Jātnieks bez galvas

LXXVI NODAĻA PAZUDIS KRĪTA PRĒRIJĀ

Zebs Stamps ilgi noskatījās, kā jāt­nieks bez galvas aizauļo, un tikai tad, kad tas bija nozudis aiz akāciju birzs, mednieks piecēlās kājās. Viņš bridi stāvēja, it kā pārdomātu, kurp doties.

Šī dīvainā un negaidītā epizode bija sajaukusi viņam galvu un, šķiet, mudināja mainīt plānus. Vai jāt tālāk pa salauztā pa­kava pēdām vai sekot nupat garām aizauļojušajam zirgam? Pir­majā gadījumā viņš atklātu daudz ko. Bet vai otrajā gadījumā viņš neatklātu vēl vairāk? Vai nevarētu sagūstīt jātnieku bez galvas un uzzināt no viņa, kāpēc viņš tā klejo?

Tā prātodams, Zebs bija aizmirsis dūmu mākulīti un tālā šā­viena troksni.

Pagriezies pret to vietu, kur bija parādījušies dūmi, viņš ierau­dzīja kaut ko tādu, kas spieda viņu atkal paslēpties zem akāci­jām. Vecā ķēve gulēja, kā gulējusi, tāpēc nebija vajadzības to pierunāt.

Šoreiz Zebs ieraudzīja cilvēku zirgā — īstu jātnieku ar galvu uz pleciem.

Viņš vēl bija tālu, un šķita, ka nav redzējis Zeba garo au­gumu. Nekas neliecināja par to.

Gluži otrādi, — jātnieks sēdēja salīcis, ar krūtīm atspiedies pret seglu loku, un ar acīm urbās zemē.

Nebija grūti pateikt, ko svešinieks dara: viņš meklēja spo­kainā jātnieka pēdas.

— Rau, kā! — Zebs nočukstēja. — Es neesmu vienīgais, kam gribas atminēt šito noslēpumu. Pie joda, kas tas tāds ir? To es gribētu zināt.

Gaidīt atminējumu Zebam nenācās ilgi. Tā kā pēdas bija svai­gas, nepazīstamais jāja pa tām rikšiem un drīz bija pavisam tuvu.

— Lai velns par stenderi! — mednieks noducināja. — Man vajadzēja saprast, ka tas ir viņš, un, ja es nealojos, tad šeitan sākas tās pašas grāmatas jauna nodaļa, jauns posms, kas palīdzēs man izvilkt visu meklēto pierādījumu ķēdi. Guli mierīgi, tu, gra­baža! Ja tu pakustināsi kaut vai savas garās ausis, es pārgriezīšu tev rīkli!

Pēc šīs sarunas Zebs apklusa un pabāza galvu starp zariem, lai acīgi sekotu jātniekam, kas tuvojās.

Šis cilvēks piederēja pie tiem, kas, reiz redzēti, tik lēti neiziet no prāta. Viņš izskatījās norūpējies, nevis mežonīgu kaislību pār­ņemts. Viņa vaibsti bija maigi. Džentlmenim par tādu seju nebūtu jākaunās, taču ļaunā izteiksme' tajā liecināja, ka šis cilvēks ir nekrietnelis.

Apģērbs . . . Bet kāda vajadzība aprakstīt apģērbu? Jātnieks bija zilā kareivja kreklā un apaļā cepurē, ar mednieka nazi pie jostas un revolveru jostu pār plecu. Šis cilvēks bija kapteinis Kasijs Kolhauns.

Jā, tas bija viņš.

Neba mazo šaujamo rīku baterija atturēja Zebu Stampu no sekošanas. Vecajam medniekam nebija bail no brīvprātīgo kap­teiņa. Kaut gan viņā uzvirmoja naids pret šo cilvēku, pagaidām nebija iemesla to izrādīt. Zebs palika ēnā, lai labāk redzētu, kas notiek klajā laukā.

