Jātnieks bez galvas

LXII NODAĻA SASPRINGTĀS GAIDĀS

Kopš būdas pastāvēšanas nekad vēl ap to nav tā dipējuši pakavi — pat tad, kad aploks bijis pilns ar tikko noķertiem mustangiem.

Pa durvīm izskrējušajam Felimam liek apstāties vairāki des­miti balsu.

Viena balss pārskan visas pārējās, un pēc pavēlošā toņa no­protams, ka tā pieder nodaļas vadonim.

— Stāvi, nelieti! Nemēģini bēgt! Vēl viens solis, un tu vairs nemūžam nekustēsies no vietas. Stāvi, tev saka!

īram, kas gribējis doties pie Zeba Stampa ķēves, neatliek ne­kas cits kā paklausīt. Viņš apstājas.

— Es nemaz netaisos bēgt, džentlmeņi, — viņš drebošā balsī apzvēr, stāvēdams daudzu sīvu skatienu un tikpat daudzu stobru priekšā. — Man nebija tāda nodoma. Es tikai gāju …

— Skrieni, ja tev izdodas. Sākums bija labs. Nāku, Dik Trei- sij! Apmet viņam apkārt tā pavairāk cilpu. Palīdzi viņam, Šel- ton! Izskatās gan pēc ķēmekļa! Diez vai tas ir tas, kuru mēs meklējam, džentlmeņi.

— Nē, nē, tas nav viņš. Tas air viņa kalps.

— Ei, jūs, ielenciet būdu! Neizlaidiet to no acīm. Vēl viņš nav mums rokā. Neļaujiet ne kaķim izsprukt cauri. Bet tagad saki: kas ir tur iekšā?

— Kas ir iekšā? Jūs gribat teikt — kas ir būdā?

— Atbildi, teļapakausi, uz jautājumu! — uzkliedz Treisijs, uzšaudams savam gūsteknim ar virvi. — Kas ir būdā?

— Ak dievs! Nu vairs nav joki. Tur vispirms ir mans saim­nieks.

— Bet kas tas? — jautā pie grupas piejājušais Vudlijs Poin- deksters, ieraudzīdams lāsumaino mustangu — Tas tā kā būtu Luīzas zirgs …

— Jā, ir, tēvoc, — atbild Kasiijs Kolhauns, kas piejājis reizē ar viņu.

— Interesanti, kas to atvedis šurp.

— Droši vien pati Luīza.

— Blēņas! Tu joko, Kaš?

— Nē, tēvoc, es runāju nopietni.

— Tu gribi teikt-, ka mana-meita bijusi te?

— Ir bijusi un vēl ir. Es par to nešaubos.

— Nevar būt!

— Paskatieties!

Durvis ir tikko atvērtas. Būdā redzama sieviete.

— Ak dievs, mana meita!

Poindeksters nolec no zirga un steidzas uz būdu. Kolhauns viņam seko. Abi ieiet iekšā.

— Luīza, ko tas nozīmē? Ievainots? Vai tas ir … Henrijs?

Luīza nepagūst atbildēt, kad tēvs jau ieraudzījis Henrija ap­metni un platmali.

— Tas ir viņš! Dzīvs! Paldies dievam!

Poindeksters metas pie gultas.

Viņa prieks vienā mirklī izplēn. Šis .bālais cilvēks nav viņa- dēls. Plantators ievaidēdamies atstreipuļo nost.

Kolhauns šķiet ne mazāk satraukts. Viņam pasprūk šausmu kliedziens, un viņš pārbijies izdrāžas no būdas.

— Ko tas nozīmē? — čukst plantators. — Vai tu vari paskaid­rot, Luīza?

— Nevaru, tēt. Esmu te tikai dažas minūtes. Es jau atradu viņu tādā stāvoklī. Viņš ir bez samaņas.

— Bet… bet… Henrijs?

— Viņi man neko nav teikuši. Misters Džeralds bija viens, kad es ienācu. Kalpa nebija, viņš tikko atgriezās. Neesmu vēl pa­guvusi viņu izjautāt.

— Bet… bet kā tu te gadījies?

— Es nevarēju palikt mājā. Es nevarēju ilgāk paciest neziņu. Tas bija baigi — mājā nevienas dzīvas dvēseles. Un doma par nelaimīgo brāli… Mon Dieul Mon Dieu!

Poindeksters jautājoši paveras meitā.

— Es domāju, ka varbūt atradīšu te Henriju.

— Te? Bet kā tu zināji ceļu uz šejieni? Kas tevi pavadīja? Tu esi te viena?

