Jātnieks bez galvas

LXI N O D A Ļ A EŅĢEĻI ZEMES VIRSŪ

Sāncenses ātra un negaidīta aizbēg­šana pārsteidza Luīžu Poindeksteri kā pērkons no skaidrām debesīm. Viņa jau bija seglos un gribēja patlaban iecirst piešus Lunai sānos, kad pēkšņi sastinga neziņa, tik ļoti viņu izbrīnīja redzētais.

Pirms brīža, ielūkojusies būdā, viņa taču bija redzejusi savu sāncensi, kas jutās tur kā savās mājās, kā būdas un tas saimnieka pavēlniece.

Kā izskaidrot šo negaidīto bēgšanu? Kā izskaidrot šo naidpilno skatienu? Kāpēc tajā nebija triumfējošās pārliecības, kuru dod sava spēka apziņa?

Isidoras skatiens un izturēšanās nebija aizvainojuši Luīžu, — tie bija viesuši viņā klusu prieku. Viņa nevis joņoja prom, kurp acis rāda, bet izlēca no segliem un vēlreiz iegāja būdā.

Ieraugot bālos vaigus un mežonīgi klīstošās acis, jaunā kreo­liete aizmirsa viņai nodarīto pārestību.

— Mon Dieul Mon Dieul — viņa iesaucās. — Moriss ievai­nots … mirst… Kas to izdarījis?

Neviens neatbildēja. Rija dzirdama tikai nesakarīga murminā­šana.

— Moris! Moris! Atbildi man! Vai tu nepazīsti mani? Luīžu? Savu Luīžu! Tu taču mani tā sauci! Atkārto šo vārdu!

— Ak, tu esi skaista kā eņģelis debesīs. Ļoti skaista. Jā, jā, skaties tā … acīs … acīs … Bet nesaki, ka zemes virsū nav otras tādas kā tu. Ir … ir … Es pazīstu vienu, pat vairāk nekā pazīstu, kas pārāka par jums visiem, debesu eņģeļi! Ar savu skaistumu. Par labo sirdi es nerunāju, nē, nē.

— Moris, dārgais Moris! Kāpēc tu tā -runā? Tu taču neesi de­besīs, tu esi kopā ar mani, Luīžu.

— Es esmu debesīs, jā, debesīs. Bet, lai viņi saka ko sacīdami, man nav vajadzīgas debesis, ja nav viņas. Tai jābūt skaistai vie­tai, bet ne bez viņas. Ja viņa būtu te, es justos apmierināts. Dzir­diet to, eņģeļi, kas lidināties man apkārt! Jūs esat ļoti skaisti, man jāsaka, bet neviens no jums nav līdzīgs viņai… viņai, ma­nam eņģelim. Ak, te ir arī velns, skaists velns, bet es domāju tikai par prēriju eņģeli.

— Vai tu atceries, kā viņu sauc?

Murgu mocītam cilvēkam laikam gan nekad nav uzdots jautā­jums, atbildi uz kuru jautātājs būtu gaidījis ar tādu nepacietību. Luīza noliecās pār Morisu un vēroja katru viņa lūpu kustību.

— Kā sauc? Kā_sauc? Vai kāds jautāja, kā viņu sauc? Vai te kādam ir vārds? A, atceros — Miķelis, Gabriels, Azrails. Visi vīriešu vārdi. Eņģeļi, bet ne tādi kā mans eņģelis . .. viņa ir sie­viete. Viņu sauc . ..

— Kā?

— Luīza … Luīza . .. Luīza … Kāpēc lai es slēptu no tevis, kas visu zina? Droši vien tu pazīsti arī Luīžu. Neviens tā nespētu mīlēt viņu kā es.

Toreiz, kad šie vārdi tika izrunāti zem akācijas, runātājam esot pie pilna saprāta un ieliekot tajos visu kaismi, tie nesagā­dāja Luīzai tādu prieku. Cik viņa bija laimīga!

Maigi skūpsti atkal klāja slimnieka degošo pieri un bālās lūpas.

Ielīksmotā Luīza atliecās taisna, piespiedusi roku pie trauk­smaini pukstošās sirds. Viņa bija neizsakāmi laimīga un baiļojās, ka šie mirkļi neaizlido pārāk ātri.

