Jātnieks bez galvas

LXXIX NENOGURSTOŠAIS PĒDDZINIS

Pēc neilga laika Zebs bija atkal tajā vietā, kur gaidīja piesietā ķēve. Krūmu topogrāfiju viņš zināja, un viņš izvēlējās visīsāko ceļu.

Viņš vēlreiz devās pa salauztā pakava pēdām, būdams pilnīgi pārliecināts, ka pa tām iznāks netālu no Kasadelkorvo.

Pēdas veda gar ceļu taisni no kāda Riograndes brasla uz In­džas fortu. Ceļš bija pus jūdzi plats — neparasta parādība Tek- sasā, kur katrs izvēlas pats savu ceļu.

Šur un tur pēdas novirzījās no ceļa, it kā jātnieks būtu devies uz Poindekstera plantāciju. Žebs bija tik drošs par to, ka maz skatījās zemē, bet jāja vien uz priekšu, it kā viņam pastāvīgi blakām būtu ceļa rādītājs.

Zebs sen vairs negāja kājām. Mednieks gan izlikās nicinām «tupēšanu zirgā», kā viņš dēvēja jāšanu, taču viņam nekas nebija pretī beigt ceļojumu seglos, jo viņu bija nokausējusi ilgā jāšana pa prēriju un cauri krūmiem. Retumis vecais vīrs pameta aci uz zemi — ne tikdaudz, lai pārliecinātos, ka nav pazaudējis salauztā pakava pēdas, cik lai nepalaistu garām kādu jaunu zīmi.

Vietvietām prērijā zeme bija tik cieta, ka tajā nebija pali­kuši nekādi pēdu nospiedumi. Parasts ceļotājs nodomātu, ka viņš pa šo ceļu jāj pirmais. Zebs Stamps nebija no tiem cilvēkiem, un, "kaut gan viņš ne vienmēr varēja izšķirt pēdu nospiedumus, viņš nekļūdīgi noteica, kur tās atkal kļūs redzamas mitrākā un mīk­stākā zemē.

Līdz Poindekstera plantācijai bija atlikusi kāda jūdze. Pār akā­ciju galotnēm jau vīdēja azotejas robainās margas, kad Zebs piepeši apstājās^ ieraudzījis kaut ko zemē. Viņš izlēca no segliem, uzmeta pavadu ķēvei uz kakla un gāja tālāk kājām. Ķēve nevis apstājās, bet sekoja — vienaldzīgi, it kā būtu pieradusi pie tādām dīvainībām.

Nezinātājam grūti būtu pateikt, kāpēc Zebs tik pēkšņi nokāpis no zirga. Tas notika vietā, kur it kā nemanīja nedz cilvēka, nedz kāda dzīvnieka pēdu nospiedumus.

— Viņa pēdas atceļā uz mājām, — Zebs klusi noteica un sāka iet pa šīm pēdām.

Pēc īsa brīža tās noveda veco mednieku krūmos, kur viņš ar savu «grabažu» apstājās, it kā netiktu cauri ērkšķu aizsprostam.

Taču tā nebija. Uz takas nebija nekādu šķēršļu. Tieši tas viņu bija pārsteidzis. ✓

Taka aizlocījās lejup uz ieleju — uz ieplaku, pa kuru reizēm tečēja neliela urdziņa. Tagad tā bija izsīkusi, tikai retā vietā rē­gojās pa saglumējušai peļķei. Pa dubļaino gultni, vezdams pavadā zirgu, gāja kāds cilvēks.

Zirgs, kā jau zirgs, vienkārši sekoja zemē nokāpušajam jāt­niekam. Bet ko darīja cilvēks? Viņa kustībās jautās kaut kas ne­parasts, kaut kas tāds, kas varētu mulsināt nomaļu vērotāju.

Zebs Stamps sāprata, ko nozīmē šīj kustības, līdzko bija uz­metis acis cilvēkam.

— Mēģina izdzēst salauztā pakava pēdas. Velti pūliņi, mister Kaš Kolhūn, visādā ziņā velti. Jūs esat atstājis pārāk dziļas pē­das, lai maldinātu mani. Es iešu pa tām, kaut vai tās ievestu mani elles ugunīs!

Pa to starpu cilvēks, kuram bija domāti šie vārdi, padarījis savu, uzlēca zirgam mugurā un aizjāja.

Pēddzinis sekoja, kaut gan necentās paturēt Kolhaunu redzes­lokā. Nebija arī nekāda vajadzība. Asinssuns neietu pa sava upura pēdām naskāk kā Zebs Stamps. Tagad Kolhaunu nevarēja glābt nekādi zaru režģi. Mednieks gāja nesteigdamies un domāja, ka neapstāsies, iekams nebūs sasniedzis Kasadelkorvo.

Šoreiz Zebs bija kļūdījies. Vai kāds varēja paredzēt, ka viņam ceļā gadīsies tāds šķērslis kā Kasi ja Kolhauna un Isidoras Kova- rubio Deloslanosas sastapšanās?

Kaut gan, to redzot, Zebs kļuva mēms no pārsteiguma, lai ne­teiktu vairāk, viņš, negribēdams nodot sevi, neļāva jūtām vaļu.

Gluži otrādi, šķita, ka tās skubina viņu rīkoties vēl piesardzī- gāk.

Klusi pagriezies atpakaļ, Zebs iečuksteja ķēvei ausi kaut kādus burvju vārdus un tad lēni gāja uz akācijām. Ķēve paklausīgi sekoja.

Drīz Zebs apstājās, un viņa ķēve darīja uz mata tāpat.

Bieza krūmu audze šķīra mednieku no diviem cilvēkiem, kas patlaban dzīvi sarunājās.

Baidīdamies, ka viņu var atklāt, Zebs nerādījās tiem acīs, taču viņš tāpat dzirdēja visu līdz pēdējam. Viņš nekustējās tik ilgi, kamēr runātāji nebija vienojušies par zirgu maiņu. Tikai tad, kad viņi bija atvadījušies un aizjājuši katrs uz savu pusi, Zebs izgāja no savas paslēptuves. Apstājies vietā, kur nupat bija notikusi maiņa, mednieks iesaucās:

— Lai velns par stenderi! Divi velni sadevušies rokās! Gribē­tos zināt, kurš no viņiem ir ieguvis vairāk.