Jātnieks bez galvas

XXXVII NODAĻA CILVĒKS PAZUDIS

Kasadelkorvo rags un zvans aicināja visus brokastīs.

Vergi, kas strādāja tuvumā, nometās zālē vai uz baļķiem, lai ar gardu muti notiesātu savas parastās brokastis.

Plantatora ģimene jau bija salasījusies ēdamistabā un gribēja sēsties pie galda, kad atklājās, ka viena ģimenes locekļa trūkst. Nebija Henrija.

Sākumā tam nepiešķīra nekādu sevišķu nozīmi. Visi gaidīja, ka viņš kuru katru mirkli ieradīsies. Pagāja vairākas minūtes, bet Henrijs nerādījās. Plantators brīnījās, kas dēlam varētu būt atga­dījies, un minēja, kur viņš varētu būt aizķēries.

Amerikas dienvidrietumos brokastis ēd noteikta stunda un pie galda sapulcējas visa ģimene.

Šo paražu diktējusi nepieciešamība, kurai savukart ir sakars ar dažām vietējās ēdienu kaites īpatnībām: piemēram, Virdžīni- jas biskvītu, griķu plāceņus un vafeles ēd tikko no krāsns iz­vilktus, tā ka tajā laikā, kad ēdamistabā tiek pasniegtas brokastis, pavārs vaiga sviedros raujas pa virtuvi. Sliņķim vai ilggulētajam jāiztiek ar aukstu biskvītu, bet no vafelēm un griķu plāceņiem pāri nepaliek neniekā, tādēļ Dienvidu plantācijās visi ceļas laikus.

Ņemot vērā šo paražu, tas patiesi likās savādi, ka Henrijs Poindeksters vēl nav redzēts.

— Kur tas zēns palicis? — nevienu īpaši neuzrunādams, jau ceturto reizi jautāja tēvs.

Ne Kolhauns, ne Luīza neatbildēja. Luīza jautāja to pašu. Viņas skatienā, tāpat kā tonī, bija kaut kas neparasts, kas būtu uztverams, vērīgi ielūkojoties meitenes sejā.

Diezin vai tam par iemeslu bija brāļa kavēšanās. Maz ticams, ka tāds sīkums varētu kādu uztraukt, bet Luīza šajā brīdī nepār­protami bija uztraukta.

Par ko? Neviens vairs neko nejautāja. Vecais Poindeksters nemanīja meitas sejā neko dīvainu. Vēl mazāk Kolhauns, kas uzkrītoši pūlējās apslēpt zem liekuļotas vientiesības maskas kādu nepatīkamu domu.

Pēc ienākšanas istabā viņš sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmis un pretēji paradumam neskatījās uz māsīcu.

Kolhauns nervozi trinās uz krēsla un pāris reizes pat satrū­kās, kad istabā ienāca kalps. Nebija ne mazāko šaubu, ka viņš ir ārkārtīgi uzbudināts.

— Savādi gan, ka Henrija nav pie galda! — jau kuro reizi ierunājās plantators. — Vai tiešām viņš vēl guļ? Nē, nē, viņš nekad neceļas tik vēlu. Un, ja viņš arī būtu kaut kur aizgājis, tad ne jau tik tālu, lai nedzirdētu ragu. Varbūt Henrijs ir savā istabā? Kas to zina . .. Pluto!

— Jūs mani saucāt, mister Vudlij? Esmu te.

Melnā kučiera pienākums bija ari apkalpot pie galda.

— Aizej uz Henrija guļamistabu. Ja viņš tur ir, pasaki, ka mēs drīz beidzam brokastot.

— Viņa tur nav, mister Vudlij.

— Vai tad tu jau biji viņa istabā?

— Kā tad. Tas ir… nē, viņa istabā es nebiju. Bet es biju stallī apraudzīt un pabarot mistera Henrija zirgu. Bet tur nebija ne zirga, ne seglu, ne iemauktu, un no mistera Henrija arī ne smakas. Droši vien viņš aizjājis jau tad, kad visi vēl gulēja.

— Vai tu esi par to pārliecināts? — jautāja plantators, kuru šī ziņa bija nopietni satraukusi.

— Kā citādi, mister Vudlij. Stallī stāv tikai mistera Kolhūna zirgs. Lāsumainais skraida pa aploku. Bet mistera Henrija zirga nav nekur.

— Tas vēl nenozīmē, ka misters Henrijs nav savā istabā. Tū­līt aizej paskatīties!

— Es iešu, mister, bet jūs redzēsiet, ka Pluto nemelš niekus. Jaunā kunga tur nav. Kur ir vecais zirgs, tur arī misters Henrijs.

