Jātnieks bez galvas

XXXVIII NODAĻA ATRIEBĒJI

gandrīz prātu zaudējušais tēvs ielēca asiņainajos seglos un auļoja taisnā ceļā uz fortu. Kolhauns uz sava zirga viņam sekoja.

Vēsts par noziegumu ātri aplidoja visu apkārtni. Jātnieki vēja spārniem aiznesa to līdz visattālākajām plantācijām.

Indiāņi bija klāt un tīkoja ievākt skalpu ražu! Jaunais Poin­deksters bija viņu pirmais upuris. Henrijs Poindeksters, šis klu­sais jauneklis, kuram visā Teksasā nebija neviena ienaidnieka! Kurš cits, ja ne indiāņi, būtu izlējis nevainīgas asinis? Vienīgi komanči spēja būt tik nežēlīgi.

Neviens no jātniekiem, kas bija sapulcējušies Indžas forta parādes laukumā, nešaubījās, ka tas ir komanču roku darbs. Jau­tājums bija vienīgi par to, kā, kad un kur tas viss noticis.

Asiņu traipi nepārprotami atbildēja, kā tas noticis. Jātnieks bija nošauts vai nodurts seglos. Visvairāk asiņu bija uz zirga labā sāna, un tās izskatījās kā izsmērētas. Tas droši vien bija noticis, jātnieka nedzīvajam ķermenim izslīdot no segliem.

Daži minēja, kad noziegums pastrādāts — veciem karavīriem tādās lietās ir pieredze. Viņi apgalvoja, ka «asinis ir labi ja desmit stundas vecas», citiem vārdiem sakot, tās izlietas pirms nepilnām desmit stundām. Tā kā patlaban bija pusdienas laiks, tas nozīmēja, ka slepkavība notikusi divos naktī.

Trešais jautājums varbūt bija pats svarīgākais, vismaz tagad, kad noziegums jau bija pastrādāts.

Kur pastrādāts noziegums? Kur lai meklē līķi?

Un visbeidzot — kur lai meklē noziedzniekus?

Šos jautājumus risināja steidzami sasauktā Indžas forta garni­zona un civiliedzīvotāju apspriedē, kuru vadīja forta komandants. Satriektais tēvs klusi stāvēja malā.

Pēdējais jautājums bija pats svarīgākais. Prērijā ir daudz ceļu, gluži kā okeānā, un nodaļai, kas dotos meklēt komančus, nebūtu viegli atrast pareizo.

Tam, ka šie klejotāji dzīvoja rietumos, nebija nekādas nozī­mes. Tas bija pārāk nenoteikti, jo komanču apmetnes varēja būt izkaisītas simtiem jūdžu plašā apvidū.

Bez tam indiāņi pašreiz bija izgājuši uz kara takas, un tādā savrupā vietā kā pie Leonas viņi varēja parādīties arī no aus­trumiem. Vēl ticamāk bija, ka tas ir šo viltīgo karotāju parastais stratēģiskais gājiens.

Jāt uz labu laimi būtu gatavais neprāts. Priekšlikums sadalī­ties nelielās grupās un jāt dažādos virzienos neguva piekrišanu, un majors to noraidīja.

Indiāņu varēja būt vesels tūkstotis, bet pret viņiem varēja izsūtīt labi ja desmito daļu no šā daudzuma — piecdesmit dra­gūnus un tikpat daudz civiliedzīvotāju vidū savervētu jātnieku. Visiem būtu jāturas kopā, lai tos nevarētu pārsteigt un apkaut pa vienam vien.

Šis arguments izklausījās pārliecinošs. Pat bēdu sagrauztais Poindeksters un viņa māsasdēls, kas izskatījās ne mazāk apbēdi­nāts, piekrita šim vairākuma viedoklim, kuru autoritatīvi atbal­stīja pats majors.

Nolēma, ka meklēt dosies viena saliedēta grupa.

Bet uz kuru pusi? Tas vēl bija jāizspriež.

Prātīgais kājnieku kapteinis guva ievērību ar to, ka ierosināja iztaujāt tos, kas pēdējie tikušies ar Henriju Poindeksteru.

