Jātnieks bez galvas

LXXVIII ZIRGU MAIŅA

Sadrūvējies un lādēdamies Kolhauns pagrieza zirgu, lai jātu prom no krīta prērijas, kur viņš bija pazaudējis noslēpumainā jātnieka pēdas.

«Nav nozīmes jāt tālāk. Neviens nezina, uz kurieni viņš aiz- auļojis. Nav nekādu cerību viņu atrast, ja nu vienīgi nejauši. Ja došos atpakaļ uz upīti, varbūt atkal sastapšu viņu. Bet ērzelis ne­laidīs mani tuvumā, it kā tas zvērs zinātu, ko man vajag. Tas ir slīpētāks par savvaļas mustangiem. Pats mustangu mednieks, jā­domā, to iedīdījis. Viens veiksmīgs šāviens, un viņa gaitām būtu gals. Piezagties klāt neizdosies, un panākt viņu ar tādu gliemezi kā manējais, nav ko domāt. Bērais arī nav daudz labāks. Pamē­ģināšu ar to rīt, kad būs piesists jauns pakavs. Ja varētu da­būt zirgu, kas būtu ātrāks par mustangu! Par tādu es maksātu, cik prasa. Kolonijā viens tāds ir. Paskatīšos, kad būšu atpakaļ. Es nežēlotu ne divsimt, ne trīssimt dolāru, ja vien tiktu pie tāda.»

Tā izdomājies, Kolhauns jāja prom no krīta prērijas. Viņš jāja ātri, nesaudzēdams savu nokausēto zirgu. Sviedri tam tecēja aumaļām, tajās vietās, kur sānus bez žēlastības bija kapājuši pieši, rēgojās pussarecējušu asiņu kunkuļi. Drīz sāka ritēt jaunas asiņu lāses.

Pēc nepilnas stundas jātnieks bija sasniedzis plantācijas tu­vumā augošo akāciju birzi.

Šo ceļu Kolhauns pazina. Viņš bija jājis pa to jau agrāk, tiesa, ar citu zirgu. Šķērsojot ilgajā sausuma periodā izsīkušo strautu, viņš ieraudzīja cita zirga pēdu nospiedumus. Vienu no tiem bija atstājis salauzts pakavs, un tas bija apmēram astoņas dienas vecs. Viņš zināja pat stundu, kad tas atstāts.

Noliecies pār pēdām, Kolhauns izjuta pārsteigumu un māņti­cīgas bailes. Pēdas izskatījās pavisam svaigas, ne vecākas par vienu dienu. Bija pūtis vējš, lijis lietus, plosījies negaiss, un to­mēr pēdas nebija izdzēstas. Šķiet, stihija bija saudzējusi tās kā liecību pret dabas varmācīgajiem likumiem.

Kolhauns nokāpa no zirga, lai iznīcinātu trīsceturtdaļpakava pēdas. Taču viņš varēja aiztaupīt sev pūles. Sacietējušajos dub­ļos kā papildu pierādījums, kam piederējis zirgs ar salauzto pa­

kavu, palika viņa zabaku pēdas. Talu nebija kads, kam tās varēja lieti nodepēt.

Uzkāpis atkal zirgā, kapteinis jāja prom. Piepeši viņš izdzir­dēja pakavu klaboņu. Svešais zirgs vēl atradās krūmu aizsegā. Nebija šaubu, ka tas tuvojas, un pēc gaitas varēja pateikt, ka zirgs tiek vadīts, nevis klimst savā vaļā. Tātad tas bija zirgs ar jātnieku.

Brīdi vēlāk Kolhauns ieraudzīja Isidoru Deloslanosu un arī viņa ieraudzīja kapteini.

Tas bija savādi, ka šiem cilvēkiem jāsatiekas — acīmredzot nejauši, kaut ģan varbūt likteņa vadītiem.

Isidora zināja, ka Kolhauns mīl sievieti, kuru viņa ienīst. Kol­hauns zināja, ka Isidora mīl cilvēku, kuru viņš ienīst un apņēmies pazudināt. Šīs abpusējās zināšanas viņiem bija sniegušas pa daļai ļaužu valodas, pa daļai novērojumi, pa daļai arī aizdomīgie ap­stākļi, kādos viņi ne vienu reizi vien bija tikušies. Isidora un Kolhauns gluži labi saprata viens otra sirdēstus, un abi dzīvoja svētā pārliecībā, ka citi neko nenojauš.

