Jātnieks bez galvas

XVIII NODAĻA GREIZSIRDĪBA MIN UZ PAPĒŽIEM

No četrdesmit jātniekiem, kas bija metušies glābt Luīžu, tikai dažiem pietika izturības sekot ilgāk. Izlaiduši no acīm zirgu baru, mus­tangu un mustangu mednieku, viņi sāka zaudēt cits citu un drīz klimta, izkaisīti pa prēriju pa vienam, pa diviem vai grupās pa trim un četriem. Vairums no viņiem, neprazdami orientēties, drīz

pazaudēja manadas pēdas. Viņi nomaldījās uz citām pēdām, kuras varbūt agrāk bija atstājusi tā pati manada.

Dragūni, kurus vadīja jauns virsnieciņš — zaļknābis no Vest- pointas —, ar saviem padotajiem jāja tieši pa tādu atzarojumu.

Meklēšana notika paugurainā prērijā, kurā pārvidiem auga krūmi. Tie drīz jo drīz paslēpa meklētāju grupas citu no citas, un pēc divdesmit minūtēm putns no sava lidojuma augstumiem varēja redzēt gandrīz pussimt jātnieku, kas katrs, cik jaudas, steidzās uz savu debess pusi.

Tikai viens ieturēja pareizu virzienu — jātnieks spēcīgā kas- taņbrūnā zirgā, kas gan neizcēlās ar eleganci, toties bija izturīgs un ātrs. Zilais armijas piegriezuma apģērbs un zilā cepure lieci* nāja, ka šis cilvēks nav nekas cits kā atvaļinātais brīvprātīgo kavalērijas kapteinis Kasijs Kolhauns. Viņš vadīja zirgu pa pa­reizajām pēdām, skubinādams gan ar pātagu, gan ar piešiem. Viņu pašu dzina uz priekšu doma, asa kā pieši.

Kā izbadējies suns Kolhauns pielieca galvu, iznākumā cerē­dams ieraudzīt pēdas, kas atalgotu viņa pūles.

Kapteinis jau neskaidri apjauta, kāds būs iznākums, bet ne­jaušs skatiens uz revolveru makstīm, no kurām laukā rēgojās spali, atklāja, ka viņš perina ļaunu nodomu.

Kolhauns, tāpat kā citi, bija nomaldījies. Taču salīdzinājumā ar citiem viņam bija viena priekšrocība — viņš vadījās pēc di­vām agrāk redzētām pakavu sliedēm. Vienu, lielāko, viņš atce­rējās sevišķi labi. Šīs pēdas viņš bija redzējis iespiestas pārog- ļotajā zemes virskārtā izdegušajā prērijā. Paklausot instinktam, viņš bija paturējis tās prātā un tagad atcerējās.

Pa šīm pēdām ci-devant[22] kapteinis nonāca līdz krūmiem un izjāja klajumā, kur tik negaidīti bija apstājies lāsumainais mus-, tangs. Nokļūt līdz šejienei viņam nebija nācies grūti. Tagad viņš atradās strupceļā. Starp savvaļas ķēvju pēdām vēl varēja izšķirt pakavu nospiedumus, taču tālāk zirgi vairs nebija auļojuši. Tā­tad tie bija apstājušies un stāvējuši viens otram blakām.

Kurp tālāk? Starp manadas pēdām vairs nemanīja pakavu nospiedumus, nekur. Zeme viscaur bija cieta un oļaina. Auļojošs zirgs būtu izsvaidījis oļus, tomēr zeme izskatījās neskarta.

Tātad šajā vietā lāsumainais mustangs un bērais bija izšķī­rušies. Pārdesmit jardus tie bija nogājuši soļos un tad aulekšiem drāzušies uz mustangu lamatām.

Nepacietīgais meklētājs bija apjucis. Viņš izpētīja savvaļas ķēvju pēdas krustām šķērsām, bet neparko nevarēja izdibināt, uz kuru pusi devies katrs zirgs.

Sev par lielu brīnumu, Kolhauns ieraudzīja jāšus tuvojamies kādu cilvēku. Milzīgais stāvs raupjā apģērbā uz visnožēlojamākā zirga, kāds vien atrodams simts jūdžu plašā apkaimē, nebija ne­kāds svešinieks. Kasijs Kolhauns pazina Zebulonu Stampu, un Zebs Stamps pazina Kasiju Kolhaunu jau sen pirms ierašanās Teksasā.

