Jātnieks bez galvas

LVIII N O DAĻA SAINDĒTAIS SKŪPSTS

Mežonīgais koncerts ilga desmit mi­nūtes: ķēve kvieca kā aizkauta cūka, suns drūmi piebalsoja aprautiem rējieniem, kas pieskanēja visu upes ieleju. Troksnis bija dzirdams jūdzes attālumā, un, tā kā Zebs Stamps diezin vai bija tik tālu no būdas, viņam noteikti vajadzēja to dzirdēt.

Pārliecināts, ka citādi nevar būt un ka mednieks drīz atsauk­sies, Felims stāvēja uz sliekšņa kā stabs, cerēdams, ka viešņa paliks ārpusē vismaz tik ilgi, kamēr viņš varēs novelt no sevis atbildību par to, ka ielaidis viņu iekšā.

Kaut gan svešiniece bija dievojusies, ka ieradusies draudzīgos nolūkos, Felimu joprojām tirdīja aizdomas, ka viņa grib nodarīt saimniekam kaut ko ļaunu. Vai citādi Zebs būtu licis saukt viņu atpakaļ?

Felims jau bija gatavs izbeigt pretošanos. Šis spožais revol­veris, kas vēl aizvien rēgojās viņam acu priekšā, bija atņēmis jebkuru patiku ķīvēties ar savādo jātnieci, un, ciktāl tas bija atkarīgs no īra, viņa mierīgi būtu varējusi iet iekšā būdā.

Taču Morisam bija vēl viens aizstāvis, kas sirdīgāk par Fe­limu sargāja būdas durvis un kuru nevarētu aizdzīt pat vesela lielgabalu baterija. Tā bija Tara.

Suns juta neuzticību pret nelūgto viešņu. Aprautie rējieni no­zīmēja sašutumu. Meksikānietes izturēšanās šķita naidīga, un, iz­darījis attiecīgus secinājumus, suns tieši pretī Felimam aizstājās priekšā durvīm nepārprotamā apņēmībā iecirst savus briesmīgos ilkņus stilbos katram, kas mēģinātu iekļūt būdā.

Isidora negribēja riskēt. Viņa pilnīgi bija pārsteiguma varā un, nespēdama bilst ne vārda, stāvēja un gaidīja. Pēc tik neparastas prelūdijas vajadzēja nākt atbilstošam finālam. Kaut apmulsusi, viņa tomēr pacietīgi gaidīja to.

Sākotnējais uztraukums bija izzudis. v Tas, ko Isidora redzēja, bija pārāk smieklīgs, lai modinātu bažas, kaut gan arī pārāk ne­saprotams, lai izvilinātu smieklus.

Cilvēkam, kas bija izturējies tik ērmoti, prāts acīmredzot ne­nesās uz jokiem. Nopietnā sejas izteiksme kontrastēja ar Felima komiskajām izdarībām, un tas skaidri un gaiši lika saprast, ka viņš nedzen velnu. Tā Isidora stāvēja ar nevarīga apjukuma izteiksmi sejā, kamēr starp kokiem parādījās liela auguma vīrietis izbalojušā apmetnī un ar sešas pēdas garu šauteni pār plecu. Viņš nāca taisnā ceļā uz būdu.

Ieraugot atnācēju, Isidora pārvērtās. Tagad viņas sejā varēja lasīt bažas, un mazā roka no jauna pacēla revolveri. Šī kustība bija pa daļai apzināta, pa daļai automātiska. Redzot būdai tuvo­jamies aizdomīgo cilvēku, tā šķita dahiska.

Iznācis laukumiņā un apstājies tā malā, cilvēks izskatījās ne mazāk pārsteigts kā meitene. Viņš kaut ko izspieda caur zobiem, bet ko īsti, tas nepārtrauktajā troksnī nebija sadzirdams, kaut gan pēc žestiem varēja noģist, ka tiem jābūt laipniem vārdiem. Tad Zebs Stamps pagriezās, piesteidzās klāt ķēvei un, pacēlis tai asti — neviens cits mirstīgais to nebūtu iedrošinājies darīt —, atbrīvoja nabaga lopiņu no ilgajām mocībām.

Iestājās klusums, tikai ķēve labu laiku vēl nevarēja nomieri­nāties.

Isidora joprojām neko nesaprata. Pametusi skatienu sānis, viņa noprata, ka durvīs stāvošais jokupēteris ir sekmīgi izpildījis vi­ņam uzticēto pienākumu.

Taču Felima pašapmierinātība izkūpēja, līdzko Zebs Stamps, atpestījis nomocīto četrkājaini, apsviedās uz būdas pusi; viņa grumbaino vaigu klāja mākonis, kas vēstīja dusmu negaisu. Pat skaistules klātbūtne nespēja atturēt viņa lamu izvirdumu.