— Ak, tēt, es zināju ceļu. Atceries medību dienu, kad mus­tangs aizrāva mani prom. Tas skrēja garām šai vietai. Atpakaļ­ceļā misters Džeralds man pastāstīja, ka viņš te dzīvojot. Es iegaumēju šo vietu.

Poindekstera skatienā joprojām jaušama neizpratne, bet tagad viņa seja paradās cita izteiksme Tēva uzacis savelkas, kaut gan viņš neprot izteikt vārdos domu, kas viņu nomāc.

— Tu esi rīkojusies vieglprātīgi, meit. Neapdomīgi, diezgan riskanti. Tu esi rīkojusies kā muļķa skuķēns. Iesim, iesim prom. Te nav vieta meitenei. Kāp savā zirgā un jāj atpakaļ uz mājām. Kāds tevi pavadīs. Te var notikt kaut kas tāds, ko tev nebūtu veļams redzēt. Iesim, iesim!

Tēvs iziet no būdas, meita viņam acīm redzami negribīgi seko un tikpat negribīgi iet pie zirga.

Meklētāji ir nokāpuši no zirgiem un drūzmējas būdas priekšā.

Te ir visi. Kolhauns jau pastāstījis, kas notiek iekšā, un viņus tas vairs sevišķi nesaista.

Ļaudis sadalījušies grupiņās. Daži klusē, citi sarunājas. Vis­vairāk ļaužu ir ap Felimu, kas, stingri sasiets, guļ zālē. Runāt Felims var, un viņš arī tiek izprašņāts, taču sevišķu ievērību viņa atbildes neizpelnās.

Kad parādās tēvs ar meitu, visi klusēdami pagriežas pret vi­ņiem. Tomēr viņi deg nepacietībā uzzināt, kas notiek. To var redzēt no viņu skatieniem.

Vairums pazīst meiteni, kaut vai vārda pēc. Viņi jūtas pār­steigti, gandrīz izbrīnījušies, redzēdami viņu te. Noslepkavotā cilvēka māsa zem slepkavas jumta!

Vairāk kā jebkad viņi visi ir pārliecināti, ka vainīgs mustangu mednieks. Fakti, kurus minējis no būdas izskrējušais Kolhauns, liekas nostiprinām šo pārliecību. Viņš pastāstījis par cepuri, ap­metni un pašu slepkavu, kas cietis nāvīgajā cīņā.

Bet kāpēc te ir Luīza Poindekstere, viena, bez pavadoņa? Vi­ņas brālēns to nepaskaidro, laikam nezina. Un tēvs? Spriežot pēc tā, cik apjucis viņš izskatās, jādomā, ka arī nezina.

Visi sačukstas. Visiem ir aizdomas, bet neviens tās skaļi ne­izsaka. Pat rupjie robežsargi baidās aizskart tēva jūtas un pa­cietīgi gaida paskaidrojumus.

— Sēdies zirgā, Luīza. Misters Jensijs pavadīs tevi uz mājām.

Pagodinātais jaunais plantators nekad nav bijis tik ieprieci­nāts. Viņš ir viens no tiem, kas sevišķi apskauduši Kasīja Kol- hauna laimi. Klusībā viņš saka Poindeksteram paldies par šo izde­vību.

— Bet, tēt, — meitene iejautājas, — kāpēc es nevaru pagaidīt tevi? Tu taču nepaliksi te?

Jensijs mana, ka nebūs labi.

— Es gribu, meit, lai tu dari, kā es tev teicu, un ar to pietiek.

Jensijs atgūst pašapziņu, taču ne pilnīgi. Viņš pazīst šo lepno

būtni pietiekami ilgi, lai šaubītos, vai viņa klausīs, kaut gan tēvs pavēlējis.

Luīza paklausa, bet ar vāji slēptu nepatiku, nelīkdamas ne zinis, ka viņā urbjas desmitiem acu pāru.

Viņi jāj prom — jaunais plantators pa priekšu, Luīza lēnam aiz viņa, Jensijs — ar pūlēm slēpdams savu prieku, Luīza — sa­vas skumjas.

Jensijs ir vairāk nomākts nekā saniknots par savas ceļabied­res melanholisko noskaņojumu. Kā ciitādi, ja viiņas sirdi nospiež tāds bēdu slogs? Viņš, protams, to saista ar notikušo nelaimi.

Tomēr viņš neizprot visu līdz galam. Ja viņš ielūkotos Luīzas Poindeksteres acīs uzmanīgāk, viņš redzētu tajās mazāk skumjas nekā bailes par nākotni.

Viņi jāj starp kokiem, bet vēl dzird troksni aizmugurē.

Piepeši kreolietes seja pārvēršas. Tā kļūst gaišāka, it kā mei­tenes dvēseli būtu apspīdējis cerības stars.

