Jātnieks bez galvas

XXIII NODAĻA ATRIEBĪBAS ZVĒRESTS

Kolhaunu neviens tā nelutināja. Pat šajā grezni iekārtotajā istabā viņu grauza neapmierinātība, ka neviens par viņu nerūpējas. Šis iesīk­stējušais egoists neticēja draudzībai un, kamēr vien bija piesais­tīts pie gultas, baiļojoties, ka tā var kļūt par nāves gultu, izjuta, cik nožēlojams ir cilvēks, kura liktenis citiem ir pilnīgi vienal­dzīgs.

Ja kāds arī pievērsa viņam uzmanību, tad tikai radniecīgo attiecību dēļ. Citādi nemaz nevarēja būt. Ar savu izturēšanos pret māsīcu un brālēnu viņš nebija izpelnījies cieņu. Viņa tēvocis, lepnais Vudlijs Poindeksters, izjuta pret viņu tādu kā ar apspies­tām bailēm jauktu riebumu.

Tiesa, tādas jūtas vecajam plantatoram bija radušās nesen un izaugušas no īpašajām attiecībām starp tēvoci un viņa māsasdēlu. Kā jau minēts, Poindeksters bija Kolhauna parādnieks. Parāds bija sasniedzis tādus apmērus, ka Kolhauns bija Kasadelkorvo faktiskais īpašnieks un kuru katru brīdi varēja pasludināt sevi par tās saimnieku.

Apzinoties savu varu, pēdējā laikā viņš visiem spēkiem bija pūlējies iegūt ilgi mīlētās sievietes, savas māsīcas Luīzas, roku. Taču viņš saprata, ka uz meitenes piekrišanu nav ko cerēt, jo viņa neslēpa, ka Kolhauns viņai ir tukša vieta. Tāpēc viņš bija nolēmis panākt savu ar Luīzas tēva starpniecību.

Ņemot vērā šīs attiecības, nebija nekā pārsteidzoša, ka radi smagi slimajam kapteinim izrāda mazāk uzmanības, nekā tas va­rētu būt citos apstākļos.

Kamēr Kolhauna dzīvība karājās mata galā — kā tas tiešām bija —, viņš izturējās pret apkārtējiem pielaidīgāk. Taču ne ilgi. Atgūdams spēkus un piedevām sajuzdams kaunpilnās sakāves rūgtumu, viņš kļuva vēl nevaldāmāks.

Kolhaunam sagādāja neaprakstāmu prieku izrādīties par veik­smīgu dūres varoni un jebkuras kompānijas barvedi. Tagad viņa labā slava Teksasā bija aptraipīta, un šī apziņa kremta līdz sirds dziļumiem.

Iedomāties, ka kolonijas sieviešu un it īpaši dievinātās sie­vietes acīs viņš tagad ir sakauts vīrietis un var teikt par to pal­dies savam sāncensim mīlestībā, bija pāri viņa spēkiem. Šī apziņa mocītu pat parastu cilvēku. Kolhaunu tā sāpināja neizsakāmi.

Viņš nezināja, kā mazināt savas ciešanas. Tā kā izvairīties no negoda nebija izdevies, viņš cieši apņēmās atriebties. Un, kad par dzīvību vairs nevajadzēja baiļoties, Kolhauns apsvēra šo domu vispusīgi.

Mustangu medniekam Morisam jāmirst! Ja ne no viņa, Kol­hauna, tad no kāda cita rokas, ja vien izdotos atrast šo citu. Te nebija grūti sameklēt sabiedroto. Plašajās Teksasas prērijās, tāpat kā Itālijas pilsētās, netrūkst pērkamu slepkavu. Ak vai, pasaulē nav tāda stūrīša, kur zelts nevadītu slepkavas dunci! Kolhaunam zelta bija papilnam, un lai nu kam, bet šim nolūkam viņš to ne­žēlotu.

Istabas vientulībā dziedēdams brūces, viņš kaldināja savus asiņainos plānus.

Kolhaunam nenāca ne prātā darīt to pašam. Pēc pēdējās ne­veiksmes viņš baidījās no līdzīga iznākuma atkārtošanās, pat ja izdotos pārsteigt sāncensi nesagatavotu. Viņš bija kļuvis pārāk gļēvs, lai spēlētu slepkavas lomu. Vajadzēja atrast kādu, kas nogalinātu mustangu mednieku viņa vietā. Bet kur lai to meklē?