— Neko nesaprotu, — sacīja plantators, kad Pluto bija izčā- pojis no istabas. — Henrijs aizjājis no mājām, pie tam vēl naktī. Uz kurieni viņš aizjājis? Nespēju iedomāties, pie kā viņš varētu būt devies tik vēlu. Ja var ticēt nēģerim, tad viņš bijis prom visu nakti. Laikam taču būs aizjājis uz fortu. Ceru, ka ne uz krogu.

— O, nē, uz turieni gan viņš nebūs jājis, — ierunājās Kol­hauns, kas likās pārsteigts ne mazāk par pašu Poindeksteru. Taču par notikumu naktī viņš nebilda ne vārda.

«Jācer, ka viņš neko nezina par to,» domāja Luīza. «Ja tā, tam jāpaliek brāļa un manam noslēpumam. Šķiet, ka man izdo­sies pierunāt Henriju. Bet kāpēc viņš kavējas? Es nosēdēju visu nakti, viņu gaidīdama. Viņš droši vien panācis Morisu, un abi būs salīguši mieru. Ceru, ka tas ir noticis, manis dēļ, kaut vai krogā. Henriju tādas lietas gan nevelk, bet varbūt pēc trim spē­jiem jūtu uzplūdiem un tik pēkšņas nožēlas viņš ir atteicies no sava ieraduma. Un vai viņam drīkst pārmest? Kas tur peļams, ja viņš iemaldījies labā sabiedrībā?»

Luīzas pārdomu pavedienu aprāva Pluto. Pēc kalpa izskata bija noprotams, ka viņam ir svarīgi jaunumi.

— Nu, — plantators uzsauca, negaidīdams, ka Pluto sāks ru­nāt, — vai viņš ir tur?

— Nē, mister Vudlij, — ārkārtīgi satraukts, atbildēja Pluto, — viņa tur nav… mistera Henrija nav. Bet… bet… — Pluto stomīgi turpināja, — Pluto jāsaka kaut kas … ka … ka … viņa zirgs ir tur.

— Viņa zirgs ir tur? Taču ne guļamistabā?

— Nē, ser, bet stallī ari nav. Tas ir ārā pie lielajiem vārtiem.

— Viņa zirgs pie vārtiem? Kāpēc tas tevi apbēdina?

— Tāpēc ka, mister Vudlij, tāpēc ka zirgs … tas ir, mistera Henrija zirgs … tāpēc ka lopiņš …

— Runa jel, stostiķi! Kas «tāpēc ka»? Cerams, ka galva zir­gam ir vesela? Bet varbūt tam pazudusi aste?

— Ak, mister Vudlij, jūsu nēģeris nebaidās, ka varētu trūkt galvas vai astes. Es baidos, ka tikai tas vecais zirgs nav pazau­dējis jātnieku.

— Ko? Zirgs nosviedis Henriju? Nepļāpā niekus, Pluto! Mans dēls ir pārāk labs jātnieks. Tas nav iespējams, ka viņš varētu būt izmests no segliem, nav iespējams!

— Es jau ari nesaku, ka zirgs izsviedis to no segliem. Baidos, vai nav vēl ļaunāk. Ak, dārgais kungs, es jums vairāk nekā ne­teikšu. Aizejiet pats līdz vārtiem un paskatieties.

Pluto balss un žesti kļuva aizvien uztrauktāki. Visi steigšus piecēlās un nēģera pavadībā devās pie hasiendas ārējiem vār­tiem.

Tas, ko viņi ieraudzīja, varēja modināt visdrūmākās aizdomas.

Viens no plantācijas nebrīvajiem nēģeriem turēja aiz pava­das apsegloto zirgu. Dzīvnieks bija slapjš no nakts rasas un sprauslāja un mīdījās, it kā nupat būtu pieredzējis kaut ko bais­mīgu. Tas bija notraipīts ar kaut ko tumšāku par rasu, tumšāku par bēro spalvu. Sāni, kājas, segli — viss bija vienos sarecējušu asiņu traipos.

No kurienes zirgs bija atskrējis?

No prērijas. Nēģeris bija noķēris zirgu līdzenumā, kad tas, pīdamies pavadā, bija instinktīvi devies uz hasiendu.

Kam zirgs piederēja?

To neviens nejautāja. Visi zināja, ka tas ir Henrija Poindek- stera zirgs.

Tāpat neviens nejautāja, kas tās par asinīm uz segliem. Trīs visvairāk satrauktie Kasadelkorvo iedzīvotāji domāja par vienu cilvēku — par dēlu, par brāli, par brālēnu. Viņi nešaubījās, ka tās ir Henrija Poindekstera asinis.