Jātnieks bez galvas

XCIV NODAĻA NOSLĒPUMS TIEK ATMINĒTS

Apsūdzētais apklust. Neviens viņu nepārtrauc, neviens nesteidzina. Visi baidās pārraut stāstījuma pavedienu, kas aizvien vairāk tu­vina atminējumam.

Tiesnesis, zvērinātie un skatītāji, elpu aizturējuši, daudzi pat mutes pavēruši, klausās apsūdzētajā. Viņam liek stāstīt tālāk.

— Tad man ienāca prātā cita doma — ietīt līķi serapē, kas bija palicis viņam ap pleciem, un apsegt ar manu apmetni. Tādē­jādi tas būtu pasargāts no vilkiem un lijām, vismaz tik ilgi, ka­mēr mēs atgrieztos.

Es jau biju noņēmis apmetni, kad man radās vēl labāks plāns. Nolēmu jgiemt līķi līdzi uz fortu. Uzcelšu zirgā un ar laso piesiešu pie segliem. Es atvedu savu zirgu un jau grasījos celt līķi tam mugurā, kad ieraudzīju vēl vienu zirgu. Ar to bija jājis nelaiķis. Zirgs netālu grauza zāli tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Tā kā pavada vilkās pa zemi, man nebija grūti noķert dzīvnieku. Grūtāk nācās piespiest zirgu stāvēt mierīgi, īpaši, kad tas bija pievests pie beigtā saimnieka.

Paņēmis pavadu zobos, es mēģināju uzdabūt līķi zirgā. Tas gan izdevās, taču līķis negribēja turēties. Tas bija sastindzis un slīdēja nost. Bez tam, redzot neparasto nešļavu, zirgs kļuva ļoti nemierīgs. Vēl vairākas reizes pamēģinājis, es sapratu, ka velti pūlos.

Gribēju jau atmest visam ar roku, kad man uzausa jauna doma. Es biju lasījis, ka Dienvidamerikas gaučo, ja pampās no­miris vai nejauši nonāvēts kāds no viņu biedriem, uzsēdina līķi zirgā un piesien pie segliem, lai nogādātu atpakaļ mājās. Viņš sēž zirgā kā dzīvs. Kāpēc man neizdarīt tāpat ar Henrija Poin- dekstera līķi?

Vispirms es pamēģināju uzsēdināt nelaiķi viņa paša zirgā. Bet, tā kā segli nebija pietiekami dziļi un zirgs joprojām niķojās, man nekas neiznāca. Atlika vēl viena iespēja, kā tikt atpakaļ visiem kopā — apmainīties zirgiem. Es zināju, ka manējais ne­pretosies. Bez tam mani meksikāņu segli ar dziļo sēdekli būs šim nolūkam piemērotāki.

Drīz vien nelaiķis bija uzcelts zirgā. Stīvais ķermenis, kas iepriekš bija sagādājis man grūtības, tagad turējās seglos kā dzīvs. Itin viegli izdevās iebāzt sastingušās kājas kāpšļos, un es cerēju, ka ķermenis neslīdēs zemē. Lai tas turētos vēl stingrāk, es nogriezu gabalu laso, apjozu jauneklim ap vidu un galus priekšā un aizmugurē piesēju pie segliem.

Atlika izdomāt, ko darīt ar galvu. Arī tā bija jāņem līdzi.

Es pacēlu to no zemes un mēģināju noņemt cepuri. Tas izrā­dījās neiespējami. Galva bija stipri piemilzusi, un sombrero turē­jās pie tās kā pielipis — cieši kā āda. Nebija ko bažīties, ka cepure varētu nokrist, tāpēc es izvēru auklas galu caur tās sprā­dzi un pakāru cepuri kopā ar galvu pie segliem. Es biju gatavs ceļojumam.

Es uzlēcu nogalinātā cilvēka zirgā, uzsaucu savējam, lai seko — viņš ir tā pieradināts —, un mēs devāmies atpakaļ uz koloniju. Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad es tiku izsists no segliem un tūlīt pazaudēju samaņu. Ja tas nebūtu noticis, es nestāvētu jūsu priekšā, vismaz kā apsūdzētais, nekādā ziņā ne.

— Jūs izsita no segliem? — iesaucas tiesnesis. — Kā tas no­tika?

