Jātnieks bez galvas

XXXI nodaĻa, VEIKSMĪGA PĀRCELŠANĀS

Ar bultu pastu mīlētājiem nepietika.

Abu sirdīs uzliesmojušai kaislībai vajadzēja saplūst vienā kvēlē, vienai sirdij vajadzēja just otras pukstus. «Ja pasaulē ir paradīze, tad tā ir te!»

Abi mīlētāji ilgojās pēc tā, un tas arī notika. Ne nodevīgi gaišā dienā, bet klusā pusnakts stundā, kad vienīgi zvaigznes redzēja izzūdam sabiedrisko atšķirību starp viņiem.

Divas reizes viņi satikās šajā birzij līdzīgajā dārzā, divas rei­zes zvērēja mīlestību tēraudzilajā zvaigžņu gaismā. Bija norunāta trešā .satikšanās.

Plantatoram, kas visvairāk lepojās ar savu meitu, ne prātā nenāca, ka tā viņu nežēlīgi krāpj. Viņa paša meita, viņa vienīgā meita, kuras dzīslās ritēja visīstākās Dienvidu aristokrātijas asi­nis, skaistā, labi audzinātā Luīza, kuru tēvs cerēja izdevīgi appre­cināt, katru nakti zagās uz satikšanos ar zirgu mednieku! Ja viņš to nosapņotu, tad gan trūktos augšā no siltās guļas vietas, kā pastardienas bazūnes izdzirdējis!

Taču Poindeksteram nebija ne jausmas. Tas arī liktos pārāk neticami, pārāk briesmīgi, un viņš laikam justos kā no laivas izmests, ja visu uzzinātu.

Poindeksters bija apmierināts, ka meita bez kurnēšanas pa­kļaujas viņa prasībai, kaut gan labprātāk redzētu viņu izjājam kopā ar brāli vai brālēnu. Luīza tomēr palika pie sava. Tēvs arī nepastāvēja uz to. Šādu kaprīzi varēja gluži labi paciest.

Redzot, cik meita padevīga, Poindeksteram dažreiz gandrīz vai gribējās atcelt savu aizliegumu.

* *

Tādas naktis ir tikai dienvidos. Pār safīra debesīm slīd pilns mēness. Dzidrajā gaisā kalni izskatās kā ar roku aizsniedzami. Vējš ir norimis, un tropu koku platās lapas nekustas, it kā klau­sītos zvēru, putnu, rāpuļu un kukaiņu balsu korī.

Tādu nakti jūs izvēlaties pastaigai ar to vienu vienīgo būtni, kas, paklausot dabas noslēpumainajai balsij, ir savaldzinājusi jūsu sirdi; tādā naktī jūs nevaldāmi ilgojaties, lai jums ap kaklu apvītos maigas rokas un lai jums pretī vērtos spulgu acu pāris, kura burvība īsti izjūtama tikai mēnesnīcā.

Bungas un taure jau bija pasludinājušas Indžas fortā vakara jundu — pareizāk sakot, nebija vairs tālu līdz pusnaktij —, kad kāds izjāja pa Oberdofera viesnīcas vārtiem. Jātnieks nogriezās pa ceļu, kas veda uz upi, un drīz viņu neredzēja vairs neviens no vēlīnajiem ceļiniekiem, kas steidzās nokļūt ciematā.

Ir jau zināms, ka šis ceļš pa upes otru krastu vijās garām Kasadelkorvo hasiendai. Sasniedzis akāciju birzi, jātnieks nolēca zemē, ieveda zirgu krūmos un ar pavadu piesēja pie' lokanajiem zariem. Tad viņš noņēma no seglu «raga» garu astru virvi, uz­mauca rituli uz rokas un klusi devās uz hasiendas pusi.

Pirms iziešanas no ēnas cilvēks pameta skatienu uz debesīm un spožo mēnesi.

«Nav vērts gaidīt, kad šis skaistulis aizies gulēt,» viņš īgni nodomāja. «Acīmredzot tas apņēmies valdīt līdz rītam.»

Pēc brīža šā naktsputna vaigs kļuva gaišāks, lai atkal sa- tumstu pēc vēl īsāka brīža, kad viņš apstājās un ar acīm mērīja atklāto vietu, kas šķīra viņu no upes krasta. Kasadelkorvo ha- sienda atradās tieši pretī, otrā krastā.

— Bet ja nu kāds tur vēl staigā? Maz ticams, ir jau vēls. Varbūt vienīgi kāds, kuram netīra sirdsapziņa neļauj gulēt… Patiesi! Tur taču viens tāds ir. Ja vien viņš ir nomodā, ieraudzīs mani kā likts. Es nepagalam neraizētos, ja ēna kristu tikai uz mani. Bet citas izejas nav. Nevar taču gaidīt, kad norietēs mē­ness, kaut viņu nelabais! Tas spīdēs vēl stundām, bet pie debe­sīm ne mākonīša. Es nedrīkstu likt viņai gaidīt. Nē, man jāriskē. Tātad — aiziet!

Ar šiem vārdiem bez zirga palikušais jātnieks ātri un pie­sardzīgi šķērsoja klajo vietu un iznāca Leonas kraujajā krastā.

Ne mirkli nekavēdamies, viņš pa līkumotu taku veikli nokāpa līdz pašai upei.

Līkumā pāri pretī milzīgas papeles ēnā stāvēja piesieta laiva.

Kādu laiku cilvēks stāvēja un pētīja pretējā krasta krūmus. Pārliecinājies, ka tur neviena nav, viņš aizlidināja laso — uz rokas uzmauktā virve bija laso —, pāri upei. Cilpa nokrita uz laivas priekšvadņa, un viņš pārvilka mazo kuģīti savā pusē.

Iekāpis laivā, cilvēks paņēma airus, ielika tos duļļos un atstū- mās. Ticis malā, viņš piesēja laivu un nostājās zem papeles. Likās, ka viņš gaida vai nu atskanam signālu, vai parādāmies kādu, ar ko norunāta satikšanās.

Ja kāds viņu tagad redzētu, tas noturētu viņu par laupītāju, kas tīko ielauzties Kasadelkorvo. Ja kāds dzirdētu, ko šis cilvēks saka, tam kļūtu skaidrs, ka viņam nav nekādu zemisku nodomu. Tiesa kas tiesa, hasienda viņu vilināja, bet ne ar naudu, sudraba traukiem vai dārglietām, ja neskaita visvērtīgāko dārglietu — pašu nama saimnieci.

Diezin vai nebūs lieki teikt, ka cilvēks, kas bija atstājis zirgu krūmos un tik veiksmīgi pārcēlies pāri upei, bija mustangu med­nieks Moriss.