūs grasāties patrīt mēli. Varbūt jūs pats neesat vienaldzīgs pret mis Poindeksteri, lai gan tēlojat sieviešu ienaid­nieku? Es varētu saprast, ja jūs būtu greizsirdīgs uz laipno Hen- koku vai Krosmenu, bet uz vienkāršu mustangu mednieku…

— Viņš ir īrs, major, un, ja viņš ir tas, par ko es viņu turu …

— Lai viņš būtu kas būdams, — majors pārtrauca, pametis acis uz durvju pusi, — viņš ir klāt, lai pats atbildētu. Un, tā kā viņš ir atklāts cilvēks, jūs varat uzzināt no viņa it visu, kas jūs interesē.

— Diez vai jūs to darīsiet, — nomurmināja Slomens, kad Henkoks un vēl daži pagriezās pret ienākušo, lai darītu, kā ma­jors bija teicis.

Klusēdams piegājis pie letes, mustangu mednieks ieņēma brīvo vietu.

— Glāzi viskija ar ūdeni, lūdzu, — viņš pieklājīgi uzrunāja bāra saimnieku.

— Viskiju ar ūdeni? — tas nelaipni atsaucās. — Jūs vēlaties viskiju ar ūdeni? Tas maksā divus penijus glāzē.

— Es neprasīju, cik tas maksā, — atbildēja mustangu med­nieks. — Es lūdzu, lai jūs man iedodat glāzi viskija ar ūdeni. Vai jums tas ir?

— Ir jau, ir, — asā toņa nobiedēts, pasteidzās atbildēt vācie­tis. — Cik uziet, viskija ar ūdeni ir, cik uziet. Lūdzu.

Kamēr bāra saimnieks lēja viskiju, Moriss laipni sasveicinājās ar virsniekiem. Lielāko daļu no tiem viņš pazina, jo viņu ar fortu saistīja darījumi.

Virsniekiem jau bija mēles gala majora ierosinātais jautā­jums, kad bārā ienāca vēl kāds cilvēks, un viņi nolēma nogaidīt.

Ienācējs bija Kasijs Kolhauns. Viņa klātbūtnē laikam nebūtu visai ērti cilāt šo jautājumu.

Ar parasto iedomīgo izteiksmi tuvodamies armijas vīru un civilo grupai, Kolhauns sveicināja, kā pieņemts tādos gadījumos, kad kopā aizvadīta diena un kad cilvēks bijis prom pavisam īsu laiciņu. Ja Kolhauns arī nebija pilnā, tad nenoliedzami jautrā prātā gan. Acis dīvaini spīdēja, seju klāja nedabisks bālums, cepure bija nošļaupta uz vienas auss, pār pieri krita izspūrušas matu šķipsnas.

— Ei, džentlmeņi! — viņš uzsauca virsniekiem, pieiedams pie letes. — Lai tā būda rūc, un lai vecais Donnerveters nesaka, ka viņš mūsu dēļ veltīgi tērē gaismu. Dzersim visi! Kā jūs domājat?

— Lai notiek, lai notiek! — atbildēja vairākas balsis.

— Un jūs, major?

— Ar lielāko prieku, kapteini Kolhaun.

Visi uzrunātie piegāja pie letes un pasūtīja to, ko šajā brīdī visvairāk kāroja. Tika pasūtīts tik daudz šķirņu, cik cilvēku bija šajā kompānijā. Kolhauns pieprasīja heresu un tūlīt pat piebilda:

— Un piesperiet klāt viskiju.

— Jūs prasījāt keresu un viskiju, mister Kolhūn? — jautāja vācietis, iztapīgi noliecies pār leti.

— Kā tad, tu, stulbais vācieti! Vai es teicu, vai neteicu «heress»?

Vietas pie letes bija aizņemtas līdz pēdējai. Vai nu nejauši vai tīšām, bet Kolhauns, ieņēmis malējo vietu, atradās blakām Morisam Džeraldam, kas stāvēja viens, mierīgi sūca viskiju ar ūdeni un kūpināja nupat aizdedzināto cigāru. Abi stāvēja ar muguru viens pret otru un it kā nelikās redzam viens otru.