— Muļķadesa, īru idiots tāds! Tad tāpēc tu sauci mani atpa­kaļ? Un es tikko biju paņēmis uz grauda pamatīgu tītaru, jādomā, ne mazāk kā trīsdesmit mārciņas svarā. Es jau gribēju nospiest mēlīti, kad iebrēcās tā nolādētā ķēve. Mūsu brokastis tagad vējā.

— Bet mister Stamp, vai jūs pats neteicāt, lai es tā daru? Jūs teicāt: ja kāds tuvojas būdai…

— Esi gan tu aitasgalva! Vai tad tas attiecās uz sievieti, ko?

— Es nezināju, ka tas ir sievišķis. Jums vajadzēja redzēt, kā viņa sēž zirgā — uz mata kā vīrišķis!

— Un kas par to, ka viņa tā sēdēja? Vai tad tu, pienapuika, nekad nebiji redzējis? Visas meksikānietes tā mēdz jāt. Tu esi vairāk sievišķis nekā viņa un piedevām vēl divdesmit reizes dumjāks. Mazliet pazīstu viņu pēc izskata un pa ausu galam esmu par viņu arī dzirdējis. Grūti pateikt, kāpēc viņa atjājusi. Un ej nu sazini, vai viņa var to paskaidrot, jo viņa runā tikai, savā meksikāņu mēlē. Es no tās ne velna nesaprotu un arī negribu sa­prast.

— Jūs maldāties, mister Stamp. Viņa runā arī angliski. Vai tā nav, kundze?

— Mazliet, — atbildēja meksikāniete, kas visu laiku bija klu­sējusi. — Angliski poco pocito

— Ak tā-ā… — pārsteigts novilka Zebs. — Atvainojiet, sen­jorita. Jūs drusciņ pļāpājat angliski? Jo labāk. Tad jūs varēsiet man pateikt, kāpēc esat atjājusi. Jūs taču nebūsiet apmaldījusies?

— Nē, senjor, — Isidora pēc brīža atbildēja.

— Tātad jūs zināt, kur atrodaties?

— Si, senjor, si… jā … Pie dona Morisio Zerala mājas.

— Apmēram tā meksikāņi izrunā šo vārdu. Grūti šo būdu no­saukt par māju, un tomēr tā tas ir. Kazi jūs gribat sastapt mājas saimnieku?

— O, senjor, jā! Tāpēc jau arī esmu atjājusi.

— Lai notiek, pret to iebildumu nevar būt. Es tā spriežu, ka jums nav ļaunu nodomu pret šo zēnu. Bet nekāda lielā labuma no runāšanas ar viņu tagad nebūs. Viņš taču neatšķirs jūs no savas pazoles.

— Jā. Es viņai to teicu, — iestarpināja Felims, kas savu bur­kānu krāsas matu dēļ bija pagodināts par «sargu».

— Pareizi, — atbildēja Zebs. — Viņš ir drusku ievainots un pašlaik murgo. Es domāju, ka nekā nopietna nav. Gan viņš drīz nāks pie samaņas.

— Lai notiek, es tur neredzu nekā slikta. Sievietes ir visla­bākās slimnieku kopējas. Man pašam nav bijusi iespēja to pār­baudīt, kopš esmu apglabājis savu veču Misisipi krastos. Ja gribat pasēdēt pie puiša gultas, lūdzu, jo jūs esat viņa draugs. Pieskatiet viņu, kamēr mēs būsim prom, lai viņš neizlec no gul­tas un nenorauj apsējus, kuros es viņu esmu ietuntulējis.

— Ticiet man, ser, es rūpēšos par viņu, cik labi vien pratīšu. Bet sakiet — kā tas notika? Indiāņi? Bet viņi taču nav tuvumā! Vai viņš ar kādu sastrīdējās?

— Par to, senjorita, jūs zināt tikpat daudz, cik es. Viņš kāvies ar koijotiem, bet ne jau tāpēc viņam savainots ceļgals. Es at­radu viņu vakar īsi pirms saulrieta dziļi krūmos. Viņš stāvēja līdz viduklim strautā, kad viņam gatavojās uzbrukt plankumainais zvērs, kuru jūsējie dēvē par tīģeri. Es izglābu viņu no šīm

nelielajām briesmām, bet kas bijis pirms tam, to es nezinu. Jau­neklis pazaudējis saprātu, un tagad no viņa nekā nevar uzzināt. Viņš vēl nav nācis pie samaņas, tāpēc mums neatliek nekas cits kā gaidīt.

— Bet vai jūs esat pārliecināts, ser, ka viņam nav nekā no­pietna? Vai viņa ievainojumi nav bīstami?

