Jātnieks bez galvas

XX NODAĻA BĪSTAMS STĀVOKLIS

saņēmis viskija šalti, Kolhauns satvēra un izrāva no maksts revolveri. Viņš tikai gaidīja, lai acis kļūst tīras un viņš varētu uzbrukt savam ienaidniekam.

Mustangu mednieks, to paredzot, izvilka tādu pašu ieroci un stāvēja, gatavs uz šāvienu atbildēt ar šāvienu.

Bailīgākie apmeklētāji, cits citu grūstīdami, jau bēga laukā pa durvīm. Daži palika vienkārši aiz apjukuma, vēl daži — ap­zināti, ar saltu apņēmību vai arī saprātīgas piesardzības vadīti — lai nedabūtu lodi mugurā.

Atkal uz pāris sekundēm iestājās klusums, kad varētu dzirdēt adatu nokrītam uz grīdas. Tā bija parastā starpspēle starp lē­mumu un rīcību, laika sprīdis, kad prāts savu ir paveicis un jā­sāk darboties ķermenim.

Iespējams, ja pretinieki būtu citi, šis laika sprīdis būtu īsāks. Divi mazāk rūdīti cilvēki būtu šāvuši uzreiz, bez garas domā­šanas. Bet šie vīri nebija no tādiem. Abi bija redzējuši «ielu cī­ņas», pat piedalījušies tajās un zināja, cik bīstami ir netrāpīt.

Katrs gribēja būt drošs par iznākumu. Tieši tas paildzināja bez­darbību.

Tiem, kas stāvēja ārpusē un pat neuzdrošinājās pabāzt degunu durvju spraugā, šī vilcināšanās bija gandrīz vai mokoša. Revol­veru sprakšķi, kurus viņi gaidīja atskanam kuru katru brīdi, sa­gādātu viņiem atvieglojumu. Tāpēc viņi jutās gandrīz vīlušies, izdzirdot kopā ar nedaudzajiem iekšā palikušā majora skaļo, au­toritatīvo balsi.

— Mierā! — viņš nokomandēja kā cilvēks, kas radis, ka vi­ņam paklausa, izraudams zobenu un atšķirdams ar to pretinie­kus. — Es jums abiem pavēlu nešaut. Nolaidiet ieročus, citādi es atņemšu to pirmajam, kas pieskarsies gailim. Mierā, kad es jums saku!

— Kāpēc? — iekliedzās Kolhauns, piesarcis nevaldāmās dus­mās. — Kāpēc, major Ringvud? Pēc tāda apvainojuma un vēl no tāda nelieša …

— Sācējs bijāt jūs, kapteini Kolhaun.

— Nu un tad? Es neesmu no tiem, kas atstās to nesodītu, Nost no ceļa, major! Uz jums šis strīds neattiecas, un jums nav tiesību iejaukties.

— Ak tā? Ha-ha! Slomen! Henkok! Krosmen! Vai jūs dzirdat? Man neesot tiesību iejaukties! Paklausieties, atvaļinātais kapteini mister Kasij Kolhaun, neaizmirstiet, kur jūs atrodaties. Neiedo­mājieties, ka esat Misisipi štatā, starp saviem «bruņiniekiem», kas mizo vergus. Te, ser, ir kara forts, te pastāv kara likumi, un jūsu padevīgajam kalpam ir uzticēts komandēt šo fortu. Tādēļ es pavēlu jums atbāzt revolveri atpakaļ tur, no kurienes jūs to izvilkāt. Pie tam uz karstām pēdām, citādi es jūs nosūtīšu uz virssardzi kā vienkāršu'kareivi.

— Ejiet nu! — ņirdzīgi atteica misisipietis. — Par kādu skaistu zemi jūs gribat pārvērst Teksasu! Tātad, lai cik smagi apvainots būtu cilvēks, viņam nav tiesību duelēties bez jūsu at­ļaujas, major Ringvud? Un vai šis likums attiecas uz visu zemi?

— Nebūt ne, — atbildēja majors. — Es nekad neesmu licis šķēršļus godīgam strīda atrisinājumam. Neviens neliegs jums un jūsu pretiniekam nogalināt vienam otru, ja tas jums patīk. Tikai ne tagad. Jums jāsaprot, mister Kolhaun, ka jūsu divkauja ap­draud citus cilvēkus, kas tajā nemaz nav ieinteresēti. Man ne prātā nenāk ļaut sevi caururbt lodei, kas domāta kādam citam. Pagaidiet, kamēr mēs atkāpsimies drošā attālumā, un tad gāziet vaļā pēc sirds patikas. Nu, ser, vai tagad jūs esat apmierināts?