— Tostu! — ierēcās Kolhauns, paņemdams glāzi no letes.

— Lai notiek! — atsaucās vairākas balsis.

— Lai dzīvo Amerika amerikāņiem, un lai iznīkst visi ār­zemju klaidoņi, it īpaši nolādētie īri!

Norunājis savu tostu, Kolhauns pastreipuļoja atpakaļ un uz­grūdās virsū mustangu medniekam, kas cēla pie lūpām glāzi. Viskijs izšļakstījās un nolija mustangu medniekam uz krekla.

Vai tā bija nejaušība? Neviens ne mirkli nešaubījās, ka tā nav. Savienojumā ar tādu jūtu izpausmi šo rīcību varēja iztulkot tikai kā iepriekš pārdomātu aizskārumu.

Visi klātesošie gaidīja, ka apvainotais tūlīt metīsies virsū ap­vainotājam. Viņi bija vīlušies un pat pārsteigti par mustangu mednieka izturēšanos. Daži iedomājās, ka viņš laidīs apvainojumu pār galvu.

— Ja viņš klusēs, — Henkoks čukstēja ausī Slomenam, — viņš kūleniski jāizmet no šejienes.

— Neuztraucies par to, — pusbalsī atbildēja kājnieku virs­nieks. — Nebūs tā, kā tu domā. Tu zini, ka man nepatīk derēt, bet es varu saderēt uz savu mēnešalgu, ka mustangu mednieks viņam pamatīgi sados. Es nešaubos arī, ka misteram Kasijam Kol­haunam tas būs ciets rieksts, kaut gan šobrīd Džeraldam, šķiet, vairāk rūp skaistais krekls nekā apvainojums. Ir gan viņš dīvains kukainis!

Kamēr viņi sačukstējās, Moriss nesatricināmā mierā stāvēja pie letes.

Nolicis glāzi, viņš izvilka zīda mutautu un ņēmās tīrīt nolieto kreklu.

Viņa kustībās bija apbrīnojams miers, ko diezin vai varēja uzskatīt par mīkstčaulības izpausmi, un tie, kas bija šaubījušies par Morisu, nomanīja, ka kaut kam ir jānotiek. Klusēdami viņi gaidīja, kas būs tālāk.

Ilgi nebija jāgaida. Viss notiekošais, ieskaitot sačukstēšanos, vilkās ne vairāk kā divdesmit sekundes.

— Es esmu īrs, — teica mustangu mednieks, iebāzdams mut­autu kabatā.

Atbilde šķita gaužām vienkārša un mazliet nosebojusies, to­mēr neviens nešaubījās par tās nozīmi. Tas bija nepārprotams izaicinājums. Atbildes īsums uzsvēra apvainotā nopietno apņē­mību.

— Jūs? — nicinoši jautāja Kolhauns, pagriezdamies un izplez- dams rokas. — Jūs? — viņš turpināja, ar skatienu nomērīdams mustangu mednieku no galvas līdz kājām. — Jūs esat īrs? Mans dievs, es to nekad nebūtu domājis, ser! Spriežot pēc jūsu ap­ģērba un izšuvumiem uz krekla, es uzskatītu jūs par meksikāni.

— Es nevaru saprast, kāda jums daļa par manu apģērbu,, mister Kolhaun. Bet, tā kā jūs apšļakstījāt manu kreklu ar vis­kiju, tad es atļaušos tādā pašā veidā sabojāt jūsu iestīvināto kreklu.

To teikdams, mustangu mednieks paņēma savu glāzi un, iekams bijušais kapteinis patapa novērsties vai pavirzīties sānis, iešļāca viņam sejā neizdzerto viskiju. Par lielu iepriecinājumu vairumam klātesošo, Kolhauns sāka neganti kāsēt un šķaudīt.

Piekrišanas murdoņa drīz noklusa. Šajos apstākļos nevienam netikās vērt vaļā muti, tāpēc valdīja kapa klusums. Visi saprata, ka strīds ir nopietns. Tam vajadzēja beigties ar divkauju. Nekāds spēks nevarēja to novērst.