— Nekādā ziņā ne. Viņu tikai krata neliels drudzis. Kas attie­cas uz ievainojumiem, tad tās ir tikai skrambas. Kad viņš būs at­guvis samaņu, arī ievainojumi, es domāju, būs sadzijuši. Pēc ne­dēļas viņš būs vesels kā rutks.

— Ak, es kopšu viņu rūpīgi.

— Jūs esat ļoti laipna, bet.. . bet. ..

Zebs sāka šaubīties, jo viņam bija uzplaiksnījusi piepeša doma. Tai sekoja citas. Lūk, ko viņš domāja:

«Tā ir tā pati, kas sūtīja viņam uz viesnīcu kārumus. Ka viņa līdz ausīm iemīlējusies puisī, tas ir skaidrs kā Misisipi ūdeņi. Bet tikpat skaidrs ir, ka viņam prātā cita, nevis šī. Ja meiča dzirdēs viņu runājam par citu, kā viņš to darīja visu iepriekšējo nakti, viņas sirds plīsīs vai pušu aiz bēdām. Nabadzīte! Man viņas žēl. Viņa nav slikta. Taču jaunais īrs nevar piederēt abām. Trakoti nelāga būšana. Labi būtu, ja man izdotos pierunāt viņu netuvo­ties puisim, lai viņa nedzirdētu to murgojam par Luīžu.»

— Bet, mis, — Zebs beidzot uzrunāja meksikānieti, kas bija stāvējusi, degdama nepacietībā, — vai jums labāk nejāt uz mā­jām un neatjāt tad, kad viņš būs uz pekām? Kā jau teicu, viņš jūs pat nepazīs un nav nekādas jēgas palikt te — viņš ir nedomā mirt.

— Tas nekas, ka viņš mani nepazīs. Es kopšu viņu tāpat. Var­būt viņam kas vajadzīgs — es varu dabūt un atsūtīt.

— Ja esat nolēmusi palikt, — piekāpīgi teica Zebs, — es jums šķēršļus nelikšu. Tikai neņemiet ļaunā to, ko viņš samelsīs. Viņš var runāt par slepkavību un tamlīdzīgi. Tas ir dabiski, kad cil­vēks murgo. Neņemiet to pie sirds. Bez tam viņš daudz runās par kādu sievieti, viņš to atceras.

— Par sievieti?

— Tieši tā. Jūs dzirdēsiet viņas vārdu.

— Viņas vārdu? Senjor, kā viņu sauc?

— Tas, jādomā, ir viņa māsas vārds. Es pat esmu pārliecināts, ka tā ir viņa māsa.

— Ak, mister Stamp, ja jūs runājat par misteru Morisu …

— Muti ciet, stulbiķi! Kāda tev daļa, par ko es runāju? Tev par tādām lietām nav nekādas sajēgas. Nāc! Es gribu, lai tu drusku panāktos man līdzi. Kāpjot augšā krastā, es nositu klabureni un

atstāju turpat. Aizej un pārnes to mājā, ja vien kāds mūdzis nav jau aizvilcis.

— Klabureni? Jūs gribat teikt — klaburčūsku?

— Ko tad citu?

— Jūs taču neēdīsiet čūsku, mister Stamp? Ak dievs, var taču saindēties!

— Saindēties! Es nocirtu rāpulim galvu, līdz ar to tur vairs nav nekā no indes.

— Fī, tik un tā es neņemtu mutē ne gabaliņu tā pretekļa, kaut arī mirtu nost aiz bada!

— Mirsti vesels! Kas tev liek ēst? Es tikai gribu, lai tu pār­nes to mājā. Ej un dari, kā teicu. Citādi, lai velns par stenderi, es likšu tev apēst rāpuļa galvu ar visu indi un visām ķeskām!

— Goda vārds, mister Stamp, es nepavisam negribēju jums neklausīt. Felims O'Nīls izdarīs visu, kā teicāt. Esmu gatavs pat norīt visu čūsku! Svētais Patrik, piedod man!

— Pie velna tavu svēto Patriku! Ejam!

Felims bez vārda runas sekoja medniekam.

* *

*

Isidora iegāja būdā un tuvojās slimnieka gultai. Viņa kvēli skūpstīja Morisa karsto pieri, vēl kvēlāk viņa mēmās lūpas un piepeši atsprāga atpakaļ kā skorpiona sadzelta.

Tas, kas bija licis viņai atlēkt atpakaļ, bija sliktāks par skor­piona dzēlienu. Tas bija viens vienīgs vārds, īss, divzilbīgs vār­diņš. Bieži vien vārds, piemēram, īsais «jā», nozīmē cilvēkam dzī­ves laimi, bet bieži, pat pārāk bieži iegrūž izmisumā.