Kolhauns aizrikšoja garām, uzmanīgi ielūkodamies drausmā jātnieka pēdās.

Zebs Stamps pavadīja Kolhaunu ar skatienu tik ilgi, kamēr tas

nozuda aiz tās pašas birzs, aiz kuras bija nozudis pirmais jātnieks.

* *

*

Vecā mednieka smadzenēs sarosījās jaunas domas. Viņam va­jadzēja no jauna apsvērt visus apstākļus.

Ja viņš jau agrāk bija gribējis doties pa pēdām jātniekam bez galvas, tad tagad bija divtik vērts to darīt.

Pēc nelielām pārdomām viņš nolēma sekot Kasijam Kolhau- nam.

Viņš paņēma pavadu un iespēra vecajai ķēvei pa sāniem. Tā acumirklī bija kājās. Zebs stāvēja ķēvei blakām un gaidīja, kad Kolhauns nozudīs, lai tad kāptu seglos.

Mednieks ir nedomāja paturēt to acīs. Pavadonis viņam nebija vajadzīgs. Pietika ar svaigajām pēdām, un viņš jutās drošs, ka nenomaldīsies, it kā jātu kopā ar jātnieku bez galvas vai jātnieku bez sirds.

Zebs izgāja no paslēptuves un devās pa Kolhauna atstātajām pēdām.

* * *

Pirmo reizi mūžā Zebs Stamps bija kļūdījies. To viņš atskārta, apjājis apkārt akāciju birzij, aiz kuras bija nozudis Kolhauns.

Priekšā pletās krīta prērija. Pa to bija aizjājis tikai viens — jātnieks bez galvas. Otrs grozījās tepat netālu kā putnu suns, kas meklē rugājos irbi. Kapteinis bija pazaudējis pēdas un pūlējās atrast tās.

Paslēpies zem akācijām, mednieks zagšus vēroja Kolhaunu.

Pūliņi bija veltīgi. Krīta slānis neko neatklāja, vismaz Kasijam Kolhaunam ne. Vēl kādu laiciņu pajādelējis šurp turp, viņš acīm­redzot nolēma mest mieru un, nīgri iecirtis zirgam sānos piešus, aizauļo ja uz Leonas pusi.

Līdzko Kolhauns bija nozudis, Zebs nolēma izmēģināt savu laimi. Tomēr, par spīti lielajai pieredzei pēdu meklēšanā, arī viņš bija spiests atteikties no šā nodoma.

Saules apspīdētais krīts žilbināja acis, un varbūt vienīgi sala­mandra spētu kaut ko saskatīt tās gaismā.

Kļuvis gandrīz vai akls, vecais mednieks griezās atpakaļ, lai vēlreiz pievērstos pēdām, kuras nule bija sācis pētīt.

Tagad viņš nešaubījās, ka šīs pēdas viņu dāsni atalgos par visām pūlēm.

Drīz jo drīz Zebs atkal bija vecajā vietā.

Nezaudējot laiku, viņš sāka virzīties pa pēdām. Viņš pārāk labi apzinājās to vērtību, lai nesteigtos. Ķēve joprojām sekoja viņam.

Zebs apstājās vienu pašu reizi — tur, kur divu citu zirgu pē­das pievienojās tām, pa kurām viņš jāja. No šīs vietas trīs pēdas saplūda kopā, reižu reizēm izšķīrās, jardus divdesmit gāja para­lēli, tad atkal pienāca viena otrai tuvāk un krustojās.

Visi zirgi bija apkalti, un mednieks piestāja, lai papētītu pē­das. Viens no tiem bija «Štatu zirgs», otrs — varens mustangs, kuram pakavi bija gandrīz tikpat lieli kā amerikāņu zirgam.

Zebam aina bija skaidra. Viņam nevajadzēja ilgi gudrot: pa priekšu bija gājis mustangs, amerikāņu zirgs bija tam sekojis. Pēdējais bija gājis zirgs ar salauzto pakavu.