Luīza apstājas, pavadonis ir spiests darīt to pašu.

— Mister Jensij, — viņa saka pēc īsa brīža, — man seglu siksna kļuvusi vaļīga. Man vairs nav ērti sēdēt. Esiet tik laipns un pievelciet.

Iepriecināts par uzticēto uzdevumu, Jensijs nolec zemē. Viņš aplūko seglu jostu. Viņam šķiet, ka nav vajadzības pievilkt to stingrāk. Taču viņš neko nesaka un, attaisījis sprādzi, no visa spēka savelk siksnu.

— Pagaidiet, — saka skaistā jātniece, — ļaujiet man nokāpt. Tad jums būs vieglāk.

Negaidīdama Jensija palīdzību, Luīza izlec no segliem un no­stājas blakām mustangam.

Jauneklis joprojām dairās ar siksnu. Pēc ilgāka, cīniņa, pie­tvīcis kā biete, viņš beidzot saīsina to par vienu caurumu.

— Tagad, mis Poindekstere, man šķiet, ka viss ir kārtībā.

— Laikam gan, — viņa atbild, uzlikusi roku uz seglu loka un mazliet paraustījusi seglus. — Noteikti. Bet, ziniet, man žēl jāt tik drīz atpakaļ. Es nesen atjāju un drāzos pilnos auļos. Mana nabaga Luna vēl nav paguvusi atvilkt elpu. Kā būtu, ja mēs maz­liet apstātos un ļautu tai atpūsties? Tas ir cietsirdīgi — likt zir­gam skriet atpakaļ bez atelpas.

— Bet jūsu tēvs … Viņš gribēja, lai jūs . . .

— Lai es tūlīt dodos uz mājām. Tas nekas. Viņš vienkārši gribēja dabūt mani talak no tiem rupjajiem vīriem, tas bija viss. Kad es esmu nost no acīm, viņš vairs neuztrauksies. Te ir jauka vietiņa. Zem skaistajiem kokiem patīkams vēsums, kad prērijā saule svelmē bez žēlastības. Brītiņu pakavēsimies un ļausim Lunai atpūsties. Paskatieties, kā upē lēkā zivtiņas. Paskatieties, mister Jensij! Cik tās skaistas!

Jaunais plantators jūtas glaimots. Kāpēc daiļā ceļabiedre grib ar viņu te uzkavēties? Kāpēc viņa grib noskatīties zivtiņu mīlas rotaļā?

Jensijam piedāvājums ir pa prātam. Viņš neliek sevi divreiz lūgties.

— Mis Poindekstere, — viņš saka, — esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Priecājos uzkavēties kopā ar jums te tik ilgi, kamēr jums patiks.

— Tikai līdz tam laikam, kad Luna būs atpūtusies. Patiesību sakot, es tikko biju paguvusi nokāpt no zirga, kad piejāja jūsu nodaļa. Redziet, kā nabaga lopiņš vēl elšā pēc ilgā skrējiena.

Jensiju neinteresē, vai lāsumainais mustangs elšā vai ne. Viņš ir kā septītajās debesīs, ka var izdabāt tā saimniecei.

Viņi apstājas pie upes.

Jensijs ir mazliet pārsteigts, ka viņa ceļabiedre pievērš pā­rāk maz uzmanības sudrabainajām zivtiņām vai lāsumainajam mustangam. Jauneklis justos iepriecināts, ja Luīza vairāk uzma­nības veltītu viņam.

Diemžēl tā nav. Meitenes skatiens klīst tukšumā, bet ausis tver katru skaņu, kas nāk no laukumiņa.

Kaut gan Jensijs ir aizrāvies ar meiteni, arī viņam gribot ne­gribot ir jāieklausās. Viņš nomana, ka būdas priekšā risinās kaut kas nopietns — nopratināšana pirms Linča tiesas, kuru spriež regulatori. Dzirdamas satrauktas balsis. Pēc tām noprotams, ka nobriest kaut kādi svarīgi notikumi.

Luīza klausās kā traģēdijas aktrise pirms iziešanas uz skatu­ves. Var izšķirt vairākas vīriešu balsis; viena ir skaļāka par pā­rējām.

Luīza pazīst šo balsi. Runātājs ir viņas brālēns Kasijs. Viņš runā ātri, reizēm dusmīgi, reizēm it kā pierādīdams, it kā pārlie­cinādams pūli darīt to, ko tas nevēlas darīt. Tad viņš beidz, un tajā pašā mirklī atskan skaļi piekrišanas saucieni.

Klausīdamies Jensijs ir aizmirsis savu daiļo blakusstāvētāju. Viņš atceras Luīžu tikai tad, kad viņa apņēmības pilna jau skrien uz būdu.