Jātnieks bez galvas

XXVI NODAĻA ATKAL AZOTEJĀ

Tam, kas kaislīgi mīlējis, nav iespē­jams nedomāt. Laiks mazina sāpes, atšķirtībā vēl vairāk. Taču nedz laiks, nedz atšķirtība nevar iznī­cināt atmiņas par mīļoto cilvēku vai nomierināt nepiepildītās ilgās smeldzošo dvēseli.

Luīzai Poindeksterei nebija viegli apslāpēt kaislību. īsā brīdī tā bija uzliesmojusi ar pilnu spēku un kļuvusi tik stipra, lai pār­varētu tādus šķēršļus kā vecāku iebildumi vai atšķirīgais sabied­riskais stāvoklis. Kā vairums viņas tautības sieviešu, Luīza jutās pietiekami nobriedusi, lai pati atbildētu par sevi. Un galu galā — kurš īsti iemīlējies ņems vērā šķiru vai kastu aizspriedumus? Mīlestības dabā nav tāda zemiskuma. Katrā ziņā Luīzas Poindek- steres mīlestībai tas bija svešs. Tā nebūt nebija Luīza3 pirmā aizraušanās. Bet tā bija pirmā vilšanās, kas iztraucēja viņas dvē­seles mieru.

Sākumā viņai šķita, ka ar gribas spēku izdosies remdēt dvē­seles smeldzi un ka talkā nāks iedzimtais dzīvesprieks. Taču die­nas ritēja, bet nelīdzēja ne viens, ne otrs. Par spīti pūliņiem, viņa nespēja izdzēst no atmiņas cilvēku, kuram piederēja visas viņas domas.

Dažbrīd meitene ienīda vai vismaz mēģināja ienīst jauno īru. Tad viņai šķita, ka viņa spētu bez žēlastības nonāvēt Morisu. Bet tie bija īslaicīgi uzplūdi un, mierīgi apsvērusi, Luīza secināja, ka tā ir tikai viņas vaina un tikai viņas nelaime.

Un kas par to? Kaut viņš būtu meitenes vai visas cilvēces ienaidnieks, kaut viņš būtu pats Lucifers, ar kuru viņa reiz Mo­risu bija salīdzinājusi, Luīza būtu mīlējusi viņu tāpat!

Un viņas jūtās nebūtu nekā pārsteidzoša, nekā tāda, ar ko viņa atšķirtos no citām sievietēm. Vīriešu un arī sieviešu izpratnē starp tikumību un kaislību nav nekāda sakara. Tās atšķiras viena no otras kā uguns no ūdens. Tās var plūst pa vienu gultni, bet var tiekties arī diametrāli pretējos virzienos. Citiem vārdiem, mēs varam mīlēt būtni, kuru nīstam, jā, pat nicinām.

Luīza Poindekstere nespēja nedz nīst, nedz nicināt Morisu Džeraldu. Viņa tikai centās būt vienaldzīga pret šo cilvēku.

Taču tās bija veltas pūles. Viņa nespēja atturēties, neuzkā­pusi azote jā un neskatījusies uz ceļu, uz kura pirmo reizi bija ieraudzījusi savu sāncensi. Un to viņa darīja katru dienu un gan­drīz katru stundu.

Vēl vairāk: kaut gan Luīza bija apņēmusies vairīties no satik­šanās ar cilvēku, kas bija padarījis viņu nelaimīgu, viņa bieži kāpa zirgam mugurā un jāja pa ciemata ielām ar vienu vienīgu nolūku — satikt viņu.

Trīs dienas pēc nepatīkamā atklājuma Luīza no azotejas atkal ieraudzīja uz ceļa sievieti ar laso. Tāpat kā iepriekšējo reizi, viņu pavadīja kalps ar grozu, ar šo Pandoras kasti, kas slēpa sevī tādu ļaunumu. Luīza drebēja aiz greizsirdības, apskauzdama to, kas rūpējās par slimnieku.