Ja majora vietā būtu parasts cilvēks, diezin vai viņa rīko­jumu kāds būtu uzklausījis. Bet viņš bija oficiāla persona, forta komandants, cienījama vecuma cilvēks, kas piedevām vēl prata lieliski rīkoties ar ieroci un neļautu nevienam noniecināt viņa autoritāti.

Zobena izvilkšana nebija teatrāls žests. Ķildnieki to zināja un reizē nolaida ieročus, taču joprojām turēja tos rokā.

Kolhauns stāvēja, uzacis saraucis, šņirkstinādams zobus kā plēsīgs zvērs, kuram nav ļauts uzbrukt upurim. Turpretī mus­tangu mednieks uzņēma visu mierīgi, it kā nebūtu ne sadus­mots, ne īrs.

— Jādomā, ka jūs neatteiksieties no divkaujas? — jautāja majors, labi saprazdams, ka maz izredžu samierināt pretiniekus.

— Man nav īpašas vēlēšanās šauties, — rāmi atbildēja Moriss.

— Ja misters Kolhauns atvainosies par to, ko viņš teicis un ko izdarījis…

— Viņam tas jādara, viņš sāka strīdu! — iejaucās daži no palikušajiem.

— Nekad! — nicīgi atcirta bijušais kapteinis. — Kašs Kol­hauns nav radis atvainoties. Nolūgties, padomā! Un vēl tādam pārģērbtam pērtiķim!

— Pietiks! — iesaucās jaunais īrs, pirmo reizi īsti saniknots.

— Es devu viņam iespēju glābt savu dzīvību. Viņš atteicās. Bet tagad, zvēru pie visiem svētajiem, viens no mums neizies no šīs istabas dzīvs! Major, es pieprasu, lai jūs un jūsu draugi atstātu šo telpu. Es vairs nevaru paciest šo nekaunību.

— Ha-ha-ha! — zobgalīgi iesmējās dienvidnieks. — Iespēju glābt savu dzīvību! Ejiet projām, visi projām! Es viņam parādīšu!

— Pagaidiet! — uzsauca majors, vilcinādamies pagriezt mu­guru duelantiem. — Tā neiet. Jūs varbūt nospiežat gaili sekundi ātrāk, nekā vajag. Iekams jūs sākat, mums vispirms jāiziet ārā.

— Bez tam, džentlmeņi, — viņš uzrunāja pārējos, — ir nepie­ciešams ievērot kaut kādus noteikumus. Ja viņi gatavojas cīnīties, lai tas notiek vienādos apstākļos. Abiem jābūt vienādi apbruņo­tiem un jāizturas vienam pret otru godīgi.

— Noteikti! — piebalsoja vairums klātesošo, vērodami, kā šo priekšlikumu uzņems strīdnieki.

— Vai kādam no jums ir iebildumi? — majors jautāja.

— Es neiebilstu pret taisnīgām prasībām, — piekrita īrs.

— Es cīnīšos ar ieroci, kas ir man rokā! — ietiepīgi noskal­dīja Kolhauns.

— Piekrītu. Tas ir arī man piemērots ierocis, — atbildēja viņa pretinieks.

— Es redzu, ka jums abiem ir Kolta sešpatronu 2. numura

revolveri, — teica majors, aplūkodams viņu ieročus. — Tiktāl viss būtu kārtībā. Jūs esat apbruņoti vienādi.

— Vai viņiem nav vēl kāds ierocis? — jautāja jaunais Hen- koks, kuram bija radušās aizdomas, ka Kolhaunam zem svār­kiem paslēpts nazis.

— Man vairāk nekā nav, — mustangu mednieks atbildēja tik neliekuļoti, ka neviens nešaubījās par viņa vārdu patiesīgumu.

Visi paskatījās uz Kolhaunu, kas vilcinājās ar atbildi. Viņš saprata, ka ir jāatzīstas.

— Jā, — viņš teica, — man ir arī zobu bakstāmais. Vai jūs gribat man to atņemt? Katram ir tiesības lietot ieroci, kas viņam ir klāt.

— Bet, kapteini Kolhaun, — turpināja Henkoks, — jūsu pre­tiniekam nav naža. Ja jūs nebaidāties tikties ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu, jums jāatdod nazis.

