Jātnieks bez galvas

XCVII NODAĻA SLEPKAVAS VAJĀŠANA

Vai dievs ļaus aizbēgt cilvēkam, kura rokas sārtojušas asinis? Vai viņš neizstieps savu visvareno roku un neliks slepkavam apstā­ties?» domās jautā tie, kas palikuši zem koka.

Taisnības izjūta viņiem atbild noliedzoši un apstiprinoši, Viņš neļaus, un viņš ļaus.

Tās ir iespējamās atbildes: par labvēlīgu iznākumu jāšaubās, redzot, kā aizauļo Kolhauns, jau mazāk jāšaubās, redzot, ka vi­ņam pakaļ dzenas Zebs Stamps, un vēl mazāk, redzot, ka vajā­šanā iesaistās piecdesmit kareivji un civilie.

Šaubas izgaist, kad no redzesloka pazūd pēdējais vajātājs. Visi ir pārliecināti, ka tieši viņš panāks bēgli pirmais, jo tas ir Mo­riss Džeralds uz mustanga, kura ātrums ir tālu izdaudzināts.

Atbrīvotais Moriss tūlīt skrien pie zirga, ar kuru nesen jājis nelaiķis un kas, to visi zina, ir viņa zirgs. Morisam tuvojoties, tas pazīst savu saimnieku, panākas uz priekšu un priecīgi nobu- bina.

Atšķirtība bijusi ilga, taču tagad nav īstais laiks apsveicinā­ties. Mustangu mednieks saka vienu vienīgu vārdu un pēc brīža jau ir bērajam mugurā. Satvēris pavadu, viņš ar acīm meklē laso un beidzot lūdz to blakām stāvošajiem. Mazliet vilcinājies, kāds pasniedz Morisam laso, un viņš aizauļo.

Ļaudis nolūkojas viņam pakaļ. Neviens vairs nešaubās, ka noziedznieku dabūs rokā. Visu vēlēšanās kļuvusi par svētu pārliecību. Piepildīsies dieva griba, un slepkavam neizbēgt: viņu noķers, sasies, un viņam būs jāatbild tai pašai tiesai, kuras priekšā viņš vēl nesen stāvēja kā dedzīgs liecinieks. Un cilvēks, kuru tikko neaizraidīja nāvē Kolhauna nepatiesā liecība, lemts būt rīkstei tā kunga rokā.

Kad Moriss ir aizjājis, zem ozola notiek kaut kas tāds, ko ne­viens nepamana, jo visi ir pagriezušies uz prērijas pusi.

Tikai viens cilvēks no visiem palikušajiem vēro Morisu citādi nekā pārējie. Tā vairs nav tikai ziņkāre, kas liek šīs sievietes krūtīm trauksmaini cilāties. Viņas acīs, kurās joprojām lasāmas skumjas, sekojot Morisam, iedzirkstas prieks un pateicības val­gums, bet puspavērtās lūpas čukst:

— Dievs, apžēlojies par vainīgo!

Mazliet aizkavējies kāpjot zirgā un meklējot laso, Moriss Dže- ralds pievienojas vajātājiem pats pēdējais. Izkļuvis laukā no pūļa, viņš redz, ka pārējie jau krietni gabalā, apmēram vairākus simtus jardu viņam priekšā.

Taču viņu tas neuztrauc. Pazīstot savu zirgu, viņš zina, ka ilgi nebūs pēdējais.

Un bērais nepieviļ Morisa cerības. It kā priecādamies,, ka ticis vaļā no nedzīvās nastas, kas spiedusi to kā lietuvēns, un ka atkal jūt saimnieka ceļus, labais zirgs gariem stiepieniem joņo pa prē­riju. Lai jātnieks redz, ka spēka šajā ķermenī vēl ir papilnam un ka locekļi vēl vingri!

Drīz mustangu mednieks panāk vienu, otru, trešo vajātāju, līdz beidzot izvirzās visas verdzes priekšgalā.

Tikai uz priekšu, pāri ieplakām un izsīkušiem strautiem, pa zāli un oļiem, līdz beidzot Morisa konkurenti viņu vairs neredz, tāpat kā neredz pelēko mustangu un tā jātnieku.