Situācija nebija piemērota draudzīgu attiecību nodibināšanai. Tas būtu nedabiski, ja vīrietim vai sievietei patiktu sāncenša pie­lūdzējs. Tādi cilvēki var būt draugi tikai tad, ja savu melno darbu sākusi greizsirdība.

Šādas draudzības jūtas starp Kasiju Kolhaunu un Isidoru Ko- varubio Deloslanosu vēl nebija pamodušās. Isidora, jājot garām, aprobežotos ar galvas mājienu — mazāk uzmanības viņa vairs nevarētu parādīt. Kolhauns, iespējams, darītu tāpat, bet šajā mir­klī viņam ienāca prātā kaut kas tāds, kam nebija sakara ar iepriekšējām pārdomām.

Jauno domu nebija ierosinājusi sieviete. Isidora gan staroja apburošā skaistumā, taču Kolhauns nejūsmoja par viņu. Rūgtuma pilnajā kapteiņa sirdī nebija vietas citai kaislībai, kaut arī tā būtu tīri jutekliska, sastopot tādā nostūrī sievieti un dzirdot dabas kārdinošos čukstus.

Viņš pievilka pavadu, apstājās tieši ceļa vidū, noņēma cepuri un, pieklājīgi paklanījies, sāka sarunāties ar Isidoru.

Tā uzbilstai, viņai neatlika nekas cits kā arī apstāties.

— Piedodiet, senjorita, — Kolhauns teica, skatīdamies vairāk uz zirgu nekā uz jātnieci. — Es zinu, ka ir ļoti netaktiski jūs tā apstādināt, it īpaši man, diemžēl jums svešam cilvēkam.

— Nav ko atvainoties, senjor. Ja nemaldos, mēs jau esam tikušies — prērijā netālu no Nuesesas.

— Pareizi, pareizi! — Kolhauns izstostīja, nebūt nevēlēda­mies, ka to atgādina. — Es gribēju parunāt ar jums ne jau par to, bet par to, ko redzēju vēlāk, kad jūs auļojāt gar kraujas malu. Mēs visi bijām pārsteigti, kur jūs pazudāt.

— Tur nav ko brīnīties, kavaljero. Kāds no jūsējiem izšāva, un tādējādi es tiku vaļā no vajātājiem. Es redzēju, ka viņi pa­griežas atpakaļ, un mierīgi turpināju savu ceļu.

Kolhauns neizrādīja, ka ir izsists no sliedēm. Sarunu vaja­dzēja risināt tālāk, un varbūt tad viņam veiksies labāk. Viņa skatiens joprojām kavējās pie Isidoras zirga.

— Es nesaku, senjorita, ka biju viens no tiem, kas brīnījās par jūsu pēkšņo pazušanu. Es nospriedu, ka jums ir savi iemesli, kādēļ jūs nejājat lejā pie mums, un, redzot jūs jājam, neizjutu nekādas bažas par jūsu drošību. Mani, tāpat kā visus manus bied­rus, pārsteidza jūsu jāšanas prasme. Kāds jums zirgs! Likās, ka viņš slīd, nevis auļo. Ja nemaldos, tas ir tas pats, ar kuru jūs jājat patlaban. Vai tā nav, senjora? Piedodiet, ka jautāju tādus sīkumus.

— Tas pats? Pagaidiet… Es jāju ar daudziem. Jā, todien es laikam jāju ar šo pašu. Jā, jā, tā bija. Es atcerot, kā zirgs mani nodeva.

— Nodeva? Kā?

— Pie tam divas reizes. Pirmo reizi, kad tuvojās jūsu nodaļa. Otru reizi, kad caur krūmiem zagās indiāņi… ay Dios! Ne jau indiāņi, kā man vēlāk pastāstīja.

— Kā tad zirgs jūs nodeva?

— Zirgs iezviedzās. Tam nevajadzēja to darīt. Zirgs ir pie­tiekami labi trenēts, lai to zinātu. Nu, bet nekas. Aizvedīšu uz Riograndi, un lai paliek tur. Lai iet atpakaļ ganīties.