Pirmos, protams, uzrunāja Henrija tēvu un brālēnu.

Tēvs pēdējo reizi bija redzējis dēlu pie vakariņu galda un nospriedis, ka pēc tam tas aizgājis gulēt.

Kolhauna atbilde bija neprecīzāka un varbūt arī mazāk pār­liecinoša. Viņš bija runājis ar brālēnu pēc vakariņām, novēlējis tam labu nakti, un jauneklis bija aizgājis uz savu istabu.

Kāpēc Kolhauns slēpa to, kas bija noticis īstenībā? Kāpēc viņš klusēja par tikšanos dārzā, kuras liecinieks bija?

Vai Kolhauns baidījās pazemojuma, ja atklātos, kāda loma viņam bijusi šajā notikumā?

Lai kāds būtu iemesls, patiesība palika neatklāta.

Izvairīšanās būtu likusies uzkrītošāka, ja būtu bijis kaut ma­zākais pamats aizdomām vai arī ja klātesošajiem būtu bijis vairāk laika.

Bet tad lieta negaidot tika apgaismota no pavisam citas puses. Izlauzies cauri pūlim, apspriedē nelūgts ieradās viesnīcas saim­nieks, kas pavēstīja, ka gribot liecināt. Viņam esot ziņas, kas palīdzēšot noskaidrot, kad Henrijs Poindeksters pēdējo reizi re­dzēts un uz kuru pusi aizjājis.

Lauzītā angļu valodā Oberdofers pastāstīja, lūk, ko.

Mustangu mednieks Moriss, kas pēc divkaujas ar kapteini Kolhaunu uzturējies viņa viesnīcā, tonakt izjājis vēlu, tāpat kā iepriekšējās naktis. Atgriezies viņš stipri vēlu. Viesnīca vēl bijusi vaļā, jo tur uzdzīvojuši jaunieši. Mustangu mednieks palūdzis

rēķinu, ko viņš sen jau nebija darījis, un, vecajam Duferam par brīnumu, samaksājis visu līdz pēdējam centam.

Kur viņš grābis naudu, zinot vienīgi «Gott», un kāpēc viņš ar tādu steigu atstājis viesnīcu, arī neesot skaidrs. Oberdofers zināja liecināt arī to, ka Moriss paņēmis līdzi visus savus «krā­mus», kurus viņš parasti ņēmis līdzi, dodoties mustangu medībās.

Bāra saimnieks nospriedis, ka Moriss Džeralds devies medībās.

Bet kāds tam visam bija sakars ar lietu? Ļoti ciešs, kaut gan tas atklājās pašās liecības beigās, kad Oberdofers minēja daudz svarīgākus faktus. Apmēram divdesmit minūtes pēc mustangu mednieka aizjāšanas pie durvīm pieklauvējis «Heinrihs Poindek­sters». Viņš gribējis satikt misteru Morisu Džeraldu. Kad viņam pateikts, ka Moriss aizjājis, «jaunais džentlmenis» vēl apjautā­jies, vai aptuveni neesot zināms, uz kuru pusi, un ātri aizjājis, it kā gribētu panākt mustangu mednieku.

Tas bija viss, ko Oberdofers zināja, un neko vairāk no viņa arī negaidīja.

Kaut gan liecībā bija dažas neskaidrības, tās tomēr noderēja par pavedienu meklētājiem. Ja pazudušais cilvēks bija jājis kopā ar mustangu mednieku Morisu vai nopakaļ viņam, meklēt vaja­dzēja uz tā paša ceļa, pa kuru bija devies mustangu mednieks.

Vai kāds zinot, kur dzīvo mustangu mednieks?

Neviens lāgā nevarēja pateikt, kaut gan daži sprieda, ka tas ir kaut kur Nuesesas augštecē, tās pietekas Alamo tuvumā.

Tādējādi tika nolemts doties uz Alamo pusi, meklēt pazudušo Henriju vai viņa līķi, vai varbūt arī nogalināto mustangu med­nieku Morisu un atmaksāt slepkavām.