— Vai jūs neesat matījis jauno lēdiju, mister Kolhūn? — piejājis tuvāk, neparasti moži jautāja mednieks. — Nē, neesat, — viņš turpināja, paskatījies uz Kolhaunu un izdarījis attiecīgu secinājumu. — Lai velns par stenderi! Sazin, kur tā ķēve viņu aiznesusi! Tādu jātnieci kā viņa! Nu, nekas, sevišķas briesmas, viņai nedraud. Mustangu mednieks droši vien noķers ķēvi ar laso un darīs galu tās niķiem. Kāpēc jūs te stāvat?

— Nevaru saprast, uz kuru pusi viņi aizjājuši. Spriežot pēc pēdām, viņi te apstājušies, bet es neredzu, kurp pēdas ved tālāk.

— Uhu, jums taisnība, mister Kasij. Te viņi ir stāvējuši, pie tam cieši blakus. Tālāk viņi nav jājuši pa savvaļas ķēvju pēdām. Tas ir kā āmen baznīcā. Bet uz kurieni tad viņi aizjājuši?

Zebs Stamps uzmanīgi palūkojās lejup, it kā gaidītu atbildi nevis no Kasija Kolhauna, bet no zemes.

— Es nekur nevaru uziet viņu pēdas, — teica kapteinis.

— Ak tā? Es gan varu. Paraugieties šurp. Vai jūs neredzat piemītu zāli?

— Nē.

— Te nu bija! Ieskatieties vērīgi. Liels pakavs, bet blakus; mazāks. Viņi aizjājuši uz to pusi, tātad nav dzinušies pakaļ sav­vaļas ķēvēm tālāk par šo vietu. Mēģināsim pasekot?

— Katrā ziņā!

Bez kādas prātošanas Zebs devās pa jaunajām pēdām, kuras viņa ceļabiedrs nespēja saskatīt. Pēc neilga laika Kolhauns tās tomēr ieraudzīja — vietā, kur bēgļi bija dzinuši zirgus auļos, lai attālinātos no vajātājiem, un kur pakavi bija iecirtušies zemē sevišķi dziļi.

Drīz pēdas atkal pazuda vai, pareizāk sakot, bija saskatāmas tikai tādam piedzīvojušam pēddzinim kā Zebs Stamps, kas prata atrast vajadzīgās pēdas starp simtiem citu.

— O! — tāds kā pārsteigts iesaucās vecais mednieks. — Kas tad te noticis? Tas ir kaut kas interesants …

— Tikai savvaļas ķēvju pēdas, — sprieda Kolhauns. — Viņi it kā apmetuši līkumu un griezušies atpakaļ.

— Manuprāt, viņi te apmainījušies lomām.

— Ko jūs ar to gribat teikt, mister Stamp?

— To, ka nevis jātnieki dzinušies pakaļ ķēvēm, bet ķēves viņiem.

— Kā jūs to zināt?

— Vai tad jūs neredzat, ka ķēvju pēdu nospiedumi atstāti vēlāk? Ķēvju? Nē. Šīs pēdas ir par veselu collu lielākas. Lai velns par stenderi, ka tikai tie nav…

— Ko?

— Dzinušies pakaļ lāsumainajam. Ja tā, tad mis Peintdekstere bijusi briesmās. Jāsim tālāk!

Neielaizdamies sīkākos paskaidrojumos, mednieks pievilka pavadu, bet Kolhauns viņam sekoja, gaidīdams izsmeļošāku atbildi.

Zebs tikai atmeta ar roku, it kā teikdams: «Atšujies, esmu aiz­ņemts.»

Kādu joni viņa uzmanība bija pievērsta apkalto zirgu pēdām. Tās izšķirt nebija viegli, jo vietām ērzeļi tās bija pilnīgi nomīdī­juši.

Tikai tuvojoties gravai, no Zeba sejas nozuda satraukuma ēna. Pieturējis ķēvi, viņš tagad bija gatavs dot paskaidrojumus.

— Tas tiešām nav bijis nekāds joks, : — uzklausījis tos, teica Kolhauns. — Bet kā jūs zināt, ka viņiem izdevies izbēgt?

— Paraugieties šurp!

— Beigts zirgs. Nesen kā nogalināts. Ko tas nozīmē?

— Ka mustangu mednieks to nogalinājis.

— Jūs domājat, ka tas nobiedējis pārējos un tie tālāk nav dzinušies pakaļ?

— Jā, bet ne jau tas atturējis ērzeļus. Kas tas bijis par lē­cienu!

Zebs rādīja uz gravu, kuras malā viņi tagad stāvēja.