Viņas bažas izrādījās pamatotas. Kaut kas aizsedza gaismu no durvīm. Uz sliekšņa parādījās cilvēks.

Ienācējs neiedvesa bailes. Gluži otrādi — viņa izskats un ap­ģērbs šajā vietā un laikā šķita smieklīgi. Vienā rokā šis cilvēks turēja tomahauku, otrā — garu klaburčūsku.

Ja šajā ērmīgajā sejā vēl varēja parādīties kāda jauna izteik­sme, tad tas bija galīgs apmulsums, pārkāpjot pār slieksni un ieraugot, kas noticis būdā viņa prombūtnes laikā.

— Svētais Patrik! — viņš iesaucās, ļaudams izkrist no rokām ir čūskai, ir tomahaukam un ieplezdams acis. — Vai es sapņoju, vai? Nudie! Tā tak neesat jūs, mis Peindikstere? Tas nevar būti

— Tā tomēr ir, mister O'Nīl. Cik slikti, ka esat mani aizmir­sis, pie tam vēl tik ātri!

— Aizmirst jūs? Nevainojiet nu mani, mis. īrs, kas ielūkojies jūsu skaistajās acīs, nespēj aizmirst jūs. Tur ir cilvēks, kas ne­spēj aizmirst jūs pat miegā.

Felims zīmīgi paskatījās uz gultu. Pār Luīzas miesu noskrēja patīkamas tirpas.

— Bet ko tas viss nozīmē? — Felims turpināja, atgriezdamies pie mīklainajām pārmaiņām. — Kur palicis tas puisis vai sieviš­ķis, vai kas nu viņš bija? Vai jūs nesatikāt te sievieti, mis Pein­dikstere?

— Jā, jā.

— Ak satikāt? Un kur viņa palika?

— Aizjāja, es domāju.

— Aizjāja! Piķis un zēvele, tad jau viņa pati nezina, ko grib. Es atstāju viņu te būdā tikai pirms desmit minūtēm. Viņa noņēma savu galvassegu, vienkāršu vīriešu cepuri, un iekārtojās te it kā uz palikšanu. Aizjāja, jūs sakāt? Man nav nepatīkami to dzirdēt. No tāda sievišķa labāk turēties tālāk. Pārāk manīga uz šaujamā cilāšanu. Jūs neticēsiet, mis PeindiksteTe, bet viņa piebāza revol- verķi man pie paša deguna.

— Ak dievs! Kāpēc?

— Kāpēc? Tikai tāpēc, ka es nelaidu viņu iekšā būdā. Bet viņa tik un tā ienāca. Kad atgriezās Zebs, viņš tai ceļā nestājās. Viņa sacīja, ka saimnieks esot viņas draugs un viņa gribot to aprūpēt.

— Tiešām? Savādi, ļoti savādi, — domīgi nomurmināja kreo­liete.

— Pareizi, tā ir. Un visu laiku te notiek kaut kas jocīgs. Es priecājos, ka jūs esat te, mis, un droši vien arī saimnieks būs priecīgs, ja …

— Dārgo Felim, izstāstiet visu, kas noticis.

— Labi, mis, bet, ja es gribu izstāstīt visu, jums būs jānoņem cepure un jāuzkavējas te ilgāk. Lai izstāstītu visu, kas noticis kopš aizvakardienas, būs vajadzīgs daudz laika.

— Kas šajā laikā te ir bijis?

— Kas bijis?

— Izņemot…

— Izņemot to vīrišķi ne vīrišķi, sievišķi ne sievišķi, jūs do­mājat?

— Jā. Vai vēl kāds te ir bijis?

— Kā nu ne, daudzi ir bijuši. Un visvisādi. Visupirms viens tāds jocīgs jāja šurp, kaut arī līdz būdai neatjāja. Bet es nedrīkstu stāstīt jums par viņu, citādi jūs sabīsieties, mis.

— Stāstiet. Es nebaidos.

— Labi. Es pats nesaprotu, kas tas bija — cilvēks uz zirga, bet bez galvas.

— Bez galvas?!