Visi trīs bija auļojuši pa vienu un to pašu ceļu dažādā laikā un katrs par sevi. Zebs Stamps noteica to-tik ātri un droši kā cilvēks, kas pasaka, cik ir pulkstenis vai cik rāda termometrs.

Lai ko Zebs domāja, viņš noteica: «Labi,» — un apmierināts devās tālāk. Šķita, ka vecā ķēve atdarina viņa svarīgos soļus.

— Te viņi ir izšķīrušies, — vecais mednieks teica, vēlreiz ap­stādamies un lūkodamies zemē sev pie kājām. — Mustangs un amerikāņu zirgs ir gājuši kopā, es gribēju teikt — pa vienu un to pašu ceļu. Salauztais pakavs aizlicies uz citu pusi. Interesanti zināt, kāpēc. Savu mūžu neesmu redzējis tik sajauktas pēdas. Pat vecais Daniels Būns[49] apstulbtu. Kuru no viņiem lai izsekoju pirmo? Ja sekošu tiem diviem, tad jau tagad varu pateikt, kur nonākšu. Viņi novedīs pie asiņu peļķes. Paskatīsimies, ko rāda trešais. Griez pa labi, vecenīt, un turies aiz manis, citādi pazudīsi krūmos un koijoti vakariņās ēdīs tavus taukus. Nu, nu!

Pasmējies par izdevušos joku, mednieks uzņēma trešā zirga pēdas.

Tās gāja gar krūmmalu, kur viņu bija atvedušas visas trīs sajaukušās pēdas. Pēc divsimt jardiem jaunās pēdas iegriezās krūmos. Piecdesmit jardus tālāk Zebs sasniedza vietu, kur zirgs bija stāvējis, piesiets pie koka. Viņš secināja, ka tālāk tas nav gājis, jo no šejienes pēdas veda atpakaļ uz prēriju, kaut gan pa citu ceļu.

Jātnieks bija aizgājis viens. Apžuvušajos dubļos pie strauta, kura malā bija stāvējis zirgs, varēja redzēt cilvēka pēdu nospie­dumus. Atstājis veco ķēvi tajā pašā «stallī», kur kādu laiku bija dīžājies zirgs ar salauzto pakavu, Zebs devās pa nokāpušā jāt­nieka pēdām.

Drīz viņš atklāja divas tādas pēdas: vienas — turp, otras — atpakaļ. Zebs gāja pa pirmajām. Viņš nebrīnījās, iznācis uz ale­jas netālu no tās vietas, kur bija asiņu peļķe. Koijoti to sen jau bija izlaizījuši sausu.

Iedams tālāk, Zebs atklāja vēl vienu jaunu «zīmi». Tā bija pārāk interesanta, lai nepievērstu tai uzmanību. Krūmu biežņā viņš uzgāja vietu, kur diezgan ilgi bija stāvējis cilvēks. Zāle te neauga, un irdenā zeme bija nomīdīta cieta un gluda, acīmredzot ar zābaku vai kurpju zolēm.

Šo pašu zoļu nospiedumi veda uz asiņu peļķi un atpakaļ. Bet kokā starp šīm divām vietām Zebs ieraudzīja kaut ko tādu, kas bija paslīdējis garām ne tikai meklētāju, bet arī viņu vadoņa Spenglera acīm, — nomelnējušu un pusapdegušu papīra strēmeli, acīmredzot šautenes lādējamo sprūdeni. Tas karājās akācijas zarā, aizķēries aiz kāda ērkšķa.

Vecais mednieks noņēma atradumu no dzeloņa un rūpīgi izglu­dināja uz savas raupjās plaukstas. Uz saburzītā papīra kopā ar nešķiramo titulu bija rakstīti viņam labi pazīstami iniciāļi — «K.K.K.».