Viens no vajātājiem tomēr cenšas neizlaist viņu no acīm; tas ir gara auguma vīrs uz nožēlojamas vecas ķēves. Viņš savu zirgu skubina ar gaužām neparastiem piešiem — ar naža smaili. Tas ir Zebs Stamps, kas lieto tik nežēlīgu pārliecināšanas līdzekli.

Vecā ķēve tomēr nevar sacensties ar lielisko ērzeli. Zebs to arī nav gaidījis. Viņam galvenais ir — paturēt ērzeli acīs, un pagaidām tas viņam ir izdevies.

Ir vēl kāds, kas ierauga strauji tuvojošos bēro. Tas ir bēglis.

Kolhauns jau domā, ka drīz būs glābts, kad, palūkojies atpa­kaļ, ierauga bēro ērzeli. Tagad tam mugurā ir nevis jātnieks bez galvas, bet gan cilvēks, kuru Kolhauns labi pazīst un no kura bāidās kā no uguns. Tas ir Moriss, mustangu mednieks, kuru viņš

gribēja iedzīt un būtu iedzinis nāvē, kaunpilnā nāvē. Moriss seko, lai atriebtos.

«Vai tā ir dieva griba, kas liek manam ienaidniekam dzīties man pakal?» Kolhauns pats sev jautā un nodreb.

Kuram katram citam vajātājam viņš parādītu garu degunu. Izbēgt no Morisa Džeralda nav ne mazāko cerību!

Bēglim pār muguru pārskrien salti šermuli. Viņam ir tāda sa­jūta, it kā viņš spēkotos ar pašu likteni un ka velti turpināt pre* tošanos.

Kolhaunu sagrābj izmisums; viņš aizmirsis pat piecirst piešus, jo necer, ka zirgs varētu viņu izglābt. Viņš vairs nedomā neko, jāj tikai pēc inerces. Viņu stindzina bailes no nāves; tās nema­zina apziņa, ka viņš ir pelnījis nāvi.

Bet tad Kolhauns pavisam tuvu ierauga krūmus. Viņš jūt jaunu cerību pieplūdumu un sparīgi iecērt nokausētajam zirgam sānos piešus.

Kolhauns uzjāj uz takas. Pusjūdzi tālāk ir straujš pagrieziens. Tur viņš pazudīs biezoknī, un vajātājs viņu vairs neredzēs. Viņš pazīst šo vietu, pat pārāk labi pazīst. Tā viņam reiz jau bijusi lik­tenīga. Vai būs arī šoreiz?

Jā, Kolhauns nojauš, ka būs. Pavisam tuvu, tepat aiz muguras, dzirdama bērā pakavu dipoņa, un mustangu mednieks sauc, lai kapteinis apstājas.

Ir jau par vēlu pazust biezoknī, un bēglis iekliedzies pievelk pavadu. Tas ir pa pusei izmisuma, pa pusei izaicinājuma klie­dziens — tāds, kādu raida vajāts jaguārs, kad to apsēduši dzinēj- suņi. Vienlaikus Kolhauns tver revolveri, atskan šāviens un gaisā paceļas balts dūmu mākulītis. Taču lode aizspindz, nenodarījusi nevienam nekā ļauna; vienlaikus pretējā pusē dzirdama šņākoņa, it kā kāds grieztu lingu, un šķiet, ka gaisā tinas vajā gara čūska, Cauri izklīstošajiem dūmiem Kolhauns redz, ka tā drāžas viņam tieši virsū.

Šoreiz viņš nepagūst nospiest mēlīti. Nav pat laika izvairīties no laso. Tas apvijas viņam ap pleciem, un bēglis dzird draudošu kliedzienu:

— Padodies, slepkava!

Kolhauns redz, ka bērais pagriežas pret viņu ar asti, un mirkli vēlāk viņu pārņem sajūta, kāda rodas, gāžoties no sastatnēm.

Vairāk nekā viņš ne jūt, ne dzird, ne redz.

Kolhauns tiek izrauts no segliem. Atsitiens pret cieto zemi ir tik spēcīgs, ka viņam aizcērt elpu un viņš zaudē samaņu.