Par nelaimi, Kolhauns atcerējās kādu cilvēku. Tas bija mek­sikānis, kas tobrīd uzturējās ciematā, tāpat kā Moriss, medīja mustangus, un ar kuru jaunais īrs vairījās draudzēties.

Šie savdabīgās profesijas cilvēki nav sevišķā cieņā. Pa lie­lākajai daļai tie ir meksikāņi vai indiāņu jaukteņi, reizēm, gan ne visai bieži, arī francūži vai amerikāņi. Parasti tie ir civilizētās pasaules padibenes, visbiežāk tās izstumtie, kuru aizvainotā paš­cieņa rod glābiņu medību kaislībā un ar to saistītajās briesmās.

Kamēr šie cilvēki dzīvo kolonijās, ar saviem kautiņiem un plītēšanu viņi nereti ir īsta sērga apkārtējai sabiedrībai. Tikties ar viņiem prērijā nozīmē riskēt ar dzīvību. Teksasas vēsturē ne vienreiz vien aprakstīts, kā mustangu mednieki sabiedrojušies laupītāju bandās vai, pārģērbušies par indiāņiem, aptīrījuši prē­rijā ceļiniekus.

Vienu no tādiem vīriem ieģidās Kasijs Kolhauns. Viņš atce­rējās redzējis to krodziņā, arī divkaujas vakarā. Šis vīrs bija palīdzējis ar nestuvēm aizgādāt viņu uz mājām, un no dažām kodīgām piezīmēm Kolhauns bija secinājis, ka meksikānis nav mustangu medniekam nekāds draugs. Vēlāk viņš uzzināja, ka meksikānis ir Morisa niknākais ienaidnieks.

Izvēlējies šo cilvēku, Kolhauns ataicināja meksikāni pie sevis, un abi bieži apspriedās, ieslēgušies istabā.

Nevienam tas nelikās aizdomīgi. Kolhauna apmeklētājs bija zirgu un ragulopu tirgotājs. Uz šā pamata viņiem varēja būt lietišķas attiecības. Tādā pārliecībā bija visi. Sākumā arī pats meksikānis, jo pirmajā viņu tikšanās reizē runa bija pavisam par ko citu. Lapsīgais misisipietis gluži labi saprata, ka nedrīkst uz­reiz atklāt kārtis svešam cilvēkam. Tikai kad bija noslēgts un apslacīts izdevīgs darījums, Kolhauns manīgi izprašņāja viesi par viņa attiecībām ar mustangu mednieku Morisu.

Pirmajā sarunā kapteinis pārliecinājās, ka uz šo cilvēku var paļauties, ka viņš darīs visu, ko vajadzēs, pat nogalinās.

Meksikānis neslēpa savu svelošo naidu pret jauno mustangu mednieku. īsto iemeslu viņš gan neatklāja, taču Kolhauns no­manīja, ka iemesls ir tas pats, kas viņam un kas licis vīriešiem krustot šķēpus jau senajā Trojā — sieviete.

Helena šajā gadījumā bijusi kāda melnace, kas dzīvojusi pie Riograndes un pie kuras Moriss mēdzis iegriezties. Viņa devusi priekšroku Morisam, nevis savam tautietim.

Viņš nenosauca meitenes vārdu, un Kolhauns klusībā cerēja, ka meitene, kas parādījusi šim puisim garu degunu, palīdzēs pie­veikt viņa sāncensi.

Slimības laikā Kolhauns un viņa līdzzinātājs tikās un apsprie­dās vairākkārt — iespējams, pietiekami daudz, lai pilnīgi izstrā­dātu rīcības plānu.

Vai nu tas bija vai nebija gatavs un kādi bija velnišķie no­domi, to zināja viņi vienīgie. Apkārtējiem dūrās acis tikai tas, ka kapteinis Kasijs Kolhauns un Migels Diass, pēc palamas Koi­jots, ir kļuvuši nešķirami, un lielākā daļa ļaužu brīnījās par šo dīvaino draudzību.