Tagačl viņa zināja vairāk un tomēr ne visai daudz. Viņa bija izpētījusi savas sāncenses vārdu un sabiedrisko stāvokli. Tā bija Isidora Kovarubio Deloslanosa — bagāta hasiendas īpašnieka meita — un dzīvoja pie Riograndes. Viņas tēva brālim piederēja īpašums pie Leonas, netālu no Kasadelkorvo. Daži uzskatīja viņu par ekscentrisku jaunavu, kas prot mest laso, savaldīt jebkuru mustangu un visu ko, tikai ne savus untumus.

Tā par meksikāņu senjoritu sprieda kolonijas amerikāņi.

Bet kreolietei, to zinot, nekļuva vieglāk. Gluži otrādi — viņa vēl vairāk iekvēlojās greizsirdībā. Luīzai pašai patika neatkarība. Viņai šķita, ka arī visi pārējie apbrīno tādas īpašības un maz ticams, vai jaunais īrs būtu izņēmums.

Dažas dienas meitene ar laso nerādījās.

«Vai viņš būtu jau izveseļojies?» prātoja kreoliete. «Laikam viņam vairs nav vajadzīgas pastāvīgas rūpes.»

Tā Luīza sprieda, stāvēdama azotejā un lūkodamās tālumā. Saule tikko bija uzlēkusi. Ap šo laiku mēdza parādīties meksi- kāniete.

Pagriezusies uz otru pusi, Luīza pārsteigta ieraudzīja pa ceļu jājam Morisu Džeraldu.

Kaut gan cilvēks sēdēja zirgā pastīvi un jāja rāmos rikšos, tas tomēr bija viņš. Acis nevīla meiteni. Vienlaikus viņa pama­nīja, ka Morisa kreisā roka ir pakārta saitē.

Pazinusi Morisu, jaunā kreoliete parāvās aiz margām; no viņas krūtīm izlauzās apslāpēts kliedziens. Tajā neizskanēja pār­steigums. Tajā neizskanēja arī žēlums, ieraugot nevarīgi nokā­rušos roku un bālo seju. Tas bija sāpēm piemilzušas sirds klie­dziens.

Slimnieks bija vesels. Viņam vairs nebija nepieciešama žēl­sirdīgās māsas gādība. Moriss jāja pie viņas!

Paslēpusies aiz ziedošas jukas apēnotajām margām, Luīza Poin­dekstere ar acīm sekoja jātniekam. Ar lorneti bija saskatāma katra viņa kustība, pat sejas izteiksme.

Viņa juta nelielu iepriecinājumu, pamanījusi, ka Moriss šad un tad palūkojas uz Kasadelkorvo pusi. Sirds atvilga vēl vairāk, kad, sasniedzis krūmu skupsnu iepretī hasiendai, jātnieks aptu­rēja zirgu un ilgi stāvēja, it kā pētītu māju.

Luīzai pat atplaiksnīja cerība, ka Moriss domā par šīs mājas saimnieci!

Tomēr tas bija ātri gaistošs prieks. Kā sauli aptumsuma brīdī aizsedz ēna, tā šo prieku nomāca skumjas, kas likās piepildām visu pasauli.

Moriss Džeralds aizjāja garām. Drīz viņš nozuda skatienam.

Kurp veda viņa ceļš? Droši vien pie Isidoras Kovarubio Delos- lanosas.

Tam, ka pēc stundas viņš jāja atpakaļ, nebija nozīmes. Viņi taču varēja satikties mežā, greizsirdīgās vērotājas acu priekšā, vieglās lapotnes aizsegti. Ar stundu pietika, lai mīlētāji, kas va­rēja katru dienu izrunāties pēc sirds patikas, pārmītu dažus vār­dus.

Tam, "ka Moriss, jādams garām, atkal skatījās uz Kasadel­korvo, netālu no krūmu skupsnas atkal apstājās un it kā pētīja māju, arī nebija nozīmes.

Tā bija vai nu zobošanās, vai gaviles. Jā, Moriss varēja jus­ties kā uzvarētājs. Bet kāpēc viņam vajadzēja izturēties tik necil­vēcīgi, kad uz viņa lūpām vēl nebija atdzisuši Isidoras Kovaru­bio Deloslanosas skūpsti?