— Protams, viņam jāatdod! — pievienojās vairākas balsis. — Jāatdod, jāatdod!

— Dodiet nazi, mister Kolhaun, — teica majors. — Sešām patronām vajadzētu apmierināt katru saprātīgi domājošu cilvēku. Jums nebūs nepieciešamības lietot auksto ieroci. Pirms būsiet beiguši šaut, viens no jums …

— Pie velna nazi! — iekliedzās Kolhauns, pogādams vaļā svārkus. Tad viņš izvilka nazi, ielidināja to bāra pretējā kaktā un izaicinoši teica: — Tādam ar vizuļiem apkarinātam sīlim man tas nav arī vajadzīgs. Es izpūtīšu viņam dzīvību ar pirmo šā­vienu.

— Jums būs laika diezgan parunāt par to. Biedējiet kaķi ar pūsli, bet mani_ ar tādiem vārdiem jums iebiedēt neizdosies, mis­ter Kolhaun. Atri, džentlmeņi! Man jādara gals šai plātībai un zaimiem.

—Suns! — pārskaities izgrūda cēlais dienvidnieks. — Nolā­dētais īru suns! Es likšu tev kaukt savā būdā. Es …

— Kaunieties, kapteini Kolhaun! — viņu pārtrauca majors, izsakot vispārējo sašutumu. — Tādas runas ir liekas un nepieklā­jīgas cienījamā sabiedrībā. Mazliet pacietieties un tad sakiet, ko gribat. Tagad vēl viens noteikums, kas jums jāņem vērā. Jūs nedrīkstat šaut, pirms mēs neesam izgājuši ārā no šejienes.

Izpildīt šo prasību izrādījās grūti. Kā sākt divkauju? Vai šādā gadījumā pietiktu ar vienkāršu solījumu? Sāncenši — vismaz viens no viņiem — diezin vai rēķinātos ar to, kad viņiem atļauts nospiest gaiļus.

— Ir jāsāk pēc signāla, — turpināja majors. — Neviens ne­drīkst šaut ātrāk. Vai kāds var ieteikt, kādam jābūt signālam?

— Man ir priekšlikums, — ierunājās saprātīgais kapteinis Slomens, panākdamies tuvāk. — Lai misters Kolhauns un misters Džeralds iznāk laukā kopā ar mums. Kā jau būsiet pamanījuši, telpas abos galos ir durvis. Tās izvietotas pilnīgi vienādi. Lai viņi nāk atpakaļ katrs pa savām durvīm un iegaumē, ka viņi ne­drīkst šaut, pirms nav spēruši kāju pār slieksni.

— Lieliski! Tieši tas, kas vajadzīgs, — vairāki piebalsoja.

— Bet kas noderēs par signālu? — jautāja majors. — Šāviens?

— Nē, krodziņa zvans.

— Tas ir vislabākais, ko var izdomāt, — secināja majors, dodamies pie durvīm.

— Mein Gott1 , major! — iekliedzās vācietis, izskriedams no sava aizgalda, kur viņš līdz pat šim brīdim bija stāvējis, sastin­dzis bailēs. — Mein Gott, vai tiešām šie džentlmeņi šaudīsies manā bārā? Ah, viņi saplēsīs man visas pudeles, manus skaistos spoguļus un manu kristāla pulksteni, kas man izmaksāja simt… nē, divsimt dolāru! Viņi pazudinās manus labākos vīnus … Ma­jor, viņi izputinās mani, mein Gott, izputinās …

— Neraizējieties, Oberdofer, — atteica majors. — Es nešau­bos, ka zaudējumi tiks jums atlīdzināti. Lai nu kā, bet pašreiz jums būtu labāk kaut kur paslēpties. Ja paliksiet tepat, jums ir izredzes dabūt lodi ribās, un tas būs sliktāk nekā pazaudēt pu­deles.

Ar šiem vārdiem majors atstāja nelaimīgo krodziņa saimnieku un izsteidzās laukā, kur sastapa sāncenšus, kas jau agrāk bija izgājuši katrs pa savām durvīm.

Vecais Dafers ilgi nekavējās. Vienas durvis vēl nebija aizcir­tušās aiz majora, kad otras aizcirtās aiz krodzinieka. Bārs ar tā terpentīna eļļas lampām, dzirkstošajiem dzērienu traukiem un dārgajiem spoguļiem palika tukšs un kluss, un bija dzirdama vienīgi kristāla pulksteņa tikšķēšana.