— Jūs gribat teikt, ka viņi pārlēkuši pāri gravai? — jautāja Kolhauns. — Neiespējami!

— Vairāk kā skaidrs, ka viņi ir pārlēkuši. Vai tad jūs nere­dzat pēdas šitajā un viņā pusē? Un mis Peintdekstere pati pirmā! Lai velns par stenderi, tā nu gan ir meitene! Vispirms viņiem abiem bija jāpārlec pāri un pēc tam jānokniebj ērzelis. Citur zirgs pāri netiek. Brašs puika mustangu mednieks! Nolaidis to no kātiem visšaurākajā vietā.

— Vai jūs domājat, ka viņš un mana māsīca te ir lēkuši pāri kopā?

— Gluži kopā ne, — atsaucās Zebs, nenojauzdams, kas slēp­jas aiz šā jautājuma. — Es jau teicu, ka lāsumainais ir gājis pa priekšu. Jūs taču redzat pēdas otrā pusē?

— Redzu.

— Tātad… Vai tad jūs neredzat, ka mustangu mednieks jā­jis aiz viņas?

— Pareizi, pareizi.

— Kas attiecas uz ērzeļiem, tad neviens no visa bara nav lēcis pāri. Es varu iedomāties, kā tas notika. Puisis pārlēca pāri un raidīja lodi pret vajātājiem. Tas bija tikpat kā aizcirst vārtus. Ērzeļi uzdeva un griezās atpakaļ. Tur tie ir gājuši projām. Te ir pēdas gar pašu malu.

— Bet ja nu tie šķērsojuši gravu citā vietā un turpinājuši vajāšanu?

— Ja ērzeļi būtu to darījuši, tiem būtu bijis jānoiet desmit jūdzes — piecas turp un piecas atpakaļ. Nē, tas ir izslēgts, mister Kolhūn. Jums nav ko raizēties, ka tie būtu dzinušies pakaļ mis Luīzai vēl tālāk. Pēc lēciena viņa jāja kopā ar mustangu med­nieku — vienā mierā kā divi jēriņi. Briesmas vairs nedraudēja, un viņi droši vien uzdūrās pārtikas furgonam.

—• Jāsim! — iesaucās Kolhauns, it kā zinātu, ka viņa māsīca ir lielās briesmās. — Jāsim, mister Stamp! Jāsim atpakaļ, cik ātri vien iespējams!

— Nesteidzieties, lūdzu, — Zebs atteica, rāmi nokāpdams no zirga un izvilkdams nazi. — Pagaidiet mani kādas desmit minū­tes»

— Gaidīt? Kāpēc? — īdzīgi jautāja Kolhauns.

— Man jānovelk āda šitam ērzelim. Tai jābūt ādai uz goda. Kolonijā es par to dabūšu piecus dolārus. Šitajā prērijā katru dienu pie pieciem dolāriem vis netiek.

— Velns lai parauj ādu! — nikni atcirta Kolhauns. — Jāsim, lai tā paliek!

— Nenāk ne prātā, — vēsi noteica mednieks, ar kodīgo asmeni pārgriezdams nogalinātajam dzīvniekam uz vēdera ādu. — Varat jāt, ja jums tīk, mister Kolhūn, bet Zebs Stamps nespers ne soli, iekams nebūs uzkrāvis ādu mugurā savam kleperim.

— Jāsim, Zeb. Jūs tīri labi zināt, ka viens es nezinu ceļu.

— Tas izklausās pēc patiesības. Es neesmu apgalvojis, ka jūs zināt.

— Paklausieties, vecais tiepša. Tieši šobrīd man dārga katra minūte, bet jūs ķēpāsieties ar ādu veselu pusstundu.

— Nepaies ne divdesmit minūtes.

— Labi, teiksim, divdesmit minūtes. Bet divdesmit minūtes man ir svarīgākas par pieciem dolāriem. Jūs teicāt, ka āda maksā tik daudz? Lai tā paliek, es jums par to samaksāšu.

— Tas ir traki cēlsirdīgi, taču man jānoraida jūsu piedāvājums. Lai es ņemtu no jums naudu! Tas būtu zemiski. Jo vairāk tāpēc, ka mēs neesam nekādi svešinieki un mums abiem ir pa ceļam. No otras puses, es nevaru atstāt guļam zemē piecus dolā­rus, atstāt ādu, lai tā sapūst, lai klijāni un koijoti to saplēš lupatu lēveros.

— Nudien traks var kļūt! Ko lai es daru?