— Tā bija vienkārši nejaušība, pareizāk sakot, vainojama bija mana neuzmanība. Es biju uzlēcis mugurā svešam zirgam un aizmirsis saņemt pavadu. Esmu radis vadīt savu zirgu tikai ar balsi un ceļiem. Notika negaidītais. Mēs nebijām paguvuši nojāt ne pāris soļus, kad zirgs pēkšņi nez kāpēc metās sāņus un sāka auļot.

Es zināju, kas to iztrūcinājis. Zirgs bija paskatījies atpakaļ un ieraudzījis aizmugurē spokaino jātnieku. Tagad, dienas gaismā, tas varēja sabiedēt tiklab zirgu, kā cilvēku. Gribēju sa­ķert pavadu, bet tas vairs nebija izdarāms, jo zirgs drāzās kā ne­gudrs.

Sākumā es sevišķi neuztraucos, var teikt, nemaz neuztraucos, Sak, gan jau dabūšu ciet pavadu un apstādināšu zirgu. Taču drīz es sapratu, ka tas nav tik vienkārši. Pavada bija noslīdējusi uz priekšu, zirgam līdz pašām ausīm, un man bija grūti to aizsniegt.

Pūloties dabūt ciet pavadu, es neievēroju, uz kurieni zirgs mani nes. Tikai sajutis, ka man sejā sāpīgi sitas zari, es sapratu, ka zirgs nogriezies no ceļa un joņo pa krūmiem.

Vairs nebija laika domāt par pavadu. Es tikai raudzīju izvai­rīties no akāciju zariem, kas stiepa pretī savas dzalkstīgās rokas, lai izrautu mani no segliem. Cīnījos ar šo šķērsli diezgan veik­smīgi, kaut arī bez skrambām neiztika. No kāda resna zara, kas stiepās pāri ceļam, es tomēr nepaguvu izvairīties. Zars bija zems, man krūšu augstumā, un zirgs, atkal no kaut kā izbijies, pašāvās tieši zem tā. Kurp tas aizskrēja tālāk, es nevaru pateikt. Jūs visi, es ceru, zināt to labāk nekā es. Varu pateikt jums tikai to, ka, nogāzies no zirga, es paliku guļam zem šā koka ar nobrāztu pieri un sāpošu celi. Taču to es atklāju tikai pēc divām stundām.

Atguvis samaņu, es redzēju, ka saule jau ir augstu pie debe­sīm un ka virs manis griežas lijas. Pēc tā, kā šie putni snaikstīja kaklus, es nopratu, kādu laupījumu tie gaida. Mani aizvien vai­rāk sāka mocīt slāpes, un tas skubināja doties prom. Piecēlies kā­jās, es atklāju, ka nevaru paiet. Vēl vairāk — es labi ja varēju nostāvēt. Taču palikt uz vietas nozīmēja aiziet bojā, vismaz to­brīd es tā domāju. To apzinoties, es saņēmos un sāku kustēties. Man likās, ka netālu tek upīte, un es, brīžiem rāpodams, brī­žiem balstīdamies,, uz kruķa, kuru turpat krūmos biju sev uztai­sījis, beidzot nokļuvu līdz strautam. Padzēries es jutos kā no jauna piedzimis un drīz vien aizmigu.

Kad pamodos, ieraudzīju sevi koijotu ielenkumā. To bija div­desmit, ja ne vairāk. Zinādams, ka koijoti ir bailīgi, es sākumā neuztraucos, bet pēc kāda laika sāku domāt citādi. Zvēri redzēja, ka esmu nevarīgs, un bija izvēlējušies mani par savu upuri. Tie līda, līda tuvāk, līdz visi kā viens klupa man virsū. Mans vienī­gais ierocis bija nazis, un tā bija mana laime. Bez šā ieroča es būtu saplosīts gabalu gabalos un aprīts. Es dūru, cik jaudāju, un tikai tā atturēju koijotus. Kādi seši, jādomā, turpat arī palika.

Un tomēr nekas labs nebija gaidāms. Brūces sāka stipri asiņot, un man izsīka spēki. Drīz vien man būtu beigas, ja negaidot nebūtu uzsmaidījusi laime. Es pat negribu saukt to par laimi. Vai­rāk gribas domāt, ka tas bija dieva pirksts.

To teikdams, jaunais īrs godbijīgi paceļ acis pret debesīm. Svinīgais klusums liecina, ka visi, pat tie rupjākie klausītāji, jūtas aizkustināti.

— Pie manis atskrēja, — Džeralds turpina, — mans vecais draugs, kas bijis man uzticīgāks par dažu labu cilvēku, — suns Tara. Tas droši vien bija klimtis pa mežu, meklēdams mani. Tas ieradās īstajā brīdī, lai izglābtu mani no plēsoņām. Koijoti izklīda, un es biju paglābts no briesmīga likteņa, var teikt, izrauts nāvei no rīkles.