— Piedodiet, senjorita, man varbūt neklājās tā teikt, bet man šķiet, ka tas ir netaisni!

— Kas ir netaisni?

— Nieka dēļ atteikties no tik brīnišķīga zirga. Es dotu daudz ko, lai tas piederētu man.

— Jūs jokojat, kavaljero. Nekā sevišķa no šī zirga nav. Var­būt tas ir mazlietiņ skaistāks un ātrāks par parasto. Manam tēvam tādu ir pieci tūkstoši, daudzi vēl skaistāki un daži, bez šaubām, ātrāki par šo. Šis zirgs ir izturīgs, tāpēc es ar to pašlaik jāju. Ja es nebūtu ceļā uz Riograndi, es labprāt atdotu zirgu katram, kas vēlētos to iegūt tikpat ļoti kā jūs. Mierā,, musteno mio! Redzi, kādam tu patīc labāk nekā man.

Pēdējie vārdi bija domāti mustangam, kas, tāpat kā jātniece, ar nepacietību gaidīja sarunas beigas. Turpretī Kolhauns šķita noskaņots turpināt sarunu.

— Piedodiet, senjorita, — viņš teica, sataisījis nopietnu seju, taču ar zināmu nedrošību balsī, — bet, ja jūs tik zemu vērtējat savu pelēko mustangu, es būtu priecīgs mainīties ar jums. Mans zirgs gan nav tik glīts, bet mūsu Teksasas tirgotāji vērtē to diez­gan augstu. Tas ir pagauss, taču varu apsolīt, ka tas laimīgi no­gādās jūs mājā un labi kalpos jums arī turpmāk.

— Ko jūs, senjor! — iesaucās sieviete, neslēpdama izbrīnu. — Mainīt jūsu lielisko amerikāņu zirgu pret meksikāņu mus-. tangu? Šis piedāvājums ir pārāk augstsirdīgs, lai neizklausītos pēc joka. Vai jūs zināt, ka pie Riograndes par vienu jūsu zirgu dod vismaz trīs, ja ne sešus mustangus?

Kolhauns zināja to ļoti labi, bet viņš zināja arī to, ka Isidoras mustangs viņam atsvērtu pārdesmit tādu vezumnieku kā viņa zirgs. Viņš pats ar savām acīm bija redzējis, kā tas skrien, un dzirdējis par to arī no citiem. Šis zirgs kapteinim bija vajadzīgs kā ēst. Viņš atdotu par to ne vien savu «lielisko zirgu», bet pie­devām vēl samaksātu pilnu summu par šo prēriju auklējumu.

Par laimi, Isidora nedomāja nodarboties ar izspiešanu. Tas ne­bija viņas dabā. Tēva staļļos stāvēja vai pa ganībām klīda pieci tūkstoši zirgu, tāpēc arī nebūtu vērts blēdīties. Un kāpēc laiviņa liegtu tādu nieka palīdzību svešam cilvēkam, varbūt pat ienaid­niekam?

Nē, viņa to nedarīs.

— Ja jūs runājat nopietni, senjor, — Isidora teica, — man nav iebildumu.

— Es runāju ņppietni, senjorita.

— Tad ņemiet zirgu, — viņa teica, nolēkdama zemē un sāk­dama raisīt vaļā seglu jostu. — Seglus gan mēs nevaram mainīt: jūsējie būs man par lieliem.

Kolhauns bija tik laimīgs, ka neattapa, ko atbildēt. Viņš steidza palīdzēt meitenei noņemt seglus un tad noņēma savējos.

Pēc piecām minūtēm zirgi bija apmainīti; segliem un pavadām saimnieki palika tie paši.

Isidoru šī maiņa uzjautrināja. Viņa ar pūlēm valdīja smieklus.

Kolhauns izturējās citādi. Viņam bija nopietns nolūks.

Viņi šķīrās bez liekas runāšanas, apmainījušies parastajiem atvadu vārdiem. Isidora jāja prom ar amerikāņu zirgu, bet kap­teinis turpināja ceļu uz Kasadelkorvo ar pelēko mustangu.