— Vai tad jums jāsteidzas? Diemžēl man jūs jāapbēdina. Bet pag! Kāpēc jums mani jāgaida? Jūs pats varat atrast furgonu. Vai redzat to koku apvāršņa malā, to augsto papeli?

— Redzu.

— Vai jūs to kādreiz esat redzējis? Tas ir ērmīgs koks, izska­tās drīzāk pēc baznīcas torņa.

— Jā, jā, — sacīja Kolhauns, — tagad, kad jūs man to parā­dījāt, es to atceros. Mēs pajājām tai garām, dzenoties pakaļ ķē­vēm?

— Tieši tā. Un vai tagad, kad jūs to zināt, jums būtu grūti jāt atpakaļ pa ķēvju pēdām? Tā jūs nonāksiet pie furgona, kur atradīsiet savu māsīcu mis Peintdeksteri kopā ar draugiem dze­ram to spranču dziru, ko sauc par šampiņieti. Ceru, ka mononga- helietis vēl nebūs cauri, kad atgriezīšos. To gan gribētos iebaudīt.

Kolhauns vairs nevilcinājās. Ieraudzījis pazīstamo koku, viņš iecirta savam bērim sānos piešus un auļoja prom, atstādams veco Zebu dīrājam iekāroto ādu.

— Ak jēziņ! — iesaucās mednieks, pacēlis galvu un redzē­dams Kolhaunu aizjājam ar tādu nepieklājīgu skubu. — Nav jā­būt sevišķi gudram, lai uzminētu, kur šis tā drāž kā apsvilis. Skaidrs kā diena, ka viņam greizsirdība min uz papēžiem.

Iespējams, ka tā arī būtu bijis, ja Kolhauns tik labi nepazītu Luīzas Poindeksteres raksturu. Bet, kopš bērnu dienām zinot, ka meitene cienī pilnīgu neatkarību un nepazīst nekādus šķēršļus, viņš nedeva ne pušplēsta graša par viņas smalko audzināšanu. Citām sievietēm tā kalpotu par barjeru ja ne pret nevien­līdzīgām laulībām, tad pret pārsteidzīgu rīcību, taču Kasija Kolhauna samaitātā iztēle nepiešķīra šim apstāklim ne mazāko no­zīmi.

Skaizdamies par neizdevušos dienu, kas viņam šķita sevišķi nelabvēlīga, Kolhauns steidzās atpakaļ uz piknika vietu. Tornim līdzīgais koks uzveda viņu uz manadas pēdām, un tad jau vairs nebija jābaidās nomaldīties. Vajadzēja tikai turēties vecajās pē­dās.

Kolhauns trenca nogurušo zirgu bez žēlastības. Viņu tirdīja skaudras domas, kas jau vairāk nekā stundu bija viņa vienīgās ceļabiedres. Domu skaudrumu vēl stiprāk lika izjust prērijas klu­sums.

Kolhauns kaut cik nomierinājās, ieraugot divus jātniekus, kas devās uz to pašu pusi, kur viņš. Kaut gan viņš redzēja tos no mugurpuses un viņus šķīra prāvs atstatums, nebija šaubu, kas tie tādi. Šie cilvēki bija viņa sāpīgo pārdzīvojumu vaininieki.

Tāpat kā Kolhauns, viņi jāja atpakaļ pa savvaļas ķēvju pē­dām, tik cieši blakām viens otram, ka segli gandrīz saskārās. Abi acīmredzot bija aizrāvušies interesantā sarunā, tā ka nemanīja tuvojamies vientuļo jātnieku.

Viņi jāja mērenos rikšos, kā redzams, pretēji Kolhaunam pārāk nesteigdamies pievienoties sabiedrībai.

Abu tuvība, pozas, nevērība pret apkārtni, gliemeža gaita — tas viss saasināja Kolhauna aizdomas un sadzina viņam galvā asinis.

Pieauļot klāt un rupji izjaukt šo divvientulību — tāda bija bruņnieciskā dienvidnieka pirmā doma. Paklausot tai, viņš vēl­reiz piespieda savu nomocīto zirgu pielikt soli.

Pēc dažām minūtēm Kolhauns tomēr sāka jāt lēnāk, it kā būtu grozījis savu lēmumu. Jātnieki vēl nedzirdēja Kolhauna zirga pakavu dipoņu, kaut gan viņš atradās tikai divsimt jardus aiz tiem. Viņš dzirdēja māsīcas sidrabaino balsi, kas bija dzir­dama visvairāk. Cik saistošai vajadzēja būt sarunai, ja jātnieki nemanīja viņa tuvošanos!