Tad es atkal aizmigu vai arī iegrimu nebūtībā. Pēc atmošanās es biju spējīgs domāt. Es zināju, ka suns atskrējis no manas bū­das, kas atradās vairākas jūdzes no turienes. Iepriekšējā dienā to uz turieni bija atvedis mans kalps Felims. Vēl viņam vajadzēja tur būt, un es nolēmu sūtīt viņam zīmīti, izmantojot suni par pastnieku. Es uzrakstīju dažus vārdus uz savas vizītkartes.

Es zināju, ka mans kalps neprot lasīt, bet gan jau viņš pazīs vizītkarti un sameklēs kādu, kas izlasīs. Jo vairāk tādēļ, ka rak­stīts bija ar asinīm.

Ietinu vizītkarti cepures oderes gabalā un aizbāzu Tarai aiz siksnas. Ar grūtībām pierunāju suni atstāt mani un doties uz būdu. Mana vēstule tika nogādāta, kur vajag. Tiesa, es uzzināju to tikai vakar.

Drīz pēc tam, kad suns bija aizgājis, es no jauna aizmigu un atmodies ieraudzīju, ka man piezadzies klāt vēl briesmīgāks ienaidnieks. Tas bija jaguārs. Zvērs uzbruka man, bet kā un kad beidzās cīņa, to es nezinu teikt. Par to lai pastāsta mans drosmī­gais glābējs Zebs Stamps. Es ceru, ka viņš drīz atgriezīsies, lai palīdzētu mums visiem atminēt šo noslēpumu.

Kopš tā brīža es atceros tikai baismīgus murgus, kas jaucās ar patīkamiem sapņiem. Vakar es pamodos cietumā un uzzināju, ka tieku apsūdzēts slepkavībā.

Džentlmeņi zvērinātie! Es beidzu.

Viņa grēksūdze ir nākusi viņam par labu vairāk nekā daudz izsmalcinātākā aizstāvja runa. Tomēr — tie ir tikai apsūdzētā vārdi, un ir vajadzīgs vēl viens liecinieks. Kur kavējas šis cil­vēks, no kura tik daudz kas atkarīgs? Kur ir Zebs Stamps?

Piecsimt acu pāru pagriežas uz prērijas pusi un pētī apvārsni. Piecsimt siržu degtin deg nepacietībā, gaidot atgriežamies veco mednieku — ar Kasiju Kolhaunu vai bez viņa, ar jātnieku bez galvas vai bez viņa,, kas vairs nav nekāda pārdabiska parādība. Visi klātesošie zina, ka viņa klejojumos nav nekā pārdabiska. Viņi dzīvo Dienvidrietumteksasā, kas robežojas ar Ljanoesta- kado, kur sākas dzidrā Leona un kur Riodenuesesa savāc sim­tiem strautu ūdeņu; viņi dzīvo zemē, kur trūdēšana nav pastāvīgs nāves pavadonis, kur skrējienā nošauts briedis vai prērijā nejauši bojā gājis savvaļas zirgs, ja vien to neaprij plēsoņas, pēc neilga laika met izaicinājumu trūdēšanas likumam un koijotu zobiem, kur neapbedīts un neapsegts cilvēka līķis pēc četrdesmit asto­ņām stundām kļūst līdzīgs ēģiptiešu mūmijai.

Retais no klātesošajiem nezina klimata īpašības šajā Teksasas daļā, kas atrodas netālu no Sjerramadres kalnu grēdas un it īpaši starp Ljanoestakado atzarēm.

Ja jātnieku bez galvas atvestu zem ozola, neviens nebrīnītos, ka Henrija Poindekstera līķim nav gandrīz nekādu trūdēšanas pazīmju. Šī stāsta daļa nerada klausītājos ne mazākās šaubas.

Viņu nepacietībai ir cits iemesls — aizdomas, kas radušās tie­sas procesa sākumā un kļuvušas aizvien stiprākas, līdz beidzot kļuvušas par pārliecību.

Gandrīz katrs deg nepacietībā dzirdēt liecinieku, kas vai nu atdos apsūdzētajam brīvību, vai arī aizraidīs viņu uz karātavām.

Lūk, kāpēc visi saspringti raugās turp, kur debesu safīra zi­lums saplūst ar prērijas smaragda zaļumu.