— Bet visbrīnumainākais ir tas, ka viņš izskaitījās kā izspļauts misters Moriss. Nudie! Viņa zirgs, viņa meksikāņu apmetnis uz pleciem, uz mata viss kā jaunajam misteram, kad viņš sēž zirgā. Kā es pārbijos! Man dūša saskrēja papēžos.

— Bet kur jūs viņu redzējāt, mister O'Nīl?

— Tur, uz kraujas. Es biju izgājis sagaidīt saimnieku, kad viņš atgriezīsies no ciemata. Viņš bija solījies to,rīt būt atpakaļ. Sā­kumā es domāju, ka tas ir viņš. Piejāj tuvāk … galvas uz pleciem nav . .. Drusku piestāj un tad auļo prom. Tara kaukdama pakaļ zirgam, pāri līdzenumam^ un tā viņi pazuda. Es atgriezos būdā, ieslēdzos un likos uz auss. Un tad, kad es jau biju krietnā no- midzī, kad jau sapņoju par . . . Nē, mis, jums nudie būs par grūtu visu laiku stāvēt kājās. Vai jūs nenoņemtu savu mazo, smuko cepurīti un neapsēstos uz tās lādes? Tur ir ērtāk nekā uz krēsla. Lūgtum, sēdieties. Es vēl neesmu visu izstāstījis …

— Neraizējieties par mani, stāstiet vien. Lūdzu, sakiet, — kas bez tā dīvainā jātnieka vēl bijis te? Kāds, jādomā, ir dzinis ar jums jokus.

— Jokus! Vecais Zebs saka to pašu.

— Tātad viņš ir bijis te?

— Jā, bija, bet maķenīt vēlāk par citiem.

— Par citiem?

— Jā, mis. Zebs ieradās tikai vakarrīt. Viņš apciemoja mūs iepriekšējā naktī, pie tam vēlā stundā. Es gulēju saldā miegā.

— Kas tad bija tie «citi»?

— Kas tad cits kā indiāņi!

— Te bija indiāņi?

— Kā tad, ka bija, vesela cilts. Kā jau teicu, mis, es saldi gulēju. Te uzreiz dzirdu — būdā man pie pašas galvas sarunājas, čaukstina papīru, it kā kāds dalītu kārtis . . . Svētais Patrik, ko tas nozīmē?

— Kas?

— Vai tad jus neko nedairdejāt? Atkal! Nudie pakavu kla- boņa. Viņi ir klāt!

Felims skrēja pie durvīm.

— Svētie cietēji! Mūs ielenkuši jātnieki. Vesels tūkstotis, un vēl nāk klāt. Piķis un zēvele, jādod ziņa vecajam Zebam . . . Ak dievs! Varbūt jau ir par vēlu!

Paķēris kaktusa zaru, kuru drošības labad bija ienesis būdā, Feliims izspruka laukā.

— Mon Dieu! — iesaucās kreoliete. — Tie ir viņi! Mans tēvs, un es esmu te! Ko lai viņam saku? Svētā jaunava, pasargā mani no kauna!

Luīza instinktīvi metās pie durvīm un aizslēdza tās. Bet apdo­mājusies viņa saprata, cik bērnišķīga ir šāda rīcība. Tie, kas atra­dās ārpusē, neapstāsies tāda šķēršļa priekšā. Viņa jau pazina regulatoru balsis.

Luīzai acīs iekrita sprauga sienā. Varbūt viņai iespējams aiz­bēgt nepamanītai?

Taču bija jau par vēlu. Pakavi klabēja arī aiz būdas. Jātnieki bija aplenkuši būdu no visām pusēm.

Bez tam būdas priekšā stāvēja piesiets viņas mustangs. Lāsu- maino dzīvnieku nevarēja nepazīt. Visā droši vien bija to jau pamanījuši.

Tomēr kaut kas atturēja meiteni no bēgšanas. Viņam draudēja briesmas, un kurš cits varēja viņu aizstāvēt?

«Lai zūd mana labā slava!» viņa nodomāja. «Pazaudēšu tēvu, draugus — visu, tikai ne viņu, ja tāda būs dieva griba. Vai nu es tikšu apkaunota vai ne, bet viņam es palikšu uzticīga.»

Ar šīm domām Luīza palika stāvam pie vājnieka gultas, ga­tava ziedot sava sirdsmīļotā labā visu, pat dzīvību.