Kaut izdotos noklausīties, par ko viņi tērzē!

Te bija šim nolūkam visnepiemērotākā vieta. Un vai no tā kas iznāktu?

Sarunas biedri bija tā aizrāvušies, ka Kolhaunam noklausīša­nās tomēr šķita iespējama. Zāle bija mīksta kā samts. Zirgs gāja pilnīgi bez trokšņa.

Pakavi slīdēja pār zāli, paceļoties labi ja collu virs zemes, tā ka viņš tuvojās ātri un klusi, tik ātri, ka pēc dažām sekundēm bija pavisam tuvu klāt lāsumainajam mustangam un Morisa bē­rajam.

Kolhauns pielāgojās abu jātnieku solim un, paliecies uz priekšu, alkatīgi klausījās. Viņa izskats liecināja, ka viņš gatavs uzbrukt tiem ar nekrietniem pārmetumiem vai arī, ja būtu va­jadzīgs, ar nazi un revolveri.

Ja abi jātnieki bija kurli pret savu apkārtni, tad viņu zirgi nebija tik aizņemti. Kolhauna nogurušais bēris smagi lika soļus. Bēris un lāsumainais mustangs sasmailēja ausis, nopurināja gal­vas un iezviedzās.

Kolhauns bija atklāts.

— A, brālēns Kašs! — Luīza iesaucās drīzāk aizkaitināta nekā pārsteigta. — Tu te? Kur ir tēvs, Henrijs un pārējie?

— Kāpēc tu to jautā, Lū? Tu, jādomā, zini ne sliktāk par mani.

— Kā, vai tad tu neesi atjājis mums pretī? Tavs zirgs ir vie­nās putās. Tas izskatās tā, it kā tu būtu noauļojis tādu pašu ga­balu kā mēs.

— Tā arī ir. Jau pašā sākumā es džinos tev pakaļ, cerēdams tev palīdzēt.

— Tiešām? Es nezināju, ka tu jāj aiz mums. Paldies, brālēn. Es nule pateicos šim laipnajam džentlmenim, kas arī jāja man pakaļ un izglāba mani un Lunu no ļoti lielām nepatikšanām, es pat teiktu — no bojā ejas. Zini, mūs vajāja bars savvaļas ērzeļu, un mums vārda tiešā nozīmē vajadzēja bēgt, lai glābtu savas dzī­vības.

— To es zinu.

— Tātad tu redzēji pakaļdzīšanos?

— Nē. Es uzzināju par to pēc pēdām.

— Pēc pēdām! Un tu prati noteikt to pēc pēdām?

— Jā, pateicoties Zeba Stampa paskaidrojumiem.

— O, tu biji kopā ar viņu? Bet cik… cik tālu jūs mums izse­kojāt?

— Līdz gravai. Zebs teica, ka jūs esot pārlēkuši tai pāri. Vai tā bija?

— Luna pārlēca.

— Kopā ar tevi?

— Kā gan citādi! Kas tas par jautājumu, Kaš! Kur tad lai es būtu bijusi? Ieķērusies tai astē? Ha-ha-ha! Vai tu ari pārlēci? —

Luīza apjautājās, piepeši mainījusi toni. — Vai tu jāji vēl tālāk pa mūsu pēdām?

— Nē, Lū. No gravas taisnā ceļā devos šurp, domādams, ka tu būsi atgriezusies agrāk. Tā es arī satiku jūs.

Šķita, ka meitene ir apmierināta ar atbildi.

— Priecājos, ka esam satikušies. Mēs jājām lēni. Luna ir bez­gala nogurusi. Nabadzīte! Nezinu, kā mēs tiksim atpakaļ līdz Leonai.

Kopš tikšanās brīža mustangu mednieks nebija bildis ne puš­plēsta vārda. Lai cik patīkama būtu bijusi domu apmaiņa ar jauno kreolieti, viņš bija to pārtraucis bez acīm redzamas nožēlas un tagad klusēdams jāja pa priekšu, it kā atkal uzņēmies pava­doņa lomu.

Un tomēr kapteinis nenovērsa no viņa s^vu stingo skatienu, kurā reizumis uzzibsnīja velnišķa uguntiņa, redzot, ka Luīza jūs­mīgi lūkojas uz to pašu pusi.

Trīs jātnieku ilgais ceļojums varēja novest pie traģiskām bei­gām. Tomēr šāds fināls pagāja secen, jo parādījās piknika da­lībnieki, kas ielenca un vienā balsī apsveica bēgli, izkliedējot visas pārējās domas.